Vējbaku vakcīna

Ievads

Vējbaku vakcīna – vēl viena dzīvā vakcīna, ko pēc oficiālā SPKC Vakcinācijas kalendāra injicē sākot no divpadsmit mēnešu vecumā. Šo vakcīnu parasti ievada vienas ārsta vizītes laikā kopā ar otro kombinētās vakcīnas devu (difterija, stinguma krampji, garais klepus, poliomielīts, b tipa Haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts), MMR kombinēto dzīvo vīrusu vakcīnu (Masalas,epidēmiskais parotīts (cūciņas), masaliņas) un pneimokoku vakcīnu.

Vienas ārsta vizītes laikā divpadsmit mēnešus vecs bērns var saņemt četras (!!) injekcijas, kopumā saņemot organismā 11 (!!!) slimības!

Skatīt SPKC oficiālo vakcinācijas kalendāru: skatīt šeit.

Tiek apskatītas tā ražotāja vakcīnas lietošanas instrukcijas un zāļu sastāvs, kas ir valsts iepirktas 2022. – 2023. gadam: https://www.spkc.gov.lv/lv/print/pdf/node/346 (fails: Ieteikumi ārstniecības iestādēm par vakcīnu pasūtījumiem 2022. – 2023. gadā Versija 2 (Aktualizācijas datums – 31.03.2022))

Par slimību lasiet šeit.

CDC mājaslapa par vējbakām: šeit.

Vakcīnas apraksts

Latvijā tiek izmantoa “Varivax” vakcīna, ko izplata SIA “Tamro”. To paredzēts ievadīt no 12 mēnešu vecuma un atkārtotu devu saņemt 7 gadu vecumā.

“Varivax” ir dzīvā vakcīna, kuras sastāvā ir dzīvs, bet novājināts Varicella vīruss.

Pie tam šis vīruss ir iegūts MRC-5 cilvēka diploīdu šūnās, t.i. abortēto bērnu šūnās. Šīs šūnas tika iegūtas no cilvēka plaušu audiem 14 nedēļas vecam vīriešu dzimuma auglim, kas tika abortēts no 27 gadus vecas sievietes.

Lejuplādēt “Varivax” lietošanas instrukciju: šeit.

Lietošanas instrukcija angļu valodā: šeit un vēl viena šeit.

Ražotāja “Merck” informatīvā mājaslapa par “Varivax”: šeit.

FDA apkopojums par “Varivax”: šeit.

WebMD sadaļa par “Varivax”: šeit.

Vakcīnas sastāvs

Lietošanas instrukcijā norādītais vakcīnas sastāvs: “Aktīvā viela ir: dzīvs, novājināts vējbaku vīruss (Oka/Merck celms) (iegūts MRC-5 cilvēka diploīdu šūnās). Katra 0,5 ml izšķīdinātas vakcīnas deva satur: vismaz 1350 PFU (plakus veidojošās vienības) vējbaku vīrusa (Oka/Merck celms).”

Citas sastāvdaļas:

• Saharoze;
• hidrolizēts želatīns;
• urīnviela;
• nātrija hlorīds;
• nātrija L-glutamāts;
• bezūdens nātrija hidrogenfosfāts;
• kālija dihidrogenfosfāts;
• kālija hlorīds;
• atlieku pēdas nelielos daudzumos: neomicīns.

Oficiālajā CDC mājaslapā iespējams noskaidrot šī medikamenta sastāvu – skatīt šeit.

Šajā dokumentā ir norādītas papildus sastāvdaļas, kuras nav minētas lietošanas instrukcijā latviešu valodā.

Šīs sastāvdaļas ir:

• Monobāziskais nātrija fosfāts;
• EDTA (Etilēndiamīntetraetiķskābe);
• Liellopa augļa serums;

Savukārt, Britannica mājaslapā norādīta papildu informācija par “Varivax”:

“Augšanas substrāti un procesa sastāvdaļas:

(papildus vīrusa celmam(-iem), pret kuru(-iem) tiek veikta vakcinācija).

Sasaldēta: cilvēka embrionālās plaušu šūnu kultūras, embrionālās jūrascūciņu šūnu kultūras, cilvēka diploīdo šūnu kultūras (WI-38).

Uzglabāta ledusskapī: cilvēka embrionālās plaušu šūnu kultūras, embrionālās jūrascūciņu šūnu kultūras, cilvēka diploīdo šūnu kultūras (WI-38).

Vakcīnas sastāvdaļas:

(papildus vīrusa celmam(-iem), pret kuru(-iem) tiek veikta vakcinācija).

Sasaldēta: saharoze, fosfāts, glutamāts, apstrādāts želatīns, nātrija hlorīds, nātrija hidrogēnijs L-glutamāts, nātrija fosfāta divdabisks, kālija fosfāta monobāzisks, kālija hlorīds. MRC-5 šūnas [DNS, proteīns], nātrija fosfāta monobāzisks, EDTA, neomicīns, augļa liellopu serums.

Uzglabāta ledusskapī: saharoze, fosfāts, glutamāts, apstrādāts želatīns, urīnviela, saharoze, hidrolizēts želatīns, nātrija hlorīds, mononātrija L-glutamāts, nātrija fosfāta divdabīns, kālija fosfāta monobāzisks, kālija hlorīds, MRC-5 šūnas [DNS, proteīns], neomicīns, liellopu teļa serums.

Latvijā tiek izmantota “Varivax” suspensija, ko uzglabā ledusskapī. To var pārbaudīt, izlasot lietošanas instrukcijā 5. punktu “Kā uzglabāt “Varivax”: “Uzglabāt un transportēt atdzesētu (2 ºC – 8 ºC). Nesasaldēt. Uzglabāt flakonu ārējā iepakojumā. Sargāt no gaismas.”.

Atgriežoties pie informācijas Britannica mājaslapā, izrādās: vakcīnā esot vēl lietošanas instrukcijā neminētas sastāvdaļas kā embrionālās jūrascūciņu šūnu kultūras un cilvēka diploīdo šūnu kultūras (WI-38)!

Šajā pētījumā var saņemt plašāku informāciju par vakcīnas izgatavošanu un izgatavošanas metodes analīzi.

Minēts: “Oriģinālais vOka/Biken tika ražots, 11 reizes izejot cauri pOka cilvēka embriju fibroblastu šūnās 34 °C grādu temperatūrā, 12 reizes jūrascūciņu embriju fibroblastu šūnās 37 °C grādu temperatūrā un vēl trīs reizes cilvēka WI-38 un MRC-5 šūnās. “Varivax” tika iegūts, vēl papildus septiņiem vOka/Biken inficētu šūnu fragmentiem MRC-5 šūnās.”

Dokumentā par citu vakcīnu “Zostavax”, kur izmantots tāds pat ražošanas process kā “Varivax”, tiek norādīts izejvielu ražošanas process: “Varicella-zoster vīrusa (VZV) Oka celms tika izolēts no šķidruma, kas ņemts no 3 gadus veca zēna vējbaku vezikulām. Vīruss tika izolēts primārajās cilvēka embrionālās plaušu šūnās (HEL) un tika pasēts 11 reizes. Celms tālāk tika pasēts 12 reizes jūrascūciņas embrija fibroblastos (GPE), lai vājinātu celmu, un vienu reizi cilvēka diploīdās šūnās (WI-38) līdz 24. pasāžai. Vienu flakonu ar sasaldētām 24. pasāžas Oka VZV celma šūnām saņēma “Merck” 1984. gada martā no Osakas universitātes. Lai gan nav veikti klīniski pētījumi ar “ZOSTAVAX”, izmantojot VZV no pasāžas līmeņiem, kas paredzēti komerciālai ražošanai, vējbaku-zoster vakcīna ražošanas pasāžas līmenī tika izstrādāta un novērtēta pieteikuma iesniedzēja monovalentās vējbaku vakcīnas “VARIVAX” ietvaros. Pamatsēklu un pamatsēklu partijas sagatavošana ir atbilstoši aprakstīta dokumentācijā.”

Tātad ražošanas procesā var tik izmantotas vēl papildus vielas un šūnu kultūras, kuras ražotājs var arī nenorādīt produkta lietošanas instrukcijā!

Turpat tālāk dokumentā minēts par iespējamajiem piemaisījumiem, kas rodas ražošanas procesā: “Ar procesu saistītie piemaisījumi, kas rodas VZV vakcīnas lielapjoma ražošanas procesos, tiek klasificēti kā šūnu substrāti vai no šūnu kultūras iegūti. Piemaisījumiem, kas iegūti no šūnu substrātiem, var būt proteīni, kas iegūti no saimniekšūnu līnijas; no šūnu kultūras iegūti piemaisījumi var ietvert antibiotikas (piemēram, neomicīnu), serumu vai citus barotnes komponentus. VZV procesā izmanto šūnu augšanas barotni, kas satur liellopu teļa serumu. Seruma proteīnu attīrīšana tiek nodrošināta, izskalojot šūnu slāņus, lai pirms vīrusa savākšanas noņemtu pēc iespējas vairāk seruma. Katrs VZV galīgais apjoms tiek pārbaudīts attiecībā uz BSA.”

Tālāk norādīta svarīga informācija: “Tā kā “Zostavax” ir dzīva vīrusa vakcīna, kas satur lielu daudzumu vējbaku-zoster vakcīnas ar vīrusa komponentu, kas ir cieši saistīts ar šūnu membrānu, tas nav ļoti attīrīts produkts. Lai nodrošinātu marķieri atlieku noņemšanai no šūnu kultivēšanas procesa, uzpildīšanai izmantotajām vakcīnas masām veic kvantitatīvu testu, lai noteiktu atlikušo BSA.”

Šo informāciju var attiecināt arī uz “Varivax”, jo ražošanas procesi ir gandrīz vienādi un abas vakcīnas satur OKA vējbaku celmu, abas ir dzīva vīrusa vakcīnas. Līdz ar to arī “Varivax” vakcīnā var palikt vielas un DNS, kas radušās ražošanas procesā. Šo produktu nevar pilnībā attīrīt, līdz ar to ir noteikts piesārņojuma daudzums, kas ir pieņemams vakcīnu ražošanā.

Tālāk dokumentā minēti bioloģiskie reaģenti: “Bioloģiskie reaģenti, ko izmanto, lai ražotu vakcīnas beztaras vai lielapjoma starpproduktus, ir ar dzelzi bagātināts liellopu teļa serums (BCS), liellopu augļa serums (FBS), cūku aizkuņģa dziedzera tripsīns, želatīns (hidrolizēts no cūkām iegūts) un aminoskābes.”

FDA mājaslapā esošajā “Varivax” lietošanas instrukcijā norādīts, ka vakcīnas sastāvā IR MRC-5 šūnu atliekas, kā arī neomicīna un liellopa augļa seruma pēdas.

