…
Kas nosaka viena vai otra materiāla iekļaušanu medijā?
a) temata aktualitāte
b) ziņas vērtība
c) notikuma “tuvums” auditorijai ģeogrāfiskā ziņā
d) apmaksāta vai ideoloģiski ielobēta satura aspekts
e) redakcijas darbinieku subjektīvs viedoklis par to, kas ir uzmanības vērts
f) nepieciešamība publicēt ko jaunu
Pareizas ir… visas atbildes!
Interneta lietotājiem ir iespēja patērēt desmitiem un simtiem, tūkstošiem dažādu mediju satura visās pasaules valodās. Dažu sekunžu laikā tos iespējams padarīt uztveramus, izmantojot tiešsaistes tulkošanas rīkus. Raksti, sižeti, raidījumi, intervijas, dokumentālās filmas, podkāsti – katram produktam ir sava auditorija, un katrs veidots ar noteiktu nolūku.
Lai gan pastāv termins “objektīva žurnālistika”, dabā tas ir reti sastopams. Ikvienu materiālu veido cilvēki ar personiskajām attieksmēm, subjektīvo skatījumu, iesakņotām pārliecībām, vērtībām, un tā tālāk. Žurnālistikā objektivitāti tiek mēģināts panākt, aptaujājot vairākas iesaistītās puses, dažādojot ar konkrēto tēmu saistītu viedokļus, piedāvājot ieskatu vēsturiskos faktos, fona informācijā. Būtībā – izdarot daudz mazu priekšdarbu, lai materiāls lasītājam, skatītājam vai klausītājam sniegtu iespējami daudzpusīgas zināšanas un vienlaikus demonstrētu iespējami mazāk veidotāja personisko attieksmju, vērtējumu.
Aktuāls piemērs
Aplūkosim rakstu ziņu portālā. Jāpiebilst, ka ziņu portālos tiek publicēts maz oriģinālmateriālu. Rakstu veidošana ir dārgs process. Šī iemesla dēļ vairuma mediju satura kodolu veido bezmaksas bāze – dažādu uzņēmumu, valsts iestāžu, biedrību, nevalstisko organizāciju sagatavotas un centralizēti, caur ziņu aģentūru LETA izsūtītas preses relīzes. Tās pirms publicēšanas tiek pielāgotas katra konkrētā portāla formātam, labākajā gadījumā veicot zvanus, lai publikācijai pievienotu papildu viedokļus vai kādu saistītu informāciju. Šī iemesla dēļ savstarpēji nesaistītos medijos ikdienā lasāmi līdzīga satura vai tēmu raksti. Savukārt vairāk žurnālistu sagatavotu oriģinālmateriālu lasāms vietnēs, kas piesaistītas drukātam (“Diena”, “NRA”, “Latvijas Avīze”, “Dienas Bizness”, “Santa”, utml.) vai raidošam (TV3 ziņas, LSM, u.c.) medijam.
Pirmais piemērs – raksts ziņu portālā “jauns.lv” par “karsto” un ideoloģisko tematu.
Virsraksts sola, ka skaidrību par “karsto” tēmu ieviesīs speciālisti. Jautājums – kurus speciālistus par tādiem uzskata portāla darbinieks (-i), kuri ir uzrunāti dalīties viedoklī. Kam pievērst uzmanību jau pie virsraksta un apakšvirsraksta – vai ir minēts publikācijas autora vārds un uzvārds. Šeit tā nav, un tas liecina par sliktu toni, vai arī to, ka neviens personīgi nevēlas uzņemties atbildību par konkrētās publikācijas saturu.
Tālāk rakstā tiek publicēts citāts no minētās grāmatas. Tas ar nolūku, lai lasītājs, kurš par aktualitāti nav dzirdējis, saprot, par ko īsti ir runa. Un tā ir par mazu bērnu seksualizāciju jeb “dzimumizglītošanu”, ar ko tiek pamatota grāmatas izdošana.
Seko ekrānšāviņš no sociālās vietnes, lai attēlotu sabiedrībā pastāvošo sašutumu, neizpratni un izdevuma kritiku.
Tagad kārta izvēlētajam speciālistam. Tas ir Rīgas Stradiņa universitātes docents seksologs Dainis Balodis. Analizējot par viņu internetā pieejamo informāciju, secināms, ka speciālists līdz šim nav iesaistījies neviennozīmīgās situācijās, un arī viņa reputācijai kaitējums līdz šim nav nodarīts. Jāpiebilst, ka D. Baloža darba vieta – RSU – gan tiek pamatoti kritizēta par t.s. globālistu līniju un moderno ideoloģiju virzīšanu Latvijas sabiedrībā.
Raksta konstrukcija paredz, ka Dainis Balodis netieši komentē māmiņas “tvītā” pausto nostāju.
Uzrunāts tiek otrs speciālists – pusaudžu un jauniešu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs. Un tas ir pozitīvi, ka “Jauns.lv” raksta anonīmais autors atspoguļo pretēju viedokli, kas saturu tuvina obejktīvas žurnālistikas kritērijiem. Tekstā norādīts, ka notikusi telefonsaruna, un raksta autors publicēja spilgtu N. Saksa Konstantinova citātu: “Runājot par konkrēto grāmatu, manuprāt, tas vairāk ir ideoloģisks saturs, nevis izglītojošs saturs.”
Jāatzīmē, ka žurnālisti mēdz izraut “avotu” teikto no konteksta vai publicēt pēc pašu gaumes atlasītus citātus. Ir būtiski pievērst uzmanību citātiem, paturot prātā, ka aizkadrā palikuši vēl citi, iespējams, nozīmīgi citāti, ko raksta autors subjektīvu iemeslu dēļ izlēma nepublicēt.
