Pneimokoku vakcīna ir iekļauta SPKC vakcinācijas kalendārā, un paredzēta injicēšanai trīs reizes atšķirīgos vecuma posmos: 2, 4 un balstvakcinācijai 12 – 15 mēnešu vecumā. Šīs vakcīnas saņemšanas laiks lielā mērā sakrīt ar kombinētās vakcīnas (difterija, stinguma krampji, garais klepus, poliomielīts, b tipa Haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts) kalendāru, un parasti tiek injicētas vienas ārsta vizītes ietvaros.
Lietošanas instrukcijā norādīts, ka pirmo Pneimokoku vakcīnas devu var ievadīt, sākot no 6 nedēļu vecuma, izvēloties starp diviem vakcinācijas kursiem – trīs devu primārais kurss (sastāv no četrām devām) un divu devu primārais kurss (sastāv no 3 devām).
SPKC vakcinācijas kalendārs: šeit
Tiek apskatītas tā ražotāja vakcīnas lietošanas instrukcijas un zāļu sastāvs, kas ir valsts iepirktas 2020. – 2021. gadam. Diemžēl SPKC ir izņēmusi šo dokumentu no savas mājaslapas (https://www.spkc.gov.lv/lv/vakcinacija-0/ieteikumi_aktualizts_170220201_0.pdf) tādēļ šo dokumentu var apskatīt šeit.
Par slimību lasiet šeit.
Vakcīnas apraksts
Valstī tiek izmantota “Synflorix” vakcīna, ko izplata SIA “Oribalt-Rīga”; ražotājs – “GlaxoSmithKline Biologicals S.A.” (Belģija).
Zāļu reģistrācijas informācija:
Reģistrācijas nr.: EU/1/09/508/003
Reģistrācijas datums: 30.03.2009.
Reģ. apliecība derīga līdz: neierobežotu laiku
Reģistrācijas apliecības īpašnieks, valsts: GlaxoSmithKline Biologicals S.A., Beļģija
“Synflorix” vakcīnas lietošanas instrukcija un zāļu apraksts vienā PDF formātā ir pieejami Latvijas Zāļu reģistrā: šeit.
Zāļu apraksts angļu valodā ir pieejams ražotāja oficiālajā mājaslapā: šeit.
Ražotāja aprakstu par šo vakcīnu angļu valodā lasiet šeit.
Vakcīnas sastāvs
Lietošanas instrukcijā norādīts, ka viena deva satur 10 pneimokoku serotipus (1, 4, 5, 6B, 7F, 9V, 14, 18C, 19F, 23F), kur katrs serotips ir absorbēts uz alumīnija fosfāta. 1., 4., 5., 6B, 7F, 9V, 14., 23F serotipi ir konjugēti ar D nesējproteīnu (iegūts no netipizējamas Haemophilus influenzae). 18F serotips ir konjugēts ar stingumkrapmpju toksoīda nesējproteīnu un 19F serotips ir konjugēts ar difterijas toksoīda nesējproteīnu.
19F serotipa pneimokoku polisaharīds ir konjugēts ar difterijas toksoīda nesējproteīnu. Kā jau minējām izpētes rakstā par Kombinēto vakcīnu (sadaļā “Vakcīnas sastāvs”): “Difterijas toksoīdu iegūst, audzējot to toksigēnās C. difhtheriae šķidrā vidē. Filtrātu inkubē ar formaldehīdu, lai pārveidotu toksīnu par toksoīdu, un pēc tam adsorbē uz alumīnija sāls.”
Turpat tālāk Kombinētās vakcīnas izpētes rakstā arī minam: “B tipa Haemophilus influenzae polisaharīds absorbēts uz hidratēta alumīnija hidroksīda un konjugēts ar stingumkrampju toksoīdu. Ir pamatots iemesls tam, kādēļ polisahorīdam nepieciešams nesējproteīns. Konjugētās vakcīnas ir īpaša vakcīnu klase. Hemofīlās baktērijas kapsula ir ogļhidrāts (polisaharīds). Vakcīnas izstrādes sākumposmā izrādījās, ka nav iespējams izveidot efektīvu polisaharīdu vakcīnu, jo imūnsistēma kaut kādu iemeslu dēļ nav gatava radīt antivielas pret ogļhidrātiem. Lai atrisinātu šo problēmu, polisaharīdam ir pievienots proteīns (parasti tam izmanto difterijas vai stingumkrampju toksoīdu), un tādējādi imūnsistēma papildu antivielām no olbaltumvielām rada ogļhidrātu antivielas. Pēc tāda paša principa izstrādātas konjugētās pneimokoku un meningokoku vakcīnas.”
Tātad, vakcīnās, kurās ir polisaharīti, ir nepieciešami proteīni. Šajā gadījumā astoņiem no pneimokoku serotipiem tiek izmantots netipizējamās Haemophilus influenzae nesējproteīns;18C pneimokoku serotipam tiek izmantots stingumkrampju toksoīda proteīns, savukārt 19F pneimokoku serotipam izmantots difterijas toksoīda proteīns. Tas nozīmē, ka pneimokoku vakcīnas sastāvā ir arī stingrumkrampju, difterijas un Haemophilus influenzae proteīni, kas atrodami arī kombinētās vakcīnas sastāvā. Tas liek aizdomāties, vai gadījumā bērns nesaņem vēl vienu kombinētās vakcīnas devu, jo papildu desmit pneimokoku serotipiem, šajā vakcīnā ir 3 nesējproteīni – identiski tiem, kas ir kombinētās vakcīnas sastāvā (stingrumkrampju, difterijas un Haemophilus influenzae proteīni).
Arī lietošanas instrukcijā norādīts: “Jāievēro oficiālie ieteikumi par imunizāciju pret difteriju, stingumkrampjiem un b tipa Haemophilus influenzae.” Kāda šim teikumam saistība ar pneimokoku vakcīnu, ja vien tas neapstiprina augstāk minēto pieņēmumu, ka šīs vakcīnas sastāvā ir 3 antigēni, kas izraisīs organismā reakciju, lai izstrādātos antivielas.
Papildu vielas, kas minētas lietošanas instrukcijā:
1 un 2 devu iepakojumi:
- Nātrija hlorīds
- Ūdens injekcijām
4 devu iepakojums:
- Nātrija hlorīds
- 2-fenoksietanols
- Ūdens injekcijām
Vēl lietošanas instrukcijā norādīts, ka zāles satur nātriju: “Zāles satur mazāk par1 mmol nātrija (23 mg) katrā devā – būtībā tās ir “nātriju nesaturošas”
Kontraindikācijas
Synflorix lietošanas instrukcijā norādīta šāda informācija:
“Nelietojiet Synflorix šādos gadījumos:
- ja Jūsu bērnam ir alerģija pret aktīvo vielu vai kādu citu (6. punktā minēto) šīs vakcīnas sastāvdaļu. Alerģiskas reakcijas pazīmes var būt niezoši ādas izsitumi, elpas trūkums un sejas vai mēles tūska.
- ja Jūsu bērnam ir smaga infekcija ar augstu temperatūru (virs 38°C). Ja tas skar Jūsu bērnu, vakcinācija tiks atlikta, līdz Jūsu bērns jutīsies labāk. Vieglai infekcijai, piemēram, saaukstēšanās, nevajadzētu būt problēmai. Tomēr vispirms konsultējieties ar ārstu.”
“Synflorix nedrīkst ievadīt, ja kaut ko no iepriekš minētā var attiecināt uz Jūsu bērnu. Ja šaubāties, pirms Synflorix ievadīšanas Jūsu bērnam konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.”
Turpat: “Tāpat kā citu vakcīnu gadījumā, Synflorix ievadīšana jāatliek indivīdiem, kam ir akūta, smaga slimība ar drudzi. Tomēr vieglas infekcijas, piemēram, saaukstēšanās, klātbūtne nav iemesls vakcinācijas atlikšanai.”
Lietošanas instrukcijā norādītā temperatūra (virs 38 grādiem) skaitās kontraindikācija vakcinācijai. Savukārt viegla infekcija, piemēram, saaukstēšanās – nē. Ja bērns dodas pie ārsta saaukstēšanās sākumposmā un, piemēram, nākamajā dienā viņam temperatūra paaugstinātos virs 38 grādiem, tad pēc lietošanas instrukcijas norādījumiem, vakcinācija būtu jāatliek. Un, ja saslimšanai un imūnitātes noslogojumam pievieno vēl pneimokoku vakcīnu, kombinēto vakcīnu, rotavīrusu vakcīnu (ko bieži vien ievada vienas ārsta vizītes ietvaros(!), tad sanāk pamatīgs kokteilis, ko jācenšas pārstrādāt vēl nenobriedušai imūnsistēmai! Kāds varētu būt rezultāts šādam imūnsistēmas nepārtrauktam noslogojumam ilgtermiņā? Vai ārsti, kuri vakcinē zīdaiņus, spēj atbildēt uz šo jautājumu?
Turpat tālāk: “Veicot primārās imunizācijas sērijas ļoti neiznēsātiem (priekšlaicīgi dzimušiem) zīdaiņiem (kas dzimuši ≤28 grūtniecības nedēļās), it īpaši tiem, kuriem anamnēzē ir elpošanas sistēmas nepietiekama brieduma pazīmes, jāapsver iespējamais apnojas risks un nepieciešamība uzraudzīt zīdaiņa elpošanu 48 – 72 stundas pēc vakcīnas ievadīšanas. Vakcinēšana šai zīdaiņu grupai sniedz lielu ieguvumu, tāpēc to nedrīkst atlikt vai no tās atteikties.”
Kā raksta par SIDS: “Lai arī iemesls nav zināms, šķiet, ka SIDS varētu būt saistīts ar nepilnībām zīdaiņa smadzenēs, kas kontrolē elpošanu un miega uzbudinājumu.” Pašā vakcīnas lietošanas instrukcijā norādīts, ka zīdainim var būt problēmas ar elpošanas funkciju. Saistība starp SIDS un vakcināciju nav izpētīta.
Turpat tālāk minēta šāda informācija: “Dati par drošumu un imunitātes veidošanos pieejami par HIV inficētiem zīdaiņiem (asimptomātiski vai ar viegliem simptomiem atbilstoši VVO klasifikācijai), HIV negatīviem zīdaiņiem, kas dzimuši HIV pozitīvām mātēm, bērniem ar sirpjveida šūnu anēmiju un bērniem ar liesas disfunkciju. Synflorix dati par drošumu un imunitātes veidošanos nav pieejami par citu specifisku grupu indivīdiem ar pavājinātu imunitāti, un vakcinācija jāapsver individuāli.”
Tātad šīs vakcīnas ražotāji nav veikuši pētījumus, lai pārliecinātos, vai šī vakcīna ir droša un efektīva tiem zīdaiņiem un bērniem, kuriem ir imūnsistēmas traucējumi!
