Pirms trim vai četriem gadiem savas mājas pagalmā vasarā sāku novērot, ka iet bojā puķes – vienkārši noļukst. Līdz tam pa reizei cīnījos ar apaļajiem parastajiem gliemežiem, bet tad, tumsā spīdinot lukturīti, atklāju, ka pēkšņi (!!!) manu dārzu apsēduši tūkstošiem kailgliemežu. Biju šokā, domāju – no kurienes? Pat ienāca prātā doma, ka no lidmašīnas izmestas.
Tas pats par Kolorādo vabolēm, kas iznīcina mūsu kartupeļu laukus! Miljoniem! Kolorado vaboles neizskatījās dabīgās – tās bija sīkas un kā no papīra – ne tādas kā kādreiz. Cilvēki miglo tās neskaitāmas reizes, taču “indes tos neņemot”. Kāpēc? Pati nemigloju kartupeļus nekad – lasu vaboles un spiežu. Aizvadītajā vasarā iešķīda tas šķidrums acīs! Ja Jūs zinātu, kā koda! Ilgi skaloju, un veselu dienu man nebija “dzidrs attēls”. Kaimiņam tāpat.
Egļu astoņzobu mizgrauzis… Esot bijuši pat trīs uzlidojumi sezonā. Droši vien, tikai – no kurienes? Iestāsta cilvēkiem bez problēmām. Šogad varētu būt seši un septiņi uzlidojumi! Nu, tā, lai iznīcinātu mūsu egles un ne tikai tās. Tik varena vairošanās tik īsā laikā neizskatās dabīga. Līdzīgi ir ar melnalkšņu un baltalkšņu kaitēkļiem. Tie parādījušies otro vasaru. Iepriekš tādus nekad netiku redzējusi. Manu suni (vilceni), kurai necēlās aizmugure (uzskatu, ka no trakumsērgas potēm), pagājušo vasaru dzīvu gandrīz tārpi noēda: parādījušās tādas zaļganas spīdīgas mušas, kas laužas iekšā mājā pa ventilācijas šahtām tad, kad ir liels karstums un kaut ko gatavoju. Tās sunim vilnā sadēja olas.
Skudru tūkstoši, kas ierokas zem augiem un pat koku stumbros, siltumnīcā, pat zem piparmētrām, un augi vīst. Cilvēki pērk pulveri pret skudrām… Nelīdzēs. Desants? Arī, lai nekas neaugtu. Šovasar augu kaitēkļi apsēduši visu, ko var apsēst. Vienīgais, ko esmu atradusi-ja tās lokācijas vietā ar ķeksīti uzirdina un saspiež, naidīgās “strādnieces” pazūd. Tas jādara vairākas reizes.
Esmu daudz domājusi – no kurienes tik daudz invazīvo sugu salīdzinoši lielos vairumos? Vai tad invāzijai nav jābūt pakāpeniskai? Kā man bija ar kailgliemežiem? Pirms dažām vasarām burtiski ļoti īsā laikā apsēda pagalmu… Ja jau tik ļoti savairojās – kur pazuda? Ja tie savairojās dabīgā procesā, tad vajadzēja arī būt ”uz palikšanu”? Salacā Amerikas signālvēži jau labu laiku ”apēdot” parastos… Šis fakts gan jāpārbauda.
Manas lielākās bažas pašlaik ir par kokiem. Daudz novērojumu un arī secinājums, ka egles nebojā tikai astoņzobu kaitēklis…Un bojā iet ne tikai egles, bet piejūras biezokņos ar saknēm sāk gāzties priedes un bērzi ar saknēm. Bērzi, oši gāžas jau sen. Kokiem ir novājināta sakņu sistēma, stumbri lēnām pārvēršas par prauliem. Man ir daudz sakāmā, un puzle nežēlīgi liekas kopā. Vēlos uzrakstīt par saviem novērojumiem egļu astoņzobu mizgrauža sakarā. Man pieder 10 ha meža, tai skaitā nelieli egļu nogabali. Ar mežsaimniecību esmu netieši un tieši saistīta visu mūžu. Kādu laiku pati strādāju kā mežsardze. Tagad kopju pati savu mežu. Jaunaudzēs ar krūmgriezi strādāju pati.
