“Tagad ir tas laiks, kad arvien vairāk cilvēku kļūst apzinātāki, un tas uzaudzē “gaišos spēkus”. Ja satiekas šādi cilvēki – gaiši gan sirdī, gan domās, un tas notiek nepiespiestā brīvā atmosfērā, bez liekuļošanas… Ar patiesu, atvērtu sirdi… Tad viņi rada savu egregoru – gaišo. Gaišie egregori vienmēr ir enerģētiski spēcīgāki nekā tumšie, jo enerģijas avots ir mīlestība nevis sūkšana no citu enerģijas.
Smagā vajadzībā cilvēki nonāk tikai savu baiļu dēļ. Jo bailes ir spēcīgākais ierocis, ar ko manipulēt. Tāpat, kā bija visu šo laiku – cilvēki tika biedēti, ka saslims, nomirs, ka neredzēs vecmāmiņu, un vēl ar nezin ko. Iebiedēja, un cilvēki pakļāvās. Bet, ja tu atmet visas bailes, tu kļūsti nemirstīgs – pārnestā nozīmē! Kā bija ar mani: “Gribi man šprici ielaist – protams, lūdzu! Tikai vispirms ielaid lodi pierē, un tad vari darīt, ko gribi! Un neaizmirsti par karmu, kas paredzēta ķermeņa apgānītājiem.” Tādos brīžos uz mani lielām acīm skatās – klusuma pauze – aiziet prom. Bez maz vai sajūta, ka pretī stāvošajam “sistēmā” notika kļūda, uzkāršanās. Toties mani neviens neaiztika.
Līdzīgi ar ģimenes dakteri, pie kuras neesmu bijusi nu jau ceturto gadu. Lai gan līdz tam viņa katru gadu bija zvanījusi, aicinot uz obligātajām pārbaudēm. Viss. Četrus gadus – ne zvana, ne miņas – nekā! Man bija vajadzīga viena izziņa, un es pie viņas biju devusies pirms piespiedu pasākumiem. Toreiz jau sāka runas par špricēm – vai es nedomājot. Saku – nē, nē, esmu vesela, viss šis ir izdomājums, un es tam neticu. Paskaidroju, ka esmu pārgājusi uz veselīgo dzīvesveidu, ka imunitāti stiprinu ar dabas produktiem. Viņa iebilst – vajadzētu padomāt [par šprici]. Atbildu: “Nē!” Mierīgi, bet stingri. Jo viņa mani pazīst sen, zinot, ka esmu meitene, kuras “nē” arī nozīmē “nē”. Tā nu viņa vairs par mani neliekas ne zinis.
Gribu personīgu paldies pateikt par “Vakcīnrealitāti”, jo ļoti daudzas lietas esmu uzzinājusi tieši no šī resursa rakstiem un savilkusi kopā daudzus zināšanu aspektus, kas bija iztrūkuši. Problēmas rodas, ja ir informācijas iztrūkums.
Arī man ir neiroloģiskas problēmas, ko pašlaik gan izjūtu mazāk, tomēr tās ir – dēļ bērnībā saņemtās vējbaku potes.
Kad mammai jautāju, kāpēc viņa sešu gadu vecumā veda mani vakcinēt, neskatoties uz to, ka 4 gadu vecumā biju izslimojusi vējbakas, par ko liecina uz ķermeņa ir saglabājušās rētas, atbilde: “Tā lika!” – Tā laika cilvēki ir ļoti paklausīgi, lai gan pašlaik savu mammu izglītoju, viņa lasa arī “Vakcīnrealitāti”. Tos materiālus, kas man šķita personīgi svarīgi, vienmēr pārsūtīju viņai. Tad citreiz viņa man: “Tu redzēji, zināji?” Pat ar visu to, ka dzīvojam vienā mājā. Atceros, bija zinātniskais materiāls par vējbakas potes blaknēm. Bet kā es vispār uzzināju?