Tēmu par HIV aktualizējām izpētes rakstā par ērču encefalītu sadaļā Kontraindikācijas. Turpinot tēmu par to, ka nav pieejami pētījumi par vakcīnas iedarbību uz bērniem ar novājinātu imunitāti, Pasaules Veselības organizācijas mājaslapā pieejama statistika par 2019. gadu, kur norādīts, ka 1,8 milionu bērnu (vecumā līdz 15 gadiem) dzīvo ar HIV; ir 150 000 jauni saslimšanas gadījumi ar HIV, un 95 000 nāves gadījumi HIV dēļ.
Jautājums tad ir kam, kādai cilvēku grupai šīs vakcīnas tiek ražotas, ja ar katru gadu tik pieaug bērnu skaits, kuriem ir problēmas ar imunitāti vai tā ir kompromitēta. Ja vakcīnas pa tiešo ietekmē imūnsistēmu, vai tiešām joprojām tiek noliegts, ka imūnkompromitējošām slimībām nav nekāda sakara ar vakcīnu pastiprināto izmantošanu?
Efektivitāte
SPKC informatīvajā bukletā par Pneimokoku infekciju un vakcīnas efektivitāti: “Lai gan vakcinācija nepasargā no saslimšanas ar pneimokoku infekciju, taču inficēšanās gadījumā vakcinācija palīdz to pārslimot vieglākā formā.”
Kā redzams, SPKC norāda, ka vakcīna nepasargā no saslimšanas ar pneimokoku infekciju, bet norāda, ka bērns “it kā” to pārslimos vieglākā formā. Rodas jautājums kādā veidā varētu noskaidrot vai bērns būtu slimojis smagāk, ja nebūtu vakcinēts? Vai ir pieejami pētījumi, kas apstiprinās šo faktu? Pie tam jāņem vērā arī fakts, ka vakcīnā nav tie pneimokoku serotipi, kas ir Latvijā visizplatītākie. To apstiprina arī pati Dace Zavadska 2018. gada sēdes protokolā par pneimakoku infekciju: “D.Zavadska norādīja, ka SPKC pieejamā informācija liecina, ka lielāko daļu saslimstību ar pneimokoku infekciju, t.sk. invazīvo formu, izraisa serotipi, kuri nav patreiz lietojamās vakcīnas sastāvā.”
2018.gada 8.jūnija sēdes protokols
Šis bija norādīts 2018. gadā, kad izmantoja Synflorix vakcīnu un pārrunāja par 2020.-2021. gada vakcīnu iepirkumiem. Diemžēl, arī šis dokuments ir izņemts no SPKC mājaslapas, bet to var apskatīt šeit.
Bet, ja skatās 2020.-2021. gada vakcīnu iepirkumu, izrādās, ka tiek izmantota tieši tā pati vakcīna – Synflorix, kurā, kā pieminēja D. Zavadska, nav tie pneimokoku serotipi, ar kuriem inficējas lielākā daļa cilvēkuLatvijā.
Ja šī vakcīna nepasargā (tāpat kā tuberkulozes vakcīna no plaušu tuberkulozes) no visizplatītākajiem pneimokoku serotipiem, tad kāds ir pamatojums tās lietošanai? Tikai, lai “būtu” zemāka iepirkuma cena? Vakcīna, kas ir pieejama “ķeksīša pēc”, radot vecākiem ilūziju par to, ka viņu bērns ir “pasargāts” no pneimokoku infekcijas?
Savukārt, BKUS informatīvajā bukletā par pneimokoku infekcijas vakcīnu tiek norādīts: “Latvijas vakcinācijas kalendārā iekļauta GlaxoSmithKline Latvia ražotā konjugētā pneimokoku polisaharīdu vakcīna Synflorix. Vakcīna satur 10 serotipu pneimokoku polisaharīdus (1, 4, 5, 6B, 7F, 9V, 14, 18C, 19F, 23F) [..] Šajā vakcīnā iekļautie 10 pneimokoku serotipi ir svarīgākie slimības izraisošie serotipi Eiropā, kas aptver 56-90% invazīvu pneimokoku slimību (IPS) gadījumu bērniem līdz 5 gadu vecumam.”
Lietošanas instrukcijā norādīts, ka vakcīna var nepasargāt no saslimšanas: “Tāpat kā jebkura vakcīna, Synflorix var neaizsargāt visus vakcinētos indivīdus pret invazīvu pneimokoku slimību, pneimoniju vai vakcīnas sastāvā esošo serotipu vai krusteniski reaktīvā 19A serotipa izraisītu vidusauss iekaisumu.”
Uz to, ka šī vakcīna nav īpaši efektīva un it īpaši augsta riska grupām kā seniori un cilvēki ar imūndeficītu, norāda vairāki pētījumi.
Šī pētījuma ietvaros Denveras slimnīcā tika pārbaudīta pneimokoku vakcīnas efektivitāte, salīdzinot vakcinētos ar nevakcinētajiem pacientiem. Kontroles grupu veidoja pacienti, kuri tika sagrupēti, pamatojoties uz vecumu, uzņemšanas datumu un blakusslimībām. Tika noteikts vakcinācijas statuss pacientiem ar bakteriēmiju un kontrolgrupas pacientiem, tāpat kā pneimokoku serotipi starp baktēriju pacientiem. Ja vakcīna bija aizsargājoša, vakcinācijas rādītājiem kontroles pacientiem vajadzētu būt lielākiem, savukārt serotipu sadalījumam vajadzētu būt atšķirīgam vakcinētiem un nevakcinētiem bakterēmijas pacientiem. Kā tika secināts: “Nebija atšķirību starp vakcinācijas līmeni starp baktēriju slimniekiem (29 procenti) un kontroles pacientiem (24 procenti). Turklāt 65% nevakcinētu bakteriēmisku pacientu asins izolātu bija serotipi, kas iekļauti vakcīnā, salīdzinot ar 69 % izolātu vakcinētiem bakteriēmiskiem pacientiem. Pneimokoku vakcīnai šajā paaugstināta riska populācijā nebija aizsargājoša efekta.”
Tātad, šī pētījuma autori secina, ka nebija pietiekami lielas atšķirības starp vakcinētiem un nevakcinētiem pacientiem. Ka nevakcinētajiem cilvēkiem tika konstatētas antivielas pret tiem pneimokoku serotipiem, kas ir vakcīnā, bet paši cilvēki nav bijuši vakcinēti, turklāt tas tika novērots 65% nevakcinētu pacientu un tikai 69% vakcinētu pacientu.
Jāpiemin arī šis pētījums “Pneimokoku infekcijas novēršana, ieskaitot pneimokoku konjugāta un polisaharīdu vakcīnu lietošanu un profilaksi ar antibiotikām.”
Tajā norādīts: “Kopš 1985. gada ir ieteicamas pneimokoku polisaharīdu vakcīnas bērniemi, kuri vecāki par 2 gadiem, kuriem ir augsts invazīvās slimības risks, taču šīs vakcīnas nebija ieteicamas jaunākiem bērniem un zīdaiņiem, jo antivielu reakcija bija nepietiekama līdz bērnu 2 gadu vecumam.”
Savukārt, šis pētījums norāda, ka nav novērotas būtiskas atšķirības antivielu daudzumā bērniem, kas ir vakcinēti ar pneimokoku vakcīnu vai nav vakcinēti vispār. Pētījuma autori salīdzina trīs grupas, kurā viena ir nevakcinēto bērnu grupa, otrās grupas bērni saņēmuši divas pneimokoku vakcīnas PCV7 un PPV23, un trešās grupas bērni saņēmuši tikai vienu pneimokoku vakcīnas PPV23 devu.
Tabulā zemāk var apskatīt antivielu titrus dažādiem pneimokoku serotipiem (kreisā vertikālā sleja) visās trijās augstāk minētajās izpētes grupās.
Visiem izmērītajiem serotipiem vismaz 88% bērnu katrā grupā bija titri ≥0,35 μg / ml! Aizsargājošais līmenis skaitās no 0,2μg / ml. Tātad vismaz 88% nevakcinēto bērnu bija aizsargājošais līmenis tāpat kā vakcinētajiem bērniem. Kā arī 75% bērnu 6 no 10 pārbaudītajiem pneimokoku serotipiem bija augsts aizsargājošs līmenis – vismaz 1,0 μg / ml.Sadalījumu pa serotipiem un grupām var apskatīt zemāk esošajā tabulā.
Par to, kādēļ nevakcinētiem bērniem varētu būt antivielas, norāda vairāki pētījumi par mātes piena nozīmīgumu bērna pirmajā dzīves gadā un, ka mātes pienā esošās antivielas aizsargā mazuli no dažādām infekcijām, tostarp pneimokoku infekcijas.
Turpat tālāk pētījuma autori norāda, ka: “Ir ierosināts, ka ilgstošai aizsardzībai pret iekapsulētajām baktērijām nepieciešams noturīgs antivielu līmenis papildus B-atmiņas šūnu saglabāšanai. Nav skaidrs, kā ilgstoši tiek uzturēta antivielu veidošanās cilvēkiem, taču viens ieteikums ir nepārtraukta B-šūnu apmaiņa, lai aizstātu plazmas šūnas.” Autori norāda, ka joprojām nav skaidrs, kādi ir imunitātes mehānismi ilgstošai antivielu uzturēšanai organismā.
Turpat tālāk: “Tāpēc sagaidāms, ka vakcinēto un nevakcinēto populācijā pneimokoku pārnēsāšana būs augsta. Patiešām, mēs atklājām, ka 80% no 3–5 gadus veciem bērniem inficēšanās periodā bija pneimokoki, no kuriem 18–35% bija PCV7 serotipi, bez atšķirībām starp grupām.” Tātad, neatkarīgi no vakcinācijas statusa, bērni var būt pneimokoku infekcijas pārnēsātāji, pie tam vakcinētie pārnēsā arī tos serotipus, kas ir pašā vakcīnā, pret kuriem viņi tika vakcinēti ar domu, ka būs “pasargāti”.
Pētījuma rezultātā tiek secināts, ka: “lielākā daļa pneimokoku slimību un nāves gadījumu notiek pirmajos divos dzīves gados. Atbilstoši citiem pētījumiem mūsu jaundzimušo PCV7 pētījumā mēs parādījām, ka trīs PCV7 devas, kas ievadītas agrīnā zīdaiņa vecumā, kam seko PPV23 deviņu mēnešu vecumā, vairumam bērnu vismaz pirmos 18 dzīves mēnešus izraisa aizsargājošas antivielas pret vakcīnas serotipiem. Kaut arī mūsu esošais pētījums norāda, ka šīs pneimokoku vakcinācijas neizraisa augstāku aizsardzības līmeni 3–5 gadu vecumā, salīdzinot ar bērniem, kuri ieguvuši dabisku imunitāti; vakcinētie bērni būs labāk aizsargāti pret pneimokoku infekcijām nekā nevakcinētie bērni vismaz pirmos divus dzīves gadus, kad pneimokoku slimības slogs ir visaugstākais un aizsardzība ir viskritiskākā.”
