Reakcija uz vakcīnās esošiem olbaltumiem

Dēls dzimis veselīgs, dabiskās dzemdībās, ļoti labi ņēmās svarā tikai no mammas piena (vienu mēnesi bija pat 1.6kg pieaugums), gulēja naktīs salīdzinoši labi.

Savu ilgi gaidīto pirmdzimto dēlu es ļāvu potēt, jo uzticējos tradicionālās medicīnas sistēmai. Dzimusi labklājīgā ģimenē, labi audzināta teicamniece būdama, nekad nespētu iedomāties pārkāpt labo veselības aprūpes praksi ģimenē, kāda tā bija iemācīta arī man, un nepaklausīt ģimenes ārsta ieteikumus, atsakoties no vakcinācijas, jo es vēlējos rūpēties par savu dēlu, un darīt visu viņa veselības labā.

Lai gan šobrīd es jau saprotu, ka pēc komplekso un rotavīrusu vakcīnu saņemšanas daudzās lietās bija būtisks regress, jo es atceros visu – kā un ko viņš ēda, kā gulēja, kā jutās, kā viņš smaržoja un kā izskatījās katrs viņa ādas kvadrātcentimetrs -, bet kopumā bērna veselības stāvoklis bija labs, viņš bija prasīgs, bet dzīvespriecīgs, laimīgs un gudrs bērns, gada vecumā jau sāka runāt un zināja pārdesmit vārdus.

Bet pa īstam dzīve sagriezās pēc vienā gadiņā veiktajām masalu, masaliņu, cūciņu (PRIORIX) un vējbaku (VARIVAX) vakcīnām.

Viss sākās ar to, ka viņš ik pa laikam sāka sist galvu pret grīdu, sienām, citām virsmām, dusmās, bailēs no putekļusūcēja, citām skaņām, tad citās situācijās. Naktis pārvērtās par murgiem, no kuriem gribējās no rīta ātrāk celties, un ķerties pie lietu darīšanas, lai tas vairs nav jāpiedzīvo, jo viņš nenomierināmi kliedza, ārdījās, izskatījās it kā nebūtu pie pilnas apziņas.

Viņš vairs neizrunāja nevienu vārdu, sāka atkal krist un rāpot, lai gan jau bija iemācījies staigāt, un parādījās atkal zoda tremors, ko parasti novēro maziem zīdainīšiem līdz trīs mēnešiem.

Viņš vairs nebija tas laimīgais bēbis, ko iepriekš pazinu, daudz dusmojās, raudāja, sita un koda. Vairījās no saules gaismas un bieži vien arī no maniem pieskārieniem. Drīz vien viņš sāka staigāt uz pirkstgaliem, ieslēdzās savā pasaulītē, grieza otrādāk mašīnas un stundām ripināja tām riteņus, vai vienkārši bezspēkā gulēja uz zemes un ķibināja vienu un to pašu mašīnu.

Vēdera izeja kļuva bieža un sajūta bija tāda, ka viņā nekas neturas iekšā un nepārstrādājies izvadās ārā… Mēs, protams, noraizējušies par pēkšņu veselības stāvokļa un uzvedības pasliktinājumu, nemaz nenojaušot, ka pie vainas bija pēdējās vakcīnas sekas, vērsāmies pie ģimenes ārsta, un tas mūs nosūtīja pie neirologa.

Bija jāgaida pāris nedēļas, bet man bija kaut kas jādara lietas labā, jo skaidri zināju, ka ar manu bērnu notiek kaut kas slikts, un es nevarēju sēdēt rokas klēpī salikusi, un es sāku lasīt. Ļoti daudz lasīt, pētīt, interesēties.

Nejauši sāku skatīties video ar autiskiem bērniņiem, un pēc pāris video noskatīšanās man kā sāpīga bulta sirdī iešāvās doma, ka mūsu bērnam varētu būt autisms, kaut gan pirms tam neko tamlīdzīgu pat nebūtu iedomājusies.

Kad bērns gulēja, es skatījos šos video, un raudāju… skatījos un raudāju. Jo sapratu – cik gan līdzīga ir viņa uzvedība…. un sapratu arī to, cik ļoti tālu prom es biju no realitātes, kurā bērnu vecākiem patiesībā pašiem ir jādomā līdzi tam, ko spiež iekšā viņu bērnam. No realitātes, kuru tik ļoti būtu gribējusi zināt jau tad, kad vēl tikai gaidīju savu mīļo dēlu.

