Difterijas situācija Latvijā

Šā gada septembra vidū Latviju pāršalca ziņa par piecus gadus veca puisīša nāvi. Visur tika ziņots, ka puisītis nomiris no difterijas, taču iespējamo patieso nāves cēloni neviens neiztirzā – mazais pacients Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) nomira sirds operācijas laikā, 8 stundas līdz operācijai nesaņemot asins filtrāciju, jo naktī dialīzes aparāts sabojājies un tas tika brutāli atslēgts. Turklāt visas dienas kopš ierašanās stacionārā bērns saņēmis tādu ārstēšanas protokolu, kas, iespējams, ir novedis pie nieru mazspējas un citiem veselības traucējumiem.

Visu šo laiku plašsaziņas līdzekļos tika publicēts tikai vienas puses – slimnīcas – redzējums. Pretēji labas žurnālistikas praksei, neviens mediju darbinieks nebija pacenties noskaidrot vēl vismaz divu pušu – bērnu vecāku un kāda neatkarīga mediķa – viedokli. Vecāki publiski sociālajās platformās sāka izteikties vien septembra pēdējā nedēļā.

Tikai viens ziņu portāls pārpublicēja ārsta Edgara Medņa Telegram kanāla informāciju – lasīt to šeit.

Medijos rindojas apgalvojumi, ka šāds difterijas uzliesmojums noticis dēļ nepietiekamas vakcinācijas aptveres. Tomēr – kā to var saukt par difterijas uzliesmojumu, ja visi šie saslimšanas gadījumi ir savstarpēji saistīti un notikuši vienas ģimenes ietvaros?

Citā portālā uzrakstīts skaļš virsraksts “Bērnu slimnīcā miris viens no bērniem, kuri saslima ar difteriju”. Par pašu puisīti minētas vien divas rindiņas, un viss raksts ir tikai ap nepieciešamību vakcinēt bērnus, pieaugušos un grūtnieces.

Skaļi saukļi, pārmetumi par nevakcinēšanu un nepilnīgu vakcinācijas aptveri – aicinām apskatīt zemāk esošo tabulu no Veselības Statistikas datubāzes par bērnu imunizācijas līmeni ar difterijas poti.

Tabulā norādīts, ka difterijas poti saņēmuši vairāk ka 90% bērnu.

Dokumentā “Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam” lasāms, ka vakcinācijas aptvere bērniem līdz 2 gadu vecumam pārsniedzot 95%. Kopumā tas ir virs 90%, kas ir pietiekami, lai Latvijā radītu tā saukto “ganāmpulka imunitāti”. Līdz ar to, ja balstās faktos, tad jebko pārmest nevakcinētajiem bērniem nav objektīvi un nav zinātniski pamatoti.

Visos medijos sacelta ažiotāža, ka tieši nevakcinētie bērni esot tie, kas varot inficēt citus. Bet kā tad ir patiesībā? – Zemāk lasāms teksts no Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) difterijas bukleta: “Infekcijas avots var būt arī vesels cilvēks, kurš neslimo ar difteriju, bet pats to nezinot, ir difterijas baktērijas nēsātājs.”

Pat, ja cilvēks ir vakcinēts, viņš nav pasargāts no difterijas baktēriju klātbūtnes organismā. Līdz ar to arī vakcinēts cilvēks var būt difterijas pārnēsātājs un VAR inficēt citus.

Turpat bukletā minēts, ka varot saslimt ar difteriju “pieaugušie, kuriem kopš pēdējās potēšanās pagājuši vairāk nekā 10 gadi.”

Cik liels ir procents to pieaugušo, kuri nav saņēmuši difterijas vakcīnu pēdējo 10 gadu laikā? Bet vaina tiek novelta uz dažiem procentiem nevakcinēto bērnu Latvijā?

SPKC mājaslapā pieejama šāda statistika:

• 2020. gadā vakcinācijas aptvere bija 55,8%;
• 2023. gadā – 51,1%.

Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam nosaka, ka pieaugušo vakcinācijas līmenim pret difteriju un stinguma krampjiem 2024. gadā ir jāsasniedz vismaz 55%, bet 2027. gadā – vismaz 57%.