Arī raksta nobeigumā nosacītais galavārds tiek dots bērnu agrīnās seksualizācijas ideoloģijas pretiniekam. Publicēti viņa pretargumenti augstāk paustajam D. Baloža viedoklim.
Papildu tam anonīmais žurnālists nav paslinkojis sazināties ar minētās grāmatas izdevniecības līdzīpašnieci. Iespējams, atbilde nav saņemta tāpēc, ka jautājums iesūtīts pēdējā brīdī pirms raksta publicēšanas. Taču standarta publicistikā tā ir labā prakse – apzināt visas iesaistītās puses.
Šajā gadījumā būtu labi aptaujāt arī populārāko grāmatnīcu pārstāvjus par viņu apsvērumiem izvietot neviennozīmīgo izdevumu savu veikalu plauktos.
Reklāmdevējs – naudas devējs
Ikvienam portālu satura lasītājam jāapzinās dažas nianses, kas var ietekmēt satura kvalitāti un uzticamību. Pirmkārt, interneta mediju galvenie ienākuma avoti ir reklāmas un reklāmraksti. Privāti uzņēmumi – dažādu preču ražotāji un pakalpojumu sniedzēji lēmumu par to, kurā no visiem portāliem izvietot savas reklāmas, pieņem, balstoties uz statistiku par unikālo skatījumu jeb klikšķu skaitu. Te arī izskaidrojums, kāpēc portāliem raksturīgi publicēt skandalozus, maldinošus vai nenoteiktus virsrakstus – tie palielina iespējamību, ka uz materiālu “uzklikšķinās”.
Otrkārt, jāņem vērā, ka visiem medijiem ir ilgtermiņa reklāmas pakalpojumu sadarbības. Tam savukārt ir medaļas otra jeb ētiskā puse. Ja portāls Y noslēdz līgumu ar valsts vai pašvaldības iestādi Z par reklāmu nodrošināšanu gada garumā par kopējo summu vairāki desmiti tūkstoši eiro. – Vai portāla Y darbinieki drīkstēs veidot žurnālistikas tipa publikācijas par konkrēto organizāciju, tās darbinieku rīcību, analizēt un pētīt konkrēto pašvaldību, tās iepirkumus?
Cits piemērs – ja reklāmas sadarbība ir ar, piemēram, telekomunikāciju uzņēmumu, vai portāls Y uzdrošināsies rakstīt par bezvadu sakaru bioloģisko ietekmi uz organismu? Vai arī, ja reklāmas pakalpojumus nopircis lielveikals, vai rakstā par cenu salīdzinājumu dažādos tīklos parādīsies objektīvs šī lielveikala cenu politikas vai augstā sadārdzinājuma atainojums?
Līgumi paredz, ka reklāmas saturs tiek nodalīts no ziņu materiāliem un citām publikācijām. Tāpat arī, ka reklāmdevējam nav tiesību iejaukties žurnālistu darbā un ietekmēt redakcionālo politiku. Bet, vai tas šādi strādā praksē, ir liels jautājums. Jo bojāt attiecības ar naudas devējiem jeb riskēt zaudēt klientu nav ieinteresēts neviens mediju uzņēmums. Līdz ar to pastāv varbūtība, ka iedzīvotājiem nozīmīgs saturs nemaz netop, lai necilātu neglaimojošas tēmas vai nenonāktu neērtā situācijā attiecībā pret reklāmdevējiem.
Nobeigumā
Portālu satura pārskatīšana daudziem ir ikdienas rituāls vai veida izklaide. Lai justos piederīgs, būtu informēts par aktuālo, uzzinātu viedokļus, tendences, kā arī praktiskas lietas, kas var ietekmēt ikdienu. Svarīgi apzināties, ka mediju veidošana ir viens no uzņēmējdarbības veidiem. Ikviena uzņēmuma viens no galvenajiem mērķiem ir gūt peļņu. Katram medijam ir savs ideoloģiskais virziens un redakcionālā politika. Pamatojoties uz to, tiek atlasīti darbinieki, kuri rada saturu. Un šiem cilvēkiem ir personiskās attieksmes, vērtības un nolūki.
Paturpinot par nolūkiem. Kādā Latvijā zināmā biznesa medijā reiz notika nepieredzēts gadījums. Žurnāliste, kura bija nolīgta darbā veidot materiālus, un konkrētajā izdevumā strādāja ilgstoši, tika pieķerta sava veida korupcijā. Proti, viena no viņas pārraudzības tēmām bija telekomunikācijas un to uzņēmumi Latvijā. Regulāri komunicējot ar uzņēmumu pārstāvjiem, intervējot vai lūdzot viedokļus vienam vai otram rakstam, izveidojās ciešākas attiecības. Tās rezultējās darījumā – telekomunikāciju kompānija žurnālistei sāka privāti maksāt par regulārām publikācijām, vērstām uz uzņēmuma pozitīva tēla veidošanu. Drīzumā medija vadība šo tendenci sazīmēja un, izmantojot dažus paņēmienus, pārkāpumu atklāja. Žurnāliste no darba konkrētajā medijā tika atbrīvota, taču, tā kā viņai bija mazi bērni, redaktori pieņēma lēmumu publiski šo gadījumu neiztirzāt, lai nekaitētu ex-darbinieces reputācijai. Viņa tika manīta veidojam sižetus televīzijas ziņu raidījumam, bet tagad ieņem vadošu amatu kādā mediju pārvaldības valsts institūcijā.
Last modified: 9. novembris, 2023