Patiesībā rakstīt vajadzēja jau vairāk nekā pirms gada, jo 2022. gada janvārī pamanīju, ka pirmā stāva (lielajām) eglēm daudzviet nav sulīgi zaļās krāsas. To ievēroju gan savā mežā, gan citviet, ka egles izskatās kā ar “nošļukušām” skujām. Sapratu, ka bez mizgrauža ir arī cits kaitējums: tagad to varu apstiprināt. Nocirtu salīdzinoši mazu platību un guvu tam apstiprinājumu: mizgrauža gadījumā egles bojāeja notiek pakāpeniski, bet bālās un nošļukušās stāv kā iebalzamētas. Gāžot koku, tas, atsitoties pret zemi, pašā galotnē sadalījās gabalos. Koksne kļuvusi trausla, tā viegli lūzt. Trupe. Tādēļ pēdējā laikā tik daudz egļu ar lauztām galotnēm un stumbriem. Zaļu spēcīgu egli vējš nevar nolauzt metru virs zemes un vēl meža biezoknī.
Vai esat pamanījuši, ka sākušas ar saknēm izgāzties arī priedes? Daudz novērojumu aizvadītajā gadā bija tieši pagalmā. 37 gadus augusī kalnu priede kādu rītu bija mainījusi toni. Toni mainīja visi skujeņi – tie palika gaišāki. Skujas panīkušas un ne vairs sulīgi zaļas. Piejūras silā priedes zaudē savus zarus. Arī tajos redzama trupe. Tādu postažu redzu pirmo reizi dzīves laikā.
Domājot un vērojot, kas notiek dabā ar skujkoku toni, 2022. gada janvāra sākumā secināju, ka, ļoti iespējams, kokiem izjaukts fotosintēzes process. Ja atceramies, 2022. gads iesākās ar vienmēr apmākušos laiku. Saule spīdēja reti un tikai uz īsu brīdi. Saulains laiks sākās 24. februārī. Tā pastāvīgi sāku vērot debesis un ievēroju, ka tās klāj vienādi – gandrīz vai simetriski mākoņi un arī tādi, kas “izaug” no lidmašīnu ”astēm” un aizklāj dzidri zilas debesis un sauli. Agrāk nebiju ievērojusi debesu sakrustošanu. Jau pērn novēroju pat desmitiem lidmašīnu pārlidojumu dienā un tā vairākas dienas nedēļā. Sāku interesēties un uzzināju, ka pastāv tāda ģeoinženierija un eksperimentāli projekti.
Gāzu sliedes tad uzkrītoši sākušas aizklāt sauli un izplūst pa debesu jumu pēdējos divos gados. Tieši pēdējos divus gadus vērojamas arī negatīvas ietekmes uz augu, dzīvnieku, cilvēku un koku veselību. Sakritība?
Tad visbeidzot publikācija pašmāju žurnālā ”Noslēpumi un fakti” 2022. gada decembrī, kur stāstīts par mākoņu sēšanu citās valstīs, atsaucoties uz “The Guardian” publicētu rakstu. Tekstā minēts, ka mākoņiem tiekot pievienotas sudraba jodīda daļiņas, kas maina mākoņu struktūru un palielina nokrišņu iespējamību gan lietus, gan sniega veidā. Šis viss tādēļ, ka pasaulē turpinot paaugstināties temperatūra. BBC ziņo, ka AAE strauji pazeminoties gruntsūdeņu līmenis…Taču šie procesi neesot bez izaicinājumiem. Arielas Koenas rakstā Forbes esot aplūkotas dažas no problēmām. Citēju: ”Ņemot vērā, ka šo laika apstākļu izmaiņu rezultātā radušies blakusprodukti burtiski līs uz cilvēku galvām, labību un dzeramo ūdeni, pastāv lielas bažas par mākoņu sēšanas drošumu. Daži baidoties, ka uzkrātās daļiņas varot aizkavēties un būt kancerogēnas cilvēkiem un videi. Rakstā citēts, ka šis process varot izraisīt plūdus. Tālāk neiztirzāšu rakstu, bet būtu jājautā mūsu Latvijas vadītājiem, vai mūsu valsts piedalās šādā eksperimentālā projektā? Vairāk kā gada laikā esmu lasījusi pašmāju portālos publicētus materiālus par lietus kaitīgumu:
Vēl jāpiemin, ka arī pie mums pazeminās gruntsūdeņu līmenis, jo lauku māju akās sāk trūkt ūdens. Upes paliek kā urdziņas un arī pie mums ”pazūd” jūra:
Kalnu priedei neizveidojās čiekuri. Tā noziedēja un viss, tālākai veģetācija izpaliekot. Liepu aleja ciematā palika bez izziedēšanas – liepziedi palika pumpuros līdz salam. Pagalma vienā pusē ziedēja pašas stādītās asteres, otrā pusē asteres pumpuros sagaidīja ziemu – neatvērās. Rododendrs ziedēja divus mēnešus un ziedi nenobira.