Diemžēl tas bija noticis, bet mana daba man liedza apstāties, un es meklēju risinājumu, kas varētu manam bērnam palīdzēt. Izlasīju, ka nepanesības, it īpaši laktozes un glutēna, var pastiprināt simptomus, un autiskiem bērniem rietumu pasaulē tā ir pirmā diēta, ko iesaka.

No ledusskapja satura izņēmu piena produktus, glutēnu aizstāju ar citiem graudaugiem. Drošības pēc izslēdzu arī vistu olas un vistu, jo man likās, ka arī no tām paliek sliktāk. Mēs lietojām daudz tītara, jēra, truša gaļu. Es izmisīgi meklēju proteīna avotus, jo diēta ir sarežģīta, bet paldies augstākiem spēkiem, mēs to varējām atļauties, jo tas ir ļoti dārgi, bet tas arī bija tā vērts, jo es redzēju, ka tas palīdz.

Pazuda viss baisais, bērns atkal bija dzīvespriecīgs, labi attīstījās, atsāka runāt. Kad sagaidījām rindu pie ārsta, visi simptomi nu jau bija izgaisuši. Neiroloģe atzina diētu par labu esam, neko nopietnu bērna attīstībā nesaskatīja, teica tik tā arī turpināt!

Lai arī cik labi man izdevās noturēt dēla veselību normā, ievērojot diētu, dažreiz gadījās kļūdas, jo veikalos pārstrādātā pārtika ir tik sasodīti piebāzta ar visu ko… un visam jāseko līdzi un jālasa, ko es arī centos darīt. Lai arī cik tomēr es redzēju, ka palīdz noteiktu produkta izslēgšana, mani nekad nebija pametusi sajūta, ka es taustos tumsā.

Man bija pārliecība, ka eju pareizajā virzienā, bet skaidrības, kur nonākšu, un kāpēc tieši šādi bērnam ir labāk, man nebija, un tas nedeva mieru. Es paralēli turpināju meklēt cēloņus, meklēju informāciju. Bijām arī pie diviem gastroenterologiem, bet katram bija savas diametrāli atšķirīgas rekomendācijas. Vismaz izslēdzām celiakiju (ar ģenētisko analīzi), un ar to uz kādu laiku es beidzu mocīt bērnu ar ārstu apmeklējumiem.

Tā mēs turpinājām līdz divu gadu vecumam, kad piedzima jaunākā meita, un man aptrūkās resursu domāt un organizēt tik sarežģītu diētu, un es palaidu grožus vaļā. Dārziņā dēlu vēl nelaidām, jo Rīgā nesagaidījām rindu pat uz privāto dārziņu, priekšā bija vasara, tad vēl tā diēta.. atstāju viņu mājās.

Bet runājot taču, ka alerģijas un nepanesības lielākai daļai bērnu pāriet ap 2 gadu vecumu. Tad nu sāku pamazām dot piena produktus, nekādu izmaiņu nemanīju, un tad priecīgi ik pēc brīža likām klāt visu pārējo. Pagāja trīs nedēļas, un ievēroju, ka dēls veido dīvainas sejas izteiksmes – it kā dusmotos, aizgriežot acis uz augšu.

Sākotnēji domājām, ka gan jau aug un mainās uzvedība. Arī niķi un uzvedība mainījās, bet arī to norakstījām uz stresu, jo piedzima māsa, lai gan darījām visu, lai pieņemšana notiktu pēc iespējas maigāk – apmeklējām seminārus, uzklausījām psihologu padomus, neko neuzspiedām, ļāvām plūst lietām tā, kā tām jāvirzās. Tomēr drīz vien šīs te “grimases” ar acu pagriešanos pārtapa nepatīkamās epizodēs, kas līdzinājās jau nelieliem ģīboņiem, un no kurām nobijās pat mans vīrs.

Kārtīgi atraujoties no ikdienas pienākumiem un jaundzimušā aprūpes un ieskatoties dēla uzvedībā atkal ieraudzīju to pašu ainu, ko gadu atpakaļ. Atkal ātri skrējām pie ģimenes ārstes, kas atkal deva norīkojumu pie neirologa. Šoreiz mums izdevās ātri tikt pie “galvenā” neirologa LV, kurš savukārt ātri nosūtīja dēlu uz encefalogrammu.

