Mūsu vectēvs sagribēja vakcinēties pret kovid. Viņu atrunāt centāmies visa ģimene, jo redzējām sekas jau vakcinētajiem paziņām.

Skaidrs, ka vectēva veselības stāvoklis nebija spožs, kā jau cilvēkam cienījamā vecumā. Diemžēl ģimenes viedoklī viņš neieklausījās, jo atrodas ciešā mediju ietekmē, un nozīmētajā dienā devās saņemt injekciju.

Atpakaļceļā sabiedriskā transporta pieturā vectēvam palika slikti, un mūs no viņa telefona sazvanīja garāmgājēji. Aizbraucām pakaļ, atvedām mājās, protams, izsaucām ārstu. Atlabšana ilga aptuveni mēnesi.

Taču tā nebija mācība, un vectēvs spītīgi vēlējās saņemt arī otro devu. Šoreiz bijām stingri, un teicām, ka, ja aizbrauks špricēties, lai mājās vairs nenāk. Vai nu – vai nu!

Un kā jūs domājat? Īsi pēc otrās injekcijas viņam atteica kājas! Vectēvs ne pa kam negrib to sasaistīt ar vakcināciju, taču mums ir lielas aizdomas, ka tik ātra reakcija abas reizes nevar būt nejaušība. Tagad viņš ir pilnībā kopjams, un visa aprūpēšana gulst uz mums, ģimenes locekļiem.

/Pierakstīts no mutvārdu vēstījuma

Last modified: 1. oktobris, 2021