Dokumentā “Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.–2027. gadam” norādīts:

“[70.] Latvijā aktuāla infekcijas slimība ir arī difterija. Līdz 2015. gadam saslimstība ar difteriju pārsniedza 10 gadījumus katru gadu un bija visaugstākā ES. No 2017. līdz 2019. gadam reģistrēti divi līdz trīs saslimšanas gadījumi gadā. Pamatā ar difteriju slimo pieaugušie, kas nav vakcinēti. Ja bērnu līdz 2 gadu vecumam vakcinācijas aptvere pārsniedz 95%, tad pieaugušo vakcinācijas aptvere nesasniedz pat 60% (2019. gadā – 53,8%).”

“[71.] Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2018. gada aptaujas dati liecina, ka pret difteriju regulāri potējas kopumā tikai 49,8% pieaugušo iedzīvotāju, kas ir nedaudz vairāk kā 2016. gadā – 47,2%. Analizējot 2018. gada datus pa dzimumiem, augstāka potēšanās aktivitāte ir sievietēm – 53,1% (vīriešiem – 46,0%). Galvenie nepotēšanās iemesli ir tie, ka iedzīvotāji nav informēti par potēšanās nepieciešamību – 29,4%, trūkst līdzekļu/nevar atļauties – 19,5%, uzskata, ka pēc potēšanās var rasties sarežģījumi un uzskata, ka iespējamība saslimt ir maza, attiecīgi 16,3% un 16,1%.”

Tātad aptuveni tikai pusei Latvijas iedzīvotāju regulāri potējas pret difteriju.

Neskatoties uz to, ka puse Latvijas iedzīvotāju regulāri (ik pa 10 gadiem) nesaņem difterijas poti, saslimšanas gadījumu skaits nav liels.

Apskatīsimies arī difterijas uzliesmojumus pa gadiem. Ziņu portālos lēš, ka difterija bijusi izskausta Latvijā ar vakcinācijas palīdzību, bet vai tiešām? Veselības Statistikas datubāzē apskatāma pavisam cita aina.

Zemāk – difterijas saslimšanas gadījumi bērniem:

Un te – difterijas saslimšanas gadījumi pieaugušajiem:

Kā redzams, ar difteriju saslimst vismaz viens cilvēks gadā. Difterija nekur nav pazudusi, bet nav arī izcēlusies epidēmija, neskatoties uz zemo vakcinācijas aptveri pieaugušo vidū.

Tomēr pašlaik masu mediji un ārsti ceļ trauksmi, iebiedē vecākus un aicina visus steidzami vakcinēties pret difteriju. Bet vai ir brīdinājuši, ka difterijai valstī paredzēta kombinētā vakcīna, kuras sastāvā nav tikai difterijas toksoīds, bet arī citas slimības?

Izpētes rakstu par komplekso poti bērniem lasiet šeit.

Pieaugušos aicina revakcinēties. Pētījumā “Revakcinācija pret difteriju un stingumkrampjiem: nav pierādījumu par nepieciešamību pieaugušajiem” tiek novērota sekojoša situācija:

• Ieteikumi revakcinācijai ik pa 10 gadiem pret difteriju un stingumkrampjiem balstīti uz seroloģiskiem pētījumiem, kas liecina, ka gados vecākiem cilvēkiem ir mazāk antivielu. Tomēr vakcinācijas mērķis ir novērst slimības nevis ražot antivielas.
• Lai gan Kanādā imunizācijas programma pret difteriju darbojas jau gandrīz sešdesmit gadus, vecumam specifiskā saslimstība un mirstība no difterijas nepalielinās līdz ar vecumu.

Autori secina, ka Imunizācijas programmās nav jāiekļauj regulāra difterijas un stingumkrampju toksoīdu revakcinācijas devu ievadīšana pieaugušajiem, jo ​​tās ieguvumi neattaisno ne riskus, ne izmaksas.

Citā pētījumā “Reakcija uz difterijas revakcināciju veseliem pieaugušajiem: vakcīnas izmēģinājums” tiek ziņots:

• Pieaugušie Beļģijā saņēma revakcināciju pret difteriju. 24% no viņiem antivielu līmenis nepacēlās virs “aizsargājošā” līmeņa, un tiem, kuriem antivielu līmenis bija zems, 42% cilvēku tas palika nepietiekams, neskatoties uz vakcināciju.

Autori secina, ka pieaugušajiem nepietiek tikai ar revakcināciju.