Kamēr gaidījām rezultātus, epizodes saasinājās. Un tad sākās īsts murgs ar braukšanu uz slimnīcu, no kuras mūs palaida ar noplātītām rokām, jo visas analīzes normā (pārbaudījām arī, vai nav problēmu ar cukuru), un vienkārši jāgaida EEG atbilde, kuru man bija jāsaņem pie neirologa vizītē pēc pāris nedēļām. Es, protams, jau ātrāk noskaidroju, ka arī EEG viss bija kārtībā, bet epizodes turpinājās.

Tad es, tuvojoties nervu sabrukumam, meklēju iemeslus neiedomājamās lietās – mūsu ģimenē populārajā zemajā asinsspiedienā, parazītos, kuru izrādījās, nebija, un pat istabas augos – es atdevu prom visus savus istabas augus un orhidejas.

Pamatīga izmisuma un satraukuma agonijā jau sadomāju, ka tās varētu būt arī alerģiskās astmas epizodes, un alergoloģe-pulmonoloģe, pie kuras steidzami tikām, visam piekrita, un tā arī diagnozē bez jebkādām pārbaudēm ierakstīja – bronhiālā astma. Lieki piebilst, ka bērnam, protams, nekādas astmas nav un nekad nav bijis…

Neirologs neko īsti izsecināt nevarēja. Konstatēja, ka ir paliels muskuļu hipotonuss, kalcija un D vitamīna trūkums pēc locītavu izlocīšanas (kaut abus uzturā lietojām), tāpat rokas noplātīdams, ieteica varbūt pārbaudīt sirdi, kuru jau nākamajā dienā pārbaudot, ārsti secināja, ka arī ar to viss ir kārtībā.

Šajā haosā es sapratu, ka viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis. Kamēr bērns nemirst, neviens viņam nepievērsīsies pa īstam, lai arī par katru no šīm vizītēm un pārbaudēm bija maksāta barga nauda.

Neviens negribēja dzirdēt, ka tas viss sākās, kad atgriezu uzturā visus pārtikas produktus. Bija speciālisti, kas vainoja māsas piedzimšanu, citi mūsu straujo mūsdienu dzīvesveidu, citi viedierīces, ko īsti vēl tajā vecumā nemaz nedevām. Un man atlika atkal lasīt, pētīt, interesēties, un pašai vien meklēt iemeslu mūsu problēmai, jo, acīmredzot, medicīnas iestāžu darba mērķis ir kāds cits, bet ne par to šoreiz.

Es meklēju, līdz es atradu vienu konferenci, kurā uzstājās zinātnieks un runāja par vakcīnās esošajām olbaltumvielām, un ka arī tās rada imūno reakciju jeb darbojas kā antigēns.

Mani aizķēra šis temats, jo intuitīvi likās, ka tas ir saistīts ar mums. Es jau zināju, ka problēmas ar veselību sākās tieši pēc gada vakcinācijas, tādēļ sīki sāku pētīt saņemto vakcīnu instrukcijas (lai cik dīvaini nebūtu to darīt gadu pēc vakcīnu saņemšanas) un sapratu, ka pēdējās divas vakcīnas, pēc kurām sākās problēmas, ir “audzētas” uz cāļu embrijiem un želatīna jeb liellopa kolagēna, un to paliekas ir vakcīnu sastāvā.

Nekavējoties izslēdzu vistu olas, vistas gaļu, liellopa gaļu. Sapratu, ka pēdējā laikā mums omīte bieži gatavoja vistas buljonzupas, uz ko man galīgi iepriekš nekrita aizdomas, un pārstājām pirkt teļa gaļu, ko dažreiz gatavojām. Tajā brīdī arī sapratu, cik lieliski man nostrādāja intuīcija jau gadu atpakaļ, kad izslēdzu “pie reizes” vistu un vistu olas, jo man toreiz vienkārši šķita, ka ir sliktāk…

Lēkmes pārgāja uzreiz uz visiem laikiem, bet pēc 3-4 dienām bērnu vairs nevarēja pazīt. Jautrais, dzīvespriecīgais, spriganais, aktīvais un zinātkārais bērns bija atgriezies, un bērnam sāka raisīties valoda. Iepriekš bērns nevarēja savienot pat divus vārdus, bet pēc divām nedēļām bērns sāka runāt jau teikumos.

Vīrs, kurš mani vienmēr atbalstīja, bet tomēr brīžiem teica, ka līdz galam netic šādai pārtikas ietekmei, beidzot man pilnībā noticēja, jo sajūta bija tāda, ka mums ir pilnīgi cits bērns. Tas pats savs un mīļš, bet cits. Viss mainījās tik ļoti, ka mēs abi ar vīru raudājām aiz laimes, un man bija sajūta, ka manas dzīves galvenais uzdevums ir izpildīts.

