“Tāpat kā visi bērni, arī es saņēmu visas potes 90-jos. Tajā laikā man kā bērnam nebija nekādas izpratnes par to, kādēļ visus “saliek” rindās un ved pie medmāsas. Nebija nekādu sarunu, tikai viens teikums: “Saņemsi savu potīti.” Kas tā bija par poti? Vai mana mamma par to bija informēta? Kas to lai zina, jo tādas domas 10 gadus vecam bērnam prātā nebija.
Patiesībā šo informāciju izlasīju savā bērnības dienasgrāmatā, kur kādā 2000. gada dienā veicu ierakstu par: “Dabūjām poti un gājām ēst saldējumu.” Tas arī viss, kas zināms par šo “poti”. Tikai pieaugot un analizējot savu veselību, nonācu pie pārsteidzoša atklājuma – tieši pēc šīs potes man uz ķermeņa parādījās pumpas ar strutām, kuras nekādi nepārgāja. Tikai pēc kāda laika, smērējot īpašas aptiekā pagatavotas smēres, tiku no kaites vaļā. Bet rētas no šīm mistiskajām pumpām palika.
Vēlākos gados parādījās citas problēmas ar ādu, kas atgādināja kontaktdermatītu. Un visas šīs problēmas ar ādu sākās tieši pēc tās liktenīgās potes. Bet, protams, tajā laikā un arī mūsdienās neviens to nesasaistīs kopā, jo kas gan dermatītam ir kopīgs ar vakcināciju? – Ja iedziļinās šajā tēmā, tad – daudz kas.
Mans pošu pētniecības ceļš sākās, kad man bija 18/19 gadi. Tas bija brīdis, kad bija jāsaņem kārtējā ērču encefalīta vakcīna. Patiesībā neatceros, kur un kā, bet man ienāca prātā doma par to, vai man ir jāsaņem šī vakcīna, ja nav veikts antivielu tests.
Sāku pētīt šo tēmu un, patiešām, izrādījās, ka var var veikt antivielu testu. Devos nodot asinis un pēc pāris dienām pienāca e-pasts ar analīzēm. Antivielu daudzums uzrādīja lielu skaitli, virs 200 (salīdzinoši, >25 tiek uzskatīts par pietiekošu, lai skaitītos “aizsargāts”). Pieņēmu lēmumu: ja mans antivielu skaits ir pietiekams, vakcināciju neveikšu un katru gadu pavasarī veikšu antivielu testu, lai pārliecinātos, ka esmu pasargāta. Tā nu jau vairāk nekā desmit gadus neesmu saņēmusi nevienu poti pret ērču encefalītu (un nevienu citu). Intereses pēc ik pa laikam veicu antivielu testu un tas joprojām turas pietiekoši augsts, virs simta. Jā, ir gadījies, ka piesūcas ērces, bet nekas diži slikts nav noticis. Lai gan atrodamies tā sauktajā endēmiskajā zonā.
Kopš tā brīža sāku pamazām pētīt vakcinācijas tēmu. Pateicos man, mana māsa bija vienīgā, kas nesaņēma “Gardasil “vakcīnu”, ko 2010. gadā aktīvi “bīdīja” visām jaunām meitenēm. Jo es uzrādīju pietiekami daudz argumentu, lai pārliecinātu savu mammu par šīs vakcīnas nedrošumu. Tagad internetā jau pieejami daudz pieredzes stāstu par meitenēm, kuru dzīve pēc konkrētās potes burtiski sagriezās kājām gaisā.
Pastiprināti vakcinācijas tēmai pievērsos, kad sāku plānot pirmo bērniņu. Divus gadus pētīju šo tēmu, lasot grāmatas angļu valodā, skatoties dažādus informatīvus materiālus gan angliski, gan krieviski, klausījos dažādus ārstu argumentus par un pret, meklēju pieredzes stāstus internetā (publiski par to neviens nerunāja), meklēju lietošanas instrukcijas un “gāju” tām cauri.
