Kombinētā dift-polio-garā klepus-b hepatīta vakcīna

Trešā pote, kas saskaņā ar SPKC Vakcinācijas kalendāru, bērna vecākiem piekrītot, tiek injicēta zīdaiņiem, ir kombinētā vakcīna. Tā sevī ietver sekojošas komponentes: difterija, stingumkrampji, garais klepus, poliomielīts, B tipa Haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts. Kombinēto vakcīnu tiek piedāvāts ievadīt trīs reizes: divu, četru un sešu mēnešu vecumā.

Skatīt SPKC oficiālo vakcinācijas kalendāru:

Tiek apskatītas tā ražotāja vakcīnas lietošanas instrukcijas un zāļu sastāvs, kas ir valsts iepirktas 2020. – 2021. gadam:

Vakcīnas apraksts

Kombinētās potes nosaukums ir Infanrix hexa (DTaP-IPV-Hib-HB), kas ir difterijas (D), stingumkrampju (T), garā klepus (acelulārs komponents) (Pa), B hepatīta (rDNS) (HBV), poliomielīta (inaktivēta) (IPV) un b tipa Haemophilus influenzae (Hib) konjugāta vakcīna.

Veselas 6 (!) slimības vienā vakcīnā.

Vakcīnas ražotājs ir GlaxoSmithKline Biologicals S.A., izcelsmes valsts: Beļģija.

Reģistrācijas nr. – EU/1/00/152/005

Reģistrācijas datums – 23.10.2000.

Reģ. apliecība derīga līdz – Uz neierobežotu laiku

Par sērijas izlaidi atbildīgais ražotājs – GlaxoSmithKline Biologicals S.A.,

Valsts – Beļģija

Tās lietošanas instrukcija latviešu valodā ir pieejama PDF formātā Zāļu reģistrā – Šeit

Ražotāja informatīvais dokuments par šo vakcīnu angļu valodā pieejama šeit.

Vēl lietošanas instrukcija angļu valodā, bet jau savādāka izskata pieejama Eiropas Medicīnas Aģentūras mājaslapā – šeit.

Par vakcīnu lasiet Eiropas Medicības Aģentūras mājaslapā: šeit.

Par difteriju lasiet šeit.

Par stingumkrampjiem šeit.

Par garo klepu šeit.

Par B hepatītu lasiet šeit.

Par poliomielīta lasiet šeit.

Par B tipa Haemophilus influenzae (Hib) infekciju lasiet šeit.

Vakcīnas sastāvs

ZVA mājaslapā pieejamajā lietošanas instrukcijā norādītas sekojošas sastāvdaļas:

• Difterijas toksoīds, kas adsorbēts uz hidratēta alumīnija hidroksīda.
• Tetanusa toksoīds, kas adsorbēts uz hidratēta alumīnija hidroksīda.
• Bordetella pertussis antigēni:
  • Garā klepus toksoīds, kas adsorbēts uz hidratēta alumīnija hidroksīda
  • Filamentais hemaglutinīns, kas adsorbēts uz hidratēta alumīnija hidroksīda
  • Pertaktīns, kas adsorbēts uz hidratēta alumīnija hidroksīda
• B hepatīta vīrusa virsmas antigēns, kas ražots rauga šūnās (Saccharomyces cerevisiae) ar rekombinantās DNS tehnoloģiju un adsorbēts uz alumīnija fosfāta.
• Poliovīruss (inaktivētu):
  • 1.tipa (Mahoney celmu), kas pavairots VERO šūnās
  • 2.tipa (MEF-1 celmu), kas pavairots VERO šūnās
  • 3.tipa (Saukett celmu), kas pavairots VERO šūnās
• b tipa Haemophilus influenzae polisaharīds (poliribozilribitola fosfātu, PRP), kas absorbēts uz hidratēta alumīnija hidroksīda un konjugēts ar tetanusa toksoīdu kā nesējproteīnu.

CDC mājaslapā informācijas sadaļā par difteriju norādīts: “Difterijas toksoīdu iegūst, audzējot toksigēnās C. difhtheriae šķidrā vidē. Filtrātu inkubē ar formaldehīdu, lai pārveidotu toksīnu par toksoīdu, un pēc tam adsorbē uz alumīnija sāls.”

Tā kā lietošanas instrukcijā norādīts šāds teikums: “Vakcīna var saturēt formaldehīda, neomicīna un polimiksīna, ko izmanto ražošanas procesā, paliekas”, rodas atbilde, kādēļ vakcīnas sastāvā atrodams formaldehīts.

Kā redzams, šajā vakcīnā ļoti daudz sastāvdaļu, ko izvērsti aplūkosim zemāk. Konkrētajā vakcīnā ir ievērojams alumīnija daudzums:

• Alumīnija hidroksīds – 2,5 mg
• Alumīnija fosfāts – 0,32 mg

Kāpēc nepieciešams izmantot alumīniju? Jo ar pašu slimību ierosinātājiem, kas ir inaktivēti vai izmantoti tikai daļēji (piemēram, tikai ārējais apvalks), nav pietiekami, lai organismā rastos imūnatbilde. Tādēļ tiem tiek pievienots alumīnijs, lai organisms reaģētu uz vakcīnas sastāvā esošajām vielām.

Kā skaidro Eiropas medicīnas aģentūra: “Vakcīna ir “adsorbēta”. Tas nozīmē, ka aktīvās vielas tiek fiksētas uz alumīnija savienojumiem, lai stimulētu labāku reakciju.”

Par to, ka alumīnijs ir toksisks cilvēka smadzenēm un arī to, ka vakcīnās esošais alumīnijs iespaido organismu, lasāms profesora Krisa Ekslija (Chris Exley) pētījumā. Alumīnija ietekmi uz organismu šis profesors pēta jau vairāk kā 30 gadus – pētījums.

Kā viņš norāda savā pētījumā par alumīnija daudzumu vakcīnās un to, ka faktiskais tā daudzums ir daudz lielāks nekā lietošanas instrukcijā norādīts: “Vakcīnas nozares literatūrā (piemēram šeit) parasti norāda individuālās vakcīnas alumīnija saturu kā alumīnija (nevis alumīnija sāls) daudzumu (svaru) uz vakcīnas tilpuma vienību (parasti 0,5 ml). Rūpniecība to dara, lai ņemtu vērā faktu, ka polimēru alumīnija sāļiem, kas tiek izmantoti kā palīgvielas vakcīnās, nav stingru molekulmasu. Viņi sagatavo skābju sagremoto palīgvielu materiālus un mēra to kopējo alumīnija daudzumu, izmantojot ICP MS. Tas nav izskaidrots vakcīnas lietošanas instrukcijā, tādējādi var radīt neskaidrības, jo hidratētā alumīnija sāls (piemēram, alumīnija oksihidroksīda, alumīnija hidroksifosfāta un alumīnija hidroksifosfātu sulfāta) svars jebkurā vakcīnas preparātā faktiski ir apmēram desmit reizes lielāks. Alumīnija sāls ir galvenā vakcīnas sastāvdaļa (pēc ūdens), un tā lielais saturs ir iemesls, kāpēc vakcīnas preparāti pēc izskata vienmēr ir duļķaini.

Kā piemēru ražotājs GlaxoSmithKline norāda, ka Infanrix Hexa satur 0,82 mg alumīnija vienā vakcīnā (0,5 ml). Tādējādi alumīnija sāls svars šajā vakcīnā ir aptuveni 8 mg, kas ir aptuveni desmit reizes lielāks par visu pārējo vakcīnas sastāvdaļu svaru.

Vakcīna, kas papildināta ar alumīniju, būtībā ir ļoti augsta alumīnija sāls koncentrācija (8 mg / 0,5 ml vai 16 mg / ml vai 16 g / L), kurā ir slēgti tikai μg citu vakcīnas komponentu, ieskaitot antigēnus un citas palīgvielas.

Argumentējot par alumīnija esamību vakcīnās un tā “dabiskumu”, parasti izsaka faktu, ka zīdainis saņem alumīnija devu (caur kuņģi nevis ar injekcijas palīdzību) caur mātes pienu. Kā norāda profesors Kriss Ekslijs: “56. dienā zīdainis saņem vienreizēju 0,82 mg alumīnija devu “Infanrix Hexa” vakcīnā, kas ir trīs reizes lielāka par alumīnija daudzumu, ko zīdainis saņēmis visu 55 dzīves dienu laikā pirms vakcinācijas. Ir labi zināms, ka mākslīgie maisījumi zīdaiņiem ir stipri piesārņoti ar alumīniju, un sliktākajā gadījumā zīdaiņi, kurus baro tikai ar mākslīgo pārtiku no pašas dzimšanas, katru dienu uzņems 0,030 mg alumīnija caur ēdienu. Pat šajā gadījumā sistemātiski pieejamā alumīnija iedarbība vakcinācijas dienā ir 25 reizes augstāka, izmantojot vakcīnu, nevis uzturu (mākslīgo piena maisījumu).”