Izejot no augstākminētās informācijas, vējbaku vakcīnas sastāvā ir gan WI-38, gan MRC-5 cilvēka diploīdo šūnu kultūras! Papildus tam, vakcīnas sastāvā vēl ir trīs dzīvnieku DNS paliekas: jūrascūciņu šūnu kultūras, liellopu augļa serums, no cūkām iegūts želatīns!

Cik ļoti šis DNS kokteilis var ietekmēt 1 gadus veca bērna veselību un organismu kopumā? To neviens nespēs atbildēt. Tās var būt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa sekas, kuras nākotnē ne ārsti, ne vecāki nespēs sasaistīt ar, piemēram, vējbaku vakcīnas injicēšanu.

Procesi organismā notiek atšķirīgos laikos. Imūno sistēmu ietekmē ne tikai tas, ko cilvēks ēd, dzer, elpo un smērē uz ādas, bet arī kā psiholoģiski jūtās, kādā vidē dzīvo. Visi šie faktori var kādā brīdī ietekmēt imūnsistēmu, un organismā var sākties dažādi procesi, kuri kādu iemeslu dēļ “gulējuši”.

Kas ir MRC-5?

Divas šūnu līnijas, MRC-5 un WI-38, kas abas iegūtas no plānveida abortiem, kas Eiropā veikti 1960. gadu sākumā, ir izmantotas kā šūnu substrāti vakcīnu ražošanā. Šīs šūnu līnijas izmanto četrās vakcīnās: vējbakas, masaliņas, A hepatītu un vienu no trakumsērgas vakcīnām.

WI-38 un MRC-5 ir visplašāk izmantotās šūnu līnijas, ko izmanto vakcīnu izgatavošanā. Pašlaik laboratorijas izmanto šīs divas šūnu līnijas, kā arī jaunus avotus (tas ir, jaunus abortētus augļus), lai radītu jaunas vakcīnas.

MRC-5 ir vīriešu dzimtas abortētā augļa plaušu fibroblastu šūnas. Vai ir pētīts, kas notiek, ja vīriešu dzimtas šūnas nonāk asinsritē sieviešu dzimtas bērnam? Kā tas ietekmē imūnsistēmu un hormonālo sistēmu? Vai šis varētu būt viens no iemesliem, kādēļ mūsdienās daudzas meitenes un zēni vēlas mainīt dzimumu? Izpētes vērts temats.

Šajā pētījumā norādīts: “Tomēr, izņemot šīs līdzības, ļoti maz ir zināms par MRC-5 attiecībā uz bioloģiskajām īpašībām, kas piemīt MSC (mezenhimālās cilmes šūnas).”

Vairāk par vielu lasiet šeit.

Daži pētījumi par MRC-5 šūnu līniju lasiet: šeit, šeit un šeit.

“Merck” piedāvā iegādāties MRC-5 šūnu līniju: šeit.

Kas ir WI-38?

Vakcīnas satur antigēnus, tas ir, toksīnus vai citas svešas vielas, kas izraisa imūnreakciju organismā, īpaši antivielu veidošanos. Antigēni ir izgatavoti no svešām olbaltumvielām. Šīs svešās olbaltumvielas ražo no dzīvniekiem (piemēram, govīm, pērtiķiem un cāļiem), kā arī no cilvēkiem (cilvēka šūnām no abortētiem augļiem, ko parasti sauc par diploīdām šūnām).

Lai organismam sniegtu labumu, svešās olbaltumvielas no pārtikas, piemēram, gaļas, olām vai zivīm, ir jāsagremo kuņģa-zarnu traktā, kur tie tiek sadalīti aminoskābēs. Ja svešas dzīvnieku olbaltumvielas nonāk mūsu asinsritē bez šī sadalījuma, piemēram, cilvēkiem ar kairināto zarnu sindromu, organismā varrasties autoimūna reakcija. Injicējot substances, kam nav paredzēts nonākt asinsritē, mēs ne tikai apejam savu dabisko aizsargspēju, bet arī nepareizā veidā aktivizējam citas aizsargspējas.

Kas notiek, ja organismā ievadām aminoskābes un svešas dzīvnieku un cilvēku olbaltumvielas, nevis vispirms sagremojam olbaltumvielas, lai dabiskā veidā iegūtu aminoskābes? Notiek iedzīvošanās autoimūnās saslimšanās, piemēram, Addisona slimībā, celiakijā (glutēna jutīga enteropātija), dermatomiozītā, Greivsa slimībā, Hašimoto tiroidītā, multiplajā sklerozē, kaitīgajā anēmijā, reaktīvajā artrītā, reimatoīdajā artrītā, Sjogrena sindromā, I tipa cukura diabētā.

Vairāk par WI-38 šūnu līniju lasiet MMR izpētes rakstā šeit.

Kas ir liellopa augļa serums?

Liellopu augļa serums (FBS) nāk no asinīm, kas no liellopa augļa tiek ņemtas caur slēgtu savākšanas sistēmu kautuvē. Liellopu augļa serums ir visplašāk izmantotais seruma papildinājums in vitro šūnu kultūrā. Tas ir saistīts ar to, ka tajā ir ļoti zems antivielu līmenis un vairāk augšanas faktoru, kas ļauj to daudzpusīgi izmantot dažādiem šūnu kultūras mērķiem.

Par to, kā šis liellopa augļa serums tiek iegūts, lasiet “Vakcīnrealitāte Latvijā” rakstu “Bērnu vakcīnās satur nāves un ciešanu substances”.

Norādīts, ka papildus šīm vielām vakcīnā var būt vīruss, kas inficē cūkas – porcine circovirus tips 1 un 2. Par šo vīrusu un rotavīrusu vakcīnu lasiet – šeit.

FDA mājaslapā norādīta informācija par liellopa augļa serumu: “Mikroorganismus vakcīnu ražošanai audzē kontrolētos apstākļos barotnēs, kas nodrošina augšanai nepieciešamās uzturvielas. Govju sastāvdaļas bieži tiek izmantotas tikai tāpēc, ka govis ir ļoti lieli dzīvnieki, ko parasti izmanto pārtikai, un tādējādi ir pieejams daudz materiāla. No dzīvniekiem iegūti produkti, ko izmanto vakcīnu ražošanā, var būt aminoskābes, glicerīns, mazgāšanas līdzekļi, želatīns, fermenti un asinis. Govs piens ir aminoskābju un cukuru, piemēram, galaktozes, avots. Vakcīnu ražošanā izmantotie govju kausēto tauku atvasinājumi ietver glicerīnu. Želatīns un dažas aminoskābes nāk no govju kauliem. Govju skeleta muskuļus izmanto, lai sagatavotu buljonus, ko izmanto noteiktos sarežģītos medijos. Daudziem grūti audzējamiem mikroorganismiem, un šūnām, ko izmanto vīrusu pavairošanai, ir nepieciešams pievienot serumu no asinīm augšanas vidē.”

Citā FDA mājaslapā tiek informēts: “Vīrusu vakcīnu ražošanā vīruss var tikt audzēts šūnās. Šīm šūnām ir nepieciešams uztura avots, ko dažos gadījumos var nodrošināt augļa liellopu serums.”

To, ka liellopu augļu serums var būt inficēts un nesterils, piemin šajā pētījumā.

20-50% liellopu augļa seruma ir inficēti ar govju caurejas vīrusu un citiem vīrusiem.

Jāpiebilst, ka runa ir tikai par zinātnei zināmiem vīrusiem, kas veido niecīgu daļu no visiem pastāvošajiem vīrusiem.

Savukārt šajā pētījumā lasāms: liellopu augļa serums satur ekstracelulāro RNS, ko nav iespējams atdalīt no seruma. Šī RNS mijiedarbojas ar cilvēka šūnu RNS, kurā tiek audzēti vakcīnu vīrusi.

Vairāk par šo vielu lasiet šeit.

Vairāk par liellopa augļa serumu un tā iegūšanas veidu lasiet MMR izpētes rakstā šeit.

Kas ir saharoze?

Būtībā tas ir parastais cukurs, kas tiek izmantots pārtikas industrijā. Saharoze ir sastopama ne tikai cukurbietēs un cukurniedrēs, no kā to iegūst rūpnieciski, bet arī bērzu, kļavu sulā, burkānos, bietēs, melonēs un daudzos citos dārzeņos un augļos. Vakcīnās tā tiek izmantota, jo augsts cukura līmenis stabilizē vīrusu daļiņas. Augsts cukura līmenis vīrusus uztur strukturāli neskartus, galvenokārt padarot vakcīnas staipīgākas.

FDA mājaslapā norādīts: “Šīs vielas var pievienot kā stabilizatorus. Tās palīdz aizsargāt vakcīnas no nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, no liofilizēšanas procesa tām vakcīnām, kuras tiek žāvētas liofilizēti.

Vakcīnām pievienotie stabilizatori ir: cukuri, piemēram, saharoze un laktoze, aminoskābes, piemēram, glicīns vai glutamīnskābes mononātrija sāls, un olbaltumvielas, piemēram, cilvēka seruma albumīns vai želatīns. Cukuri, aminoskābes un olbaltumvielas ietilpst arī cilvēku ikdienas uzturā, kā arī organismā atrodas dabiski.”

Tās pašas pārdomas – vai ir pieejami pētījumi, kas apstiprinātu, ka imūnā sistēma nereaģēs uz saharozi, kas tiek apēsta, ja tā ir vakcīnas sastāvā? Jo, kā jau pieminēts iepriekš, vakcīnas mērķis ir radīt imūno atbildi antivielu veidā pret noteiktajiem antigēniem.

Kas ir hidrolizēts želatīns? (teksts paņemts no MMR vakcīnas izpētes)

Dažas vakcīnas satur želatīnu, lai aizsargātu vakcīnas vīrusus no nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, liofilizēšanas vai karstuma, īpaši transportēšanas un piegādes laikā. Želatīns ir olbaltumviela, kas veidojas, vārot ādu vai saistaudus. Želatīnu izmanto, lai stabilizētu vakcīnas, lai tās pēc ražošanas paliktu efektīvas.

Želatīns var izraisīt anafilaktisku reakciju. Lasiet par to šeit.

Arī šajā pētījumā tiek pētīta pārtikas alerģijas saistībā ar vakcīnās esošajām vielām: “Lai apstiprinātu saistību starp sistēmiskām alerģiskām reakcijām pret vakcīnām un anti-želatīna IgE klātbūtni, mēs izmērījām anti-želatīna IgE bērniem, kuriem bija alerģija pret želatīnu saturošām vakcīnām. Turklāt, lai noskaidrotu saistību starp alerģiskām reakcijām pret želatīnu vakcīnās un pārtikas produktos, mēs pētījām alerģisku reakciju rašanos pret želatīnu saturošiem pārtikas produktiem tiem pašiem bērniem.”