Pētījumā tiek parādīts, ka arī nevakcinētiem bērniem ir antivielas pret dažāda veida pneimokoku serotipiem, noslēgumā uzsverot, ka vakcinētie būs “pasargātāki” nekā nevakcinētie.
Citā pētījumā norādīts, ka saslimšana ar pneimokoku serotipiem, kas atrodas PCV7 vakcīnā, samazinājusies, bet būtiski pieaudzis saslimšanas biežums ar citiem serotipiem. Kā norādīts pētījumā, kopš vakcinācijas sākuma Barselonā saslimstība ar pneimokoku ir palielinājusies par 58%; bērnu vidū – par 135%. Vakcīnas serotipu sastopamība samazinājās par 40%, bet serotipu sastopamība, kas nav vakcīnās, palielinājās par 531%.
Bērnu līdz 5 gadu vecumam pneimonijas un empiēmas biežums palielinājās par 320%.
Arī šajā pētījumā tiek norādīts, ka, samazinoties vakcīnās esošo serotipu saslimšanas gadījumiem, ievērojami palielinās saslimšanas gadījumi ar vakcīnā neesošajiem serotipiem (jāpiemin, ka ir zināmi 90 pneimokoku serotipi un 46 serogrupas). Kopš vakcinācijas sākuma, no 1997. gada līdz 2003. gadam, pneimokoku infekciju skaits Soltleiksitijā, Jūtā, ir samazinājās par 27%. Vakcīnas esošo serotipu izplatība samazinājusies no 73% uz 50%. Slimību gadījumu skaits no serotipiem, kas nav vakcīnās, ir pieaudzis trīs reizes. Bērni, kuri saslima ar serotipiem, kas nav vakcīnās, tika hospitalizēti ilgāk. To gadījumu īpatsvars, kurus sarežģī pleiras empiēma, palielinājās no 16% līdz 30%; smagu gadījumu īpatsvars palielinājās no 57% līdz 71%.
Vēl viens pētījums – bērni sāk biežāk inficēties ar vakcīnās neesosošiem serotipiem, kas prasa nopietnu hospitalizāciju vai beidzas ar nāvi.
Pētījums, kurā norādīts, ka vakcinētiem un nevakcinētiem bērniem Itālijā kolonizācija ar pneimokoku baktēriju krasi neatšķīras, respektīvi – 31.56% pret 43.18%. Pie tam, pētījuma autori secina, ka: “Pneimokoku vakcinācija palielināja Hemophilus influenzae nazofarneksa nēsāšanu bērniem. Šis rezultāts norāda uz to, ka pneimokoku vakcinācijas var ietekmēt nazofarneksa floru.”
Šajā pētījumā norādīts, ka ir ievērojami pieaugusi inficēšanās ar tiem pneimokoku serotipiem, kas nav vakcīnā. Pamatiedzīvotāji Aļaskā trīs reizes biežāk saslimst ar invazīvu pneimokoku slimību nekā amerikāņi. Pirmajos 3 gados pēc vakcinācijas sākuma (2001. – 2003. g.) Aļaskā dzīvojošajiem bērniem vecumā līdz 2 gadiem pneimokoku infekcijas biežums samazinājās par 67%. Taču 2004. – 2006. gadā saslimstība palielinājās par 82%. Vakcīnas serotipu sastopamība samazinājās par 96%, bet vakcīnās neesošo serotipu sastopamība palielinājās par 140%.
To gadījumu īpatsvars, kurus sarežģī pleiras empiēma, palielinājās no 2% līdz 13%. Pneimonijas un bakteriēmijas gadījumu īpatsvars palielinājās no 40% līdz 57%.
2004. gadā 41% iedzīvotāju bija pneimokoku nesēji. Septiņu vakcīnas serotipu īpatsvars samazinājās no 41% līdz 5%, bet vakcīnās neesošu serotipu īpatsvars palielinājās no 47% līdz 88%.
Vēl viens pētījums, kas norāda, ka Ziemeļfrancijā laika posmā no 2005. Līdz 2008. gadam, kad vakcinācijas apjoms bija pieaudzis no 56% līdz 90%, pneimokoku meningīta biežums bērniem līdz 18 gadu vecumam palielinājās 2,2 reizes. Biežums grupā starp bērniem līdz 2 gadu vecumam pieauga 6,5 reizes. 2008. gadā pneimokoku meningīta sastopamība tika salīdzināta ar pirmsvakcinācijas laikmetu.
Iejaukšanās baktēriju dabiskajā kolonizācijas procesā, kas notiek cilvēka organismā, var novest pie dažāda veida problēmām, kas nav prognozējamas, jo ārsti un zinātnieki vēl aizvien nav līdz galam noskaidrojuši un vienojušies par to, kā funkcionē imūnsistēma un cilvēka organisms kopumā un to mijiedarbība ar baktērijām.
Fakts, par ko vērts aizdomāties – jebkura medicīniskā iejaukšanās cilvēka organismā, jo īpaši vakcinācija, kas ietekmē imūnsistēmu, var novest pie neparedzamajām situācijām, jo katra cilvēka organisms ir fizioloģiski unikāls. Nav zināms, kā tieši konkrētā vakcīna ietekmēs noteikto cilvēku. Šī pētījuma rezultāti parāda, ka vienas sugas mikrobu produktu atpazīšana var aktivizēt iekaisuma reakcijas, kas veicina citas konkurējošās sugas attīrīšanos.
Pētījums arī parāda, kā antibiotiku lietošana vai vakcīnu injicēšana, kuru mērķis ir samazināt viena patogēna klātbūtni, var netīšām mainīt sarežģītu mikrobu kopienas konkurences mijiedarbību.
Kā piemērs šajā pētījumā tiek minēts: “Iepriekš neatzītā konkurējošā mijiedarbība starp S. pneumoniae un Staphylococcus aureus varētu izskaidrot nesenos ziņojumus, ka bērniem, kuri saņem pneimokoku konjugēto vakcīnu, ir zemāka vakcīnas tipa S. pneumoniae pārvadāšanas likmes, bet augstāka Sta. aureus deguna kolonizācija, kā arī vidusauss iekaisums, ko izraisa Sta. aureus. Šajā saistībā normālas floras sastāvs parasti tiek uzskatīts par kritisku faktoru aizsardzībai pret potenciāli virulentākiem oportūnistiskiem organismiem.”
Savukārt šeit norādīts, ka klīniskā pētījumā par pneimokoku vakcīnu Nīderlandē tika novērots, ka vakcinācija ar 7-valentu pneimokoku-konjugētu vakcīnu bērniem, kuriem bija atkārtots akūts vidusauss iekaisums, parādījās pneimokoku baktēriju kolonizācijas pāreja uz pneimokoku serotipiem, kas nav vakcīnās. Tāpat ķluva biežāki zeltainā stafilokoka izraisītie akūtie vidusauss iekaisumi pēc pneimokoku vakcīnas.
Tātad pētījuma autori secina, ka pneimakoka vakcīna palielina risku saslimt ar zeltainā stafilokoka izraisītu vidusauss iekaisumu!
Randomizēts, dubultmaskēts pētījums par pneimokoku vakcīnas ietekmi uz akūtu vidusauss iekaisumu bērniem, kas vecāki par gadu, kuriem ir nosliece uz to. Kā placebo izmantoja nevis fizioloģisko šķīdumu, bet gan A un B hepatīta vakcīnas!
Akūta vidusauss iekaisuma biežums vakcinētiem pacientiem palielinājās par 25%, kaut arī statistiskā nozīmība ir ierobežota (CI 0,99–1,57). Bērniem, kuri vecāki par 2 gadiem, vakcīna palielināja vidusauss iekaisuma risku par 45%. Bērniem, kuriem pirms tam nebija nosliece uz vidusauss iekaisumu, vakcīna palielināja risku par 66%. Vakcinācija nekādā veidā neietekmēja pneimokoku kolonizāciju, jo vakcīnas serotipi tika aizstāti ar tiem serotipiem, kas nav vakcīnā. Bērniem, kuri vakcinēti pret pneimokoku, tika identificēts vairāk zeltainā stafilakoka baktēriju.
Citā pētījumā norādīts, ka tiem, kas vakcinēti pret pneimokoku, augšējos elpceļos dzīvo mazāk pneimokoku baktēriju serotipu, kas nav vakcīnā, bet vairāk Haemophilus influenzae un stafilokoka, kā arī daudz vairāk anaerobo baktēriju (Veilonella, Prevotella, Bacteroidetes, Leptotrichia), Actinomyces, Rothia, Neotheria. … Ir zināms, ka dažas no šīm baktērijām palielina vidusauss iekaisuma risku. Īslaicīga baktēriju nelīdzsvarotība arī palielina vidusauss iekaisuma risku. Tiem, kas lietoja antibiotikas, bija 4 reizes mazāk kornebaktēriju un Dolosigranulum un 6,3 reizes mazāk stafilokoku.
Cenšoties iejaukties cilvēka organismā, līdz galam neizprotot patiesās sekas, diemžēl mācāmies tikai pēc principa “darbība – izejošās sekas”. Kā jau tika minēts augstāk norādītajos pētījumos, pneimokoka vakcīna palielina risku saslimst ar vidussauss iekaisumu, ko izraisa zeltainais stafilokoks. Kā zināms zelta stafilokoku ir ļoti grūti ārstēt, jo tas ātri adaptējas un izstrādā rezistenci pret antibiotikām. S. aureus jeb zelta stafilokoks citu patogēnu vidū izceļas ar tam piemītošu virulenci, spēju izraisīt virkni dažādu dzīvībai bīstamu infekciju un ātri pielāgoties apkārtējās vides izmaiņām. Šeit rodas jautājums par vakcīnas patieso ieguvumu vai zaudējumu. Arī šajā pētījumā norādīts, ka pēc pneimokoku vakcīnas palielinās zelta stafilokoka kolonizācija vakcinētā organismā.
Piemērs tam, ka mazs bērns saslimis ar zelta stafilokoku, un tam par iemeslu var būt pneimokoku vakcīna, kas ievadīta 2 un 4 mēnešu vecumā, kas, iespējams, noveda pie zelta stafilakoka kolonizācijas kakla gļotādā:
“Labdien!
Man 5 gadus veca meita, kura kopš pusgada vecuma slimo ar strutojošo angīnu ar 1- 2 mēnešu intervālu starp slimošanām. Bērnu ārste ieteica lietot imunitāti stiprinošas zāles (Bronhoimunāls, Wobenzyn), taču imunitāti tas nav uzlabojis. Tad ārste nolēma veikt analīzes un pārbaudīt, kas izraisa tās angīnas, un izrādījās, ka tas ir zelta stafilakoks, taču nepateica, kas jālieto, lai to izārstētu. No kurienes tas rodas un kā var tikt no tā vaļā, un kas tas īsti ir?”
