Savā un bērna vakcinācijas pieredzē dalās māmiņa Ilze:
“Meita pieteicās negaidīti, līdz ar to kā jaunie vecāki bijām salīdzinoši nesagatavoti.
Jā, uz kursiem gājām, kur potes nemaz netika pieminētas. Par šo tēmu, kad meita bija jau piedzimusi, arī ar draugu pieredzēm un lēmumiem iepazināmies tikai tā, caur pirkstiem skatoties. Tajā pat laikā ņēmām vērā konkrēto cilvēku vispārējo nostāju bērnu audzināšanā – ko pērk, ko dod ēst un dzert, cik ilgi barojuši ar krūti, utt… jo tas viss ir saistīts…
Ģimenes ārstam par pošu nepieciešamību sākām jautāt tikai pēc pirmajām kompleksajām, lai gan jau pēc dzemdībām slimnīcā ļoti bažījos par trako tuberkulozes poti, jo šķita – nu, vāks, bērns tikko ienāk pasaulē, un jau tūlīt brūk virsū ar adatām.
Mana iekšējā balss teica priekšā, ka jāpainteresējas vairāk. Taču ar mazu bērnu kā strādājoša mamma to neizvirzīju par prioritāti… diemžēl.
Tuberkulozes potes rēta ilgi bija iekaisusi – zem plākstera bija izveidojies tāds kā strutains caurums.
Kas interesanti, ka pērnajā gadā meita pēkšņi saka intensīvāk slimot (b/d neiet), tāpēc aizvedu viņu pie Dr. Naumova, kuru man ieteica slēgtā vecāku domubiedru FB grupā, kurā intensīvi sekoju ierakstiem un, ja kas specifisks, lūdzu arī mammu pieredzi.
Pie pirmajām potēm pamanīju, ka priecīgais bēbis paliek pasīvāks, mazāk priecīgs. Iepriekš daudz runāja, dziedāja bēbīšu valodā.
Procedūru kabinetā strādājošā māsiņa bija pavecāka kundzīte. Prasījām viņas viedokli par potēm, no kuras valsts katra ir. Medmāsa skeptiski izteicās, ka “velns viņu zina, kas tajās mūsdienu potēs iekšā”. Uz jautājumu, vai domā, ka padomju potes mūsu bērnībā bija uzticamākas, atbildēja piekrītoši.
Meita uz potēm reaģēja salīdzinoši labi. Parasti uzreiz pēc tam iedevu krūti un devāmies garā pastaigā, kuras laikā bērns gulēja. Parasti labi gulēja, bet potēšanas dienās miegs bija ilgāks, bērns šķita miegaināks nekā parasti.
Vistrakāk pārdzīvoja komplekso poti divu gadu vecumā. Dakteris zvanīja man un vīram, aicinot ierasties un piekodinot, lai neaizmirstam.
Devos turp ļoti negribīgi – ne tāpēc, ka sabijusies, bet drīzāk priekšnojautas dēļ. Jo durs abās kājiņās un mazliet stress – raudās vai nē. Vīram nākt neļāvu, jo tad meita vairāk satrakojas – tētis nervozs.
Paaugstinātas temperatūras nebija ne vakcinācijas dienā, ne vēlāk. Taču pēc trim vai četrām nedēļām vienu rītu pamodās ar augstu temperatūru un apātiska. Ne iesnu, ne klepus, tikai temperatūra, raudulība, kašķīgums.
Tad bērnam zem lūpas pamanīju tādu kā herpi. Jocīgi. Zvanīju dakterim, jautājot, kas varētu būt par vainu. Atbildēja kaut ko no sērijas, ka piena sēne vai herpes maziem bērniem esot norma. Mistiski… Tad ievēroju, ka uz kājiņām parādījušās jocīgas pumpas. Bērns nav alerģisks un iepriekš nekas tamlīdzīgs nav ticis novērots.
Pāris dienu laikā visu ķermeni pārklāja sārtām vējbakām līdzīgas pumpas. Kājas izskatījās ļoti satūkušas. Pārgurušas, bez spēka bijām abas. Medmāsai sūtīju attēlus uz “Whatsapp”.