Faktiski tikai viena “Infanrix Hexa” vakcīnas deva nozīmē zīdaiņa organisma pakļaušanu smagai, straujai alumīnija iedarbībai.

Šīs vienreizējas vakcīnas deva ir līdzvērtīga alumīnija iedarbībai, ko zīdainis saņemtu no 150 dienu barošanas ar krūti.

Pie tam ir būtiski uzsvērt, ka iepriekšminētajā 150 dienu periodā zīdainis būtu saņēmis vēl divas šīs vakcīnas devas + vēl papildu citas vakcīnas.

Šajā rakstā Kriss Ekslijs uzsver, ka vienas “Infanrix Hexa” devas ievadīšana zīdainim ir vienāda ar 164 reizes lielāku dienas devu alumīnija, ko zīdainis uzņem ar mātes pienu. Pat ja ir pieļaujams, ka vakcīnas injekcijas vietā tiek saglabāts nereāli liels alumīnija daudzums (teiksim, piemēram, 40% no ievadītā alumīnija), alumīnija dienas deva “Infanrix Hexa” ir 100 reizes lielāka nekā zīdainis saņem, zīdot krūti. Tā ir alumīnija milzu iedarbība uz zīdaiņa organismu, kas neizbēgami izraisa alumīnija saglabāšanos zīdaiņa audos, ieskaitot galvas smadzenes.

Vai ģimenes ārsti, pediatri un vakcinācijas kabinetos strādājošās medmāsas ir informētas par šiem faktiem? Tātad – zīdainis šīs vienas kombinētās vakcīnas devas saņems tikpat daudz alumīnija kā būtu saņēmis 150 dienu jeb 5 mēnešu laikā zīdot krūti. Vai šī milzīgā alumīnija deva nekādi nevar iedarboties uz zīdaiņa organismu, kuram vēl visas organisma funkcijas nav līdz galam attīstījušās? Kā ārsti var būt par to pārliecināti? Ja ir pārliecināti, tad jau viņi var nodrošināt vecākus ar tādiem pētījumiem, kas apstiprinātu, ka šāds alumīnija daudzums nevar negatīvi ietekmēt zīdaiņa smadzenes. Tāpat arī informāciju, kas noliegtu to, ka autistu smadzenēs atrastais pārlieku lielais alumīnija daudzums nav saistīts ar konsekvento vakcināciju līdz gada vecumam, kurās lielākoties viena no sastāvdaļām ir alumīnijs/alumīnija sāļi. Ja tas tā nav, tad ģimenes ārstiem ir jāspēj nodrošināt vecāki ar pārliecinošiem faktiem, pētījumiem, datiem.

Norādītas šādas vakcīnas palīgvielas:

• Bezūdens laktoze (Lactose anhydrous)
• Nātrija hlorīds (Sodium chloride)
• Vide 199 (Medium 199)

CDC norāda: “Sanofi vienkomponentu vakcīnai vīrusi tiek audzēti pērtiķu nieru audu kultūrā (Vero šūnu līnija) un inaktivēti ar formaldehīdu. Vakcīna satur 2-fenoksietanolu kā konservantu un nelielā daudzumā neomicīnu, streptomicīnu un polimiksīnu B.”

Izrādās, ka šajā vakcīnā ir zaļo pērtiķu DNS un vēl tādas papildvielas vielas kā 2-fenoksietanols un streptomicīns, kas nav minēti lietošanas instrukcijā ne latviski, ne arī angliski.

B tipa Haemophilus influenzae polisaharīds absorbēts uz hidratēta alumīnija hidroksīda un konjugēts ar stingumkrampju toksoīdu. Ir pamatots iemesls tam, kādēļ polisahorīdam nepieciešams nesējproteīns. Konjugētās vakcīnas ir īpaša vakcīnu klase. Hemofīlās baktērijas kapsula ir ogļhidrāts (polisaharīds). Vakcīnas izstrādes sākumposmā izrādījās, ka nav iespējams izveidot efektīvu polisaharīdu vakcīnu, jo imūnsistēma kaut kādu iemeslu dēļ nav gatava radīt antivielas pret ogļhidrātiem. Lai atrisinātu šo problēmu, polisaharīdam ir pievienots proteīns (parasti tam izmanto difteriju vai stingumkrampju toksoīdu), un tādējādi imūnsistēma papildus antivielām no olbaltumvielām rada ogļhidrātu antivielas. Pēc tāda paša principa izstrādātas konjugētās pneimokoku un meningokoku vakcīnas.

Kas ir formaldehīts?

Formaldehīds ir bezkrāsaina indīga gāze, kas sintezēta, oksidējot metanolu, un ko izmanto kā antiseptisku, dezinficējošu, histoloģiski fiksējošu universāla lietojuma ķīmisku reaģentu laboratorijas vajadzībām. Formaldehīds viegli šķīst ūdenī un parasti tiek izplatīts kā 37% šķīdums ūdenī, ko sauc par formalīnu.10% formaldehīda šķīdums ūdenī tiek izmantots dezinfekcijai un kā līdzeklis bioloģisko paraugu saglabāšanai. Vides ziņā formaldehīds var atrasties atmosfērā, ugunsgrēku dūmos, automašīnu izplūdes gāzēs un cigarešu dūmos. Lielā daudzumā organismu, ieskaitot cilvēkus, normālos vielmaiņas procesos rodas neliels šīs vielas daudzums.

To izmanto mēslojuma, papīra, saplākšņa un urīnvielas-formaldehīda sveķu ražošanā. To lieto arī kā konservantu dažādos pārtikas produktos un daudzos produktos, ko izmanto ap māju, piemēram, antiseptiķi, zāles un kosmētika.

Formaldehīda iedarbība ir saistīta ar vēzi un plaušu slimībām. Neskatoties uz formaldehīda nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, formaldehīda izraisītās slimības pamatā esošie mehānismi lielākoties nav zināmi.

Vairāk par šo vielu lasiet šeit.

Kas ir bezūdens laktoze?

Laktoze ir piena cukurs. Tas ir disaharīds, kas sastāv no vienas galaktozes un vienas glikozes molekulas. Farmaceitiskajā rūpniecībā laktozi izmanto tablešu veidošanā, jo tai ir lieliskas saspiežamības īpašības. To izmanto arī atšķaidītāja pulvera ražošanai sausā pulvera inhalācijām.

Laktoze ir visu piena produktu sastāvā un arī tajos produktos, kuru ražošanai izmantots piens, piem., piena šokolāde.

Vairāk par šo vielu lasīt šeit.

Viela pārdomām – vai tik plaši izplatīta laktozes nepanesība bērniem nevar būt saistīta ar šo kombinēto vakcīnu, kuras sastāvā ir arī laktoze? Ja šī viela ir vakcīnas sastāvā un pašas vakcīnas mērķis, lai imunitāte reaģē un sāk izstrādāt antivielas, tad loģiski būtu secināt, ka arī laktoze kā tāda kļūst par “iebrucēju” pret kuru ir jāsāk “cīņa”.

Kas ir Vide 199 jeb Medium 199?

Barotne199 bija pirmā barības uzturviela, ko 1950. gadā izstrādāja Morgans, Mortons un Pārkers. Šī sarežģītā vide bija īpaši izstrādāta uztura pētījumiem par primāro cāļu embriju fibroblastiem, ja nav dotas piedevas. Tad tika novērots, kā audi varētu izdzīvot barotnē 199 bez seruma, bet nepieciešama ilgstoša šūnu kultivēšana un barotnes papildināšana ar serumu. Barotni 199 sagatavo ar Hanka sāļiem vai ar Ērles sāļiem. Barotni, ja to papildina ar serumu, var izmantot visdažādāko šūnu audzēšanai. Barotni 199 pašlaik izmanto nepārveidoto šūnu, vakcīnu un vīrusu ražošanā. Kā redzams zemāk attēlotajā attēlā, Barotnes 199 sastāvs ir ļoti plašs – ir uzskaitītas veselas 49 sastāvdaļas, kas iedalās neorganiskajos sāļos, aminoskābēs, vitamīnos un citās vielās. Izlasot šo, varētu šķist, kas tur sevišķs – aminoskābes un vitamīni ir dabīgas vielas mūsu organismā. Bet tieši tur jau tā lieta.