Augsne pavasarī bija noblietējusies, sliekas tajā – pusdzīvas vai absolūti nekustīgas. Tas nozīmē, ka zemes irdinātājas nestrādā un putniem nav arī barības. Līdzīgi ir šogad. Pērn pirmo reizi pa trīs gadu desmitiem nedzirdēju pogājam lakstīgalu. Putnu vispār ir krietni mazāk, var teikt – ļoti maz, salīdzinot ar to, kā bija pirms diviem trim gadiem. Mūsu pusē jūras malā teju vairs nav kaiju. Gadus divus atpakaļ vēl pastaigās suns dzenāja – bija pilna jūrmala. Klusums.
Un tagad par bērziem. Īpaši tos sāku vērot pagājušajā pavasarī, jo kādu rītu, kad bijām sagaidījuši lietu, ieraudzīju, ka bērziņš galotnē ir cietis. Lēju to, taču nebija glābjams.
Tāds izskatījās mūsu zaļais kuplais bērziņš – kā apdedzis.
Zemāk attēlā redzams, ka ozolam nevienādi plaukst lapas. Šopavasar mūsu pusē tā plauka gandrīz vai visi ozoli. Tas bija pēc tā saucamajām salnām vai saliem. Interesanti būtu dzirdēt vadošo pētnieku skaidrojumu šādai neredzētai vainagu plaukšanai. Vai ozoli precīzi pusvainagā apsala? Skatīsimies, kas ar šo koku notiks tālāk.
Vērojot koku veģetāciju 2022. gada pavasarī, varu teikt, ka tā tika ietekmēta. Vispirms ābelēm ilgi neattīstījās lapas vainaga augšējā daļa, tāpēc sāku vērot kokus. Daudziem kokiem bija tieši tā. Galotnēs tā arī neizveidojās pilnvērtīga lapotne: bērziem, melnalkšņiem un liepām daudzviet.
Un tad pienāca 31.jūlija un 1.augusta lietus dienas, pēc kurām apkārtējo bērzu audžu un atsevišķu bērzu vainagi iekrāsojās zaļganbrūni. Tas bija pamanāmi. Un tad jau augustā šie paši bērzi un arī liepas sāka izteikti dzeltēt un birdināt lapas. Vai esat pamanījuši, ka ar saknēm sākuši izgāzties arī bērzi? Kas notiek ar koku sakņu sistēmu? Arī bērziem sākuši lūzt un kalt apakšējie sānzari. Pagājušo ziemu zem vecākiem bērziem krita sīki zaru galiņi. 2023. gada pavasarī bija redzams, ka pat blakus augoši bērzi vienādi nesalapo.
Šogad vērojot bērzus, to plaukšanu, varu teikt, ka gados vecākie bērzi (īpaši atsevišķie bērzi, kas aug pa vienam) strauji pārtop par prauliem. Un arī šogad (tikai apmēram mēnesi ātrāk) bērzu vainagi atkal ir iekrāsojušies brūnganzaļi. Dabā to ļoti labi var redzēt. Daudz bērzu kopš pagājušā gada 31.jūlija vienkārši nokalst, pat nesalapo.
Vērojot koku bojāeju, secinājums ir viens: ”slimību” pazīmes visām sugām ir diezgan līdzīgas -kalst apakšējie zari, kalst galotnes, gāžas ar saknēm, neattīstās galotne un koks sāk dzīt sīkus sānzarus.
Mans novērojums, ka cietuši koki ir upju krastos un ceļmalās. Daudz kaltušu koku tieši ceļmalās – vējainā laikā jābūt uzmanīgiem.
Visu nelaimju lielākais iemesls ir nokrišņi. Pati pirms kādiem gadiem pamatīgi izliju un dabūju citomegalovīrusu, ārstējos Infektoloģijas centrā Rīgā. Kad manas vistas dabū lietu, tās pa vienai sāk ”kuknēt” un atstiepj kājas. Ja ārā lietū nelaiž – viss kārtībā. Nokrišņi vairs nav auglības un dzīvības nesējs.