Uzmanība jāpievērš arī ārsta atbildei, kuru šajā gadījumā sniedza dr. Ivars Strazds: “Labdien!
Pirmkārt, gribu pateikt, ka no bronhomunāla vai vobenzīma imunitāte neuzlabojas, un šos preparātus lietot nav nekādas jēgas. Otrkārt, – angīnas ārstēšana ir jāsāk ar to, ka jānosaka tās ierosinātājs. Jūsu gadījumā pēc analīžu veikšanas (jāatzīmē, ka diemžēl novēlotas) ir atklāts zeltainais stafilokoks. Tas ir slimību izraisošs mikrobs, kas diezgan grūti padodas ārstēšanai. Saslimt ar angīnu, ko izraisa zeltainais stafilokoks, var ieelpojot to no slima cilvēka vai ieēdot. Ieteiktu Jums pašai pārbaudīt savu zobu stāvokli, kā arī vīra un tuvāko radinieku, citu bērnu zobu stāvokli, jo stafilokokam “ļoti patīk” mitināties bojātos zobos un vispār mutes dobumā. Jāatzīmē, ka man īsti nepārliecina fakts, ka Jūsu bērns slimo ar strutainu angīnu no 6 mēnešu vecuma ar 2 mēneša pārtraukumu un tā līdz 5 gadiem! Ja tā vienmēr būtu bijusi strutaina angīna, tad domāju, ka bērnam jau būtu izveidojušās komplikācijas, kas skartu daudzus iekšējos orgānus. Tā kā visticamāk, daļa saslimšanu, kas tika noteiktas kā strutaina angīna, būs bijušas vīrusa infekcijas. Vēl par stafilokoku. Ja pašreiz bērns ir vesels, tad neko nevajag ārstēt – šeit es domāju lietot tā sauktos preparātus, kas uzlabo imunitāti, jo imunitāte katram ir ģenētiski pārmantota un jaukties iekšā bērna imūnsistēmā ir pat kaitīgi. Es ieteiktu bērnam pēc pastaigām, pēc bērnudārza apmeklējuma u.c., izskalot kaklu ar kumelīšu tēju – apmēram 2-3 reizes dienā. Ja bērns saslimst un tiešām uz mandelēm ir redzami balti aplikumi, tad jālieto ir antibiotikas, ko Jums izrakstīs ārsts. Bet jāatceras, ka antibiotiskie līdzekļi būtu jālieto vismaz 10 dienas pie stafilokoku angīnas. Un vēl – ne katra antibiotika iedarbojas uz zeltaino stafilokoku. Bet tā jau ir Jūsu ārsta kompetence.”
Uzmanību pievērš viens ļoti svarīgs teikums: “Ja pašreiz bērns ir vesels, tad neko nevajag ārstēt – šeit es domāju lietot tā sauktos preparātus, kas uzlabo imunitāti, jo imunitāte katram ir ģenētiski pārmantota un jaukties iekšā bērna imūnsistēmā ir pat kaitīgi.”
Ja ārsts norāda, ka preparāti, kas stiprina imunitāti var būt kaitīgi bērna imūnsistēmai, tad ko šajā gadījumā var nodarīt visas vakcīnas, ko bērns saņem līdz viena gada vecumam? Tā neskaitās kā kaitīga un bīstama iejaukšanās bērna imūnsistēmā? Pie tam vēl nenobriedušajā imūnsistēmā, kas vēl attīstās un veido pamatu visam cilvēka mūžam? Vai ārsti, kas vakcīnē un vecāki, kas ļauj savus bērnus vakcinēt, neapzinās šo nopietno izvēli un iespējamās sekas ilgtermiņā, kas var ietekmēt viņu bērnu (un arī pašu – ieskatieties Vakcīnrealitātei iesūtītajos pieredzes stāstus) dzīves?
Atgriežoties pie lietošanas instrukcijas, tālāk norādīts: “Klīniskajos pētījumos Synflorix izraisīja imūno atbildes reakciju pret visiem desmit serotipiem, kas iekļauti vakcīnā, taču atbildes reakcijas izteiktība pret dažādiem serotipiem atšķīrās. Funkcionālā imūnā atbildes reakcija pret 1. un 5. serotipu bija vājāka nekā atbildes reakcija pret visiem citiem vakcīnas serotipiem. Nav zināms, vai šī vājākā funkcionālā imūnā atbildes reakcija pret 1. un 5. serotipu izraisīs vājāku aizsardzību pret invazīvu slimību, pneimoniju vai vidusauss iekaisumu, ko izraisījuši šie serotipi (skatīt 5.1. apakšpunktu).”
Tātad, ja Latvijā cilvēki pārsvarā saslimst ar tiem pneimokoku serotipiem, kas nav Synflorix vakcīnā un netiek informēti par to, ka viņu bērni un paši nav pasargāti no Latvijā izplatītākajiem pneimokoku serotipiem, tad tā ir neaptverama cilvēku maldināšana. Cilvēki vakcinē savus bērnus ar domu, ka tie tiks “pasargāti”, taču realitāte ir pavisam cita.
Tālāk lietošanas instrukcijā norādīts, ka: “Synflorix lietošanas drošums un efektivitāte bērniem, kas vecāki par 5 gadiem, nav noskaidrota.” Tātad, 2 mēnešu vecam bērnam, kas sver aptuveni 5-7 kg ir droši un efektīvi lietot šo vakcīnu, bet 5 gadus vecam bērnam, kuram izmanto tieši to pašu vakcīnas devu, un kura aptuvenais svars ir 15-20 kg, šīs vakcīnas efektivitāte un drošība nav noskaidrota? Pie tam, ka 5 gadus vecam bērnam imunitāte jau ir nostabilizējusies un izveidojusies, turpretī 2 mēnešus veca bērna imunitāte vēl ir attīstības stadijā.
Kā norāda ražotājs, PCV10 ir jauna vakcīna, kuras iespējamās efektivitātes novērtējums (pēc Pasaules Veselības organizācija (PVO) ieteikumiem) pret invazīvo pneimokoku infekciju ir pamatots ar imūnreakcijas salīdzinājumu attiecībā pret GSK PCV7 vakcīnu un pašlaik licencēto vakcīnu, kā arī papildu 1., 5. un 7F serotipiem. Tiek pārbaudīta vakcīnas efektivitāte attiecībā pret jau esošajām vakcīnām, bet kā ir ar vakcīnas drošumu? Diemžēl par vakcīnas drošumu nekas nav minēts.
Blakusparādības
Lietošanas instrukcijā norādīts, ka: “Synflorix drošuma novērtējums bija balstīts uz klīniskajiem pētījumiem, kuros lietotas 63 905 Synflorix devas, kas ievadītas 22 429 veseliem bērniem un 137 priekšlaikus dzimušiem zīdaiņiem primārās vakcinācijas veidā.”
Tas, kādā veidā tiek veidoti vakcīnas drošuma un efektivitātes pētījumi, ir atsevišķs stāsts. Pasaules veselības organizācijas mājaslapā pieejamajā dokumentā “PVO vakcīnu klīnisko pētījumu novērtējumu vadlīnijas: regulējošas ekspektācijas” norādīts: “Kontrolpētījuma grupas izvēle ir atkarīga no vairākiem turpmāk aprakstītajiem faktoriem, un tā vienmēr jāpamato. “Placebo” kontrole vakcīnas izmēģinājumos parasti apzīmē salīdzinošās grupas lietošanu, kas neietver pētāmo antigēnu (-us), bet ļauj saglabāt anonimitāti, neizmantojot patieso placebo. Gadījumā, ja interesējošais antigēns ir iestrādāts kombinētajā vakcīnā, “kontroles” grupa var sastāvēt no licencētas vakcīnas, kas satur visus tos pašus antigēnus, izņemot attiecīgo, vai arī tā var būt vakcīna, kas paredzēta pilnīgi atšķirīgas infekcijas slimības novēršanai.
Tādējādi kontrole var būt arī vakcīna (kas parasti jau tiek tirgota), kas indicēta citai (-ām) infekcijas slimībai (-ām). Aktīvā kontrole ir salīdzinošā vakcīna, kas indicēta vienām un tām pašām infekcijas slimībām.”
Lietošanas instrukcijā norādīts tikai klīniskais pētījums, kurā konkrētā vakcīna tiek izmantota veseliem bērniem, t.i. bērniem, kuriem nav alerģiju, astmas, ādas problēmu, HIV, autoimūno saslimšanu, zarnu problēmu, utt.. T.i. pilnīgi veseli bērni, bet kā tad ar otru populācijas pusi, kur bērns ir ar kādu alerģiju vai, piemēram, hronisku auss iekaisumu? Dati par vakcīnas drošību bērniem ar novājinātu imūnsistēmu nav pieejami.
Vakcīnas drošības pētījumos var izmantot jau tirgū esošās vakcīnas un salīdzināt tās savā starpā, tādā veidā minimalizējot atšķirību starp vakcīnas komplikācijām, ja tiktu izmantots īstais “placebo” jeb viela, kas nav vakcīna. Izriet, ka patiesībā nav pieejami reālie dati par vakcīnas drošumu, jo vakcīnas tiek salīdzinātas savā starpā nevis pēc pieejas vakcinēts un nevakcinēts cilvēks.
Lietošanas instrukcijā norādīts: “Pretdrudža līdzekļu profilaktiska lietošana pirms vai tūlīt pēc vakcīnu ievadīšanas var mazināt febrilo reakciju biežumu un intensitāti pēc vakcinācijas. Klīniskie dati par paracetamola un ibuprofēna lietošanu liecina, ka profilaktiska paracetamola lietošana varētu mazināt drudža biežumu, bet profilaktiskai ibuprofēna lietošanai ir maza ietekme uz drudža biežuma samazināšanos. Klīniskie dati liecina, ka paracetamols varētu pavājināt imūno reakciju pret Synflorix. Tomēr šī novērojuma klīniskā nozīme nav noskaidrota.”
Turpat tālāk: “Antipirētisko līdzekļu profilaktiska lietošana ir ieteicama:
– visiem bērniem, kuri saņem Synflorix vienlaikus ar vakcīnām, kas satur pilnšūnu garā klepus antigēnu, jo ir palielināts drudža reakciju biežums (skatīt 4.8. apakšpunktu);
– bērniem ar krampjiem vai ar iepriekš bijušiem febriliem krampjiem.”
Tātad vakcīnas lietošanas instrukcijā un arī ģimenes ārsti iesaka “profilaktiskā nolūkā” lietot pretdrudža preparātus, taču kādu kaitējumu tas var ilgtermiņā nodarīt vēl pilnībā nenobriedušajai imūnsistēmai?
Mazliet apskatīsim Latvijā populārā pretdrudža preparāta “Nurofen” lietošanas instrukciju. Kā zināms, zāļu lietošana var izraisīt dažādas komplikācijas ilgtermiņā, bet to lietošana bez pamatojuma – drudža samazināšana, ja vakcinācija ir izraisījusi iekaisuma stāvokli organismā un tas, savukārt, ir paaugstinājis temperatūru, lai sāktu organisma atveseļošanu, šķiet absurdi – pats izraisi šādu stāvokli un tad dod zāles, lai izvairītos no drudža, tādā veidā “slāpējot” imūnās sistēmas darbību.