Vispārzināms, ka vakcīnas mērķis ir radīt imunitātes reakciju uz antigēnu – svešķermeni, kas nonāk organismā, tādējādi izstrādājot antivielas. Taču, ja vakcīnas sastāvā ir vielas, kuras organisms pats izstrādā vai uzņem, kas ir nepieciešamas tā darbībai un uzturēšanai, no loģikas izriet, ka katru reizi, kad bērns lietos pārtikā produktus, kuros ir attiecīgie vitamīni un aminoskābes (kas ir arī vakcīnas sastāvā), imūnsistēma to klasificēs kā antigēnu un sāks producēt antivielas, tādā veidā radot organismā dažāda veida alerģiskas reakcijas kā, piemēram, izsitumus, ekzēmu, dermatītu, nātreni, kas būtībā ir organisma mēģinājumi atbrīvoties no nevajadzīgajām vielām un toksīniem, jo āda ir cilvēka ķermeņa lielākais orgāns. Kā arī – vai tas gadījumā nesamazinās spēju uzņemt vitamīnus no pārtikas tieši tā iemesla dēļ, ka organisms šos vitamīnus klasificēs kā antigēnus? Šāda tipa jautājumi būtu jāuzdod savam ģimenes ārstam, lai noskaidrotu viņa kā profesionāļa viedokli ar pamatotiem pētījumiem un zinātniskajām publikācijām. Ja organisms sāk izstrādāt antivielas pret vielām, ko pats ražo, rodas autoimūnās saslimšanas, kas mūsdienās ir ļoti izplatītas ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem.

Piemēram, barotnes 199 sastāvā ir tāds svarīgs ūdenī šķīstošs vitamīns kā folijskābe jeb folskābe, kas nepieciešams cilvēka imūnsistēmas un sirds un asinsvadu sistēmas normālai attīstībai un darbībai. Cilvēki un dzīvnieki nespēj savos organismos sintezēt folijskābi un uzņem to ar barību vai arī izmanto zarnu mikrofloras sintezēto folijskābi.

Rodas pārdomas par to, vai ir pieejams kāds pētījums par Barotnes 199 sastāva drošumu un tās sastāva ietekmi uz cilvēka organisma spējām uzņemt caur pārtiku barotnes sastāvā esošos vitamīnus un aminoskābes.

Vairāk par šīs vielas izvērsto sastāvu lasīt šeit.

Salīdzinot lietošanas instrukcijas latviešu valodā un ražotāja izdoto informatīvo dokumentu angļu valodā, izrādās, ka lietošanas instrukcijā nav norādītas papildu sastāvdaļas, ko ir norādījis ražotājs savā dokumentā angļu valodā. Lietošanas instrukcijā latviešu valodā nav minētas šādas sastāvdaļas: Polisorbāts 80 un Polisorbāts 20!

Kas ir Polisorbāts 80?

Vēl pazīstams kā Polyoxyethylene-sorbitan-20-monooleate un Tween 80, tā E apzīmējums ir E433.

Pats par sevi polisorbāts ir nekaitīgs sorbīts, taču tas tiek apstrādāts ar kancerogēnu etilēnoksīdu. To sauc par Polisorbātu 80, jo tas tiek apstrādāts ar 80 etilēna oksīda “daļām”. Jo lielāks skaitlis, jo vairāk etilēnoksīda izmantots apstrādei. Pēc tam šī viela tiek kombinēta ar dažādām taukskābēm.

Šo šķīstošo līdzekli plaši izmanto tādās barojošās vielās kā krēmos, ziedēs, losjonos un daudzos medicīniskos preparātos (piemēram, vitamīnu eļļās, vakcīnās un pretvēža līdzekļos) un kā piedevu tabletēs. Kaut arī tā kā kontaktalergēna nozīmīgums pēdējās desmitgadēs ir samazinājies, tas pašreiz ir nozīmīgs kā “slēpts” anafilaktoīdo reakciju izraisītājs.

Polisorbāts 80 tiek izmantots arī pārtikas industrijā tādos produktos kā saldējums, šokolādes batoniņos, gāzētos dzērienos, košļājamās gumijas, želatīns, majonēze, dažādas mērces, u.c.

Vakcīnās Polisorbāts 80 darbojas kā emulgators, lai visas sastāvdaļas šķidrumā vienmērīgi izlīdzinātos.

Farmakoloģijā Polisorbāts 80 tiek izmantots, lai zāles varētu šķērsot asins smadzeņu barjerai. Aizvien pieaug jautājums par to vai, ja Polisorbātu 80 lieto kā pārtikas piedevu, vai tas var ļaut toksiskām ķīmiskām vielām tikt cauri asins smadzeņu barjerai.

Turklāt šīs īpašības dēļ to bieži pievieno medikamentiem, kas paredzēti centrālajai nervu sistēmai. Tas, papildus alumīnijam, izskaidro arī to, kāpēc lielākā daļa vakcīnas blakusparādību ir neiroloģiski un psihiski traucējumi.

Saskaņā ar ražotāja toksikoloģisko ziņojumu, polisorbāts 80 ir kancerogēns un izraisa DNS mutācijas. Spriežot pēc eksperimentiem ar dzīvniekiem, tas noved arī pie kardioloģiskām izmaiņām, psiholoģiskām izmaiņām un svara zaudēšanas. Nav skaidrs, vai tas iekļūst organismā caur ādu, jo to plaši izmanto ziepēs, šampūnos un citos kosmētikas līdzekļos.

Šeit tiek ziņots, ka polisorbāts 80 var izraisīt anafilaktisko šoku.

Saskaņā ar Materiālu drošības un datu lapu (Material Safety and Data Sheet jeb MSDS) šajā vietnē polisorbāts 80 tika pārbaudīts ieelpojot un norijot, un tika pierādīts, ka tas ir nedaudz bīstams, ja nonāk saskarē ar ādu. MSDS neaptver polisorbāta ietekmi uz cilvēka, it īpaši – bērna organismu, ja tas tiek injicēts.

Vairāk par šo vielu lasiet šeit.

Kas ir Polisorbāts 20?

Polisorbāts 20 (Scattics, Alkest TW 20 un Tween 20, E432) ir aromātviela, virsmaktīvā viela, emulģējošs līdzeklis un šķīdinošs līdzeklis.

Tās pielietojums:

• Kā mitrinošs līdzeklis mutes pilienos, smidzinātājos.
• Kā palīgviela farmaceitiskos nolūkos, lai stabilizētu emulsijas un suspensijas.
• Filatelisti izmanto polisorbātu 20, lai noņemtu zīmogus no aploksnēm un paliekas no zīmogiem, nekaitējot pašam zīmogam.
• Tas tiek izmantots arī kā mitrināšanas līdzeklis gumijas presēs elastomēru rūpniecībā.

Lai arī Polisorbāts 20 iegūts no dabīgām sastāvdaļām, tas nav dabīgs, bet gan etoksilēts savienojums.

Vairāk par šo vielu – šeit.

Papildus augstākminētajām sastāvdaļām, vecāki reti tiek informēti, ka kombinētās potes sastāvā ir arī antibiotikas. Lai gan lietošanas instrukcijā norādīts, ka tā daudzums ir minimāls (bet nav norādīts precīzi, cik), tomēr vecākiem ir jābūt informētiem par šādu vielu esamību vakcīnās un, ka viņu bērni saņem pirmo antibiotiku devu (lai gan minimālu, tomēr caur injekciju nevis caur muti) jau divu mēnešu vecumā.

Kas ir neomicīns un polimiksīns?

Šīs vielas ir antibiotikas, kas ir ķīmisko vielu vai to maisījumu grupa, kas nogalina baktērijas un citus mikroorganismus vai kavē to vairošanos. Neomicīns pieder pie aminoglikozīdu antibiotikas grupas (kuru molekulas satur aminocukurus), bet polimiksīni jeb cikliskie polipeptīdi ir atsevišķa antibiotiku grupa.

Nepamatoti lietojot antibiotikas, organisms zaudē savas aizsargspējas, tiek traucēta imūnsistēmas darbība.

Neomicīns bloķē baktēriju olbaltumvielu sintēzi, galvenokārt saistoties ar baktēriju ribosomu 30S apakšvienību. Daudzās vakcīnās ir neliels daudzums neomicīna, lai ražošanas procesā novērstu baktēriju piesārņojumu. Neomicīns kā lokāls medikaments izraisa paaugstinātu sensibilizācijas ātrumu. Saskaņā ar NACDG, neomicīns ir trešais izplatītākais alergēns, kas bieži izpaužas kā aizkavēta tipa kontaktdermatīts.

Polimiksīns B ir salīdzinoši toksiskas antibiotikas, ar endotoksīnus neitralizējošām īpašībām. Kā norāda Pasaules veselības organizācija, vakcīnās esošās antibiotikas var izraisīt blakusparādības, bet nav oficiāli pieejama statistika, kas to apstiprinātu.