Difterijas nāves gadījumi

Cik difterijas nāves gadījumu ir 9 gadu periodā? Dati par to publicēti Veselības statistikas datubāzē:

2015. gadā: 10

2016. gadā: 6

2017. gadā: 3

2018. gadā: 2

2019. gadā: 2

2020. gadā: 0

2021. gadā: 0

2022. gadā: 0

2023. gadā: 3

2024. gadā: 1

Kopā – 27.

Paradoksāli, ka tieši kov periodā (2020-2022) nebija neviena paša difterijas nāves gadījumā. Vai arī tas saistīts ar to, ka cilvēki nevērsās pie ārstiem, izslimojot difteriju mājās (atgādinām, ka difteriju var izslimot arī vieglā formā)?

Un pārsteidzoši arī tas, ka šo trīs gadu laikā bija kritusies arī difterijas vakcinācijas aptvere bērniem (skatīt tabulu rakstā augstāk), taču difterijas uzliesmojumu nebija. Interesanti, bet fakts. Protams, ka to var oponēt ar “mājsēdēm”, bet cilvēki nebija izolēti viens no otra visus trīs gadus.

Šķiet, visi ir aizmirsuši par 2000. gadā notikušo difterijas uzliesmojumu starp Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem – viņi visi tika vakcinēti pret difteriju, iestājoties akadēmijā, kaut arī izskatās, ka caur medijiem mēģināja izgrozīt, ka nebija vakcinēti. Vai saslimšanu provocēja pati vakcīna?

Plašāk par konkrēto situāciju: https://www.tvnet.lv/6399124/diena-karaviri-nav-poteti-pret-difteriju
un te: https://www.delfi.lv/193/politics/507458/vel-11-kadeti-ar-aizdomam-par-difteriju

SPKC mājaslapā difterijas sadaļā minēts: “Laika periodā no  2007. līdz 2023. gadam Latvijā reģistrēti 122 difterijas gadījumi, desmit no tiem jeb 8,2% beigušies letāli.”

Tekstā nav minēts, ka letālie gadījumi bija tieši nevakcinētajiem cilvēkiem. Tekstā nav minēts, ka reģistrētie 122 gadījumi bija tikai starp nevakcinētajiem. Šādā veidā tiek pasniegta informācija ar mērķi, lai lasītājs domā – visi dati ir par nevakcinētiem cilvēkiem.

Veselības statistikas centrā pieejama tabula par difterijas gadījumiem bērnu vidū 2008 – 2023. gadā. Kā redzams, gandrīz ik gadu kāds saslimst ar difteriju, bet tie ir izolēti atsevišķi gadījumi.

2008. gads – 11

2009. gads – 0

2010. gads – 0

2011. gads – 0

2012. gads – 3

2013. gads – 7

2014. gads – 2

2015. gads – 4

2016. gads – 0

2017. gads – 0

2018. gads – 0

2019. gads – 1

2020. gads – 0

2021. gads – 0

2022. gads – 0

2023. gads – 0

Kāds mūsdienās ir difterijas ārstēšanas protokols

Klīniskās difterijas slimības noteicošais faktors nav baktērija Corynebacterium diphtheriae, bet gan toksisks vīruss (bakteriofāgs), kas inficē dažas baktērijas. Lielākajā daļā difterijas baktērijās faktiski nekad neiekļūst bakteriofāgi. Tomēr, kad tas notiek, ir iespējama nopietna slimības gaita. Vīruss ieslēdz baktērijas toksīnu gēnus, kas izraisa tādus simptomus kā biezs pergamentam līdzīgs sekrēts, kas var nosegt rīkles aizmuguri, traucējot elpošanu un rīšanu.

Smagākos gadījumos toksīns caur asinsrites sistēmu tiek izplatīts attālos orgānos un var izraisīt paralīzi un sirds mazspēju.

Dzīvošana graustos, nesaņemot pilnvērtīgu uzturu, kā ar sirgšana ar citām infekcijas slimībām, bija iemesls, kāpēc senatnē ievērojams skaits cilvēku mira no difterijas.

Sīkāk lasiet šeit (sākot no 73. lpp).

Pastāv divu veidu difterijas saslimšanas gaitas. Kā norādīts dokumentā “Infekcijas slimības – difterija”

• “Ādas difterija – parasti viegla, sastāv no neizteiktām čūlām vai seklām čūlām un tikai retos gadījumos ietver toksiskas komplikācijas.
• Elpceļu difterija – var aptvert degunu, rīkli, mandeles un balseni.