“Nurofen” zāļu aprakstā minēts: “NPL var maskēt infekcijas simptomus un drudzi.” Infekciju maskēšana un imūnsistēmas slāpēšana var novest pie hroniskām saslimšanām.
Kāpēc tiek pieminēts “Nurofen”? Pirmkārt, tas ir Latvijā plaši izmantots pretdrudža preparāts un otrkārt, tā sastāvā ir ibuprofēns, kas arī norādīts vakcīnas lietošanas instrukcijā kā viens no iespējamajiem drudža samazinošiem preparātiem (lai gan turpat norādīts, ka klīniskie dati norāda, ka ibuprofēnam ir maza ietekme uz drudža biežuma samazināšanos.)
Lietošanas instrukcijā ir īpaši izdalīta sadaļa par “Nurofen” lietošanu imunizācijas sakarā. Tur minēts: “Ja vien zāles nav ieteicis ārsts, zīdaiņiem līdz 3 mēnešu vecumam tās nav piemērotas.” Tātad zāles nedrīkst lietot zīdaiņi, kas jaunāki par 3 mēnešiem! Bet vai vecāki ir par to informēti? Ja ņem vērā, ka bērnus pret pneimokoku (un citām infekcijām) var vakcinēt jau no 6 nedēļām (tuberkulozes pote pat dažas dienas vecam zīdainim) un bērnam pēc vakcinācijas rodas drudzis, kādi preparāti šādā gadījumā tiks lietoti?
Turpat tālāk: “Klīniski dati liecina, ka profilaktiska paracetamola lietošana iespējamu drudža reakciju biežuma mazināšanai pēc vakcinācijas varētu mazināt imūno atbildes reakciju pret Synflorix.”
Pie tam, ja bērns savā pirmā dzīves gadā tiek vakcinēts ik pēc 2-3 mēnešiem + vēl izplatītas ir ziemas sezonai raksturīgās saslimšanas, kuru laikā bieži tiek izmantoti pretdrudža preparāti, sanāk, ka tiek ievērojami pārsniegts šo zāļu lietošanas biežums.
Nurofen lietošanas instrukcijā: “Nurofen pieder to zāļu grupai, kas var samazināt sieviešu auglību. Pārtraucot terapiju, efekts ir atgriezenisks. Maz ticams, ka, īslaicīgi lietojot, šīs zāles ietekmēs iespēju palikt stāvoklī. Tomēr pirms šo zāļu lietošanas, pastāstiet savam ārstam, ka Jums ir grūtības palikt stāvoklī.”
Vai šī preparāta bieža lietošana bērnībā nevar būt viens no iemesliem jauno sieviešu neauglībai, kas mūsdienās jau ir ļoti izplatīta problēma? Vai ir veikti pētījumi, kas pierādītu “Nurofen” drošumu mazām meitenītēm, kurām vēl nav bijusi pubertāte? Vai vecāki, kas dod šo preparātu savām meitām, apzinās minētos riskus?
Kā arī pašā vakcīnas lietošanas instrukcijā norādīts: “Synflorix nav paredzēts lietot pieaugušajiem. Dati par lietošanu grūtniecēm vai sievietēm krūts barošanas periodā, kā arī pētījumi par ietekmi uz dzīvnieku reprodukciju nav pieejami.”
Nav veikti pētījumi, kas parādītu, ka šī vakcīna neiespaido reproduktīvo sistēmu. Ja vēl tam pievieno pārmērīgo “Nurofen” lietošanu, kurā jau norādīts, ka tas iespaido sieviešu reproduktīvo sistēmu, ietekme uz veselību var būt neprognozējama.
Arī BKUS izdotajā bukletā par pneimokoku vakcīnu norādīts, ka, ja bērnam ir paaugstināta temperatūra pēc vakcinācijas, esot vienkārši jādot ibuprofēns vai paracetamols: “[..] ja bērns jūtas saguris vai nemierīgs un ir paaugstināta ķermeņa T, nepieciešams iedot paracetamolu vai ibuprofēnu vecumam un svaram atbilstošā devā.”
Kā jau pieminējām augstāk, ibuprofēns, kas ir “Nurofen” sastāvā, ietekmē sieviešu reproduktīvo sistēmu un to pašu dara arī paracetamols. Ir pat pētījumi, kas norāda, ka tās sievietes, kas ir stāvoklī un lieto pretsāpju līdzekļus, kas satur paracetamolu un ibuprofēnu, pakļauj riskam savu vēl nedzimušo bērnu: “Paracetamols (acetaminofēns) joprojām ir populārākais sāpju un drudža ārstēšanas medikaments, ko izmanto grūtniecības laikā. Nesen publicētie epidemioloģiskie pētījumi uzrādīja iespējamu saistību starp paracetamola iedarbību dzemdē un uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumiem / hiperkinētiskiem traucējumiem (ADHD / HKD) vai nelabvēlīgas attīstības īpatnībām bērniem.”
Tātad divus mēnešus vecs bērns vienas ārsta vizītes laikā var saņemt vismaz 7 dažādas infekciju ierosinošas vielas (ja vēl pie reizes neizdomā iepilināt mutē dzīvo rotavīrusu vakcīnu, tad sanāk veselas astoņas), pret kurām imunitātei jāsāk “ražot” antivielas. Vai no loģikas viedokļa šis neliekas absurdi? Kādā veidā zīdaiņa imunitāte, kas vēl divu mēnešu vecumā nav nobriedusi (pētījums “Imūnsistēmas evolūcija cilvēkiem no zīdaiņa vecuma līdz vecumam”), spēj zibenīgi reaģēt un pievērsties katram infekcijas izraisošajai vielai, lai mākslīgi sāktu ražot attiecīgās antivielas? Ja pat pieaugušā cilvēka imunitātei tas būtu liels slogs, tad kāds slogs tas ir nenobriedušajai zīdaiņa imūnsistēmai, kas lielākoties paļaujas uz mātes pienā esošajām antivielām, lai pasargātu mazuļa organismu no ārējiem faktoriem kā dažādas infekcijas? Kā norādīts augstāk minētajā pētījumā: “Imūnsistēma pakāpeniski nobriest zīdaiņa vecumā. Kritisko agrīno aizsardzību pret daudzām infekcijas slimībām, kuras māte iepriekš ir pārslimojusi, nodrošina pasīvās IgG antivielas, kas no mātes tiek pārnestas bērnam transplacentāli un caur pienu. Pēc tam, kad tas izzūd, mazi bērni kļūst neaizsargātāki pret infekcijām, lai gan līdz tam tas ir labāk bruņots ar nobriedušu iedzimtu un adaptīvu imūnsistēmu.
Sanāk, ka nepieciešamo aizsardzību zīdainis iegūst caur mātes pienu un viņa organismā jau cirkulē antivielas, bet, ja vēl tiek veikta papildus vakcinācija, kas liek mākslīgi reaģēt uz svešo antigēnu un sākt izstrādāt vēl antivielas, vai tas nenoved pie imūnsistēmas pārslodzes, kas ir tikai savas attīstības sākuma fāzē un vēl nav līdz galam nobriedusi? Vai šis nevarētu būt viens no iemesliem, kādēļ tik ļoti ir pieaudzis autoīmūno saslimšanu skaits?
Turpat tālāk: “Apbrīnojami ir tas, ka māte var nodot pietiekami daudz antivielu, lai aizsargātu savu zīdaini pat, ja viņa bija inficēta pirms 20–30 gadiem. Aizsargājošo antivielu aizsardzības pārnešana no mātes bērnam ir ārkārtīgi svarīga, īpaši vidē, kur 15% vai vairāk zīdaiņu un bērnu mirst no infekcijas. Paradoksāli, bet māte, kura, izmantojot pūļa imunitāti jeb herd immunity principu un izvairījās no bīstamas bērnības infekcijas, faktiski var apdraudēt savu bērnu, nespējot pārnest īpašas aizsargājošās antivielas.”
Un tālāk secinājumi: “Tāpēc, ja agrīnā bērnībā izveidojas pilnībā efektīva imūnā reakcija, tā nobriest, jo atmiņa uzkrājas un uztur indivīda veselību kritiskos dzīves periodos, ieskaitot bērna piedzimšanu. Tas ne tikai aizsargā pret potenciāli nāvējošām infekcijām, bet arī kontrolē vairākas pastāvīgas infekcijas, no kurām dažas var izraisīt vēzi. Tas var tikt galā arī ar mutējošām šūnām, kurām ir potenciāls kļūt par ļaundabīgām. Tās var būt pārāk reaģējošas un izraisīt autoimūnu slimību vai alerģiju – cenu, kas samaksāta par kopējo ieguvumu.”
Šis liek aizdomāties par to, vai vakcīnās esošās vielas un kopumā mākslīgā imūnsistēmas stimulēšana bērnam līdz gada vecumam (kad ir vispiepildītākais vakcinācijas grafiks) ļauj izveidoties pilnībā efektīvai imūnajai sistēmai? Kādā veidā imunitāte var nobriest, ja tā pirmās dzīves gadā tiek nepārtraukti “bombardēta” ar antigēniem, kas ir vakcīnu sastāvā, un kuri to nepārtraukti stimulē? Tādējādi nenobriedusī imūnsistēma atrodas nepārtrauktā stresā, neņemot vērā vēl ievērojamu alumīnija daudzumu, kas uzkrājas orgānos un citas vakcīnas palīgvielas. Vai ir pieejami pētījumi, ka zīdainis līdz gada vecumam noteikti saskarsies ar tik daudzām slimībām tik īsā laika posmā? Vai ir veikti salīdzinošie pētījumi, kuros attēlota imūnsistēmas attīstība pilnīgi nevakcinētam bērnam un saskaņā ar vakcinācijas kalendāru pilnīgi imunizētam bērnam? Vai tie apliecinātu, ka vakcinācija ir droša tik agrā vecumā un, ka tai nav nekāda sakara ar vēlāk radušajiem imūnsistēmas traucējumiem, alerģijām, astmām utt. Visticamāk, ka nē.