Arvien aktuālāks kļūst jautājums par tādu problēmu kā antibiotiku rezistence un tās potenciālajām sekām nākotnē. Kā zināms, daudzi zīdaiņi līdz gada vecumam saņem vairākas antibiotikas devas, ārstējot vidusauss iekaisumus (kas ir viena no izplatītākajām vakcinācijas komplikācijām), kā arī caur vakcīnu injekcijām pa taisno asinsritē nonāk neomicīna un polimiksīna antibiotiku paliekas. Ņemot vērā, ka 6 mēnešu laikā zīdainis saņem 3 šāda devas un vēl citas vakcīnas, kurās arī var būt antibiotiku paliekas, tad šis var kļūt jau par vērā ņemamu antibiotiku daudzumu.

Kontraindikcijas

Lietošanas instrukcijā pie “Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā” norādīts: “Pirms vakcinācijas pacients ir klīniski jāizmeklē un jāiepazīstas ar viņa medicīnisko vēsturi, uzmanību pievēršot iepriekšējai vakcinācijai un iespējamām blakusparādībām.”

Tas pats tiek minēts arī lietošanas instrukcijā angļu valodā: “Visām zālēm un vakcīnām ir riski un ieguvumi. Jūsu ārstam ir jāizvērtē iespējamos riskus jūsu bērnam, kas var parādīties pēc INFANRIX Hexa vakcīnas, samērojot ar sagaidāmajiem ieguvumiem.”

Vai ģimenes ārsts patiešām ir veicis kādus testus vai pārbaudes, lai spētu ar pilnu pārliecību pateikt, ka komplikāciju risks pēc šīs vakcīnas būs minimāls?

Vai 2 mēnešus veca zīdaiņa imunitāte ir pietiekami spēcīga, lai spētu izturēt 6 (!) dažādu slimību vienlaicīgu ievadīšanu organismā (neskaitot vēl tādas palīgvielas kā alumīnijs, formaldehīts u.c.). Pie tam divu mēnešu vecumā tie zīdaiņi, kuru vecāki piekrituši vakcinācijai, saņem (tajā pašā vizītē!) vēl vismaz vienu vakcīnu – rotavīrusu infekcijas vakcīnu vai/un pneinomoku vakcīnu.

Vai vecāki paši ir informēti par to, ka ir jāveic veselības stāvokļa novērtējums, lai būtu pārliecināti, ka viņu bērns nesaskarsies ar smagām komplikācijām pēc vakcinēšanas?

Vai ģimenes ārsts ņem vērā vecāku bažas un novērojumus pēc katras vakcinācijas un piefiksē to kā komplikāciju, vai drīzāk to noveļ uz “sakritību”?

Kontraindikāciju uzskaitījums no lietošanas instrukcijas:

“Paaugstināta jutība pret aktīvajām vielām un/vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām, vai formaldehīdu, neomicīnu un polimiksīnu.”

Vai ģimenes ārsts ir piedāvājis noskaidrot, vai bērnam nav alerģija uz minētajām vielām? Kādā veidā var zināt, kāda reakcija būs uz šīm vielām 2 mēnešu vecam zīdainim?

Lietošanas instrukcijā nav minēts, ka dažas no uzskaitītajām lietām patiesībā ir antibiotikas. CDC lapā norādīts: “Smaga alerģiska reakcija (piemēram, anafilakse) pret vakcīnas sastāvdaļu vai pēc iepriekšējas vakcīnas devas ir kontraindikācija šīs vakcīnas turpmākajām devām. Tā kā IPV satur nelielu daudzumu streptomicīna, neomicīna un polimiksīna B, cilvēkiem, kas ir jutīgi pret šīm antibiotikām, pastāv alerģiskas reakcijas iespējamība.”

Ja divus mēnešus vecs mazulis nav saskāries ar antibiotiku lietošanu, nav iespējams noteikt, vai mazulim būs alerģiska reakcija uz šīm antibiotikām.

“Paaugstināta jutība pēc iepriekšējas vakcinācijas ar difterijas, stingumkrampju, garā klepus, B hepatīta, poliomielīta vai Hib vakcīnām.”

“Infanrix hexa ir kontrindicēts, ja zīdainim vai mazam bērnam 7 dienu laikā pēc iepriekšējās vakcinācijas ar garā klepus komponenti saturošu vakcīnu ir bijusi neskaidras etioloģijas encefalopātija. Šādā gadījumā vakcinācija pret garo klepu ir jāpārtrauc un vakcinācijas kurss jāturpina ar difterijas- stingumkrampju, B hepatīta, poliomielīta un Hib vakcīnām.”

Lietošanas instrukcijā tiek norādīts, ka viena no vakcīnas komplikācijām ir ENCEFALOPĀTIJA (!) Encefalopātija ir patoloģisks stāvoklis, ko radījuši organiski galvas smadzeņu bojājumi.

Tālāk tiek norādīts, ka, neskatoties uz radušos encefalopātiju, ir jāturpina vakcinēt! Vai tādā gadījumā nevajadzētu veikt dažādus testus un veikt analīzes, lai noskaidrotu encefalopātijas iemeslu? Varbūt tā bija reakcija uz tādu palīgvielu kā alumīnijs? Šāda veida riskēšana ar bērna dzīvību ir nepieļaujama. Vecākiem ir jāpieprasa bērna pilns veselības stāvokļa izmeklējums, pilna imūnaina un alerģijas testu veikšana uz katru palīgvielu visām potenciālajām vakcīnām, kuras ģimenes ārsts vēlas injicēt bērnam.

“Infanrix hexa, tāpat kā citu vakcīnu ievadīšana ir jāatliek uz vēlāku laiku akūtu smagu slimību gadījumā, kas noris ar paaugstinātu temperatūru. Taču maznozīmīga infekcija nav kontrindikācija imunizācijai.”

Kā norāda pediatre Guna Deksne: “Paaugstināta temperatūra bērnam ir organisma atbildes reakcija uz kādu no infekcijām – vīrusu, bakteriālu. Šīs infekcijas var būt ļoti dažādas un var izraisīt arī ļoti augstu temperatūru un smagu stāvokli, bet ir vieglākas, kuru gadījumā bērns jūtas samērā labi.”

Nav iespējams novērtēt infekcijas nozīmīgumu, pamatoties tikai uz temperatūras noteikšanu un bērna vizuālo stāvokli. Visdrīzāk būtu jāatliek imunizācija, lai novērotu bērnu un pārliecinātos, ka organisms pats ticis galā ar infekciju.

Tālāk lietošanas instrukcijā tiek pievērsta liela uzmanība tieši garā klepus komponentu saturošai vakcīnai un no tās izrietošām komplikācijām:

“Ja ir ziņas par to, ka pacientam hronoloģiskā saistībā ar garā klepus komponentu saturošas vakcīnas saņemšanu ir radušies turpmāk norādītie simptomi, lēmums par imunizācijas turpināšanu ar vakcīnām, kas satur garā klepus komponentu, ir rūpīgi jāizvērtē:

• 48 stundu laikā pēc vakcinācijas bija ≥40°C temperatūra, kurai nevarēja noteikt citu cēloni;
• 48 stundu laikā pēc vakcinācijas bija kolapss vai šokam līdzīgs stāvoklis (hipotoniskahiporeaktīva epizode);
• neapturama, nepārtraukta raudāšana 3 stundas vai ilgāk 48 stundu laikā pēc vakcinācijas;
• 3 dienu laikā pēc vakcinācijas bija krampji ar paaugstinātu temperatūru vai bez tās.

Dažos gadījumos, piemēram, pie lielas saslimstības ar garo klepu, iespējamais pozitīvais vakcinācijas ieguvums kompensē iespējamo risku.”

Sadaļā “Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā” minēts: “Febrilie krampji pacienta anamnēzē, krampji vai zīdaiņa pēkšņās nāves sindroms (Sudden Infant Death Syndrome – SIDS) ģimenes anamnēzē nav kontrindikācija Infanrix hexa lietošanai. Rūpīgi jānovēro vakcinētās personas ar febrilajiem krampjiem anamnēzē, jo šāda blakusparādība var rasties 2 – 3 dienu laikā pēc vakcinācijas.”

Jāatzīmē, ka SIDS (zīdaiņa pēkšņās nāves sindroms), kam zinātnieki joprojām “nezina” izskaidrojumu, netiek norādīta kā kontraindikācija, lai vakcinētu ar Infanrix hexa. Tā kā nāve ir viena no vakcinācijas blakusparādībām, tad kā iespējams pārliecināties, ka tieši vakcīna nav pie vainas SIDS? Jebkurā gadījumā – ar tik nopietnām kaitēm un ģimenes slimības vēsturi būtu īpaši jāpievēršas zīdaiņa veselības stāvokļa noteikšanai.