Tad izdomāju aiziet uz homeopātisko aptieku. Medmāsa bija izrakstījusi kaut kādas hormonālās steroīdu smēres, ko nepavisam nevēlējos ziest bērnam uz ādas. Homeopātiskajā aptiekā – cepuri nost! Izrunājāmies, parādīju situāciju. Teica, ka līdzinās vējbakām. Man pašai bērnībā bijušas, ja atmiņa neviļ, vējbaku gadījumā pumpas tomēr ir retākas – ne tik ļoti no vietas.
Meitai pēc homeopātiskajām smērēm viss puslīdz pārgāja. Ģimenes ārsts piebilda, ka bērniem tā mēdzot būt, un ka tas ir kaut kāds mistiskais sindroms, kas pats no sevis pārejot, haha 🙂
Jā, pārgāja. Savukārt es sāku intensīvāk meklēt informāciju. Sapratu, ka tās pilnīgi noteikti bija vakcīnas blaknes.
Ap to pašu vecumu – 2-2,5 gadiem – meitai sākās nakts histērijas. Parasti viņa var nogulēt padsmit stundas bez pārtraukuma. Taču nakts vidū vienmēr vienā un tajā pašā laikā ap pulksten diviem vai trijiem naktī cēlās, histērijā brēcot. Brēca un spazmās spēra kājas, kliedzot tā, ka nekādi nebija nomierināma. Ne tiekot paņemta uz rokām, ne kā citādi.
Šādas intensīvas lēkmes ilga mēnesi vai divus. Pēc tam beidzās. Toreiz, dauzoties ar lielākiem bērniem, bija stipri sasitusi pieri, ka bez maz vai pie neirologa jāved. Un vēl lēkmes norakstīju uz to, ka palikusi daudz emocionālāka un raksturā cimperlīgāka – ka tas tāds untums vai spītība – nenomierināties.
Bet jocīgākais un baisākais bija tas, ka nakts lēkmju laikā viņa nereaģēja ne uz skaļu bļaušanu, ne jocīgām skaņām, neko. Un ķermenis bija kā spazmiskā dēlītī, kā bluķis. Stiepa kājas un gāza atpakaļ galvu. Protams, salasījos informāciju un sabijos vēl vairāk.
Spazmatiskā brēkšana parasti beidzās tikai tad, kad viņa pati pēkšņi pārstāja raudāt un ļoti cieši aizmiga, it kā nekas nebūtu bijis. Kad no rīta prasīju, vai atceras, viņa neko neatcerējās. Meita jau tajā vecumā bija ļoti runīja un saprātīga, tāpēc visādos veidos iztaujāju, vai tiešām neatceras. Nē, neko. Gulējusi un viss.
Piebarošanu tā pamatīgāk uzsākām ap 9 mēnešu vecumu. Līdz tam bija riktīgs krūts bēbis, daudz zīda. Sākot pamazām dot parasto pārtiku ap 6 mēnešu vecumu, bija sākušies brutāli aizcietējumi. Sausi un pamatīgi. Nekas nelīdzēja. Bijām uz zarnu pārbaudi, USG, pie bērnu ķirurga. It kā viss normā. Dakteris vēl sprieda, ka pie vainas varētu būt iedzimtība, šķības zarnas vai tamlīdzīgas muļķības.
Vēl tagad, kad meitai ir gandrīz 4 gadi, periodiski ir problēmas ar aizcietējumiem, ar jebko, ko ēstu. Nesen izlasīju, ka tā tāda pus oficiāla blakne, ja nemaldos, no rota vakcīnas. Un vairākām mammām tāds pats viedoklis bija diskusijās jau minētajā “FB” slēgtajā grupā.
Par šo tēmu ar vīru esam daudz un dikti runājuši. Paši bērnībā tikām vakcinēti pēc pilnas programmas. Jautājam vecākiem – kāpēc? – Jo lika… Protams, reproduktīvā sistēma čupā, hormoni streiko, utml., ko pamanu ne tikai māsām, bet arī draugiem un citiem.
Lieki piebilst, uz 3 gada vecuma kompleksajām potēm vairs neaizvedām, lai gan ģimenes ārsta medmāsa zvanīja un atgādināja vairākkārt. Pieļauju, ka ģimenes ārsts vienā vizītē ievēroja, ka nav saņemtas potes, bet nu jau zinot manu nostāju tostarp Covid pošu jautājumā, un ka daudz runāju par homeopātijas izmantošanu, vairs neuzbāžas.