“Divdesmit četriem no 26 bērniem ar alerģiskām reakcijām pret vakcīnām antiželatīna IgE bija robežās no 1,2 līdz 250 Ua/ml. Septiņiem bija alerģiskas reakcijas, uzņemot želatīnu saturošu pārtiku. No tiem diviem bija reakcijas pirms vakcinācijas, un pieciem bija reakcijas pēc vakcinācijas. Visiem kontroles bērniem bez alerģiskām reakcijām pret vakcīnām nebija antiželatīna IgE.”

Rezultātā tiek secināts: “Mēs atkārtoti apstiprinājām ciešu saistību starp sistēmiskām tūlītēja tipa alerģiskām reakcijām, tostarp anafilaksi, pret vakcīnām un specifiska IgE klātbūtni želatīnā. Turklāt dažiem bērniem pirms vai pēc vakcinācijas bija arī alerģiskas reakcijas pret pārtikas želatīnu.”

Arī šajā pētījumā aktualizēts jautājums par želatīnu un tā saistību ar alerģijām.

Autori norāda: “Želatīns ir proteīns, kas iegūts no kolagēna, un to galvenokārt iegūst no govs un cūkas kauliem, jēlādām un zivju ādas. Tā ir izplatīta sastāvdaļa tādos pārtikas produktos kā želejas, saldumi, jogurts un saldēti deserti. Tas ir atrodams arī pusdienu gaļā, un to plaši izmanto kā dzidrinātājus vīnā, sulās un citos dzērienos. Jo īpaši liellopu un cūku želatīniem ir daudz pielietojumu visā farmācijas nozarē kā neatņemamas sastāvdaļas zāļu kapsulās, plazmas paplašinātājos un stabilizatoros vakcīnās, tostarp MMR, vējbaku, dzeltenā drudža, trakumsērgas un dažu gripas vakcīnās. Ir ziņots par smagām alerģiskām reakcijām, tostarp anafilaksi pēc modificētu šķidru želatīnu kā plazmas aizstājēju intravenozas ievadīšanas. Pēcvakcinācijas alerģiskas reakcijas pret MMR un vējbaku vakcīnām ir saistītas ar želatīna palīgvielu. Ir novērotas arī sistēmiskas alerģiskas reakcijas ar želatīnu saturošu pārtikas produktu uzņemšanu un želatīnu saturošu medicīnisko produktu (piemēram, svecīšu) ievadīšanu.Šī želatīna iedarbība ir saistīta ar sensibilizāciju, par ko liecina želatīnam specifisko IgE antivielu indukcija.”

Pētījumā tiek analizēts jautājums par iesniegtajiem ziņojumiem, ka lielākajai daļai bērnu, kuriem bija anafilakse pret masalu, cūciņu un masaliņu vakcīnām (kas satur liellopu želatīnu kā stabilizatoru) ir anti-govju želatīna IgE.

Savukārt šajā pētījumā parādās informācija par to, ka bērniem ar AGS sindromu (alpha-gal sindroms) novērojamas alerģijas reakcijas pēc to vakcīnu ievadīšanas, kuru sastāvā ir hidrolizēts želatīns.

Autori secina: “Želatīnu saturošas vakcīnas pacientiem ar AGS jāievada piesardzīgi vai jāizvairās no tām, jo tām ir liels bazofilu aktivācijas potenciāls, kas liecina par anafilakses risku. Arī BAT ir noderīgs papildu instruments, ja runa ir par potenciāli augsta riska alfa-gal saturošu zāļu skrīningu.”

Vēl viens pētījums, kas pēta želatīna saistību ar alerģisku reakciju pēc vējbaku vakcīnas injicēšanas. Autori norāda, ka četriem bērniem, kuriem bija sistēmiskas tūlītējas reakcijas uz vējbakas vakcīnu ar želatīnu, bija anti-želatīna IgE.

Pētījums par anafilakses gadījumiem Japānā pēc vējbaku vakcīnas ievadīšanas. Autori norāda: “Mēs jau iepriekš esam atklājuši, ka lielāko daļu anafilakses gadījumu dzīvu vīrusu vakcīnām izraisa želatīns, kas atrodas vakcīnās kā stabilizators. Pēc tam, kad mēs publicējām pierādījumus par želatīna lomu anafilaksē, vakcīnu ražotāji Japānā sāka likvidēt želatīnu no dzīvu vīrusu vakcīnām.”

Vai Latvijā kāds speciālists interesējas par anafilakses gadījumiem un to saistību ar želatīnu, kas atrodas trīs dzīvajās vakcīnās, kuras injicē bērniem? Šīs ir vējbaku, MMR un rotavīrusu infekcijas vakcīnas.

Arī šajā pētījumā tiek informēts, ka anafilakse un citas tūlītējas reakcijas pēc MMR un vējbaku vakcīnas novērojamas tiem bērniem, kuriem bija IgE antivielas pret želatīna.

Autoriem ir hipotēze, ka ka anti-želatīna IgE izraisa imunizācija ar DTaP (difterijas-stingumkrampju-acelulārā garā klepus) vakcīnām, kas satur nelielu daudzumu želatīna.

Kas ir urīnviela?

Urīnviela ir galvenais slāpekļa galaprodukts proteīnu vielmaiņas sadalīšanās procesā visiem zīdītājiem un dažām zivīm.

Materiāls sastopams ne tikai visu zīdītāju urīnā, bet arī asinīs, žultī, pienā un sviedros.

Šo vielu izmanto, lai ārstētu zemu nātrija līmeni organismā. Var rasties jautājums, vai ir pētīta vakcīnas un urīnvielu saturošo preparātu mijiedarbība un efektivitāte.

Vakcīnās tiek izmantots kā stabilizētājs. Tiek informēts, ka tā ir nekaitīga viela, kura atrodama cilvēka organismā.

Vakcīnas mērķis ir radīt organisma reakciju. Tad kādu reakciju vakcīna var provocēt, ja tās sastāvā ir urīnviela, kas ir neatņemama cilvēka organisma sastāvdaļa? Vai ir pētīta saikne starp urīnceļu iekaisumiem un vējbaku vakcīnu? Urīnceļu iekaisums ir plaši izplatīta kaite bērnu vidū. Izpētes vērts temats.

Vairāk par vielu lasiet šeit.

Kas ir nātrija L-glutamāts?

Mononātrija L-glutamāts ir optiski aktīva mononātrija glutamāta forma ar L-konfigurāciju. Tam ir aromatizētāja loma. Tas satur L-glutamātu (1-). Tas ir mononātrija D-glutamāta enantiomērs.

Vakcīnās tiek izmantots kā stabilizētājs, kas aizsargā no karstuma, gaismas, mitruma vai skābuma, kamēr tās tiek uzglabātas.

Pazīstams kā garšas pastiprinātājs E621, ko plaši izmanto pārtikas industrijā. Tā lietošana ir saistīta ar aptaukošanos, vielmaiņas traucējumiem, ķīniešu restorānu sindromu (Chinese Restaurant Syndrome), neirotoksisko iedarbību un kaitīgo ietekmi uz reproduktīvajiem orgāniem. Par tā iedarbību uz cilvēku veselību lasiet šajā pētījumā.

Un atkal pārdomas par pārtikas industrijā plaši pielietotās vielas izmantošanu vakcīnas sastāvā, kas kopā ar citām vakcīnā esošajām vielām izraisa imunitātes reakciju. Vai ir kādi pētījumi vai testi, kas varētu atklāt šīs vielas klātbūtni vakcīnā un tās saistību ar pārtikas alerģijām, kas mūsdienu bērniem ir plaši izplatīta problēma?

Kas ir kālija dihidrogenfosfāts?

Kālija dihidrogēnfosfāts, MKP, (arī kālija dihidrogēnfosfāts, KDP vai monobāziskais kālija fosfāts), KH2PO4 ir šķīstošs kālija un dihidrogēnfosfāta jonu sāls. Tas ir fosfora un kālija avots, kā arī buferviela.

Kālijs ir galvenais intracelulārā šķidruma katjons, un tas ir būtisks skābes un bāzes līdzsvara, izotoniskuma un šūnas elektrodinamisko īpašību uzturēšanai.

Izmanto buferšķīdumos (pH noteikšana, farmaceitiskā ražošana, urīna skābinātājs, papīra apstrāde, cepamais pulveris un pārtikā), uzturvielu šķīdumos, rauga pārtikā, speciālos šķidros mēslošanas līdzekļos, hidrolokatoru sistēmās un citos elektroniskos lietojumos; Izmanto kā uztura bagātinātāju pārtikā, nelineāru optisku materiālu lāzera lietošanai un notekūdeņu attīrīšanai;

Kā partikas piedevai tam ir nosaukums E340i.

Vakcīnā tiek izmantots kā stabilizētājs.

Arī šī viela ir plaši izmantota pārtikas industrijā. Vai ir pētīta tās iedarbība un saikne ar pārtikas nepanesību? Jo, ja šī viela, piemēram, ir kādas maizes sastāvā (rauga), tad visdrīzāk uzskatīs, ka bērnam ir rauga nepanesība vai celiakija.

Vairāk par vielu lasiet šeit.

Kas ir kālija hlorīds?

Kālija hlorīds ir metālu halogenīds, kas sastāv no kālija un hlorīda. Kālijs uztur intracelulāro tonusu, ir nepieciešams nervu vadīšanai, sirds, skeleta un gludo muskuļu kontrakcijai, enerģijas ražošanai, nukleīnskābju sintēzei, asinsspiediena uzturēšanai un normālai nieru darbībai. Šim līdzeklim ir iespējama antihipertensīva iedarbība, un, ja to lieto kā uztura bagātinātāju, tas var novērst hipokaliēmiju.

To izmanto medicīnā, zinātniskos eksperimentos, pārtikas pārstrādē un pat kā mēslojumu. Kā partikas piedevai tam ir nosaukums E508.

Kālija hlorīds ir mākslīgo pienu maisījumu sastāvā! Vai organisms reaģēs uz pārtikā esošo vielu, nav zināms. Bet vienas un tās pašas vielas izmantošana gan pārtikā, gan arī vakcīnā, kuras mērķis ir izraisīt noteiktas organisma reakcijas, ir samērā bīstama lieta. Katrs organisms ir atšķirīgs un reakcija ir neparedzama. Iespējams, arī šādā veidā var rasties dažādas pārtikas nepanesība jeb alerģijas.

Kālija hlorīds ir tādu populāru piena maisījumu sastāvā kā “Aptamil” un “Friso”!

Kas ir neomicīns?

Tās ir antibiotikas, kas ir ķīmisko vielu vai to maisījumu grupa, kas nogalina baktērijas un citus mikroorganismus vai kavē to vairošanos. Neomicīns pieder pie aminoglikozīdu antibiotikas grupas (kuru molekulas satur aminocukurus).