Efektivitāte

Lietošanas instrukcijā norādīts: “Tāpat kā ar jebkuru vakcīnu, ne visām vakcinētajām personām var rasties aizsargājoša imūnreakcija.“

Vai pēc vakcinācijas tiek veikti antivielu testi, lai noskaidrotu, vai zīdainim ir izstrādājušās antivielas un viņš ir “pasargāts”?

Zīdainis tiek vakcinēts, bet atgriezeniskā saite (izņemot dažāda veida komplikācijas no vieglām līdz smagām) nav pieejama. Netiek veiktas analīzes, testi, lai noskaidrotu vakcīnas efektivitāti konkrētajam mazulim, un to, kā viņa organisms ir reaģējis uz vakcīnas sastāvu.

No lietošanas instrukcijas: “Infanrix hexa drošums un efektivitāte bērniem pēc 36 mēnešu vecuma nav pierādīta. Dati nav pieejami.”

Pārdomas – ja nav pierādīta šīs vakcīnas drošums bērniem pēc 36 mēnešu vecuma, tad kādā veidā var teikt, ka tā ir droša 2 mēnešus veciem bērniem?

Šajā pētījumā attēlots, ka, ja Hib vakcīna tiek ievadīta vienlaikus ar inaktivētu poliomielīta vakcīnu (IPV), tiek radīts ievērojami mazāk Hib antivielu nekā tad, ja tā tiktu ievadīta vienlaikus ar dzīvu poliomielīta vakcīnu.

Tika arī atklāts, ka bērniem, kuri vienlaikus tiek vakcinēti pret Hib un DTaP, rodas ievērojami mazāk stingumkrampju antivielu.

Līdzīgi secinājumi minēti arī šajā pētījumā, ka DTaP / Hib kombinētā vakcīna rada ievērojami mazāk antivielu pret Hib un stingumkrampjiem nekā tad, ja tās injicē atsevišķi.

Savukārt, šajā pētījumā norādīts, ka kombinētā DTaP / Hib vakcīna (ar acellulārā garā klepus vakcīnu) rada 10 reizes mazāk Hib antivielu nekā DTP ​/ Hib kombinētā vakcīna.

Ja Hib un DTaP tiek injicētā vienā un tajā pašā vietā, tad no Hib rodas 5-15 reižu mazāk antivielu nekā tad, ja tās injicētu dažādās ķermeņa zonās. DTaP rada ievērojami mazāk antivielu pret difteriju nekā DTP.

Šajā pētījumā norādīts, ka garā klepus vakcīna darbojas ne ilgāk kā 3 gadus, kā arī pētījumā norādīts: “Pieņemot, ka vakcīnas efektivitāte ir 85%, mēs aprēķinājām, ka tikai 10% bērnu, kas vakcinēti ar DTaP, būs imunitāte pret garo klepu 8,5 gadus pēc pēdējās devas.”

CDC norāda, ka garā klepus vakcīnas efektivitāte ir 80 – 85%.

Piemērs par garā klepus uzliesmojumu Spānijā 2011. gadā: 421 saslimšanas gadījums, galvenokārt bērni līdz viena gada vecumam. Lielākā daļa gadījumu (90%) – pilnībā vakcinēti. Pārnēsātāji lielākoties bija pilnībā vakcinēti bērni vecumā no 5 līdz 9 gadiem. Neviens nenomira, 8% bērnu tika hospitalizēti.

Šeit interesanti fakti par garā klepus epidēmiju Izraēlā neskatoties uz augsto vakcinācijas aptveri, kā arī garā klepus epidēmiju Kiprā 2003. gadā.

Šajā pētījumā norādīts, ka lielākā daļa bērnu līdz 6 mēnešu vecuma inficējas tieši no saviem pilnīgi vakcinētajiem brāļiem un māsām.

Pēc CDC datiem par 2013. gada garā klepus saslimšanu Amerikā – lielākā daļa saslimušo bija tieši vakcinētie, kas saņēmuši vismaz 1 vakcīnas devu.

Kā attēlo šis CDC pētījums, vakcinētajiem bērniem garais klepus var izpausties asimptomātiski, un līdz ar to – grūti identificējams kā garais klepus, un šie bērni kļūst par garā klepus pārnēsātajiem bērnudārzos un citās vietās, kur viņi uzturas.

To pašu CDC min arī saistībā ar lielākiem bērniem – pusaudžiem un pieaugušajiem – ka viņiem garais klepus var izpausties asimptomātiski t.i. bez klasiskajām garā klepus pazīmēm. Līdz ar to cilvēki nemaz nezina, ka viņi slimo ar garo klepu un kļūst par šīs slimības pārnēsātājiem.

“Pusaudži, pieaugušie un bērni, kurus daļēji aizsargā vakcīna, var inficēties ar B. pertussis, bet viņiem var būt vieglāka slimība nekā zīdaiņiem un maziem bērniem. Garā klepus infekcija šīm personām var būt asimptomātiska vai izpausties kā slimība, sākot no viegla klepus līdz klasiskam garajam klepum ar pastāvīgu klepu (t.i., ilgst vairāk nekā 7 dienas).”

“Kaut arī gados vecākiem cilvēkiem slimība var būt vieglāka, inficētie cilvēki var pārnest slimību citām uzņēmīgām personām, ieskaitot neimunizētus vai nepilnīgi imunizētus zīdaiņus. Vecāki cilvēki bieži tiek konstatēti kā pirmie garā klepus pārnēsātāji mājsaimniecībā, un bieži tieši viņi ir bērnu infekcijas avots.”

Svarīgi arī pieminēt, ka stingumkrampju vakcīna neveido tā saukto “pūļa imunitāti” un nevakcinētais cilvēks nevar inficēt citus ar stingumkrampjiem. Diemžēl šo faktu daudzi vecāki nezina. To skaidro arī CDC: “Tā kā pūļa imunitātei nav nozīmes indivīdu aizsardzībā pret stingumkrampjiem, ir nepieciešama vakcinācija, lai nodrošinātu katra indivīda aizsardzību.”

Par to, cik efektīva ir katra indivīda aizsardzība, ārsti pamatojas uz aizsargājošu antivielu līmeni, kas ir 0.01 IU/ml, bet vai cilvēki ir informēti, ka šis skaitlis ir ņemts par pamatu no eksperimenta ar jūrascūciņām, kas tika veikts 1937. gadā? Balstoties uz eksperimentiem ar jūrascūciņām, šis skaitlis tika ekstrapolēts cilvēkiem. Šajā pētījumā var apskatīt saslimšanu ar stingumkrampjiem cilvēkam, kam antivielu līmenis bija 278 (!) reizes lielāks par aizsardzības līmeni (0.01 IU/ml)!

Tas, ka ar stingumkrampjiem var saslimst arī vakcinēts cilvēks, norāda CDC:

Arī šis pētījums norāda: “Lai arī dati par neitralizējošo antivielu aizsargājošo līmeni cilvēkiem ir ārkārtīgi ierobežoti, dati par dzīvniekiem izmantoti, lai pamatotu pārliecību, ka 0,01 antitoksīna vienība / ml ir aizsargājoša.” Turpat tālāk pieminēts smags stingumkrampju gadījums 35 gadus vecam vīrietim, kuram antivielu līmenis bija 16 reizes lielāks par par aizsardzības līmeni (0.01 IU/ml).

Vēl viens piemērs, ka augsts antivielu titrs (100 reizes augstāks nekā aizsardzības līmenis) nepasargāja cilvēku no saslimšanas ar stingumkrampjiem: “Šajā ziņojumā aprakstīts smags ģeneralizēts stingumkrampju gadījums 29 gadus vecam vīrietim, kurš bija saņēmis primāro vakcinācijas sēriju kā bērns un divas revakcinācijas injekcijas. Serumā, kas iegūts pirms stingumkrampju imūnglobulīna ievadīšanas, pret stingumkrampjiem antivielu titri bija vairāk nekā 100 reizes lielāki par aizsargājamo līmeni.”

Savukārt difterijas vakcīnai aizsargājošs antivielu titrs ir no 0,01 līdz pat 0,1 IU/ml.

Šajā pētījumā Zviedrijā pētnieki bija veikuši antivielu līmeņa mērījumus vakcinētiem bērniem. 48% cilvēku, kuri zīdaiņa vecumā saņēma 3 vakcīnas devas, antivielu līmenis bija zemāks par 0,01 SV / ml. Starp sešgadniekiem tas bija 15%. Starp 16 gadus veciem bērniem, kuri papildu zīdaiņu vakcinācijai tika arī revakcinēti, 24% antivielu līmenis bija zemāks par 0,01.

Iespējams, ka zemais antivielu līmenis Zviedrijā ir saistīts ar faktu, ka garā klepus sastāvdaļa tika izslēgta no vakcīnas 70. gados. Tā kā garā klepus toksīns pats ir palīgviela, tā izslēgšana padara difterijas vakcīnu mazāk efektīvu.