Parasti izpaužas kā iekaisis kakls ar zemu drudzi; raksturīga pelēcīga membrāna uz mandeles, rīkles vai deguna. Šī membrāna var izraisīt augšējo elpceļu obstrukciju, un smagas slimības gadījumā parasti ir kakla pietūkums.

Baktērijas var atbrīvot toksīnu, kas izplatās caur asinsriti un var izraisīt muskuļu paralīzi, sirds un nieru mazspēju un nāvi. Elpošanas ceļu difterija parasti ilgst vairākas dienas; komplikācijas var saglabāties vairākus mēnešus.”

Mūsdienās difterijas ārstēšanas protokols ir ļoti stingrs un vērsts uz toksīna ātru neitralizēšanu, baktēriju iznīcināšanu un komplikāciju novēršanu. Eiropas Savienībā un citās valstīs difterijas ārstēšana ir sekojoša:

1. Difterijas antitoksīns

• Galvenā ārstēšanas sastāvdaļa ir difterijas antitoksīns, kas tiek ievadīts, lai neitralizētu toksīnu, ko ražo Corynebacterium diphtheriae baktērijas.
• Antitoksīns jāievada pēc iespējas ātrāk, pat ja vēl nav apstiprināta diagnoze, lai mazinātu toksīna izraisītās komplikācijas, piemēram, sirds vai nervu bojājumus.
• Pirms antitoksīna ievadīšanas var tikt veikts jutīguma tests, lai pārliecinātos, ka pacientam nav alerģiskas reakcijas pret serumu.

2. Antibiotiku terapija

• Antibiotikas tiek lietotas, lai iznīcinātu Corynebacterium diphtheriae baktērijas un novērstu infekcijas tālāku izplatīšanos.
• Eritromicīns vai penicilīns ir parasti izmantotās antibiotikas. Terapija ilgst apmēram 14 dienas.
• Pēc antibiotiku kursa beigām pacientiem tiek veikti uztriepes testi, lai pārliecinātos, ka baktērijas ir iznīcinātas.

3. Atbalstošā terapija

Atbalstošā terapija ir būtiska, īpaši smagākos difterijas gadījumos, lai novērstu dzīvībai bīstamas komplikācijas un stabilizētu pacienta stāvokli.

• Elpceļu atbalsts:
  • Difterija var izraisīt elpceļu obstrukciju (bloķēšanu) rīklē vai balsenē veidojošos pseidomembrānu dēļ (plēvēm līdzīgs pārklājums uz gļotādām), kas apgrūtina elpošanu.
  • Ja rodas smagas elpošanas problēmas, var būt nepieciešama intubācija vai pat traheotomija (mākslīgas elpceļu atveres izveide), lai nodrošinātu pacienta spēju elpot.
  • Skābekļa terapija vai mākslīgā ventilācija var būt nepieciešama, ja pacienta elpošanas funkcija ir smagi ietekmēta.
• Sirds komplikāciju ārstēšana:
  • Difterija var izraisīt sirds komplikācijas, piemēram, miokardītu (sirds muskuļa iekaisumu), kas var novest pie sirds ritma traucējumiem vai sirds mazspējas.
  • Pacientiem ar miokardīta pazīmēm tiek veikta rūpīga kardioloģiskā monitorēšana un nepieciešamības gadījumā sirds ritma stabilizācija ar medikamentiem vai speciālām iekārtām.
• Neiroloģisko komplikāciju pārvaldīšana:
  • Difterijas toksīns var bojāt nervus, izraisot neiropātijas vai muskuļu paralīzi, īpaši ekstremitātēs un rīšanas muskuļos.
  • Smagākos gadījumos var būt nepieciešama rehabilitācijas terapija un, ja attīstās rīšanas problēmas, pacientiem var tikt nodrošināta barošana caur zondi, lai novērstu aspirāciju un uztura trūkumu.
• Rehidratācija un uztura atbalsts:
  • Pacientiem, kuriem ir spēcīga rīkles iekaisuma vai citu simptomu dēļ apgrūtināta šķidrumu uzņemšana, tiek nodrošināta intravenoza rehidratācija un uztura atbalsts, lai nodrošinātu pietiekamu šķidrumu un uzturvielu daudzumu.

4. Pacientu izolācija un infekcijas kontrole:

• Lai novērstu infekcijas izplatību citiem cilvēkiem, pacienti ar difteriju tiek izolēti, līdz baktērijas tiek pilnībā izvadītas no organisma.
• Personām, kas ir ciešā kontaktā ar difterijas slimnieku, piemēram, ģimenes locekļiem, tiek veikta profilaktiska antibiotiku lietošana.