Galu galā nonācu pie secinājuma, ka vakcinēt savu bērnu neļaušu. Priekš manis tas ir pārāk liels risks. Bērns būs tikko piedzimis un es neko par viņu nezinu. Līdz ar to man nav nekādu tiesību viņa ķermenī jau kaut ko “bāzt iekšā” tikai tādēļ, ka tā kāds to saka vai, lai man pašai būtu “mierīgāk”. Tā izteicās dažas mammas, ar kurām es biju iedrošinājusies runāt par vakcinācijas tēmu. Ziniet, visas tēmas, kas “krīt ārā” no sistēmas, ir tabū. Un šī ir viena no nopietnākajām, jo saistīta ar bērniem. Tad nu, lūk, šīs mammas man teica, ka viņas vakcinē, jo tā viņas jūtas mierīgāk, un ka tā, viņuprāt, bērns būšot pasargāts.
Diemžēl (vai par laimi) es šīm apgalvojumam nevarēju piekrist, jo tikai izlasot lietošanas instrukciju, mati saslējās stāvus. Melns uz balta rakstīts, ka bērns var nosmakt guļot (apnoja neiznēsātiem mazuļiem pēc vakcinācijas), encefalopātija, encefalīts, meningīts. Tas ir kā lasīt šausmu stāstus par tieši tām slimībām, par kurām tiekam biedēti visvairāk. Es sapratu, ka, vakcinējot, es pakļauju savu bērnu lielākam riskam nekā nevakcinējot. Un nevakcinējot es uzņemos lielāku atbildību nekā tie, kuri ļauj savakcinēt, visu atbildību pārliekot uz citu pleciem. Tā teikt: es atļāvu iedurt savam bērnam – ja saslims, nav mana vaina!
Nē, šādu ceļu es nevēlējos ne sev, ne savam bērnam! Pieņēmu lēmumu, ka, ja esmu atbildīga par sava bērna ienākšanu pasaulē, tad esmu atbildīga arī par to, kas nonāk viņa ķermenī! Un tā nav nekāda “trakās” mammas izdoma vai “paķeršana uz trendu”. Katram solim, kas saistīts ar bērnu, tika veikta izpēte, plusu un mīnusu analizēšana. Tika ieguldīts (un joprojām tiek) daudz laika un spēka, lai sniegtu saviem bērniem visveselīgāko un drošāko.
Mūsdienās nepietiek pateikt “es nevakcinēšu savu bērnu” un viss, lieta darīta. Diemžēl tas ir tikai viens no iemesliem, kādēļ katra nākamā paaudze ir slimāka un vājāka. Daudz kas tiek nodots no iepriekšējās paaudzes (tās pašas vakcinācijas izraisītās sekas, izmaiņas organismā), mūsdienu ēdiena, gaisa, ūdens kvalitāte, dažāda veida starojumi. Tam visam ir nozīme. Liekas, ka daudzi joprojām dzīvo ar “rozā brillēm” un domā, ka “tas ir kaut kur citur”, “pie mums jau tā nav”. Tādā veidā jau atkal pārliekot atbildību uz būtībā svešiniekiem: ārstiem, skolotājiem, ražotājiem utt.
Noslēgumā vēlos teikt, ka vecākiem ir jābeidz baidīties no tā, kas var notikt. Tā vietā – ķerties klāt šai tēmai bez emocijām un pētīt sausus faktus, dokumentus un ieklausīties citu vecāku pieredzes stāstos. Pat “Spotify” var atrast intervijas ar vecākiem, kuru bērni cietuši pēc vakcinācijas.
Pirmais, ar ko sākt, ir lietošanas instrukcija: izdrukājiet to un ar marķieri atzīmējiet vietas, kas jums liekas aizdomīgas, nesaprotamas vai jebkā citādi uzmanību piesaistošas. Veltiet tam laiku, jo tā ir jūsu bērna dzīvība. Izdrukātu materiālu ar atzīmētajām vietām varat aiznest pie sava ģimenes ārsta un pārrunāt. Tādā veidā iegūsiet ārsta skatījumu. Un tad iesaku papētīt “Vakcīnrealitātes” izpētes rakstus, kuros ir daudz atsauču uz pētījumiem, dokumentiem. Tad varēsiet iegūt abu pušu argumentus par šo tēmu un patstāvīgi (bez emocijām, tikai fakti!) pieņemt lēmumu!
Uz veselību!”
Mamma, kura atsakās no potēm
Last modified: 4. aprīlis, 2023