“Vakcīnas dēļ ieteica veikt abortu.”

Stāsta daudzbērnu māmiņa Ilze, kas īpaši personīgās un viņas bērnam jutīgās informācijas dēļ lūdz uzvārdu neminēt:

“Sensenajos deviņdesmitajos, kad vēl īpaši godātais Pēteris Apinis veselības ministrs bija, viņš kādu rītu pa radio izteiksmīgi un pārliecinoši visus Latvijas iedzīvotājus pret difteriju vakcinēties un revakcinēties aicināja, sakot, cik tas labi un vajadzīgi esot, turklāt – pilnīgi nekaitīgi; arī grūtnieces drīkstot, viņām jo īpaši vajagot šo poti saņemt.

Biju krietni jaunāka un savu tiesu naivāka, un dumjāka, gribēju ko labu paveikt sevis, savu nākamo bērnu un cilvēces labā.

Nezinot, ka jau septīto dienu esmu stāvoklī, devos izpildīt katra apzinīgā pilsoņa pienākumu un vakcinējos (iespējams – jāsaka, revakcinējos, jo var gadīties, ka šo jau kaut kad bērnībā biju saņēmusi, lai gan mamma pat pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos dažas vakcīnas uzskatīja par liekām un saviem bērniem injicēt neļāva).

Tātad – es noticēju ministram, dakterim Apinim, jo viņš tiešām manā pārliecībā ar ko drošu, gudru, zaļu un veselīgu asociējās, pat orientēšanās sacensībās “Magnēts”, mežā skrienot, biju viņu trasē kur blakus manījusi.

Un tad liels bija mans pārsteigums, kad ilggadējā, daudz pieredzējusī un uzticamā ginekoloģe, apstiprinot manu grūtniecību un uzzinot manus jau gandrīz aizmirstos vakcinēšanās jaunumus, atklāti teica, ka jātaisa aborts.

Es biju patiesi nelaimīga, tas bija pret manu pārliecību, es negribēju abortu – es gribēju bērnu.

“Ministrs Apinis apgalvoja, ka grūtniecēm šī pote nekaitē,” es taisnojos. Uz ko mana daktere strupi noteica: “Ko viņš zina, viņš nav jūsu ginekologs. Šī ir mana atbildība, lai ar jūsu bērnu viss būtu kārtībā. Un īpaši svarīgs ir pats grūtniecības sākuma posms, kas nosaka visu bērna turpmāko attīstību, un kad jebkāda iejaukšanās organisma imūnsistēmas darbībā ir bīstama.”

Tas bija šausmīgs izmisums, kad sapratu, ka, iespējams, esmu sava topošā bērna dzīvi sabojājusi, bet abortu uztaisīt nespēju, tas bija pret manu pārliecību. Un atcerējos, kā mana mamma savu nedzimušo bērnu visu mūžu apraudāja.

Grūtniecība noritēja labi, mans bērns piedzima paredzētajā laikā, bez sarežģījumiem un, ak laime, bija acīmredzami vesels. Bet es joprojām jūtos vainīga par savu vēlās jaunības kļūdu, kaut arī esmu sev piedevusi.

Šis notikums bija viens no pamata iemesliem (diemžēl – ne vienīgais), kāpēc es sāku uzmanīgāk pētīt vakcīnu informāciju, to saturu, iedarbības mehānismus un iespējamās blaknes. Uzzinātās informācijas rezultātā es vispār apzināti atteicos no visu savu bērnu vakcinēšanas.”