Paldies Dievam, ka jaunāko meitu mēs nolēmām nemaz nevakcinēt, un viņa bija tik mierīga un daudz saldi gulēja, ka man bija iespēja veltīt ļoti daudz laika, lai palīdzētu dēlam.

Vēlāk man viens ļoti labs ārsts izskaidroja, ka vakcinācijas brīdī imunitāte ir tik pārkairināta, ka var sākt reaģēt arī uz citām vakcīnās esošām olbaltumvielām, un organismam nav arī neviens pateicis, ka, piemēram, cāļu olbaltumvielas nav antigēns, pret kuru jāveido imunitāte.

Rezultātā katru reizi, kad cilvēks apēd šo pārtikas produktu, zarnās notiek bīstami autoimūni procesi, kas rezultātā iedragā cilvēka nervu sistēmu, gremošanu kopumā un spēju uzsūkt barības vielas, cilvēka organisms ir pilns ar toksīniem, ko iekaisušās zarnas laiž cauri (noteikti būsiet dzirdējuši par caurlaidīgo zarnu sindromu), un mūsdienu rietumu uztura paradumi visu šo stāvokli tikai pasliktina.

Vēlāk es arī atradu šim stāvoklim nosaukumu – seruma slimība (serum sickness) un uzrokot par šo internetu, pilnībā pārliecinājos, ka rietumu medicīnas vadlīnijas apzināti to noklusē. Esmu pārliecināta, ka šis šausmīgais mehānisms ir ne tikai autismam līdzīgo simptomu iemesls, bet arī daudzu citu autoimūnu saslimšanu palaidējmehānisms, jo uzņemtās barības vielas izplatās tālāk kā būvmateriāli pa visu organismu, un tad, kad tās tiek uzskatītas par tādām, kurām jāuzbrūk, sākas autoimūni procesi (artrīts, multiplā skleroze, cukura diabēts utt., utjp)…

Lai arī kā man negribētos, tomēr vēl dažas reizes mēs pamēģinājām iedot bērnam aizliegtos produktus, lai pārliecinātos, vai negatīvā reakcija patiešām ir. Visās reizēs mēs reakciju 100% redzējām, bet visspilgtākā reize bija tad, kad uzvārīju liellopa kaulu buljonzupu, pēc kuras naktī kādu stundu no vietas viņš raudāja un kliedza, bija nenomierināms, bet no rīta neko neatcerējās. Tai pat laikā citu dzīvnieku un putnu kaulu buljonus un citu putnu olas viņš lieto bez problēmām.

Jau kādu laiku dzīvojot ar visu šo informāciju, man vairs nav ne mazāko šaubu, ka tieši šāds vakcīnas sastāvs – nav sakritība. Jo var taču audzēt vakcīnu antigēnus uz jebkuru citu putnu embrijiem (ja pieņem, ka tā vispār ir norma) vai jebkura cita dzīvnieka izcelsmes kolagēna (želatīna), ko lielākā daļa cilvēces nelieto. Priekš kam tā riskēt ar cilvēku imunitāti un veselību? It īpaši – ar mūsu bērnu veselību?

Lai arī kas tas būtu – vakcīnu ražotāju stulbums, sakritība vai ļauns eksperiments – mūsu ikdiena ir finansiāli, sociāli un psiholoģiski apgrūtināta, lai spētu nodrošināt uzturu bez vakcīnās atrodamām olbaltumvielām, bet tas ir vienīgais veids, kā uzturēt dēlu “peldam virs ūdens”.

Un, lai gan aizvien biežāk gan publiski, gan “zem četrām acīm” dzirdu ārstu godīgus un sirdsapzinīgus viedokļus, neviens ārsts to (oficiāli) nekad neatzīs, un mēs nekad to nespēsim pierādīt, kur nu vēl saņemt kompensāciju, bet ar vakcīnu sekām ir jādzīvo visu dzīvi.

Mūsu ģimene šo izaicinājumu ir pieņēmusi, bet sabiedrība ir jāizglīto. Meklējiet, interesējieties, gūstiet viedokļus, uzdodiet jautājumus. Medicīna nav raķešu zinātne! Ir daudz nepatīkamu un pierādītu faktu, kas visiem ir pieejami.

Veselību Jums!

Last modified: 1. oktobris, 2021