Imūnreakcija uz revakcināciju 16 gadus vecu cilvēku vidū bija daudz sliktāka nekā 6 gadus veciem bērniem, kaut arī 16 gadus veci jaunieši bija saņēmuši 2,5 reizes lielāku devu. Pētījuma autoriem nav izskaidrojuma šai parādībai.

Tiek uzskatīts, ka antivielu līmenis, kas lielāks par 1 SV / ml, nodrošina aizsardzību 10 gadus. Tikai 50% 16 gadus vecu un 22% desmit gadu veci pacienti pēc vakcinācijas bija sasnieguši šo antivielu līmeni.

Antivielu līmenis pazeminās par 20–30% gadā. Bērniem tas samazinās vēl ātrāk. Ja 94% bērnu vecumā no 15 mēnešiem antivielu līmenis bija lielāks par 1 SV / ml, pēc 4 gadiem vidējais līmenis antivielās bija tikai 0,062.

Šeit ir vēl viens pētījums par Zviedriju un difterijas potes efektivitāti. Kā izrādījās pēc antivielu līmeņa izmērīšanas 2400 cilvēkiem Zviedrijā, 19% divdesmitgadnieku un jaunākiem nebija imunitātes pret difteriju. Starp cilvēkiem virs 40 gadiem tikai 15% cilvēku bija pietiekams antivielu līmenis. Gados vecāku cilvēku vidū imunitāte trūka 81% sieviešu un 56% vīriešu. Vidēji pieaugušo vidū 70% sieviešu un 50% vīriešu antivielu līmenis bija zemāks par 0,01 SV / ml.

Un šeit ir dati no Indijas, vairāk vai mazāk vienīgās valsts pasaulē, kur joprojām pastāv difterija. Neskatoties uz vispārējo vakcināciju, kopš 80. gadiem difterijas sastopamība nav vērā ņemami samazinājusies.

Hib polisaharīdu vakcīna tika licencēta ASV 1985. gadā. Klīniskajā pētījumā Somijā tika atklāts, ka vakcīna ir neefektīva bērniem līdz 2 gadu vecumam, un tā ir 80% efektīva no 2 līdz 3 gadu vecumam. Pirms licencēšanas vienīgajā pētījumā Amerikas Savienotajās Valstīs 16 000 bērnu starpā netika konstatēts, ka vakcīna ir efektīva, tāpēc, pamatojoties uz Somijas pētījumu, tā tika licencēta tikai bērniem, kas vecāki par 2 gadiem (lai gan vairums gadījumu bija bērniem, kas jaunāki par gadu). Kad vakcīna tika licencēta, randomizēts izmēģinājums nebija iespējams. Tā kā Hib ir reta slimība, joprojām ir grūti veikt šādu pētījumu, jo tas prasa daudz dalībnieku, lai būtu iespējams nākt klajā ar pārliecinošiem rezultātiem.

Novērojošā pētījumā Minesotā izrādījās, ka šīs vakcīnas efektivitāte ir negatīva, un ka tā palielinot slimības risku par 58%.

Turpinot par B tipa Haemophilus Influenzae vakcīnas efektivitāti, var pieminēt Lielbritānijas gadījumu. Lielbritānijā Hib vakcinācija sākās 1992. gadā, pēc tam saslimstības līmenis strauji kritās, bet no 1999. gada atkal sāka pieaugt. No 1993. līdz 2001. gadam tika ziņots par 443 Hib gadījumiem – 82% saslimušo bija pilnībā vakcinēti. Vakcīnas efektivitāte bija 56,7%.

Zīdaiņu vecumā vakcinētiem pacientiem efektivitāte bija zemāka nekā tiem, kas vakcinēti pēc gada vecuma. Vakcīnas efektivitāte samazinājās 2 gadus pēc vakcinācijas. Efektivitāte bērniem, kas dzimuši pēc 2000. gada, bija zemāka nekā bērniem, kas dzimuši agrāk.

Efektivitāte ar DTap-Hib kombinēto vakcīnu vakcinētajiem cilvēkiem bija zemāka nekā tiem, kas vakcinēti ar citām vakcīnām.

Līdzīgi aprakstīts arī par Kanādu (pilsēta Ontario), kur sākotnēji saslimšanas gadījumi samazinājās par 57% pēc vakcinācijas ieviešanas, bet f serotipa sastopamība pieauga 2,4 reizes, savukārt celmu skaits bez kapsulām – trīs reizes. Hib sastopamība bērniem līdz 5 gadu vecumam samazinājās par 7% gadā, un celmi, kas nesatur kapsulas, 5 līdz 19 gadus veciem bērniem palielinājās par 7% gadā. Kopumā hemofilās infekcijas sastopamība nav daudz mainījusies, vienkārši ir samazinājies meningīta biežums, bet ir kļuvis vairāk sepses gadījumu. Vakcinācija pret Hib ir mainījusi invazīvo H. influenzae infekciju epidemioloģiju Ontario pilsētā.

Hib vakcīnas efektivitāte un problēmas, kuras tā ir radījusi, ir apskatāma šajā pētījumā.

Hib vakcīna palielina nepilngadīgo diabēta risku, kas pārsniedz ieguvumus no vakcīnas, kurai vajadzētu novērst 7 nāves gadījumus un 7–26 invaliditātes gadījumus uz 100 000 vakcinētiem. Par katru bērnu, kas izglābts no Hib, būs četri cilvēki ar cukura diabētu.

Kopš Hib vakcinācijas sākuma Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē ir strauji pieaudzis diabēta biežums, īpaši bērniem līdz 4 gadu vecumam.

Autori secina, ka potenciālais vakcīnas kaitējums pārsniedz iespējamo ieguvumu.

Līdzīgus secinājumus ietver šis pētījums. Vakcīnas pētījumu pamatā ir teorija, ka vakcinācijas ieguvumi daudzkārt pārsniedz ilgtermiņa blakusparādību risku, un tāpēc ilgtermiņa drošības pētījumi nav nepieciešami.

Pētījumā tika noskaidrots, ka paaugstināts tikai vienas komplikācijas (diabēta) risks jau pārsniedz mazināto meningīta risku. Pētnieki uzskata, ka sabiedrība ir jāinformē, ka vakcīnas var izraisīt ilgstošas​ ​komplikācijas. Tas liks sabiedrībai pieprasīt piemērotākus drošības pētījumus pirms vakcinācijas sākuma, kas, savukārt, rezultēsies ar drošāku vakcīnu izstrādi.

CDC atzīst, ka inaktivētā polio vakcīna (IPV) rada mazāku kuņģa un zarnu trakta imunitāti nekā OPV (orālā dzīvā polio vakcīna). Tāpēc personām, kas saņem IPV, ir vieglāk inficēties ar savvaļas poliovīrusu nekā OPV saņēmējiem.

Turpat tālāk par inaktivētās polio vakcīnas efektivitāti: “Imunitātes ilgums ar inaktivēto polio vakcīnu nav precīzi zināms, lai gan tas, iespējams, nodrošina aizsardzību daudzus gadus pēc pilnīgas vakcinācijas sērijas.”

CDC turpina: “OPV ir ļoti efektīvs, lai radītu imunitāti pret poliovīrusu. Vienreizēja OPV deva rada imunitāti pret visiem trim vakcīnas vīrusiem aptuveni 50% saņēmēju. Trīs devas rada imunitāti pret visiem trim poliomielīta vīrusu veidiem vairāk nekā 95% saņēmēju.”

Tajā pat laikā ir pieejami daudzi pētījumi par to, ka Indijā masveida izmantotās orālās polio vakcīnas dēļ tūkstošiem cilvēku ir saslimuši ar vakcīnas asociēto paralītisko poliomielītu.

Vēl vienā pētījumā norādīts: “Praktiski visi polio gadījumi pēdējos gados ir bijuši bērniem, kuri ir saņēmuši četras vakcīnas devas, un gandrīz puse [bija] bērniem, kuri saņēmuši 10 devas,” sacīja Thekekara Jēkabs Džons, virusologs, kurš iepriekš strādājis Kristīgās medicīnas koledžā Vellore, Tamil Nadu.

Mūsdienās saslimt ar savvaļas vīrusa poliomielītu ir gandrīz neiespējami, lielāka iespējamība ir saslimt ar vakcīnas izraisīto poliomielītu.

Attēlā norādīti polio saslimšanas gadījumi 2020. gadā. Kā redzams, visā pasaulē konstatēti vien 74 saslimšanas gadījumi ar savvaļas poliomielīta vīrusu (un visi gadījumi ir endēmiskajās valstīs), savukārt vakcīnas izraisītie poliomielītiskie gadījumi ir 169, no kuriem 104 gadījumi ir novēroti ne-endēmiskajās valstīs.