Difterija ir sena slimība, kura pagājušos gadsimtos ir bija plaši izplatīta. Tomēr arī tajos laikos piemita vienkāršas un efektīgas ārstēšanas metodes. Viena no tām ir joda izmantošana.

Pasaules slavenā medicīnas žurnāla “Lancet” rakstā “Joda inhalācija difterijas ārstēšanā” minēti mēģinājumi ārstēt difteriju. Sākotnēji autors mēģināja difteriju ārstēt ar vīnu, brendiju un liellopu gaļas buljonu, taču pacienti mira. Tālāk ārstēšanas shēmai tika pievienota joda tvaiku ieelpošanu (ar karstu etiķi un salviju), un, pretēji gaidītajam, pacienti ar smagiem simptomiem (par kuriem medicīniskā literatūrā minēts, ka atveseļošanās vairs nav iespējama) tika izārstēti. Šo metodi izmēģināja arī viņa kolēģis, un arī viņa pacienti atveseļojās. Autors secina, ka joda tvaiki ir vienīgais efektīvais līdzeklis pret difteriju.

Grāmatā “Difterija”, ko 1879. g. sarakstījis ārsts Henrijs Nouls (Henry Knowles), aprakstīta veiksmīga difterijas ārstēšana. Viņš vienkārši smērēja difterijas membrānu ar joda un kālija jodīda šķīdumu. Lasīt detalizētāk angliski attēlos zemāk.

Ne velti pie angīnas, mandeļu, rīkles gala un balsenes iekaisumiem, vecāka gadagājuma ārsti iesaka lietot Lugola šķīdumu. Lugola šķīdumam piemīt dezinficējošas un antiseptiskas īpašības, ko nodrošina tā sastāvā esošais jods, kam piemīt izteiktas antibakteriālas, sporas iznīcinošas, pretsēnīšu un pretvīrusu īpašības.

Arī Nacionālajā medicīnas bibliotēkā pieejams raksts par joda pielietošanu difterijas gadījumā.

Rodas jautājums – kādēļ mūsdienās jodu neizmanto difterijas ārstēšanai?

Jods un citas ārstēšanas metodes aprakstītas šajā 20. gs. sākumā izdotajā grāmatā, kas publicētā Nacionālā medicīnas bibliotēkas mājaslapā.

Arī C vitamīns

Vēl viens lēts un plaši pieejams līdzeklis difterijas ārstēšanai ir C vitamīns. Tā mērķis ir toksīna inaktivēšana, tādējādi minimalizējot toksīna radītos bojājumus.

Difterijas toksīna ietekme uz C vitamīnu in vitro

Pētījums ar jūrascūciņām: jūrascūciņas, kurām bija zemas C vitamīna rezerves un kurām tika dota nāvējoša difterijas toksīna deva, nomira ātrāk nekā tās, kuras lietoja parastu uzturu.

Jūrascūciņas, kurām tika ievadītas lielas C vitamīna devas, izdzīvoja pat tad, ja tām tika injicētas vairākas nāvējošas toksīna devas.

1971. gadā dr. Klenners ziņoja par gadījumu, kad meitene tika izārstēta no difterijas, intravenozi ievadot C vitamīnu. Divi citi bērni, kuri nesaņēma C vitamīnu, nomira. Visi trīs saņēma arī difterijas antitoksīnu. Vairāk par šo gadījumu lasiet šeit.

Tekstā minēts: “Trīs bērni, kas dzīvoja vienā apkaimē, saslima ar difteriju. Visiem trim bērniem bija dažādi ārsti. Mūsu aprūpē esošajai mazai meitenītei intravenozi iedeva 10 gramus askorbīnskābes ar 50 c.c. šļirci ik ​​pēc 8 stundām pirmās 24 stundas un pēc tam ik pēc 12 stundām vēl divas reizes. Pēc tam viņai ik pēc divām stundām iedeva vienu gramu askorbīnskābes. Viņa izdzīvoja un tagad ir medmāsa. Pārējie bērni askorbīnskābi nesaņēma un abi nomira. Mūsu mazais pacients saņēma arī 40 000 vienību difterijas antitoksīna, kas tika ievadīts intraperitoneāli. Arī abem pārējiem bērniem tika ievadīts antitoksīns.”