Turpinot tēmu par blakusparādībām, lietošanas instrukcijā norādīts šāds saraksts:
Imūnās sistēmas traucējumi:
- Alerģiskas reakcijas (piemēram, ekzēma, alerģisks dermatīts, atopisks dermatīts) (Reti – ≥1/10 000 līdz <1/1000)
- Angioedēma – (nātrenei līdzīga slimība, taču tai ir izteiktāka tūska, kas skar arī zemādas slāni) (Ļoti reti – <1/10 000)
Vielmaiņas un uztures traucējumi:
- Ēstgribas zudums (Ļoti bieži – ≥1/10)
Psihiskie traucējumi:
- Uzbudināmība (Ļoti bieži – ≥1/10)
- Patoloģisks raudulīgums jeb nepārtraukta raudāšana vairāku stundu garumā (Retāk – ≥1/1000 līdz <1/100)
Nervu sistēmas traucējumi:
- Miegainība (Ļoti bieži – ≥1/10)
- Krampji (arī febrili) (Reti – ≥1/10 000 līdz <1/1000)
Asinsvadu sistēmas traucējumi:
- Kawasaki slimība (slimības svarīgākās pazīmes ir, piemēram, drudzis, ādas izsitumi, palielināti limfmezgli, mutes un rīkles gļotādas iekaisums un izsitumi) (Ļoti reti – <1/10 000)
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības:
- Apnoja ļoti priekšlaicīgi (≤28 grūtniecības nedēļās) dzimušiem zīdaiņiem (skatīt 4.4. apakšpunktu)(Retāk – ≥1/1000 līdz <1/100)
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:
- Caureja, vemšana(Retāk – ≥1/1000 līdz <1/100)
Ādas un zemādas audu bojājumi:
- Izsitumi (Retāk – ≥1/1000 līdz <1/100)
- Nātrene (Reti – ≥1/10 000 līdz <1/1000)
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā:
- Drudzis ≥38°C rektāli (<2 gadu vecumā), sāpes, apsārtums, pietūkums injekcijas vietā (Ļoti bieži – ≥1/10)
- Drudzis >39°C rektāli (<2 gadu vecumā), reakcijas injekcijas vietā, piemēram, sacietējums injekcijas vietā (Bieži – ≥1/100 līdz <1/10)
- Reakcijas injekcijas vietā, piemēram, hematoma injekcijas vietā, asiņošana un mezgliņa veidošanās (Retāk – ≥1/1000 līdz <1/100)
Nevēlamās blakusparādības, par kurām papildu ziņots pēc primārā kursa revakcinācijas un/vai izlīdzinošas vakcinācijas:
Nervu sistēmas traucējumi:
- Galvassāpes (2 līdz 5 gadu vecumā) (Retāk – ≥1/1000 līdz <1/100)
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:
- Slikta dūša (2 līdz 5 gadu vecumā)(Retāk – ≥1/1000 līdz <1/100)
Vispārēji traucējumi reakcijas ievadīšanas vietā:
- Drudzis ≥38°C rektāli (<2 līdz 5 gadu vecumā) (Bieži – ≥1/100 līdz <1/10)
- Drudzis > 40°C rektāli (< 2 gadu vecumā), drudzis >39°C rektāli (2 līdz 5 gadu vecumā), reakcijas injekcijas vietā, piemēram, ekstremitātes, kurā veikta injekcija, difūzs pietūkums, dažkārt aptverot tuvāko locītavu, nieze (Retāk – ≥1/1000 līdz <1/100)
Pēcreģistrācijas pieredze
Imūnās sistēmas traucējumi:
- Anafilakse (smaga, dzīvību apdraudoša sistēmiska alerģiska reakcija ar akūtu sākumu, elpošanas un/vai kardiovaskulāriem simptomiem) (Ļoti reti – <1/10 000)
Nervu sistēmas traucējumi:
- Pazemināta tonusa un hiporeaktivitātes epizode (Reti – ≥1/10 000 līdz <1/1000)
Turpat tālāk parādīta informācija par īpašas pacientu grupas vakcinēšanu, bet nav norādīts, kādas blakusparādības ir bijušas šajā grupā. Tikai minēts, ka šī grupa ir saņēmusi visu vakcinācijas kursu un tādēļ tiek izdarīts secinājums: “Rezultāti liecina par salīdzināmu Synflorix reaktogenitāti un drošuma raksturojumu šajās liela riska grupās un veseliem bērniem.”
“Synflorix lietošanas drošumu vērtēja 83 HIV pozitīviem (HIV+/+) zīdaiņiem (asimptomātiskiem vai ar viegliem simptomiem atbilstoši PVO klasifikācijai), 101 HIV negatīvam zīdainim, kas dzimis HIV pozitīvai mātei (HIV+/-), un 50 zīdaiņiem ar sirpjveida šūnu anēmiju (SCD), saņemot primāro vakcināciju. No šiem zīdaiņiem attiecīgi 76, 96 un 49 saņēma revakcinācijas devu. Synflorix lietošanas drošumu vērtēja arī 50 bērniem ar SCD, kuri sāka vakcinēšanos 7 – 11 mēnešu vecumā – visi saņēma revakcināciju, un 50 bērniem ar SCD, kuri sāka vakcinēšanos 12 – 23 mēnešu vecumā. Rezultāti liecina par salīdzināmu Synflorix reaktogenitāti un drošuma raksturojumu šajās liela riska grupās un veseliem bērniem.”
SPKC informatīvajā bukletā norādītas tikai šīs blakusparādības: “Pēc vakcinācijas var novērot tādas blakusparādības kā ēstgribas zudums, uzbudināmība, miegainība, drudzis (temperatūra līdz 39°C), sāpes, apsārtums un pietūkums injekcijas vietā. Šīs reakcijas pāriet dažu diennakšu laikā”, ko ģimenes ārsti raksturotu kā “norma” pēc vakcinācijas, bet šajā bukletā nav norādītas citas iespējamās blakusparādības, par kurām vecākiem būtu jābūt informētiem.
Pēc VAERS datiem kopš 2000. gada ir reģistrēti 1846 nāves gadījumi, 1829 kļuvuši par invalīdieml; 15 940 tikuši hospitalizēti un 31 864 cilvēkiem bija nepieciešama neatliekamā palīdzība pēc pneimokoku vakcīnas. Jāpiebilst, ka šeit tiek minēts kopējs skaitlis dažādām vakcīnām un serotipu daudzumam.
Konfidenciālā ziņojumā, ko vakcīnas ražotājs “Pfizer” iesniedza Eiropas Zāļu aģentūrai, norādīts:
Pēc PCV13 vakcinācijas 2011. gada pirmajā pusē tika ziņots par 22 nāves gadījumiem, t.i. 2,6% no visiem gadījumiem beidzās letāli. Lielākajā daļā gadījumu nāve iestājās īsā laikā pēc vakcinācijas.
Divu gadu laikā (7 / 2009-7 / 2011) tika reģistrēti 1691 blakusparādību gadījumi, no kuriem 18% bija neiroloģiski. Starp bērniem, kuri tikai saņēma Prevenar-13, 9% blakusparādību bija neiroloģiskas. Starp tiem, kuri saņēma Prevenar-13 kopā vēl ar citu vakcīnu, 21% blakusparādību bija neiroloģiskas.
Starp tiem, kuri lietoja Prevenar-13 kopā ar Infanrix Hexa (Kombinētā vakcīna, ko lieto arī Latvijā), 34% blakusparādību bija neiroloģiskas.
No visiem 1691 Prevenar 13 gadījumiem 312 gadījumi (18%) liecināja par neiroloģiskām reakcijām. 1691 gadījumi bija sadalīti trīs dažādās datu grupās:
1) Pacienti, kuri Prevenar 13 lietoja atsevišķi vai arī neziņoja par citu vienlaicīgu vakcīnu lietošanu (izņemot citas pneimokoku vakcīnas): no 934 identificētajiem gadījumiem (55,2% no kopējās datu kopas) 87 gadījumos bija PT, nervu sistēmas traucējumi SOC;
2) Pacientiem, kuri saņēma Prevenar 13 kopā ar sešvērtīgo vakcīnu (ar vai bez citām vakcīnām): no 470 gadījumiem (27,8% no kopējās datu kopas) 163 gadījumiem bija PT, nervu sistēmas traucējumi SOC;
3) Pacientiem, kuri saņēma Prevenar 13 kopā ar citām vakcīnām (atšķirīgas no sešvērtīgajām vakcīnām): no 287 gadījumiem (17,0% no kopējās datu kopas) 62 gadījumiem bija PT, nervu sistēmas traucējumi SOC;
Zemāk parādīta tabula, kurā attēlots gadījumu sadalījums pa valstīm, kurās reģistrētas vakcīnas izraisītās komplikācijas. Divas valstis, kas izceļas ar lielo skaitli, ir Vācija un Itālija, jo šajās valstīs bērnu vakcinācijas kalendārā iesaka pneimokoku vakcināciju ievadīt vienlaikus ar sešvērtīgu vakcīnu (tas pats, kas notiek arī Latvijā – skatīt Oficiālo vakcinācijas kalendāru).
Ja apskatās tabulu un vakcīnu devu izlietojumu attiecībā pret komplikāciju ziņojumiem, redzams, ka šāda veida komplikācijas nav viens no miljona, pretēji tam, kā to mēģina iestāstīt ārsti un vakcīnu ražotāji. Piemēram, Francijā izlietotas trīs ar pus miljonu devu, par ko saņemti četrdesmit pieci ziņojumi (izmantota PCV13 vakcīna kopā ar sešvalento vakcīnu), vēl iesniegti 28 ziņojumi (PCV13 vakcīna + cita vakcīna) un vēl 68 ziņojumi (tikai PCV13 vakcīna).
Tālāk norādīta tabula ar vakcīnas komplikācijām un ziņojumu skaits katrai grupai. Ērtībai komplikāciju nosaukumi tika iztulkoti latviešu valodā. Tabula iedalās: pirmā kolonna – komplikāciju nosaukums, otrā kolonna – izmantotā PCV13 vakcīna kopā ar sešvalento vakcīnu, trešā kolonna – PCV13 vakcīna + cita vakcīna; ceturtā kolonna – tikai PCV13 vakcīna.
- Raudāšana: 32 / 22 / 28
- Krampji: 27 / 14 / 18
- Febrīlie kramji: 25 / 9 / 9
- Hipotoniska hiperreaktīva epizode: 23 / 8 / 5
- Hipotonija: 20 / 3 / 2
- Miegainība: 12 / 1 / 9
- Apziņas zudums: 9 / 2 / 5
- Trīce: 8 / 0 / 2
- Nereaģēšana uz stimuliem: 7 / 2 / 0
- Ģeneralizēta toniski-kloniska lēkme: 6 / 1 / 1
- Hipertonija: 5 / 0 / 0
- Epilepsija: 4 / 0 / 2
- Infantilas spazmas: 3 / 0 / 1
- Psihomotoriska hiperaktivitāte: 3 / 0 / 0
- Lēna reakcija uz stimuliem: 3 / 0 / 0
Citā tabulā norādīts nto cilvēku skaits, kas atveseļojušies pēc vakcinācijas komplikācijām. Kā jau iepriekš minēts, pirmais skaitlis (izmantota PCV13 vakcīna kopā ar sešvalento vakcīnu), otrais skaitlis (PCV13 vakcīna + cita vakcīna) un trešais skaitlis (tikai PCV13 vakcīna).