Blakusparādības

Eiropas Medicīnas Aģentūras mājaslapā var izlasīt šādu tekstu par blakusparādībām: “Biežākās Infanrix hexa blakusparādības (vairāk nekā 1 no 10 vakcīnas devām) ir pietūkums, sāpes un apsārtums injekcijas vietā, apetītes zudums, 38ºC vai lielāks drudzis, nogurums, neparasta raudāšana, aizkaitināmība un nemiers. Pilns blakusparādību saraksts, par kurām ziņots, lietojot Infanrix hexa, atrodams zāļu lietošanas instrukcijā.”

Šādas veida blakusparādības ir vismaz 1 bērnam no 10! Ja šī vakcīna tiek ievadīta 2 mēnešu vecam bērnam, kādā veidā viņš/viņa var apkārtējiem norādīt uz to, ka ir radušās problēmas ar veselību? Ja zīdainim ir galvassāpes, vēdersāpes un cita veida diskomforts, kādā veidā viņš to parādīs? Protams, ka ar raudāšanas, aizkaitināmības un nemiera palīdzību. Diemžēl zīdaiņiem nevar pajautāt, kas tieši sāp vai kā viņš jūtās pēc šīs konkrētas vakcīnas.

Šis teikums liek aizdomāties: “Tāpat kā jebkuras vakcinācijas gadījumā, imunizācijas ar Infanrix hexa riska un ieguvuma attiecība vai vakcinācijas atlikšana rūpīgi jāizvērtē zīdaiņiem vai bērniem, kam ir radušies vai progresē smagi neiroloģiski traucējumi.”

Īsti nav skaidrs vai šeit tiek norādīts, ka Infanrix hexa vakcīnas dēļ var rasties neiroloģiski traucējumi? Kādā veidā var rasties neiroloģiski traucējumi 2 mēnešus vecam bērnam? Kā šos neiroloģiskos traucējumus atpazīt, ja zīdainis vēl ir pavisam mazs, nerunā, ir mazkustīgs, nespēj pateikt, kā jūtas?

Turpat tālāk: “Ārstam jāzina, ka, Infanrix hexa lietojot vienlaikus ar konjugētu pneimokoku vakcīnu (PCV7, PCV10, PCV13) vai masalu-epidēmiskā parotīta-masaliņu-vējbaku (measles-mumps-rubella-varicella – MMRV) vakcīnu, febrilu reakciju biežums ir lielāks, salīdzinot ar to rašanos pēc Infanrix hexa viena paša ievadīšanas.”

Ja skatās SPKC oficiālo vakcinācijas kalendāru, tad tur norādīts, ka 2 mēnešu vecumā zīdainim ir jāsaņem kombinētā vakcīna un pneimakoku vakcīna. Bet lietošanas instrukcijā norādīts, ka lietojot šīs abas vakcīnas kopā, palielinās febrilu reakciju komplikāciju iespējamība.

Latvijā tiek izmantota Sunflorix konjugētā pneimokoku vakcīna. Sekojoši rodas jautājums, vai ģimenes ārsti paši ir lasījuši šo vakcīnu lietošanas instrukcijas, lai zinātu, ka šo vakcīnu vienlaicīga injicēšana var izraisīt febrilās reakcijas?

Bet interesanti ir tas, ka turpat lietošanas instrukcijā minēts, ka: “Infanrix hexa drīkst ievadīt vienlaikus ar konjugētām pneimokoku vakcīnām [..].” Tas norāda, ka ražotāja rīcībā ir informācija par to, ka, izmantojot abas vakcīnas kopā palielinās komplikāciju risks, bet ka tā nav kontraindikācija šo abu vakcīnu lietošana!

Ražotajā informatīvajā dokumentā norādīts, ka nopietnas blakusparādības, par kurām ir jāziņo savam ģimenes ārstam ir:

• Drudzis lielāks par 39,5C
• Raudāšana vismaz 3 stundas
• Saļimšana
• Bezsamaņas periodi
• Apzināšanās trūkums (nesaprot, kur atrodas, kad notiek utml.)
• Krampji vai lēkmes

Ja vecāki ziņo par šādām “ierastajām” vakcīnas komplikācijām, kas ir norādītas zāļu aprakstā, kāds ir ģimenes ārsta pamatojums to nereģistrēt kā vakcīnas komplikāciju? Vai tā ir profesionāla attieksme, ja uz vecāku jautājumiem par to, kādēļ zīdainis raud vairākas stundas no vietas pēc kombinētās potes, bieža ģimenes ārstu atbilde ir “viss kārtībā, tas ir “normāli” pēc potes”?

Tāpat kā arī iepriekš apskatītām vakcīnām, arī šeit tiek minēts par priekšlaicīgi dzimušajiem zīdaiņiem, kuriem pēc vakcinācijas var rasties apnojas risks: “Primārai imunizēšanai ordinējot vakcīnas ļoti neiznēsātiem (priekšlaicīgi dzimušiem) zīdaiņiem (kas dzimuši ≤28 grūtniecības nedēļās), it īpaši tiem, kuriem anamnēzē ir elpošanas sistēmas nepietiekama brieduma pazīmes, jāapsver iespējamais apnojas risks un nepieciešamība uzraudzīt zīdaiņa elpošanu 48 – 72 stundas pēc vakcīnas ievadīšanas.”

Tālāk lietošanas instrukcijā ir uzskaitītas blakusparādības:

• Infekcijas un infestācijas:
  • Augšējo elpceļu infekcija
• Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi:
  • Limfadenopātija (limfmezglu palielināšanās)
  • Trombocitopēnija (Samazināts trombocītu skaits)
• Vielmaiņas un uztura uzņemšanas traucējumi:
  • Ēstgribas zudums
• Psihiskie traucējumi:
  • Patoloģisks raudulīgums
  • Uzbudināmība
  • Nemierīgums
  • Nervozitāte
• Nervu sistēmas traucējumi:
  • Miegainība
  • Kolapsam vai šokam līdzīgs stāvoklis (hipotoniska-hiporeaktīva epizode)
  • Krampji (ar drudzi vai bez tā)
• Kuņģa-zarnu trakta traucējumi:
  • Caureja
  • Vemšana
• Ādas un zemādas audu bojājumi:
  • Izsitumi
  • Angioedēma (nātrenei līdzīga slimība, taču tai ir izteiktāka tūska)
  • Dermatīts
• Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā:
  • Drudzis ≥ 38°C, vietējs pietūkums injekcijas vietā (≤ 50 mm)
  • Nespēks
  • Sāpes
  • Apsārtums
  • Drudzis >39,5°C
  • Reakcijas injekcijas vietā, tai skaitā sacietējums, vietējs pietūkums injekcijas vietā
  • Difūzs ekstremitātes, kurā veikta injekcija, pietūkums, kas dažkārt skar blakusesošo locītavu
  • Visas ekstremitātes, kurā veikta injekcija, pietūkums: plašas pietūkuma reakcijas, veidojums injekcijas vietā, pūslīši injekcijas vietā

Turpat tālāk:

“Ārkārtīgi retos gadījumos ir ziņots par:

• Seruma slimībai līdzīgām alerģiskām reakcijām
• Paralīzi (pilnīga muskuļu nespēja izdarīt aktīvu kustību)
• Neiropātiju (bez iekaisuma, ilgstoša bojājuma rezultātā radies nerva vadītspējas traucējums)
• Neirītu (nerva iekaisums)
• Hipotensiju (ādas nejutīgums pret sāpēm vai pieskārieniem),
• Vaskulītu (asinsvadu sieniņu iekaisums)
• Lichen planus jeb plakanā mezgliņēde (diopātiskā dermatoze, kura skar ādu un/vai gļotādas)
• Erythema multiforme jeb daudzformu eritēma (nezināma cēloņa ādas slimība)
• Artrītu (sāpīgas un stīvas locītavas)
• Muskuļu vājumu
• Guillain-Barré sindromu (autoimūnā slimība)
• Encefalopātiju (deģeneratīva galvas smadzeņu slimība)
• Encefalītu (galvas smadzeņu iekaisums)
• Meningītu (galvas smadzeņu apvalku infekcija)

Tomēr cēloniska saistība ar vakcīnu nav pierādīta.”

Pārsteidzoši ir tas, ka identiskas komplikācijas norādītas B hepatīta monovakcīnai. Bet vai vecāki ir informēti, ka kombinētajā potē ir B hepatīts? Vakcīnrealitātes izpēti par B hepatīta poti var izlasīt šeit.