Diemžēl pētījumi par C vitamīna efektivitāti difterijas ārstēšanā beidzās līdz ar difterijas vakcīnas ieviešanu tirgū.

Ažiotāžas iemesls

Ik gadu bērni diemžēl mirst no dažādām infekcijas slimībām, neskatoties uz vakcinācijas stāvokli. Kov vakcinācijas laiks skaidri parādīja, ka injekcijas var dažādi ietekmēt cilvēka organismu. Viens nomirst dažu dienu laikā, bet cits lepni staigā un stāsta, ka ir vesels un pasargāts.

Svarīgi atzīmēt, ka BKUS, kur tika stacionēts puisītis, ārstējās arī viņa abas māsas, kas arī nebija vakcinētas. Un abas divas ir dzīvas, lai gan arī bijušas saslimušas ar difteriju.

Neviens ārsts un medicīnas iestāde neveiks pilnu organisma un ķermeņa fizisko pārbaudi, lai pārliecinātos, ka tieši šis cilvēks var saņemt konkrēto vakcīnu. Nav un nevar būt viena universāla deva un preparāts visiem. Un neviens, izņemot pašus vecākus, nebūs atbildīgs par vakcinācijas izraisītajām blakusparādībām. Neviens ārstējošais ārsts neparakstīs papīrus, ka uzņemas pilnu atbildību par bērna veselības stāvokli pēc jebkuras vakcinācijas. Jo ārsti zina, ka neviena vakcīna nedod garantijas – nav garantijas, ka pasargās un nav garantijas, ka nebūs smagu blakņu.

Bet kādēļ tāda ažiotāža par vienu nāves gadījumu (ja ik gadu ir vismaz viens nāves gadījums no difterijas, par ko skaļi nerunā)?

Iespējamā atbilde: Latvija ir piekritusi būt par vienu no piecām pilotvalstīm, kas centīsies ieviest tā saukto Vakcinācijas pasi.

Tā teikt, no kov pasēm uz Vakcinācijas pasēm. Viss ir procesā.

“EVC būs pieejams dažādos formātos – tas tiks izgatavots uz vietas, nosūtīts pa pastu vai digitāli lejupielādējams viedtālrunī, padarot to viegli pieejamu un izmantojamu pēc nepieciešamības. Tajā būs iekļauta visaptveroša vakcinācijas vēsture, tostarp detalizēti tekstuāli ieraksti, skenējams QR kods un lejupielādējama iegūtā metadatu informācija. Šie digitālie elementi – QR kods un metadati – tiks droši parakstīti, lai saglabātu to autentiskumu un integritāti. Turklāt katrs vakcinācijas ieraksts būs saistīts ar sākotnējo pamatierakstu, ko uztur uzticama veselības aprūpes organizācija, nodrošinot datu ticamību.”

Pašlaik slimnīca un citas iestādes, kas ir finansiāli ieinteresētas šajā projektā, izmanto šo vienu gadījumu saviem pilotprojekta ieviešanas mērķiem. Jau tiek īstenotas reklāmas kampaņas, iebiedēšanas taktikas un centieni vakcināciju pataisīt par obligātu pasākumu bērniem (un tad arī pieaugušiem).

Un kas notiek, kad cilvēks nevar lemt par to, kas nonāk viņa organismā? Cik liela brīvība ir šim cilvēkam? Domājam, pētām un analizējam. Jebkurai medicīniskai manipulācijai ir jābūt izpētītai, skaidri pamatotai un individuāli izstrādātai katram cilvēkam personīgi.

Papildus izpētes materiāli

Imunizācijas programma 2008.- 2010.gadam

Par Imunizācijas valsts programmu 2000.-2005.gadam

Vakcīnu izraisošās neiroloģiskās komplikācijas

CDC Pinkbook: diphtheria

Nacionālā medicīnas bibliotēka: difterija

“Infekcijas slimības – difterija”

Difterijas toksoīds

PVO laboratorijas rokasgrāmata “Difterijas un citu saistīto slimību diagnostika

Infekcijas

Difterijas uzliesmojums stipri imunizētā sabiedrībā

Difterijas salīdzinošā seroepidemioloģija sešās Eiropas valstīs un Izraēlā

Revakcinācija pret difteriju un stingumkrampjiem: nav pierādījumu par nepieciešamību pieaugušajiem

Dissolving Illussions – Diphtheria (73. lpp)

Last modified: 25. septembris, 2024