– 25 gadu vecumā devos pie pazīstamas neiroloģes, jo regulāri saskāros ar iekšējo trīci, kas ir veģetatīvās nervu sistēmas problēma. Bieži sāpēja galva, bija migrēnas. Neiroloģe nosūtīja uz vienu specifisku analīzei – Herpes zoster (VZV) antivielām. Izrādās, antivielu norma ir pārsniegta 3000 reizes! Ieraugot rezultātus, daktere vien noteica: “Es zināju! [Ka tas ir neiroloģisko problēmu iemesls.]”
Šī ārste bija piedalījusies dažādos zinātniski pētnieciskajos darbos Krievijā, un beigās uz turieni pārcēlās pavisam, jo šeit tādus dakteru, izrādās, nevajag! Viņa man bija izrakstījusi antibiotikas – tetraciklīnu. Es gan antibiotikas visu mūžu biju ienīdusi, jo man pēc to lietošanas vienmēr sākās kuņģa problēmas, piemetās piena sēne, un pēc tam laiks pagāja, kamēr to visu sakārtoju. Tetraciklīns bija jādzer ik pa trīs mēnešiem ar tikpat ilgu pārtraukumu. Šīs zāles Latvijā nevar nopirkt, nācās sūtīt no Krievijas. Pēc katra trīs mēnešu kursa antivielu titri kritās, un kontroles analīzē pēc gada rādītājs ar nelielu kāpumu bija noturējies. Daktere atzina, ka mans veselības stāvoklis bija vējbaku vakcīnu hroniska komplikācija, un bērniem viņa neiesaka injicēt vējbaku vakcīnu.
Esmu ievērojusi, ka kamēr esmu miega, darba, laba uztura režīmā, man tās trīces retāk nāk. It kā no “iekšas”, kā sitot ar elektrību. Visa notrīcu. Bet, ja esmu stresā, tās notiek biežāk. Tīņu vecumā, ap 14 gadiem, aktīvi nodarbojos ar sportu, un man bija sajūta, ka notiek sirdslēkmes. Daktere paskaidroja, ka tas arī notika dēļ VZV potes, kas ietekmē nervu sistēmu, sirdsdarbību, plaušu darbību. Pie lielas fiziskas slodzes nāca reiboņi, sidrsklauves, dūra sirdī kā pie infarkta. Toreiz, jaunībā, ziņojot par to ģimenes ārstei, viņa apgalvoja, ka tas esot dēļ puberitātes un minēja vēl citus muļķīgus attaisnojumus. Ko es kā bērns vispār zināju? Arī mamma mana ir medmāsa, padziļinātu izskaidrojumu nezināja. Ja ģimenes ārsts saka, ka viss pāries, tad atlika tikai ticēt. Kad 20 gadu vecumā pie ģimenes ārstes devos ar šo pašu problēmu par duršanu sirdī, kas pastiprinājās, ja biju intensīvi pabraukājusies ar riteni vai skrituļojusi, vai dažkārt nakts maiņu darba laikā, viņa iegalvoja, ka, ja ap 30 gadu vecumu tas nepāries, ar to nākšoties sadzīvot visu mūžu. Nu, foršs paziņojums no ģimenes dakteres!
Tagad, kad esmu ieguvusi zināšanas un sapratusi, no kurienes šīm izpausmēm kājas aug, cenšos darīt visu, lai veselības stāvokli uzlabotu. Kā arī apzinos, cik svarīgi, ko lietojam uzturā, un ko dzeram. Pirms pieciem gadiem vēl tā nebija, bet pašlaik veikalos ir tik grūti nopirkt ko tīru, jo teju visur ir palmu tauki. Pat brokastu pārslām tiek pievienoti dažādi draņķi – tik elementāru lietu ņemt un sabojāt! Uzskatu, ka tas viss tiek darīts speciāli, ar konkrētu mērķi. Gan farmas atbalstam, gan cilvēku lēnai mērķtiecīgai nogalināšanai. Ir jādomā ar galvu.”
#Vrealitāte lasītāja I.
Last modified: 3. oktobris, 2023