Nepamatoti lietojot antibiotikas, organisms zaudē savas aizsargspējas, tiek traucēta imūnsistēmas darbība. Neomicīns bloķē baktēriju olbaltumvielu sintēzi, galvenokārt saistoties ar baktēriju ribosomu 30S apakšvienību. Daudzās vakcīnās ir neliels daudzums neomicīna, lai ražošanas procesā novērstu baktēriju piesārņojumu. Neomicīns kā lokāls medikaments izraisa paaugstinātu sensibilizācijas ātrumu. Saskaņā ar NACDG, neomicīns ir trešais izplatītākais alergēns, kas bieži izpaužas kā aizkavēta tipa kontaktdermatīts.

Arvien aktuālāks kļūst jautājums par tādu problēmu kā antibiotiku rezistence un tās potenciālajām sekām nākotnē. Kā zināms, daudzi zīdaiņi līdz gada vecumam saņem vairākas antibiotikas devas, ārstējot vidusauss iekaisumus (kas ir viena no izplatītākajām vakcinācijas komplikācijām), kā arī caur vakcīnu injekcijām pa taisno asinsritē nonāk neomicīna un polimiksīna antibiotiku paliekas. Ņemot vērā, ka 6 mēnešu laikā zīdainis saņem 3 šāda devas un vēl citas vakcīnas, kurās arī var būt antibiotiku paliekas, tad šis var kļūt jau par vērā ņemamu antibiotiku daudzumu.

Kontraindikācijas

Lietošanas instrukcijā tiek brīdināts:

• Jums vai Jūsu bērnam ir alerģija pret jebkuru vējbaku vakcīnu, jebkuru no vakcīnas sastāvdaļām (6. punktā minēto), vai neomicīnu (kas var būt kā neliels starpproduktu atlikums);
• Jums vai Jūsu bērnam ir asins slimība vai jebkāda veida ļaundabīgs vēzis, ieskaitot leikēmiju un limfomu, kas ietekmē imūno sistēmu;
• Jūs vai Jūsu bērns saņem imūnsupresīvo terapiju (tai skaitā lielas kortikosteroīdu devas);
• Jums vai Jūsu bērnam ir kāda slimība, kā arī ja Jūs lietojat vai Jūsu bērns lieto kādas zāles, kas pavājina imunitāti, piemēram, cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcija vai iegūts imūndeficīta sindroms (AIDS). Tas, vai Jūs vai Jūsu bērns saņems šo vakcīnu, būs atkarīgs no imūnsistēmas aizsargspējām;
• Jūsu vai Jūsu bērna radiniekam ir iedzimts imūndeficīts, vai imūndeficīts ir ģimenes anamnēzē;
• Jums vai Jūsu bērnam ir aktīva neārstēta tuberkuloze;
• Jums vai Jūsu bērnam ir drudzis, kas augtāks par 38,5ºC; tomēr neliela temperatūras paaugstināšanās pati par sevi nav iemesls vakcinācijas atlikšanai;
• Jūs esat grūtniece. Turklāt no grūtniecības jāizsargājas vienu mēnesi pēc vakcinācijas.

Vai ģimenes ārsts pirms injicēt šo vakcīnu ir informējis vecākus, ka šī ir dzīva vakcīna un noskaidrojis:

1. Vai bērnam nav alerģija pret kādu no vakcīnas sastāvdaļām!
2. Vai ģimenē ir sieviete gaidībās;
3. Vai ģimenē ir cilvēks, kam ir vēzis, imūndeficīts vai saņem zāles, kas pavājina imunitāti. Vai vienkārši cilvēks gados, piemēram, vecmāmiņa vai vectētiņš.

Iepriekš tika pieminēts, ka divpadsmit mēnešu vecam bērnam vienas ģimenes ārsta vizītes laikā var tik injicētas četras (!) dažādas vakcīnas.

Lietošanas instrukcijā norādīts: “Ja kāda no vakcīnām tiek ievadīta vienā laikā ar VARIVAX vai ar nelielu laika intervālu, pirms ievadīt VARIVAX, uzziniet nepieciešamo informāciju par vakcīnas ievadīšanu no veselības aprūpes speciālista vai ārsta. VARIVAX var ievadīt vienlaicīgi ar citām sekojošajām standarta vakcīnām bērniem: masalu, cūciņu un masaliņu vakcīnu (MMR), vakcīnu pret Haemophilus influenzae b tipu, B hepatīta, difterijas, tetanusa, garā klepus un iekšķīgi lietojamo poliomielīta vakcīnu.”

Šeit nav pieminēta pneimokoku vakcīna, kuru arī paredzēts injicēt divpadsmit mēnešu vecumā. Nav pētīts, vai tas var radīt nevēlamas blakusparādības.

Ražotāja mājaslapā tiek informēts, ka šo vakcīnu nedrīkst injicēt grūtniecēm.

Rakstīts: “VARIVAX ir kontrindicēts lietošanai grūtniecēm, jo vakcīna satur dzīvu, novājinātu vējbaku vīrusu, un ir zināms, ka savvaļas tipa vējbaku vīruss, ja tas iegūts grūtniecības laikā, var izraisīt iedzimtas vējbakas.”

Efektivitāte

Lietošanas instrukcijā tiek uzsvērts, ka šo vakcīnu saņēmēji var 6 nedēļas pēc injekcijas saņemšas inficēt citus!

Kādēļ tas var notikt? Jo šī ir dzīvā vakcīna! Bērna organismā tiek injicēts dzīvs, bet novājināts Varicella vīruss!

Lietošanas instrukcijā norādīts: “Retos gadījumos ir iespējams saslimt ar vējbakām, arī ar smagu vējbaku formu, no cilvēka, kas tika vakcinēts ar VARIVAX. Tas var notikt personām, kuras iepriekš nebija vakcinētas vai kuri nav slimojoši ar vējbakām, kā arī personām, kuras ietilpst kādā no šādām kategorijām:

• cilvēki ar novājinātu imūnsistēmu,
• grūtnieces, kurām nekad nav bijušas vējbakas,
• jaundzimušie, kuru mātēm nekad nav bijušas vējbakas.

Cik vien iespējams, personām, kas ir vakcinētas ar VARIVAX, līdz 6 nedēļām pēc vakcinācijas jācenšas izvairīties no ciešas saskares ar katru, kas ietilpst kādā no iepriekš minētajām kategorijām. Pastāstiet ārstam, ja ir kāds, kas ietilpst kādā no iepriekš minētajām kategorijām un, domājams, būs ciešā kontaktā ar vakcinējamo personu.”

Ievērojot lietošanas instrukcijas ieteikumus: ja mājās ir zīdainis var grūtniece, tad vakcinēto bērnu nepieciešams izolēt uz 6 nedēļām, lai izvairītos no riska inficēt šos cilvēkus.

Gadījums, kad divpadsmit mēnešus vecu bērnu vakcinēja pret vējbakām un viņš aplipināja savu māti, kas bija stāvoklī. Diemžēl sievietei nācās veikt abortu, jo vējbakas grūtniecības laikā ir bīstamas.

Savukārt, šeit ir izlasāms pirmais reģistrētais gadījums par to, ka vakcinētais ir inficējis citu. Sieviete 39. grūtniecības inficējas ar vējbakām. Viņas bērni saņēma vējbaku vakcīnu 8 dienas iepriekš.

Sekojoši: ja skolā bērni saņem atkārtotu vējbaku vakcīnu (7 gadu vecumā), tad viņi pakļauj riskam visu nevakcinētos bērnus un tos, kuriem ir novājināta imūnsistēma.

Uzmanības vērts teikums: “Tas var notikt personām, kuras iepriekš nebija vakcinētas vai kuras nav slimojošas ar vējbakām [..].”

Vecāki vakcinē savu bērnu, lai viņš nesaslimtu ar vējbakām, bet lietošanas instrukcijā norādīts, ka saņemot šo injekciju, ir risks saslimt ar vējbakām!

SPKC informatīvajā bukletā norādīts, ka bērni ar vējbakām slimo aptuveni 2 nedēļas, bet pēc pārslimošanas imunitāte saglabājas uz visu dzīvi! Tāpat tiek norādīts, ka saslimšana var noritēt arī bez īpaši izteiktiem simptomiem, piemēram, bez pūslīšiem.

Vēl lietošanas instrukcijā norādīts, ka nav ieteicams barojošām māmiņām vakcinēties ar šo dzīvo vīrusa vakcīnu, jo pastāv iespēja šo vīrusu nodot bērnam!

“Varivax” parasti nerekomendē mātēm, kuras baro bērnu ar krūti, jo teorētiski ir iespējama vakcīnas vīrusa celma transmisija no mātes bērnam (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).”

Gadījums no dzīves: māte, kas pēc dzemdībām savakcinējās pret vējbakām, aplipināja savu 25 dienas vecu zīdaini. Mātei nebija novēroti vējbaku izsitumi vai citi simptomi.

Šajā pētījumā autori vakcinēja ar leikēmiju slimus bērnus un pārbaudīja, cik bieži viņi inficē savus veselos brāļus. 156 vakcinētajiem bērniem parādījās izsitumi vienu mēnesi pēc vakcinācijas. Bet vakcīnas celma vīruss tika izolēts no 25 no 156 bērniem. Savukārt, šie vakcinētie bērni inficēja 17% brāļu un māsu. Ņemot vērā šos rezultātus, pētījuma autori secina, ka vējbaku vakcīna patiešām ir ar novājinātu vīrusu, jo inficē mazāku skaitu cilvēku nekā savvaļas vīrusa celms (inficē 80%-90%).

Vakcinēts bērns var inficēt citus, bet “mazākā” mērā un tas ir pieņemami? Vakcīnas ražotājs norāda, ka 6 (!) nedēļas pēc vakcīnas saņemšanas, būtu jāizvairās no kontakta ar riska grupas cilvēkim. Bet sabiedrībā ir uzskats, ka tieši nevakcinēts, vesels bērns ir drauds sabiedrībai?

Vēl gadījumi, kad notiek inficēšanas ar vējbaku vakcīnas celmu:

1. Vējbaku vakcīnas štamma transmisija, Japāna;
2. Vējbaku vakcīnas štamma transmisija ne ģimenes loceklim Ķīnā;
3. Vējbaku vakcīnas štamma transmisija no vesela pieaugušā citam ģimenes loceklim;
4. Atkārtota vējbaku vakcīnas štamma transmisija bērnu aprūpes centrā;
5. Vējbaku vakcīnas drošības profils: 10 gadu griezumā;
6. Inficēšanās ar vējbaku vakcīnas štammu, kas iegūta no vakcinētā

Runājot par vakcīnas efektivitāti, šajā pētījumā norādīta sekojoša informācija: pirmajā gadā vakcinācijas efektivitāte ir 97%, un 2-8 gadu laikā tā samazinās līdz 84%. Vēl autori norāda, ka vakcinācija ir mazāk efektīva, ja to veic pirms 15 mēnešu vecuma. Netiek noliegts, ka vakcīnas saņēmēji saslimst ar vīrusu, pret kuru tika savakcinēti. Bet tiek uzsvērts, ka vakcinētajiem šī slimība norit viegli.