Peļķe pēc pēdējā lietus ganībās. Teliņš, kas zīž no mammas, iedzēra to ūdeni, kaut kas tajā ūdenī viņu vilināja. Un viņam piemetās caureja – dzeltenganzaļa kā dīķī. Viņam no tās caurejas pat vilniņa no dibena nogāja – vēl tagad nav ataugusi. Gandrīz nobeidzās!
Un Āfrikas cūku, mājas putnu gripa ir teātra dažādas sastāvdaļas. Vakar vetārste teica, ka viņai viena pēc otras abortējas gaļas šķirnes govis, kas dzīvo ārā. Manā ganāmpulkā arī tikko viena abortējās. Citos ganāmpulkos, kas mitinās ārā, dzimst nedzīvi teļi (mums tā bija 2019.) Tolaik nesapratu, kas notiek. Un manējām ziemā ir jēlas muguras. Meža dzīvnieki: lapsas, jenoti ir nobendēti, pliki bez spalvas, un tas kalpo iestāstam par trakumsērgu. Un visi vakcinē suņus pret to, atspērušies – blaknes: bizness iet, vetaptiekas uz katra stūra. Kā ar ļaudīm…Tas pats stāsts… Dēļ kā? – Domāju, no augšas-“sidrabputnu izsmidzinātais”- vetārste arī to saprot…
Šādā veidā, smidzinot no lidaparātiem noteiktas ķīmiskas vielas, notiek iejaukšanās ne tikai dzīvnieku veselībā, bet arī augu veģetācijā. Tomāti podos pie garāžas dienvidu sienas ilgi ziedēja, tad neaizmetās augļi, bet, kad beidzot aizmetās, nekrāsojās un finālā bija jāaizmet, jo izskatījās kā švammes. Arī ar tējām ir bēdīgi… Arī homeopātija, iespējams, ir apdraudēta. Ar nokrišņiem, acīmredzot, lejā no tiem saaudzētajiem mākoņiem nāk viss, kas ietekmē augus, kokus, dzīvniekus un mūs pašus. Kumelīšu ziedi izkaltēti sabirst kā putekļi.
Es nekad neko neesmu miglojusi savā dārzā, bet aizvadītajā rudenī mani āboli bija švammaini, miltaini, negaršīgi. Bumbierāboli bija kā iebalzamēti cieti, dzintardzelteni spīdīgi un nepuva… Tās mūmijas ābolu kokā bija vēl tad, kad ābeles ziedēja kā kupenas.
Šādas lietas notiek, lai būtu bads un šizofrēnķi varētu diktēt spēles noteikumus. Viss ir ļoti nopietni… Šorīt (rakstīts 2023. gada pavasarī – red.) Svētciemā bija, es to saukšu par ”ķīmisko salnu”. Vakar debesu jums virs mums, satumstot, bija pelēkrozā. Šorīt 04.30 no debesīm zemē nāca un uz augiem nosēdās balts mitrums, kas tūlīt(!) izveidoja plānu ledus kārtiņu. Rabarberam lapas bija ”kramā”, ērkšķogu krūmam – nekas. Zāle zem manām kājām, kur gāju, palika melna.
Tā arī paredzēju, ka sāks pienākt ziņas par radioaktīviem mākoņiem no Ukrainas. Taču jau pērn bija jocīgas pazīmes augiem dabā. Manā dārzā izauga mega lielas rudens avenes, uzpirkstītes, spināti un upeņu lapas bija vai 10 cm diametrā…Apdega koku lapas un krita putni… Patiesībā mēs nezinām, no kurienes un kas notiek… Nu jau mums stāsta, ka telpās uzkrājas dabiskā radiācija. Tiešām? Kāpēc par to sāk runāt tieši tagad?
Man ir viens secinājums: pēdējo divu gadu laikā ļoti iet bojā koki un ir bremzēta augu un koku veģetācija. Īsā laikā izmainījies dabisko pļavu botāniskais sastāvs: neredzu pēterpogas, bezdelīgactiņas, zvārgulīšus, ceļmallapas, utt.
Autore: Maija A.
zemniece, mežu īpašniece, dabas vērotāja, pedagoģe