Atveseļojušies: 49 / 20 / 19
Nav atveseļojušies: 6 / 1 / 0
Atveseļojušies ar paliekošām sekām: 1 / 0 / 2
Atgūstas: 3 / 1 / 3
Letāls iznākums: 0 / 0 / 1
Nezināms: 4 / 4 / 6
Atgādināsim, ka tas ir paša ražotāja “Pfizer” oficiālais dokuments, kas iesniegts Eiropas Zāļu aģentūrai un tā, savukārt, izskatot šo dokumentu, ir akceptējusi PCV13 pneimokoku vakcīnu. Jā, Latvijā pašlaik izmanto PCV10 vakcīnu, kas “GlaxoSmithKline” nevis “Pfizer” ražotā Prevnar13 vakcīna (lietošanas instrukciju lasiet šeit), bet tās sastāvs krasi neatšķiras no PCV13 vakcīnas un nākotnē vakcīnas iepirkums var mainīties. Par to, ka PCV13 vakcīna ir lētāka un izdevīgāka, salīdzinot ar PCV10 vakcīnu, rakstīts šajā pētījumā.
Vēl aicinām apskatīt Ministru kabineta noteikumus Nr. 1040 ir tabulu, kurā norādītas iespējamās komplikācijas no vakcīnam un tas laikaposms, kurā tas var noteikt. Kā norādīts: “Par vakcinācijas izraisītajām komplikācijām ziņo, ja tās konstatētas šo noteikumu pielikumā norādītajā laika intervālā pēc vakcinācijas.” Ja minētajā laikaposmā pēc vakcinācijas bērnam attīstās kāda no komplikācijām, kas ir minēta pielikumā, ārsta pienākums ir ziņot to kā vakcinācijas komplikāciju nevis nosaukt to par “sakritību”, ko vecāki pārsvarā dzird no saviem ģimenes ārstiem.
Zinātniskie pētījumi
Pneimokoks (Streptococcus pneumoniae) mīt 5% -90% veselu cilvēku degunā/kaklā. Skolēnu vidū baktērija ir sastopama 20% -60%, karavīru vidū – 50% -60%, bet bezbērnu pieaugušo vidū – 5% -10%.
Nav pietiekami izprasta saistība starp pneimokoku kolonizāciju un dabisko imunitāti.
Pneimokoku var izraisīt pneimoniju, bakteriēmiju un meningītu. Precīza statistika par pneimokoku netiek veidota, taču tiek lēsts, ka katru gadu ASV saslimst 400 000 cilvēku ar pneimokoku pneimoniju (mirstība 5% -7%), 12 000 ar bakteriēmiju (mirstība 20%, bet gados vecāku cilvēku vidū 60%) un 3000–6000 ar meningītu. (Mirstība 8% bērnu un 22% pieaugušo cilvēku).
Invazīvās pneimokoku infekcijas riska faktori ir smēķēšana, leikēmija, HIV un citi imūndeficīti, liesas, kohleāro implantu trūkums, nieru mazspēja, aknu slimības un citas hroniskas slimības. Invazīvās infekcijas risks ir palielināts arī Aļaskas pamatiedzīvotāju, tumšas ādas krāsas cilvēkieem un dažu indiāņu cilšu vidū.
Samazinoties Hib sastopamībai, ASV pneimokoks ir kļuvis par galveno baktēriju meningīta cēloni bērniem līdz 5 gadu vecumam.
Līdz 12 mēnešu vecumam vairāk nekā 60% bērnu ir bijusi vismaz viena akūta vidusauss iekaisuma epizode. Vidusauss infekcijas ir biežākie pediatru apmeklējumu iemesli Amerikas Savienotajās Valstīs, kā rezultātā gadā tiek apmeklēti vairāk nekā 20 miljoni bērnu.
Ir 92 pneimokoku serotipi. 10 izplatītākie serotipi ir atbildīgi par 62% invazīvo slimību.
Pirmā konjugētā pneimokoku vakcīna tika licencēta 2000. gadā, un tajā bija iekļauti 7 serotipi (PCV7). 2010. gadā tika licencēta vakcīna pret 13 serotipiem (PCV13). Ir arī 23 valentu polisaharīdu pneimokoku vakcīna (licencēta 1983. gadā), ko mūsdienās lieto gados vecākiem cilvēkiem. Līdz 2020. gadam mērķis ir sasniegt 90% vakcināciju vecāka gadagājuma cilvēku vidū. PCV13 deva ir ieteicama arī vecākiem cilvēkiem.
PPSV23 vakcīnas efektivitātes pētījumu rezultātā tika iegūti dažādi klīniskās efektivitātes novērtējumi. Kopumā vakcīna ir 60–70% efektīva, lai novērstu invazīvas slimības, ko izraisa vakcīnā ietvertie serotipi.
Pneimokoku imunitāte pret penicilīnu un citām antibiotikām bija ļoti izplatīta, taču pēc PCV7 vakcinācijas sākuma tā samazinājās un pēc tam atkal palielinājās. Pēc tam 2008. gadā tika mainīta penicilīna imunitātes definīcija, un šodien tiek uzskatīts, ka lielākā daļa celmu ir uzņēmīgi pret penicilīns. Izrādījās, ka klīniskā imunitāte pret penicilīnu atšķiras no jutības in vitro. Vakcīna satur alumīniju un polisorbātu 80. Vakcīnu parasti ievada 2, 4, 6 un 12 mēnešus veciem bērniem.
Pētījumā tiek ziņots, ka tiem bērniem, kuri netiek baroti ar mātes pienu, hospitalizācijas risks pneimonijas dēļ bija 17 reizes lielāks nekā tiem bērniem, kas tika baroti ar mātes pienu. Un starp zīdaiņiem, kas jaunāki par 3 mēnešiem – 61 reizi lielāks.
Šis pētījums parāda, ka barošana ar krūti aizsargā zīdaiņus no pneimonijas, un ka šī aizsardzība ievērojami atšķiras, atkarībā no zīdaiņa vecuma. Šie atklājumi pastiprina nepieciešamību mērķtiecīgi atbalstīt mātes, lai tās baro savus bērnus ar krūti.
Cigarešu smēķēšana un invazīvas pneimokoku slimības. Aktīvā baktēriju pamata novērojuma komanda
Smēķēšana ir saistīta ar pieaugušo invazīvās pneimokoku infekcijas riska palielināšanos 4,1 reizes, bet pasīvās smēķēšanas – 2,5 reizes.
Hroniska slimība ir saistīta ar riska palielināšanos 2,6 reizes. Cilvēki ar nepabeigtu vidējo izglītību slimo 2,8 reizes biežāk, un cilvēki ar vidējo izglītību 2 reizes biežāk nekā cilvēki ar augstāko izglītību.
Hronisku slimību ietekme uz invazīvu pneimokoku slimību biežumu pieaugušajiem
Veseliem pieaugušajiem risks saslimt ar invazīvu pneimokoku infekciju ir 8,8 no 100 000. Lielākā daļa skarto ir vecāka gadagājuma cilvēki. Diabēts palielina risku 3,4 reizes, hroniskas sirds slimības 6,4 reizes, hroniskas plaušu slimības 5,6 reizes, vēzis 23 reizes, AIDS 48 reizes, asins vēzis 38 reizes, alkoholisms 11 reizes. Hroniska pacienta nāves risks no pneimokoku infekcijas palielinās 2,8 reizes.
Primārās invazīvās pneimokoku slimības riska faktori bērniem Somijā
Bērnudārzs ir saistīts ar 36 reizes lielāku pneimokoku infekcijas risku bērniem līdz 2 gadu vecumam un 8,8 reizes lielāku risku saslimt ar vidusauss iekaisumu.
Invazīvo pneimokoku slimību biežuma un serotipa biežuma maziem bērniem ģeogrāfiskās atšķirības
Amerikas Savienotajās Valstīs bērniem līdz 6 gadu vecumam invazīvu pneimokoku saslimstības biežums ir 3–6 reizes lielāks nekā Eiropā. Tas ir arī augstāks nekā Austrālijā un Jaunzēlandē.
Tas, visticamāk, ir tāpēc, ka Amerikas Savienotajās Valstīs baktēriju analīzei visiem bērniem visiem bērniem, jaunākiem par 3 gadiem un ar temp. virs 39 grādiem, tiek ņemti asins paraugi. Tiem, kam ir paaugstināts balto asinsķermenīšu līmenis, tiek nozīmētas arī antibiotikas. Eiropā līdzīgu testu parasti veic tikai slimnīcā. Tā kā vairums invazīvās pneimokoku infekcijas gadījumu ir īslaicīga bakteriēmija, kurai nav nepieciešama hospitalizācija, Eiropas valstīs tie lielākoties netiek atklāti.
Pēc antibiotiku lietošanas palielinās pneimokoku infekcijas risks, kā arī B tipa Haemophilus influenzae, meningīta, Staphylococcus aureus, Salmonella un Campylobacter infekciju, vēdertīfa, vārīšanās, mastīta, SARS un urīnceļu infekciju risks.
Bakteriēmisku pneimokoku infekciju palielināšanās bērnu vidū
Laikā no 1992. līdz 1994. gadam pneimokoku sastopamība Somijā dubultojusies bērniem līdz 2 gadu vecumam un 3 reizes bērniem līdz 16 gadu vecumam. Autori to attiecina uz B tipa Haemophilus influenzae.
Tiek uzskatīts, ka invazīvo pneimokoku infekciju palielināšanās ir cēloņsakarībā ar Hib slimības izzušanu. Zināms, ka Hib vakcinācijas ir samazinājušas H gripas pārnēsāšanu, un pneimokoki, iespējams, ir atraduši jaunu nišu bērnu kolonizācijā.
Pieaugošais pneimokoku saslimšanas ātrums Filadelfijas bērnu slimnīcā
Piecos gados, kopš Hib vakcinācijas sākuma pneimokoku bakteriēmijas biežums Filadelfijā ir dubultojies (no 38 līdz 73 gadījumiem gadā). Hemofīlās bakterēmijas biežums samazinājās no 34 līdz 9 gadījumiem gadā, savukārt meningokoku bakteriēmijas biežums nemainījās (3 gadījumi gadā).
Pneimokoku meningīta sastopamība palielinājās par 50% (no 5,2 līdz 7,6 gadījumiem gadā). Hemofīlā meningīta sastopamība samazinājās no 18 līdz 5,6 gadījumiem gadā, savukārt meningokoku meningīta sastopamība nemainījās (3 gadījumi gadā).
Streptococcus pneumoniae baktērijas iedarbība uz inhibicējošā un baktericīdiem effektiem ūdeņraža peroksīda ražošanas procesā uz uz citiem augšējā elpošanas trakta iemītniekiem
In vitro pneimokokiem ir baktericīda iedarbība uz Haemophilus influenzae. Streptococcus pneumoniae izdala ūdeņraža peroksīdu, kas nogalina Haemophilus influenzae. Pneimokokiem ir arī inhibējoša iedarbība uz meningokoku baktērijām, kuras arī mirst, saskaroties ar ūdeņraža peroksīdu, lai gan tam nepieciešama lielāka koncentrācija.