Savukārt šajā pētījumā tiek apskatīts gadījums par vējbaku uzliesmojumu bērniem ar astmu, neskatoties uz to, ka bija saņemta vējbaku vakcīna. Autori mēģināja saprast, vai ir saikne starp saslimšanu pēc vakcinācijas un astmu, steroīdu lietošanu un vakcinācijas vecumu, kā arī MMR vakcīnas administrēšanu.

Noslēgumā autori secina: “Vējbaku vakcīnas neefektivitāte bērniem nebija saistīta ar astmu vai inhalējamu steroīdu lietošanu, bet gan ar perorālo steroīdu lietošanu. Vējbaku vakcīnas ievadīšana pirms 15 mēnešu vecuma var būt saistīta ar nedaudz paaugstinātu saslimšanas risku. Pašlaik tiek ieteikts, ka vakcināciju pret vējbakām nedrīkst ievadīt 28 dienas pēc MMR vakcinācijas.”

Ja paskatās SPKC vakcinācijas kalendāru, tad MMR vakcīnu ievada tajā pašā dienā, kad tiek saņemta vējbaku vakcīna un vēl citas. MMR vakcīna arī ir dzīvo vīrusu vakcīna. Līdz ar to bērns vienas vizītes laikā saņem 4 dzīvus, novājinātus vīrusus (vējbaku, masaliņu, masalu, cūciņu).

Arī šajā pētījumā autori norāda, ka pāragra vakcinācija var novest pie vakcīnas neefektivitātes. Vakcinācija pirms 14 mēnešu vecuma ir 3 reizes mazāk efektīva nekā vakcinācija pēc 14 mēnešiem.

Dienvidkorejas pētījums: Neskatoties uz 97% vakcinācijas aptveri, saslimšanas skaits nav samazinājies. Vakcīnas efektivitāte bija 54%. Lielākā daļa slimības gadījumu tiek reģistrēti vakcinēto vidū. Plašā vakcinācija neietekmēja slimības gaitu.

Šajā pētījumā tiek apskatīts gadījums bērnudārzā, kur vakcinēts bērns aplipināja 50% audzēkņu. Tie bija bērni, kas vēl nebija pārslimojuši vējbakas. Pats vakcinētais bērns vējbaku vakcīnu tika saņēmis pirms trim gadiem.

Pētījumā minēts: “Vakcīnas efektivitāte bija 44% (95 procentu ticamības intervāls, 6,9 līdz 66,3%) pret jebkādu slimības smaguma pakāpi un 86% (95% ticamības intervāls, 38,7 līdz 96,8%) pret vidēji smagu vai smagu slimību. Bērni, kuri bija vakcinēti trīs gadus vai ilgāk pirms uzliesmojuma, bija pakļauti lielākam vakcīnas neveiksmes riskam nekā tie, kuri nesen bija vakcinēti (relatīvais risks, 2,6 [95% ticamības intervāls, 1,3 līdz 5,3]).”

Ja jau bērns, kurš ir vismaz trīs gadus vakcinēts, jau tiek pakļauts riskam inficēties ar vējbakām, tad kāda patiesībā ir šīs vakcīnas efektivitāte?

Vēl viens gadījums par vējbaku uzliesmoju skolā, kur vakcinācijas aptvere bija 97%! Vakcīnas efektivitāte bija 72% (TI: 3-87). Vakcinētie, kas saņēma poti vismaz 5 gadus atpakaļ, saslima 6,7 reizes biežāk nekā vakcinētie pirms nepilniem 5 gadiem.

218 skolēni no 422 nebija pārslimojuši vējbakas. Un no šiem 218 skolēniem 211 bija vakcinēti!

Pētījuma secinājums: nepieciešama “būster” deva, jo piecus gadus pēc vakcinācijas bērniem ir risks saslimt ar slimību pret kuru viņi ir vakcinēti!

Arī šajā pētījumā tiek apskatīts vējbaku uzliesmojums skolā, kur vakcinēti 97%, tostarp 39% ar divām devām. Informācija par vakcināciju bija pieejama par 871 (99%) no 880 bērniem.

Kā jau ierasts, secinājumos tiek minēts, ka saslimšanas gaita bijusi viegla. Un izrādījās, ka vienas devas un divu devu efektivitāte bija gandrīz vienāda.

Cits gadījums Ķīnā: vējbaku uzliesmojums skolā, kur bija vakcinēti 98,6% No tiem 63,2% bija saņēmuši divas devas. Starp nevakcinētajiem saslima 14,3%, starp vakcinētajiem ar vienu devu – 1,6%, bet vakcinēto vidū ar divām devām – 2%.

Autori secina: “Vidējā divu devu vējbaku vakcīnas atpvere bija nepietiekama, lai novērstu vējbaku uzliesmojumu. Divu devu saņēmēji, kas saslimst ar vējbakām, ir lipīgi. Augsta divu devu aptvere un laicīga saslimšanas gadījumu izolēšana ir nepieciešama, lai novērstu vējbaku uzliesmojumus divu vakcīnas devu sabiedrībā.”

Vēl pētījumi par vējbaku uzliesmojumiem, neskatoties uz augstu vakcinācijas aptveri: šeit, šeit un šeit.

Šajā pētījumā tiek apskatīta informācija, ko ir sniedzis “Varivax” ražotājs “Merck” – desmit gadu griezumā iegūtie dati no iesniegumiem, kas iegūti jau pēc vakcīnas nonākšanas tirgū.

Visā pasaulē brīvprātīgi tika iesniegti 16 683 ziņojumi ražotājam “Merck”, un kopējais ziņošanas līmenis bija 3,4 ziņojumi uz 10 000 izplatītām vakcīnas devām. Tātad ziņojumu skaits jau nav 1 no miliona kā to parasti argumentē ārsti, kas iestājas par vakcīnām.

Tekstā norādīts: “PcR analīze vezikulāriem izsitumiem, kas radās pirmo 2 nedēļu laikā pēc vakcinācijas, biežāk identificēja savvaļas tipa vējbakas zoster vīrusu (VZV), savukārt Oka VZV klātbūtne parasti bija saistīta ar vezikulāriem izsitumiem, kas radās 15-42 dienas pēc vakcinācijas.”

Pētījuma noslēgumā autori secina, ka vakcīna ir “kopumā droša” un “labi panesama”.

Pieejami daudzi pētījumi, kas norāda, ka saskarsme ar vējbaku slimniekiem samazina risku saslimst ar jostas rozi (herpes zoster).

Šajā pētījumā tiek norādīts, ka kontakts ar vējbaku pacientiem ir saistīts ar jostas rozes riska samazināšanos par 71%. Šis skaitlis, iespējams, ir nepietiekami novērtēts, jo vējbakas ir lipīgas pat pirms izsitumu sākuma. Kontakts ar jostas rozes pacientiem nesamazina jostas rozes risku. Pediatri cieš no jostas rozes daudz retāk nekā dermatologi un psihiatri.

Vēl autori norāda, ka samazinoties vējbaku saslimšanas skaitam bērnībā, palielinās risks saslimt ar jostas rozi pieaugušā vecumā.

Vēl daži piemēri:

• Pediatri un ģimenes ārsti cieš no jostas rozes 50%-87% retāk nekā vidējais iedzīvotāju skaits. Pētījums šeit.

• Piemērs no Taivānas: Taivānā 2001.-2009. gadā vējbaku sastopamība samazinājās no 7,14 līdz 0,76 uz 1000, un jostas rozes sastopamība palielinājās no 4,04 līdz 6,24 uz 1000.

• Piemērs no Austrālijas: Austrālijā pēc vakcinācijas sākuma jostas rozes sastopamība palielinās par 2% līdz 6% gadā pieaugušajiem, kas vecāki par 20 gadiem.

• Piemērs no ASV: Vējbaku sastopamība samazinājās par 4 reizēm, un ar to saistītās slimnīcu izmaksas samazinājās par 100 miljoniem ASV dolāru gadā. Tomēr līdz 2004. gadam slimnīcu izmaksas, kas saistītas ar jostas rozi, bija palielinājušās par 700 miljoniem ASV dolāru gadā.

Blakusparādības

Lietošanas instrukcijā tiek brīdināts: “Vakcīnas saņēmējam 6 nedēļas pēc vakcinācijas ar VARIVAX jāizvairās lietot aspirīnu (salicilātus) saturošas zāles, jo tas var izsaukt Reja sindromu, kas var skart visus Jūsu ķermeņa orgānus.”

Lasīt rakstu par Reja sindroma saistību ar aspirīna lietošanu bērniem: šeit.

Lietošanas instrukcijā minēta šāda informācija par “Varivax” un fertilitāti: “Ar “Varivax” nav veikti pētījumi par ietekmi uz dzīvnieku reproduktivitāti. Nav vērtēta “Varivax” iespējamā ietekme uz fertilitāti.”

Pats ražotājs atzīst, ka nav veikti pētījumi, lai noskaidrotu iespējamo ietekmi uz fertilitāte pēc “Varivax” injekcijas. Un turpat tālāk tiek norādīts, ka šo vakcīnu nedrīkst saņemt grūtnieces, kā arī tās sievietes, kuras plāno kļūt mātes.

Lietošanas instrukcijā ir norādīta pretrunīga informācija par vakcīnas ievadīšanu grūtniecēm. Rakstīts: “Nav veikti “Varivax” pētījumi grūtniecēm.”. Un turpat tālāk: “Tomēr nav konstatēts augļa bojājums, vējbaku vakcīnu ievadot grūtniecēm. Nav zināms vai “Varivax”, ja to ievada grūtniecēm, var izraisīt augļa bojājumus vai var ietekmēt reproduktīvās funkcijas.”

Nav veikti pētījumi grūtniecēm, bet nav novērota augļa bojāeja, ja šo vakcīnu ievada grūtniecēm, bet tomēr nav zināms, vai šī vakcīna izraisa augļa bojāeju vai var ietekmēt reproduktīvās funkcijas. Tad kā tur patiesībā ir?

