Publicēts ar mirušās pēc potes Ilutas Langemanes brāļa atļauju. Līdzjūtība ģimenei.

2021.g. 06.maijā plkst.08.23 saņēmu zvanu no māsas Ilutas Langemanes. Viņa apsveica mani dzimšanas dienā, apjautājās, kā veselība. Ņemot vērā valstī noteiktos ierobežojumus nekādas svinības netika plānotas.

Pajokojām, ka tad, kad drīkstēs svinēt, nepietiks veselības visu nosvinēt, kas iekrājies.

Māsa teica, ka iepriekšējā dienā saņēmusi otro Astra Zeneca vakcīnu. Ņemot vērā, ka manā telefonā ir uzinstalēta sarunu ieraksta programma, tad šīs sarunas audioieraksts ir manā rīcībā.

Iluta strādāja sociālās aprūpes centrā – Rīga- par grāmatvedi un bija salīdzinoši augsta riska grupā. Vairākas viņas kolēģes, kuras neievēroja drošības ierobežojumus, nevalkāja maskas utt., saslima ar Covid19. Tādēļ māsa bija ļoti priecīga, ka izdevies izsprukt un savakcinēties. Diemžēl prieki bija īsi.

Ap plkst.17.30 man pazvanīja māsas dēls, 23 gadus jauns cilvēks, kurš teica, ka zvanījušas mammas kolēģes un teikušas, ka mammas vairs nav un viņš dodas uz turieni.

Es nekavējoties aizbraucu uz Rīgu (dzīvoju Pierīgā otrā pilsētas pusē). Mani sagaidīja māsas kolēģes un ieveda kabinetā, kur viņa gulēja uz grīdas.

Atklāju ar lakatu pārsegto seju. Vēl īsti neapzinājos notikušo un centos sataustīt pulsu, nesapratu, ka viss ir beidzies un viņas vairs nav. Seja bija klāta tumši ziliem pleķiem. Aizspiedu acis, kuras bija palikušas puspavērtas un iegāju blakus kabinetā, kur sēdēja Ilutas kolēģes un dēls. Uz galda stāvēja vairākas korvalola pudelītes, un man uzreiz tika piedāvāts to iedzert, es atteicos.

Sajūta bija, kā transā. Lēnām noskaidroju, kas un kā noticis. Iluta sēdējusi kabinetā pretī kolēģei, kura strādājot pie datora, dzirdējusi, ka kaut kas nokrīt zemē. Domājusi, ka Ilutai nokritusi pildspalva. Pacēlusi acis, ieraudzījusi, ka Ilutai nokritušas brilles un viņa pati cīnoties ar elpas trūkumu, slīd uz grīdas.

Nekavējoties skrējusi pēc palīdzības, jo blakus kabinetā ir profesionāla medmāsa, kur uzreiz sniegusi pirmo palīdzību. Paralēli citas kolēģes zvanījušas ātrajai palīdzībai, kuri arī esot ieradušies ļoti ātri un uzreiz konstatējuši nāvi.

Neraugoties uz to, apmēram 40 minūtes veikuši atdzīvināšanas pasākumus. Adrenalīna injekciju sirdī, defibrillatoru utt. Diemžēl bez rezultātiem. Mediķu brigādes atstātais izraksta kopija par visām veiktajām darbībām ir manā rīcībā.

Kad ieradās policijas darbinieks, tas virspusēji apskatīja līķi, uzklausīja mani, informēju par vakcīnu, kas saņemta iepriekšējā dienā. Tad viņš konsultējās ar kādu pa telefonu par turpmāko rīcību.

No sarunas varēja saprast, ka miršana pēc vakcīnas ir jau apzināta un ierasta lieta. Piekritu, ka kriminālprocesa ierosināšanai nav pamata, jo nav vardarbīgas nāves pazīmju.

Policijas darbinieks uzrakstīja savu aktu un teica, lai paši sazinās ar apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri aizvedīs mirušo.

Kad norādīju, ka mediķi ierakstījuši izrakstā nogādāt uz Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centru, policists atbildēja, ka viņš nevar norīkot, jo nav ierosināts kriminālprocess. Lai vēršos pie māsas ģimenes ārsta, kurš rīkos tālāk.

Sazinājos ar SIA “Atvadas”, kuri atbraucot un uzzinot situāciju, arī zvanīja savai vadībai neizpratnē, kur vest mirušo. Saņēma atbildi, ka lai ved pie sevis un nākošā dienā nepieciešamības gadījumā nogādās, kur vajag.

7. maijā es aizbraucu pie Ilutas ģimenes ārstes Aijas Cingeles, kura bija šokā par notikušo. Bet viņa norādīja, ka nav pamata obligāti nozīmēt autopsiju, ja tuvinieki uz to neuzstāj.

Pirms tam biju runājis ar Ilutas tēvu (mans audžutēvs) un masas dēlu, viņi bija pret autopsiju, ja tā nav obligāta. Censties pārliecināt viņus tādā brīdī nebija ētiski.

Ģimenes ārste izsniedza izziņu iesniegšanai Dzimtsarakstu birojam miršanas apliecības saņemšanai, to tālāk kārtoja SIA “Atvadas”.

Es sazvanīju Valsts zāļu aģentūru un informēju par notikušo. Darbiniece pat necentās mani identificēt, vai kā citādi iedziļināties notikušajā.

Viņa norādīja, ka ģimenes ārstei esot obligāti jānorīko autopsija, kā arī teica, lai rakstot ziņojumu un tas tikšot nosūtīts Veselības inspekcijai izskatīšanai.

Pēc sarunas pārzvanīju vēlreiz ģimenes ārstei un jautāju, vai viņai nebūs kādu nepatikšanu šajā sakarā. Uz ko saņēmu atbildi, ka viņa pati esot divās vietās interesējusies un pārbaudījusi, ka obligātai autopsijai neesot pamata.

Kā arī viņai nav piekļuves pacientu vakcinācijas datu bāzei, jo tā esot jāpērk par lielu naudu. Tādējādi vienīgā informācija par māsas vakcināciju esot mani vārdi.

Ar to viss arī beidzās. Māsa tika kremēta saskaņā ar viņas pašas vēlēšanos. Paglabājām Ķekavā ģimenes kapos.

Iluta viena izaudzināja divus bērnus. Meitai jau 18 gadi. Pēc māsas nāves esmu ļoti daudz lasījis un pētījis publikācijas par vakcināciju, to izraisītajām blaknēm utt.

Pats esmu sociālajos tīklos piedalījies diskusijās un saskāries ar klaju naidu no tiem cilvēkiem, kuri akli tic, ka visus jāsavakcinē, tad varēsim staigāt bez maksām un vīruss izzudīs. Mana stāsta mērķis nav atrunāt cilvēkus no vakcinēšanās, kuri to vēlas, bet iestājos par to cilvēku tiesībām, kuri nevēlas vakcinēties.

Kādēļ valdība melo, ka vakcīnas ir drošas?

Ja mirst jauni cilvēki īsā laikā pēc vakcinācijas, tad jābūt īpaši neaptēstam vai ieinteresētam, lai neredzētu kopsakarības.

Lai tās redzētu, ir vienkārši jāizskata visu pēdējā pusgada laikā mirušo cilvēku nāves iemesli un jāsalīdzina ar viņu vakcinācijas datumiem.

Kāds procents jāizsvītro, kuri tāpat būtu miruši, to var izanalizēt no statistikas pirms Covid ieviešanas mūsu dzīvē.

Šo atļauju publicēt, esmu saskaņojis ar ģimeni.

04. augustā, 2021.

Aivars Mistris

Last modified: 1. oktobris, 2021