Interesanti, ka runājot ar ģimenes ārstu par potēm, nepamet sajūta, ka viņš teju neko par tām nezina, ka tas viņiem jādara, jāizpilda un viss.
Kad jautāju, vai drīkst tā vienkārši pārstāt potēt, jo nevēlos vairs nekādas injekcijas savam bērnam, atbildēja ar pretjautājumu – kāpēc gan, ja jau esam iesākuši. Biju ieminējusies, ka pēc kompleksajām bija trakas pumpas, iespējams, tieši no potēm. Pat daļēji apstiprināja, ka tā varot būt un sāka kaut ko filozofēt.
Teicu, ka otru bērnu, ja tāds būs, nekad nepotēšu. Dakteris iesmējās un jautāja, vai veikšu dzīvo eksperimentu. Atbildēju, ka nē.
Paldies Dievam vai dažiem retiem līdzcilvēkiem, ko nejauši esmu iepazinusi, kuri savus bērnus vispār nav vakcinējuši un arī paši bērnībā nav tikuši vakcinēti. Daudz konsultējos un runāju par šiem jautājumiem. Mājdārziņa vadītājai interesēja mūsu nostāja vakcīnu jautājumā. Atklāti parunājāmies, ļoti silti ieteica pārstāt vakcinēt, ja tas atbilst manai iekšējai sajūtai.
Pozitīvais šajā visā, ka meitai nekādu īpašu veselības problēmu, izņemot aizcietējumus, ar kuriem esam sadzīvojuši, nav.
Bet viņa ir tāda ļoti enerģiska, brīžam pat hiperaktīva un nenogurdināma. Tas jau laikam raksturīgs ikvienam trīsgadniekam…
Kronis visam ir pandēmijas bezjēdzība, kas manu snaudošo un aizdomīgo prātu vēl vairāk uzfrišināja. Neesmu vakcinēta un neplānoju, pat ja liks ar stobru pie pieres. Tieši tāpat iestājos par saviem ģimenes locekļiem, kuriem lielākajai daļai, par laimi, ir sava galva uz pleciem un kuri turas pretim.
Tieši pandēmija mani un arī citus ir darījusi atbildīgākus, sekojot līdzi, kas tiek ievadīts mūsu organismā, un augusi pārliecība, ka dakteriem nevar ticēt.
Arī mūsu ģimenē ir mediķis, ar kuru bijušas sarunas gan par bērnu potēm, gan Covid. Tur viedoklis vienā vīlē, nesalaužams, nelokāms. Kā no grāmatas galvā iekalts. Bezjēdzīgi runāt…
Tāpēc vienreiz iesmēju par Jūsu ievietoto infografiku – špikeri, ko mediķiem dod ar gatavām atbildēm, ja runa ir par vakcīnām. Precīzi tā tas dzīvē notiek, iekaļot no galvas kādas seklas frāzes.
Paldies, ka esat un izglītojat arvien jaunus nu jau modros cilvēkus!
P.S. Pēdējais ievietotais Jūsu lasītājas pieredzes stāsts lika arī man dalīties pieredzē.
Vēl kas interesanti. Kad biju stāvoklī, ap to laiku bija jāveic revakcinācija pret ērču encefalītu. Ginekologs pateica, ka viss ok un izrakstīja nosūtījumu, apliecinot, ka 7 vai 8 mēnesī to veikt ir droši. Paldies Dievam, vakcinēšanās centra medmāsa, ieraugot manu punci, momentā izdzina mani ārā no telpas, sakot, lai atgriežos, kad bērnam būs vismaz 9 mēneši, bet vislabāk, kad būšu beigusi zīdīt ar krūti.
Fantastiski, ka medicīnā ir arī šādi cilvēki, kuri domā ar savu galvu. Tā vietā mana ir kā ļoti pieprasītā ginekoloģe, acis nepamirkšķinot, uzrakstīja nosūtījumu, sakot: “Kas jādara – jādara.” Pēc “Vakcīnrealitāte Latvijā” ierakstiem saprotu, ka “TicoVac” vakcīnas sev tuvumā nevēlos redzēt un revakcināciju ērču encefalītam vairs neveikšu.”
/ Lasītāja Ilze
Last modified: 1. aprīlis, 2022