Kā šai vakcīnai tika veikts klīniskais pētījums? – Tika atlasīti 17 000 pilnīgi veselu (!) indivīdu, kuri ir vismaz divpadsmit mēnešus veci. Un šie klīniskā pētījuma dalībnieki tika novēroti tikai 42 dienas pēc katras devas! Šajā gadījumā var minēt tikai īstermiņa blakusparādības, bet nekādā gadījumā nevar droši teikt, ka nekādas ilgtermiņa blakusparādības nav novērotas. Ilgtermiņa blakusparādības rodas vismaz gadu pēc vakcīnas saņemšanas. Pēc tam saistības nav iespējas pierādīt, jo bērns līdz gada vecumam saņem desmitiem vakcīnu.

Zemāk tiek norādītas blakusparādības, kas radušās pēc šīs vakcīnas saņemšanas. Būt jāņem vērā, ka šo vakcīnu ievada divpadsmit mēnešus veciem bērniem. Tādā vecumā bērns nevar paskaidrot kur tieši un kā sāp. Vecāki var tikai vizuāli novērot izmaiņas, piemēram, nogurumu, raudāšanu, apātiju, nervozitāti utml. Bērns tādā vecumā nespēs izskaidrot tādas blakusparādības kā skeleta muskuļu sāpes, stīvs kakls utml.

Lietošanas instrukcijā minētās blakusparādības:

Ļoti bieži (≥1/10):

• Drudzis;

Bieži (≥1/100 līdz < 1/10):

• Augšējo elpceļu infekcijas;
• Izsitumi, masalām/masaliņām līdzīgi izsitumi, vējbakām līdzīgi izsitumi (vidēji 5 ģeneralizēti bojājumi);
• Eritēma injekcijas vietā, izsitumi, sāpes/jutīgums/sāpīgums, pietūkums, vējbakām līdzīgi izsitumi (vidēji 2 bojājumi injekcijas vietā);
• Uzbudināmība.

Retāk (≥1/1 000 līdz <1/100):

• Limfadenopātija limfadenīts trombocitopēnija;
• Konjunktivīts;
• Klepus aizlikts deguns elpceļu nosprostojums iesnas;
• Anoreksija;
• Gripa, gastroenterīts, otīts, vidusauss iekaisums, faringīts, vējbakas, vīrusu eksantēma, vīrusu infekcija;
• Caureja vemšana;
• Kontaktdermatīts, autiņbiksīšu dermatīts, eritēma, miliaria rubra, nieze, nātrene;
• Astēnija/nogurums, ekhimoze injekcijas vietā, hematoma, sacietējums, izsitumi, savārgums;
• Raudulība, bezmiegs, miega traucējumi.

Reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000):

• Galvassāpes miegainība;
• Apātija, nervozitāte, uzbudinājums, paaugstināta miegainība, patoloģiski sapņi, garastāvokļa maiņas, gaitas traucējumi, drudža krampji, trīce;
• Akūts konjunktivīts, asarošana, plakstiņu tūska, kairinājums;
• Sāpes ausī;
• Sinusīts, šķavas, plaušu nosprostojums, deguna asiņošana, rinīts, sēkšana, bronhīts, elpceļu infekcijas, pneimonija;
• Infekcija, kandidoze, gripai līdzīgas slimības, neinfekcioza brūce/dūriens;
• Sāpes vēderā, slikta dūša, vēdera uzpūšanās, hematohēzija, mutes čūlas;
• Piesarkums, pūslīši, atopiskais dermatīts, ekzēma, pinnes, herpes simplex, nātrenei līdzīgi izsitumi, sasitums, dermatīts, zāļu izraisīti izsitumi, impetigo, ādas infekcijas, masalas, apdegumi;
• Skeleta muskuļu sāpes, mialģija, sāpes gūžā, kājās vai kaklā, stīvums;
• Ekstravazācija;
• Ekzēma injekcijas vietā, uztūkums, siltums, nātrenei līdzīgi izsitumi, krāsas maiņa, iekaisums, stīvums, trauma, raupjums/ sausums, tūska/pietūkums, siltuma sajūta, siltums pieskaroties, venipunktūras vietas asiņošana, lūpu bojājumi.

Kādas ir klasisko vējbaku pazīmes? SPKC mājaslapā norādīti sekojoši vējbaku simptomi: “Temperatūras paaugstināšanās, pūslīšveida izsitumi uz sejas, galvas matainās daļas, ķermeņa un ekstremitātēm, retāk – plaukstām un pēdām.”

Lietošanas instrukcijā tiek informēts, ka vismaz 1 no 10 bērniem ir novērots drudzis (temperatūras paaugstinašanās) un vismaz 1 no 100 būs novērojami vējbakām līdzīgi izsitumi. Vai šie nav klasiskie vējbaku simptomi? Kāds tad ir pamatojums vakcinēt pret vējbakām, ja pati vakcīna var izraisīt saslimšanu ar šo vīrusu?

Atgriežoties pie lietošanas instrukcijā norādītajām blakusparādībām: “Veseliem indivīdiem no 13 gadu vecuma un vecākiem (lielākā daļa saņēma 2 devas ar 4 līdz 8 nedēļu intervālu): Netika vērtēta cēloņsakarība, izņemot nopietnas nevēlamās blakusparādības, indivīdiem no 13 gadu vecuma un vecākiem.”

No dotā teksta izriet: netika veikta ne izpēte, ne uzskaite, ne vērtēta cēloņsakarība ievadītajai vakcīnai un veselības stāvokļa izmaiņām pēc injekcijas.

Savukārt, pēcreģistrācijas periodā (kad vakcīna ir pieejama visā pasaulē), tika novērotas daudz nopietnākas blakusparādības. Tas var būt saistīts ar to, ka klīniskajos pētījumos tiek rūpīgi veikta pilnīgi veselu dalībnieku atlase, lai mazinātu nevēlamās sekas pēc vakcinācijas. Tiklīdz vakcīna nonāk tirgū un ir pieejama visiem, ir iespējams novērot cita veida blakusparādības. Iemesls tam var būt krasi atšķirīgs veselības stāvoklis starp pilnīgi veseliem klīniskā pētījuma dalībniekiem un parastiem cilvēkiem, kuriem ir kādas veselības problēmas.

Spontāni tika ziņots par sekojošām parejošām nevēlamām blakusparādībām, kas saistītas ar “VARIVAX”, pēcreģistrācijas periodā visa pasaulē:

• Aplastiskā anēmija;
• Trombocitopēnija (tai skaitā idiopātiska trombocitopēniska purpura (ITP));
• Limfadenopātija;
• Cerebrovaskulāri traucējumi;
• Febrili un nefebrili krampji;
• Guillain-Barre sindroms;
• Transversālais mielīts;
• Bella paralīze;
• Ataksija;
• Vertigo/reibonis;
• Parestēzija (medicīnisks stāvoklis, ko raksturo dedzināšanas sajūta, nejutīgums, tirpšana, nieze vai dzelte, kas parasti jūtama augšējās ekstremitātēs).

Vēl tiek norādīts atsevišķs blakusparādību saraksts ar tādām komplikācijām, ka saslimšana ar herpes zoster vīrusu, aseptisko meningītu un encefalītu PĒC vakcīnas saņemšanas!

“Ir ziņots par komplikācijām, ieskaitot herpes zoster un tādas diseminētas slimības kā aseptiskais meningīts un encefalīts, kuras izraisīja vakcīnas celma izraisītas vējbakas imūnkompromitētiem vai imūnkompetentiem pacientiem.”

Turpat tālāk norādīts, ka 26-40% gadījumu tiek ziņots par drudzi virs 38,9 grādiem, ja šo vakcīnu ievada vienlaikus ar MMR vakcīnu.

Izpēti par MMR vakcīnu lasiet šeit.

Lietošanas instrukcijā tiek izklāstīta ilgtermiņa efektivitāte vakcinējot ar “Varivax”. Norādīts: “Dati, kas iegūti divos ASV veiktajos efektivitātes novērojumos, apstiprināja, ka plaši veikta vakcinācija pret vējbakām samazina vējbaku risku aptuveni par 90%. Turklāt, samazināts vējbaku gadījumu risks populācijā tika saglabāts vismaz 15 gadus gan vakcinētiem, gan nevakcinētiem indivīdiem.”

Vējbakas ir slimība, kuru ir vēlams pārslimot bērnībā, lai izvairītos no komplikācijām. Savukārt, šeit tiek ziņots, ka vakcīna ir efektīga vismaz 15 gadus, t.i. nav zināms, vai tā vēlāk “aizsargās” nu jau pieaugušo bērnu no šīs slimības. Un kā jau norādīts SPKC informatīvajā bukletā, pieaugušajiem šī saslimšana ir daudz bīstamāka nekā bērniem.

Arī FDA apkopojumā par “Varivax” vakcīnu tiek norādīts: “Vējbakas ir slimība, kas visbiežāk rodas bērniem, kuri ir vecumā no 5 līdz 9 gadiem. To var nodot citiem. Slimība var ietvert galvassāpes, drudzi un vispārēju diskomfortu. Tad rodas niezoši izsitumi, kas var pārvērsties pūslīšos. Visbiežāk sastopamā komplikācija ir tā, ka pūslīši var iekaist. Var rasties mazāk izplatītas, bet ļoti nopietnas komplikācijas. Tādas komplikācijas kā pneimoniju, smadzeņu iekaisumu, Reye sindromu (kas ietekmē aknas un smadzenes) un nāvi. Smaga slimība un nopietnas komplikācijas biežāk rodas pusaudžiem un pieaugušajiem.”

Līdz ar to var rasties jautājums par vējbaku vakcīnas nepieciešamību. Vai nu bērns pārslimo vējbakas aptuveni divu nedēļu laikā un iegūst imunitāti uz mūžu, vai saņem injekciju ar dzīvu vīrusu (!) ik pa desmit gadiem visa mūža garumā ar cerību nesaslimt pieaugušā vecumā.

Piemēram, šajā pētījumā tiek apskatīts fakts, ka nevakcinētiem desmit gadus veciem bērniem, kuri nav pārslimojuši vējbakas, ir atrodamas antivielas.

62% bērniem tika atklātas antivielas.

Lielbritānijā vējbakas skaitās ierasta bērnības slimība. Un tur neizmanto vējbaku vakcīnu sekojošu iemeslu dēļ:

• Vējbakas ir bīstamākas pieaugušā vecumā nekā bērnībā. Mirstība, kā arī pneimonijas un encefalīta risks no vējbakām palielinās līdz ar vecumu.
• Vakcinācijas rezultātā palielināsies jaundzimušo vējbaku un iedzimtu vējbaku sastopamība (jo mātes bērnībā neslimoja).
• Vakcinācija var izraisīt jostas rozes sastopamības palielināšanos. Ir zināms, ka vējbaku sastopamības palielināšanās bērniem līdz 5 gadu vecumam ir saistīta ar jostas rozes sastopamības samazināšanos 15-44 gadus veciem bērniem.

Pētījumu no Lielbritānijas lasiet šeit.