Ūdeņraža peroksīda ražošana ar pneimokoku palīdzību korelē ar skābekļa koncentrāciju vidē.
Citas baktērijas, kas izdala ūdeņraža peroksīdu, ir laktobacilli un perorālie streptokoki.
Baktērijas, kuras ūdeņraža peroksīds nogalina vai kavē, ir Staphylococcus aureus, gonococcus (baktērijas, kas izraisa gonoreju) un difterijas bacillus.
Iedzimto imūnās sistēmas reakcijas loma uz starpsugu sacenšanos par gļotādas virsmu kolonizāciju
Lai arī in vitro pneimokoks nogalina Haemophilus influenzae, in vivo vidē eksperimentā ar pelēm sanāk otrādi. Neskatoties uz to, ka pneimokoku un Haemophilus influenzae katrs dzīvo nazofarneksā atsevišķi ar kopīgu kolonizāciju, pneimokoku ātri izzūd, un paliek tikai Haemophilus influenzae. Izrādās, ka Haemophilus influenzae kaut kādā veidā ietekmē neitrofilus (fagocītu tips), kas iznīcina pneimokoku baktērijas. Paši neitrofīli nenogalina pneimokokus tikpat efektīvi kā Haemophilus baktēriju klātbūtnē. Cik precīzi Haemophilus baktērijas ietekmē neitrofilus, joprojām nav zināms.
Autori secina, ka tādas manipulācijas kā antibiotikas vai vakcīnas, kas paredzētas viena patogēna iznīcināšanai, var netīšām mainīt sarežģītu mikrobu kopienu konkurences mijiedarbību.
Kolonizācija veseliem bērniem ar Streptococcus pneumoniae un Staphylococcus aureus palīdzību
Klīniskā pētījumā par pneimokoku vakcīnu Nīderlandē tika atklāts, ka kolonizācija ar pneimokoku vakcīnas serotipiem negatīvi korelē ar kolonizāciju ar Staphylococcus aureus jeb zelta vai zeltaino stafilokoku. Netika atrasta korelācija starp vakcīnā neesošiem serotipiem un zelta stafilokoku. Pēc pneimakoka vakcinas palielinājās zeltainā stafilokoka izraisīta vidusauss iekaisuma risks. Izmēģinājums ar 7-valentu pneimokoku-konjugētu vakcīnu bērniem ar atkārtotu akūtu vidusauss iekaisumu parādīja pneimokoku kolonizācijas pāreju uz pneimokoku serotipiem, kas nav vakcīnās un ar Staphylococcus aureus saistītā akūta vidusauss iekaisuma palielināšanos pēc vakcinācijas.
Baktēriju ražotais ūdeņraža peroksīds
Pneimokoka baktērija izdala ūdeņraža peroksīdu un tādējādi tam ir antiseptiska iedarbība attiecībā uz Staphylococcus aureus (zelta stafilakoku) un citām baktērijām. Šis fakts tika konstatēts jau 1922. gadā.
Bakteriālais antagonisms ar īpašu atsauci uz meningokoku
1915. gadā tika atklāts, ka pneimokoku baktērijas augšējos elpošanas traktā pilnīgi nomāc meningokoku un citas baktērijas. Streptokoks arī nomāc meningokoku.
Autors raksta, ka antiseptiķi ne vienmēr ir efektīvi pret meningokoku, jo tie nespēj piekļūt visām baktērijām, un efektīvāk būs meningokoku nesējiem implantēt pneimokoku baktēriju koloniju. Autors šo procedūru veica savam kolēģim un vēl pieciem brīvprātīgajiem. Neskatoties uz lielo implantēto baktēriju skaitu, tie neiesakņojās piecos brīvprātīgajos un nenomāca meningokoku. Bet sestais iesakņojās un pilnībā nomāca meningokoku, lai gan efekts ilga tikai divas dienas.
Pneimokoku vakcīnas efektivitāte pēc 15 gadu izmantošanas
Polisaharīdu pneimokoku vakcīna tika licencēta Amerikas Savienotajās Valstīs 1977. gadā. To piemēroja gados vecākiem cilvēkiem, dažādiem hroniskiem pacientiem un citām riska grupām (piemēram, indiāņiem).
Autori pārskata visus publicētos pētījumus un secina, ka nav pierādījumu, ka šī vakcīna būtu efektīva jebkurai sabiedrības daļai.
FDA licencēja šo vakcīnu, pamatojoties uz pētījumiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados, pētījumiem ar Dienvidāfrikas zelta raktuvju darbiniekiem un augstieniešiem Jaunzēlandē. Pēc licencēšanas veiktie randomizētie pētījumi neliecināja par vakcīnas efektitāti. Vakcīna ir vismazāk efektīva tām riska grupām, kurām tā paredzēta – gados vecākiem pacientiem un pacientiem ar imūndeficītu. Lai gan revakcinācija ir ieteicama pēc 6 gadiem, nav pierādījumu, ka otrā deva būtu efektīvāka par pirmo.
Pneimokoku vakcīnas neefektivitāte augsta riska grupā
Pneimokoku vakcīnas lietošana joprojām ir pretrunīga. Lai sīkāk izpētītu šo jautājumu, 89 pacienti, kas hospitalizēti Denveras veterānu administrācijas medicīnas centrā ar pneimokoku bakteriēmiju, tika izvēlēti kā gadījumu grupas kontroles pētījumam. Kontroles grupu veidoja pacienti, kuri tika izvēlēti, pamatojoties uz vecumu, uzņemšanas datumu un blakusslimībām. Tika noteikts vakcinācijas statuss pacientiem ar bakteriēmiju un kontrolgrupas pacientiem, tāpat kā pneimokoku serotipi starp baktēriju pacientiem. Ja vakcīna bija aizsargājoša, vakcinācijas rādītājiem kontroles pacientiem vajadzētu būt lielākiem, un serotipu sadalījumam vajadzētu būt atšķirīgam vakcinētiem un nevakcinētiem bakterēmijas pacientiem. Nebija atšķirību starp vakcināciju līmeni starp baktēriju slimniekiem (29 procenti) un kontroles pacientiem (24 procenti). Turklāt 65% nevakcinētu bakteriēmisku pacientu asins izolātu bija serotipi, kas iekļauti vakcīnā, salīdzinot ar 69 procentiem izolātu vakcinētiem bakteriēmiskiem pacientiem. Pneimokoku vakcīna šajā paaugstināta riska populācijā nebija aizsargājama.
Ātra pneimokoku attīstība, reaģējot uz klīnisku iejaukšanos
Reaģējot uz antibiotikām un vakcinācijām, pneimokoki ātri mutē. Pneimokoku baktērijas var mainīt savu serotipu. Dažu gadu desmitu laikā šī vienīgā pneimokoku cilts ir ieguvusi zāļu rezistenci un spēju vairākkārt izvairīties no vakcinācijas ietekmes, parādot ievērojamu rekombinogēnu baktēriju, piemēram, pneimokoku, pielāgošanās spēju.
Vairāku zāļu rezistenta pneimokoku 35B serotipa parādīšanās bērnu vidū Amerikas Savienotajās Valstīs
Pēc vakcinācijas sākuma parādījās jauns 35B serotips, kurš agrāk tika atrasts reti, bet tagad gadu no gada ir atbildīgs par pieaugošu pneimokoku infekciju skaitu. Šis serotips ir piecas reizes nāvējošāks nekā citi serotipi, un tas bieži ir izturīgs pret antibiotikām.
Pneimokoku sastopamība samazinājās 2 reizes 2 gadu laikā pēc vakcinācijas sākuma un palika apmēram tajā pašā līmenī. Kopumā 35B serotips ir kļuvis par svarīgu serotipu, kas izraisa invazīvu un neinvazīvu slimību bērniem pēc PCV13 vakcīnas ieviešanas Amerikas Savienotajās Valstīs.
Invazīvu pneimokoku slimību biežums bērniem līdz 5 gadu vecumam no 2002. gada līdz 2010. gadam samazinājās par 78%, bet palielinājās bērniem, kas vecāki par 5 gadiem, pieaugušajiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Vakcīnas celmi ir aizstāti ar celmiem, kas vakcīnās. Kopumā sastopamība nemainījās.
Pneimokoku baktērijas nēsātāji pēc pneimokoku vakcīnas
Konjugētā pneimokoku vakcīna pirmo reizi tika pārbaudīta uz zīdaiņiem Gambijā 1993. gadā, kur tika atklāts, ka, lai arī kolonizācija ar vakcīnas serotipiem bija samazinājusies par 78% -89%, kolonizācija ar vakcīnē neesošajiem serotipiem palielinājās 4,5 reizes.
Pēc PCV7 izmaiņas kolonizējošos pneimokoku serotipos 16 Masačūsetsas kopienās 2001. un 2004. Gadā
Laikaposmā no 2001. līdz 2004. gadam Masačūsetsā bērniem līdz 7 gadu vecumam pēc pneimokoku vakcīnas PCV7 saņemšanas nazofarneksā samazinājās kolonizācija ar septiņiem vakcīnā esošajiem serotipiem un palielinājās kolonizācija ar citiem serotipiem, kas nav vakcīnā. Kopumā pneimokoku kolonizācija praktiski nemainījās. Rezistence pret penicilīnu palielinājās no 8% līdz 25% starp vakcīnē neesošajiem serotipiem un no 45% līdz 56% starp vakcīnā esošajiem serotipiem.
Pneimokoku un hemofīlās baktērijas ir atbildīgas par 80% akūta vidusauss iekaisuma gadījumiem bērnu vidū. M. catarrhalis ir atbildīgs par 3-20% gadījumu.
Pēc pneimokoku vakcinācijas sākuma vidusauss iekaisumu lielākoties izraisa bezkapsulas haemophilus influenzae veidi.
Streptococcus pneumoniae epidemioloģija veseliem bērniem Latvijā vecuma grupā no 1 līdz 24 mēnešiem
Pētījumā tika iekļauti 100 bērni, kuru vidējais vecums ir 11,8 mēneši (minimālais vecums – 2 mēneši, maksimālais vecums – 23 mēneši). Potēti pret S. pneumoniae 45% bērnu (saņemta vismaz 1 PCV deva). Vakcinācija pabeigta 7% (5) bērnu. Kā S. pneumoniae nēsātāji definēti 14,7% bērnu. Vakcinēto bērnu populācijā nēsātāji ir 7% (2) bērnu. No nēsātājiem 70% nav saņēmuši nevienu PCV devu, tikai 10% vakcinēti atbilstoši vecumam. Statistiski ticami biežāk pierādīta 6. (A, B, C serotips) serogrupa (100%) (p < 0,005), un kā nēsātājas statistiski ticami biežāk konstatētas meitenes (zēni 11,6%, meitenes 25%) (p < 0,005). Nēsātāju vecums ir no 9 līdz 20 mēnešiem.
Last modified: 3. decembris, 2020