Šajā mājaslapā var apskatīt, ka daudzās citās Eiropas valstīs bērnus nevakcinē ar vējbaku vakcīnu.

Ar sarkanu norādīta vējbaku vakcīna, kas ir “obligāta” jeb iekļauta oficiālajā vakcinācijas kalendārā. Valstis, kuru vakcinācijas kalendārā ir iekļauta vējbaku vakcīna: Ungārija, Itālija, Latvija. Citās valstīs šo vakcīnu tikai rekomendē.

Vējbaku vakcīna satur dzīvu vējbaku vīrusu. Šis pētījums apskata vakcīnas štamma reaktiviāciju un iespēju saslimt ar vējbakām, neskatoties uz iepriekš veikto vakcināciju.

Autori norāda: vīrusa vakcīnas celms paliek organismā un periodiski tiek aktivizēts, ja vakcinētajam pazeminās imunitāte. Tam var būt negatīvas ilgtermiņa sekas. Vīruss atkal aktivizējas ar varbūtību 19% gadā bērniem ar zemu titru līmeni un 41% gadā bērniem ar pastāvīgi zemiem titriem. Ar tādu pašu varbūtību vīrusa savvaļas celms tiek atkārtoti aktivizēts cilvēkiem ar ļoti novājinātu imunitāti. Tā kā imunitāte pret vīrusu, ko vakcīna dod, ir vājāka nekā imunitāte pret pārnesto slimību, biežas vīrusa reaktivācijas ilgtermiņa ietekme uz jostas rozi un citām sekām nav zināma. Nav skaidrs, piemēram, kā vakcīnas vīrusa reaktivācija ietekmēs tos, kuru imunitāte pret vējbakām ir novājināta, vai tos, kuriem būs pazemināta imunitāte pieaugušā vecumā.

Parasti tiek apgalvots, ka vakcīnas ir pilnīgi drošas, un nopietnas blakusparādības rodas vienam no miljonam vakcinēto. Kā tiek iegūta šāda veida statistika? Šeit ir piemērs par vējbaku vakcīnu.

Autori (no FDA un CDC) analizē VAERS no 1995. līdz 1998. gadam. Šajā periodā tika reģistrēti 14 nāves gadījumi. Lai aprēķinātu nāves varbūtību pēc vakcinācijas, viņi izmantoja šajā periodā pārdoto vakcīnu skaitu (9,7 miljoni) un secina, ka nāves varbūtība ir 1 no miljona (tie ir nedaudz noapaļoti, jo patiesībā tas iznāk 1 no 700 000).

Bet netiek ņemta vērā svarīga informācija:

1. VAERS reģistrē tikai 1%-10% no visām blakusparādībām. Līdz ar to nav zināms patiess nopietnu blakusparādību skaits.
2. Pārdoto vakcīnas devu skaits nav vienāds ar ievadīto devu skaitu. Daudzas devas tiek utilizētas, jo nav laicīgi ievadītas, nav pareizi transportētas vai glabātas pareizajos apstākļos. Turklāt 9,7 miljoni pārdoto devu nav precīzs skaitlis, bet gan CDC aplēses.

Kopumā VAERS tika reģistrēti 6574 nevēlami gadījumi: no kuriem 4% bija nopietni.

No šiem 4%:

• Bērniem līdz 4 gadu vecumam nopietnas blakusparādības bija novērojamas 6,3% gadījumos;
• Bērniem līdz 2 gadu vecumam jau 9,2%!
• Savukārt, bērniem līdz viena gada vecumam, kuri tika vakcinēti kļūdas dēļ – 14%!

Kopumā tika ziņots par 271 nopietniem nevēlamiem gadījumiem, t.i., 1 no 36 000. Šie skaitļi jāreizina ar 10-100 (t.i., reālais skaitlis ir no 1: 3600 līdz 1: 360), un, ņemot vērā, ka ievadīto devu skaits bija mazāks par pārdoto devu skaitu, kas, iespējams, ir pārvērtēts, tad tie ir jāreizina ar papildu koeficientu.

VAERS dati par blakusparādībām, kas radušās no vējbaku vakcinācijas laikaposmā no 1998. gada līdz 2017. gadam.

Kopumā iesniegti 63 846 iesniegumi (VAERS tiek saņemts tikai 1-10% gadījumu, līdz ar to reālais skaitlis ir daudz lielāks).

Tiks apskatītas tikai trīs vecuma grupas: 1-2 gadi, 3-5 gadi un 6-17 gadi, jo Latvijā vējbaku vakcīnu izmanto sākot no divpadsmit mēnešu vecuma un atkārtotā deva ir septiņu gadu vecumā. Novērojamas šādas sekas pēc vējbaku vakcīnas:

• Nāve:
  • 1-2 gadus veci bēri: 111
  • 3-5 gadus veci bērni: 14
  • 6-17 gadus veci bērni: 7

• Paliekoša invaliditāte:
  • 1-2 gadus veci bēri: 380
  • 3-5 gadus veci bērni: 80
  • 6-17 gadus veci bērni: 82

• Vizītes pie ārsta:
  • 1-2 gadus veci bēri: 307
  • 3-5 gadus veci bērni: 233
  • 6-17 gadus veci bērni: 51

• Neatliekamā medicīniskā palīdzība:
  • 1-2 gadus veci bēri: 9,617
  • 3-5 gadus veci bērni: 5,509
  • 6-17 gadus veci bērni: 4,551

• Neatliekamā palīdzības ārsts:
  • 1-2 gadus veci bēri: 124
  • 3-5 gadus veci bērni: 88
  • 6-17 gadus veci bērni: 20

• Hospitalizācija:
  • 1-2 gadus veci bēri: 1448
  • 3-5 gadus veci bērni: 441
  • 6-17 gadus veci bērni: 348

• Ilgstoša hospitalizācija:
  • 1-2 gadus veci bēri: 73
  • 3-5 gadus veci bērni: 22
  • 6-17 gadus veci bērni: 25

• Izveseļojušies:
  • 1-2 gadus veci bēri: 12,706
  • 3-5 gadus veci bērni: 8,377
  • 6-17 gadus veci bērni: 7,488

• Dzīvībai bīstams stāvoklis:
  • 1-2 gadus veci bēri: 317
  • 3-5 gadus veci bērni: 156
  • 6-17 gadus veci bērni: 120

• Nenopietnas blakusparādības:
  • 1-2 gadus veci bēri: 5,425
  • 3-5 gadus veci bērni: 4,341
  • 6-17 gadus veci bērni: 3,267

Ņemot vērā, ka VAERS reģistrē 1-10% no visām blakusparādībām, izrādās, ka katru gadu pēc vakcinācijas mirst no 64 līdz 640 bērniem, un 220 līdz 2,220 kļūst par invalīdiem. Ņemot vērā, ka katru gadu ASV piedzimst 4 miljoni bērnu un vakcinācijas aptvere ir aptuveni 90%, nāves varbūtība pēc vakcinācijas ir no 1:5600 līdz 1:56 000 (4e6*0,9/64.640), un invaliditātes varbūtība ir no 1:1600 līdz 1:16 000.

Pirms vējbaku vakcinācijas ieviešanas iespēja, ka bērns mirs no vējbakām, bija 1:100 000, un tas parasti notika, ja bērnam bija pagalam vāja vai medikamentu iznīcināta imunitāte.

Jau pirmīt tika pieminēts, ka vakcinējot bērnu pret vējbakām, palielinās risks saslimt ar šo slimību daudz vēlākā vecumā, kad slimības riski kļūst jau nopietni. Apskatīsim dažādus pētījumus, kas norāda ieguvumus, ja bērns pārslimo vējbakas.

Šajā pētījumā tiek apskatīts, kādus pozitīvus plusus iegūst bērns pārslimojot vējbakas bērnībā. Pārslimojot vējbakas līdz astoņu gadu vecumam ir saistīts ar:

• astmas riska samazināšanos par 88%;
• alerģisku rinokonjunktivītu – par 84%;
• atopisko dermatītu – par 43%;
• alerģisku sensibilizāciju – par 89%;
• Pārslimojušajiem IgE antivielu (kas ir atbildīgas par alerģiskām reakcijām) līmenis saglabājas zems vairāk nekā 10 gadus pēc slimības.

Savukārt, šī pētījuma autori norāda, ka pārslimojot vējbakas, samazinās atopiskā dermatīta risks par 45% un par 96% smagā atopiskā dermatīta risks.

Vēl tiek norādīts:

• Bērni, kuriem attīstās atopiskais dermatīts, neskatoties uz vējbakām bērnībā, apmeklē ārstus dermatīta ārstēšanai par 83% retāk.
• Vējbaku vakcīna, neskatoties uz to, ka tā ir dzīva, nenodrošina aizsardzību pret astmu un alerģijām.
• Autori secina, ka vakcinācija pret vējbakām, iespējams, ir veicinājusi dramatisku atopiskā dermatīta sastopamības pieaugumu.
• Pētījumos, kas pierāda vakcinācijas pret vējbakām ir ekonomisks ieguvums, nav ņemts vērā atopiskā dermatīta sastopamības pieaugums.

Autori secina, ka tā kā vējbaku aizsargājošā iedarbība uz dermatītu ilgst līdz 8-10 gadiem, var būt lietderīgi gaidīt vakcināciju līdz šim vecumam, kas varētu palielināt vakcinācijas ekonomiskos ieguvumus un tajā pašā laikā nodrošinās ganāmpulka imunitāti.

Vēl pētījumi, kuros norādīti ieguvumi vējbaku un citu bērnu slimību pārslimošanai bērnībā:

• Pētījums “Agrīnās bērnības infekcijas slimības un astmas attīstība līdz skolas vecumam: dzimšanas kohortas pētījums”:
  • Herpes infekcija (ieskaitot vējbakas) pirmajos 3 dzīves gados ir saistīta ar 2 reizes samazinātu astmas risku.
  • 5-7 vīrusu infekcijas pirmajos 3 dzīves gados ir saistītas ar par 68% zemāku astmas risku un 8 vai vairāk vīrusu infekcijām par 84%.
  • Iesnas divas vai vairāk reizes pirmajā dzīves gadā samazina astmas risku par 48%, bet sēkšana – par 40%. Iesnas samazina arī alerģiju risku.
• Pētījums “Bieži sastopamas infekcijas vēža slimnieku un kontroles dalībnieku slimību vēsturē”:
  • Vējbakas bērnībā ir saistītas ar par 34% zemāku vēža risku.
  • Trīs saaukstēšanās gadā samazina vēža risku par 77%-82%.
  • Vīrusu gastroenterīts – par 57%.
  • Augstais infekciju biežums samazina vēža risku par 53%.
  • Masalas, parotīts un masaliņas arī samazināja vēža risku par 17-39%, taču rezultāts nebija statistiski nozīmīgs.
• Pētījums “Vējbaku pārslimošana un gliomas risks: ziņojums no gliomas starptautiskā gadījuma kontroles pētījuma (GICC)”:
  • Vējbakas ir saistītas ar par 47% zemāku gliomas (smadzeņu audzēju) risku cilvēkiem, kas jaunāki par 40 gadiem, un visu vecumu cilvēku vidū – par 21%.
• Pētījums “Vai iepriekšēja inficēšanās ar vējbaku vīrusu ietekmē pieaugušo gliomas risku?”:
  • Vējbakas ir saistītas ar 60% samazinātu gliomas risku. Jostas roze – par 50%.

Tiek pētīta arī vējbaku vīrusa ietekme uz vēža šūnām un to spēju iznīcināt tās.

Šī pētījuma autori norāda, ka vējbaku vīruss nogalina vēža šūnas in vitro, un to, iespējams, var izmantot kā onkolītisku vīrusu. Vēl viens pētījums par šo tēmu: šeit.

Ja vējbakas būtībā ir slimība, kuru bērni pārslimo salīdzinoši viegli, tad var rasties jautājums kādēļ ir jārada vakcīna pret šo slimību? Ja bērnībā vējbakas nav īpaši bīstamas, tad pieaugušā vecumā tas var novest pie nopietniem veselības traucējumiem. Un ir zināms, ka vakcīnas efektivitāte nav mūžīga, tad kāds ir patiesais ieguvums?

Pētījumā “Vakcīnācija, lai novērstu vējbakas”, tiek informēts: “Vakcinācija pret vējbakām var būt noderīga leikēmijas bērniem; tomēr mērķa populācija Amerikas Savienotajās Valstīs ir visi bērni. Tā kā vējbaku vakcīna potē tās saņēmējus ar dzīvu, novājinātu vējbaku–zoster vīrusu (VZV), klīnisko vējbaku gadījumu skaits ir dramatiski samazinājies. Samazinoties eksogēnai iedarbībai (pastiprinājumiem) no bērniem, kuri izdala dabisko VZV, ir samazinājusies šūnu mediētā imunitāte.Tādējādi aizsardzība, ko nodrošina vakcinācija pret vējbakām, nav ne mūžam, ne pilnīga. Turklāt kopš sākta HZ (herpes zoster) novērošana 2000. gadā, ir novērots dramatisks pieaugušo jostas rozes gadījumu biežuma pieaugums. 2013. gadā šis temats joprojām tiek apspriests un joprojām ir pretrunīgs Amerikas Savienotajās Valstīs.”

Pētījumā minēts:

• Tā kā lielākajā daļā gadījumu vējbakas bērnībā ir ļoti viegla slimība, vakcinācija pret to netika uzsākta, lai samazinātu nenozīmīgo mirstību vai hospitalizāciju skaitu, bet tāpēc, lai vecāki nepalaistu garām darbu tajās dienās, kad bērns slimības dēļ neapmeklē skolu vai bērnudārzu.
• Vakcinācijas ekonomiskā iespējamība balstījās uz šādiem pieņēmumiem:
  1. Vakcīnas cena ir 35 ASV dolāri, un tās ievadīšana maksā vēl 35 ASV dolārus. Tomēr pēc licencēšanas vakcīnas cena dubultojās.
  2. Viena vakcīnas deva dod imunitāti uz mūžu. Pēc tam izrādījās, ka tas tā nav, un tika ievadīta vēl viena deva.
  3. Vakcīnas efektivitāte ir 85-95%, un blakusparādības ir nenozīmīgas. Vakcīnas augsto efektivitāti nodrošināja eksogēna revakcinācija (t.i., kontakts ar pacientiem). Kad, pateicoties vakcinācijai, kontakts ar pacientiem kļuva retums, vakcīnas efektivitāte samazinājās līdz 80% un zemāk.
  4. Vispārēja vakcinācija neietekmē jostas rozes sastopamību. Izrādījās, ka jostas rozes sastopamība bija palielinājusies.
  5. Vakcinācijas programmas ikgadējās izmaksas tika lēstas 162 miljonu ASV dolāru apmērā, savukārt ietaupījumi no medicīniskajām izmaksām vējbaku dēļ bija 80 miljoni ASV dolāru. Tas nozīmē, ka vakcinācijas programmas izmaksas bija divreiz augstākas nekā aprēķinātie ietaupījumi. Bet, ņemot vērā, ka vecākiem nācās palaist garām darba dienas (kas maksāja 392 miljonus ASV dolāru gadā), vienas devas vakcinācija bija ekonomiski iespējama.
• 2005. gada pētījumā tika atklāts, ka divu devu vakcinācijas programma varētu nebūt ekonomiski dzīvotspējīga. Tikai 25% no medicīniskajām izmaksām, kas saistītas ar vējbaku vīrusu, ir par pašām vējbakām, un 75% ir par jostas rozi.
• Klīniskajos pētījumos vakcīnas efektivitāte tiek pārvērtēta, jo no pētījuma tiek izslēgti slimi bērni, kuru PCR analīze neapstiprina vīrusa klātbūtni vai analīzes tests neatbilst prasībām.
• Apvienotās Karalistes Veselības departaments ir secinājis, ka divu devu vakcinācija var būt ekonomiski pamatota, bet tikai 80-100+ gadus pēc vakcinācijas sākuma.

Noslēgumā pieminēšanas vērta informācija: pētot klīniskos pētījumus un pētniecības rakstus, ir vērts pievērst uzmanību sponsoru sarakstam.

Piemēram, šajā pētījumā par vējbaku vakcīnu, viens no sponsoriem ir Bila un Melindas Geitsa fonds. No tā jau ir paredzams šī pētījuma secinājums un “atklājumi”.

Savukārt, šajā pētījumā par vējbaku vakcīnas efektivitāte un drošumu 22 gadu griezumā ir sponsorējis pats ražotāja meitas uzņēmums “Merck Sharp & Dohme Corp.”. Pētījuma autori ir ne tikai darbinieki kādā no “Merck” uzņēmumiem, bet viņiem pieder arī šo uzņēmumu akcijas. Līdz ar to pētījuma iznākums un secinājumi jau ir prognozējami, jo ražotāja interesēs ir pārdot preci. Vakcīnas ir tāda pati prece.

Pētījuma noslēguma ir izlasāma informācija par sponsoriem: “Sadarbībā ar ārējiem pētniekiem šo pētījumu izstrādāja, veica un analizēja sponsors. Lai gan sponsors formāli pārskatīja šī manuskripta priekšpēdējo melnrakstu, izteiktie viedokļi ir autoru viedokļi un ne vienmēr atspoguļo sponsora viedokļus.”

Potenciālais interešu konflikts:“Visi autori ir “Merck Sharp & Dohme”, “Merck & Co.” meitas uzņēmuma, Inc., Kenilvortas, Ņūdžersijas štatā, darbinieki, un viņiem ir akcijas “Merck & Co.”, Inc., Kenilvortā, Ņūdžersijā. Visi autori ir iesnieguši ICMJE veidlapu iespējamo interešu konfliktu atklāšanai. Konflikti, kurus redaktori uzskata par būtiskiem rokraksta saturam, ir atklāti.”

Ražotājs, kas sponsorē šo pētījumu, un autori, kas ir ražotāja akciju turētāji, secina: vakcīnas ir drošas un kopumā labi panesamas.

Lai gan tika ziņots par 86 nāves gadījumiem, tie nekādi netiek saistīti ar ievadīto vakcīnu.

Pētījumā parādās informācija par inficēšanos ar vējbakām pēc vakcinācijas, par konvulsijām un krampjiem pēc vakcinācijas, bet tas netiek uzskatīts par neko īpašu, lai secinājumā uzrakstītu, ka vakcīnas kopumā ir labas.

Par saslimšanu ar vējbakām: “Nesenais literatūras pārskats par smagiem izrāviena gadījumiem, kas izraisīja izplatītu VZV infekciju, liecina, ka lielākā daļa gadījumu notika 5 gadu laikā pēc vakcinācijas, tas ir, bērniem, nevis pieaugušajiem. Mūsu dati to apstiprinātu, jo imūnkompetenti pacienti, kuriem attīstījās izplatīta slimība, bija bērni (vecumā no 3 līdz 16 gadiem), kuriem simptomi parādījās 2–14 gadus pēc vakcinācijas.”

Kā var runāt par pētījuma vai pat klīnisko datu objektivitāti, ja to sponsorē ražotājs un visiem autoriem ir interešu konflikti, jo tie ir gan darbinieki, gan arī akciju turētāji.

Zinātniskie pētījumi:

Dzīva novājināta vējbaku vakcīna: pierādījumi, ka vīruss ir novājināts, un ādas bojājumu nozīme vējbaku-zoster vīrusa pārnešanā. Nacionālā alerģijas un infekcijas slimību institūta Varicella vakcīnas sadarbības pētījumu grupa

Varicella vakcīnas efektivitāte laika gaitā

Vējbaku uzliesmojums augsti vakcinētā skolēnu populācijā

Vakcīnas izraisītas imunitātes zudums pret vējbakām

Vējbaku uzliesmojums pamatskolā, kas saistīts ar vakcīnas neveiksmēm: politikas ietekme

Vējbaku uzliesmojums augsti vakcinētā pirmsskolas populācijā

Vējbaku vakcīnas drošums 10 gadu griezumā

Vējbakas zoster vīrusa pārnešana no vakcinētā ar leikēmiju, ko pierāda polimerāzes ķēdes reakcija

Vējbaku vakcīnas novērošana pēc licencēšanas

Oka/Merck Vējbaku vakcīna

Vējbaku pārslimošana un gliomas risks: ziņojums no gliomas starptautiskā gadījuma kontroles pētījuma (GICC)

Vakcīnācija, lai novērstu vējbakas

Vai iepriekšēja inficēšanās ar vējbaku vīrusu ietekmē pieaugušo gliomas risku?

Agrīnās bērnības infekcijas slimības un astmas attīstība līdz skolas vecumam: dzimšanas kohortas pētījums

Bieži sastopamas infekcijas vēža slimnieku un kontroles dalībnieku slimību vēsturē

Vējbaku pārslimošana un gliomas risks: ziņojums no gliomas starptautiskā gadījuma kontroles pētījuma (GICC)

Modificēts vējbaku tipa sindroms

Vējbaku vakcīnas štamma transmisija, Japāna

Vējbaku vakcīnas štamma transmisija ne ģimenes loceklim Ķīnā

Vējbaku vakcīnas štamma transmisija no vesela pieaugušā citam ģimenes loceklim

Atkārtota vējbaku vakcīnas štamma transmisija bērnu aprūpes centrā

Inficēšanās ar vējbaku vakcīnas štammu, kas iegūta no vakcinētā

Last modified: 19. augusts, 2022