Kā minēts SPKC mājaslapā par B hepatītu: “B hepatīts izplatās, kontaktējoties ar inficēta cilvēka ķermeņa šķidrumiem. Biežāk inficēšanās notiek kontaktējoties ar asinīm, taču arī sperma, siekalas, vaginālais sekrēts un citi cilvēka bioloģiskie šķidrumi var saturēt B hepatīta vīrusu, līdz ar to potenciāli bīstami. Izraisītājs nonāk vesela cilvēka organismā caur bojātu ādu vai gļotādu.”

Jautājums ir par to, kāda ir varbūtība divus mēnešus vecam zīdainim inficēties ar B hepatītu, ja mātei ir veiktas analīzes pirms dzemdībām uz B hepatītu, ģimenē neviens nav narkomāns, zīdainim nav iespējas saskarties ar svešām asinīm, spermu, vaginālajām sekrēcijām vai citiem svešu cilvēku bioloģiskajiem šķidrumiem. Tad kāds ir pamatojums vakcinēt zīdaini ar B hepatītu? It īpaši, ka šīs vakcīnas sastāvdaļa var izraisīt tik nopietnas komplikācijas? Vecākiem ir jāpieprasa savam ģimenes ārstam paskaidrojums un objektīvs izvērtējums, vai konkrētajam mazulim ir nepieciešama B hepatīta injekcija, kas ir kombinētās vakcīnas sastāvā.

Turpinot par komplikāciju sarakstu – šeit parādās problēma par vakcīnizraisīto komplikāciju ziņošanu un to apstrādi. Kā redzams, tiek ziņots par pietiekami nopietnām komplikācijām pēc šīs vakcīnas un galu galā ražotājs norāda, ka cēloniska saistība ar vakcīnu nav pierādīta: “Tomēr cēloniska saistība ar vakcīnu nav pierādīta.”

Tad rodas jautājums par to, kādā veidā var noteikt, ka šāda un tāda komplikācija ir radusies no vakcīnas vai pēkšņi citu “sakritību dēļ? Jo, ja jau Ministru kabineta noteikumos Nr.1040 norādīts, ka Encefalīts var rasties 4 nedēļu jeb mēneša laikā pēc vakcinācijas.

Kādā veidā ģimenes ārsts var droši apgalvot, ka tā nav vakcīnas komplikācija, ja ikdienā neredz šo bērnu un nevar izsekot tā attīstībai, kā to dara bērna vecāki?

Saskaņā ar VAERS datiem, kopš 2002. gada ASV pēc šīs vakcīnas miruši 1142 cilvēki, 1292 kļuvuši par invalīdiem, 9589 – hospitalizēti. Gadu gaitā no garā klepus nomira mazāk nekā 200 cilvēku (viņu vidū ir vakcinēti). T.i. risks nomirt no vakcinācijas ir vismaz 5 reizes lielāks nekā risks nomirt no garā klepus. Tā kā VAERS skaitļi jāreizina ar vismaz 10, nāves risks no vakcinācijas ir 50 reizes lielāks nekā no slimības.

1994. gadā Medicīnas institūts (IOM) pārskatīja iespējamo saistību starp stingumkrampju un difterijas toksoīdiem un Guillain-Barré sindromu (GBS) vai polineirītu. No 29 ziņojumiem, kas identificēti medicīnas literatūrā, vairums gadījumu bija pieaugušajiem, kuri bija saņēmuši tikai stingumkrampju toksoīdus (21 gadījums) vai stingumkrampjus toksoīdu un stingumkrampju antitoksīns (četri gadījumi). Dažos gadījumos GBS vai polineirīts tika ziņots arī pēc difterijas toksoīdus saturošām vakcīnām. 1994. gadā IOM secināja, ka pierādījumi atbalstīja cēloņsakarību starp stingumkrampju toksoīdu un GBS.

CDC mājaslapā norādītas šādas komplikācijas pēc kombinētās vakcīnas, kuras sastāvā ir garais klepus, kuras varētu būt kontraindikācijas nākamo vakcīnu ievadīšanai, kuras sastāvā ir garais klepus: “Atsevišķas reti sastopamas blakusparādības pēc DTaP vakcinācijas tiek uzskatītas par piesardzības pasākumiem nākamajām bērnu garā klepus vakcīnas devām. Šīs nevēlamās blakusparādības ir 48 stundu laikā 105 ° F (40,5 ° C) vai augstāka temperatūra, kas nav saistīta ar citu identificējamu iemeslu; samaņas zudums vai šokam līdzīgs stāvoklis (hipotoniska-hiporeaktivā epizode) 48 stundu laikā; pastāvīga, nekontrolējama raudāšana, kas ilgst 3 stundas vai ilgāk un notiek 48 stundu laikā; krampji ar drudzi vai bez tā, kas rodas 3 dienu laikā.”

Tātad tāda ierasta parādība kā nekontrolējama raudāšana vairāku stundu garumā pat 2 dienas pēc vakcinācijas ir nopietna vakcīnas komplikācija, kuru ģimenes ārstam būtu jāņem vērā un ar vecākiem pārrunāt turpmāko vakcinācijas vai vakcīnas atlikšanas plānu. Bet kā ir realitātē? Cik gan daudz ir dzirdēts no vecākiem, ka ģimenes ārsti šo nekontrolējamo raudāšanu uzskata par “normu” pēc vakcinācijas! Varbūt ģimenes ārsti nav informēti, ka CDC ir klasificējuši šo kā brīdinājumu turpmākajai vakcinācijai, kuras sastāvā ir garā klepus komponente.

Tā kā polio vīruss ir producēts uz zaļo pērtiķu aknām (VERO šūnām), joprojām nav zināms, vai ir izdevies atbrīvoties no tā sastāvā esošā SV-40 vīrusa, kas izraisa vēzi cilvēkiem.

Akadēmiskais žurnāls “The Lancet” ziņo: “Kā parāda atgadījums ar SV40 vīrusu, kamēr zinātnieki nezina, ka vīruss pastāv šūnu kultūrās, viņi nevar izstrādāt testus, lai to atklātu, un tādējādi nevar to novērst to no vakcīnām, kas audzētas šajās kultūrās. Vai poliomielīta vakcīnās izmantoto pērtiķu nieru kultūrās var slēpties citi potenciāli bīstami simian vīrusi? Šādas bažas mazinājās 2000. gada janvārī, kad no ASV tirgus tika izņemta novājinātā orālā poliomielīta vakcīna, ko kopš 19. gadsimta 50. gadiem bija veikusi Lederle Laboratories par primārajām pērtiķu nieru kultūrām. Tā kā 70. gadu vidū ASV tika izskausti savvaļas poliomielīta gadījumi, astoņus līdz desmit paralīzes gadījumus, ko katru gadu izraisīja dzīvās vakcīnas vīrusa neirovirulence, beidzot uzskatīja par vairs nepieņemamiem. Vakcīna tika aizstāta ar Aventis Pasteur nogalināto poliomielīta vakcīnu, kas izaudzēta uz labi raksturotas VERO pērtiķu šūnu līnijas. Tādējādi tiek uzskatīts, ka ir ievērojami samazināta iespējamība vēl vairāk inficēties ar neatpazītiem vīrusiem.”

Ir “samazinājusies” iespējamība inficēties ar neatpazītiem vīrusiem, kas atrodas vakcīnās, bet tas nenozīmē, ka šo vīrusu nav, jo, kā jau turpat minēts, kamēr zinātnieki nav atklājuši, ka kāds konkrēts vīruss eksistē vakcīnu šūnu līnijās, to nevar uzzināt.”

Šajā rakstā var palasīt par polio vakcīnu, vēsturi un arī SV40 vīrusu.

Paralītiskais poliomielīts, ko izraisa vakcinācija, ir vairāk izplatīta orālai polio vakcīnai, jo tās sastāvā ir dzīvs polio vīruss. Bet inaktivētajai polio vakcīnai retos gadījumos arī var būt šī komplikācija. To apstiprina CDC, lai gan teksta sākumā norāda, ka inaktivātā polio vakcīna nevar izraisīt vakcīnas izraisīto paralītisko poliomielītu, bet teksta beigās norāda, ka vīrusa mutācijas dēļ, ko sauc par refertantiem, tie retos gadījumos VAR izraisīt vakcīnas izraisīto paralītisko poliomielītu: “Inaktivētā poliovīrusa vakcīna nesatur dzīvu vīrusu, tāpēc tā nevar izraisīt VAPP. Tiek uzskatīts, ka VAPP mehānisms ir vakcīnas vīrusa mutācija vai reversija uz neirotropiskāku formu. Šos mutētos vīrusus sauc par revertantiem. Tiek uzskatīts, ka reversija notiek gandrīz visiem vakcīnas saņēmējiem, bet tikai reti tā izraisa paralītisku slimību. Rezultātā iegūtā paralīze ir identiska tai, ko izraisa savvaļas vīruss, un tā var būt pastāvīga.”

Ministru kabineta noteikumos Nr. 1040 norādītas šādas blakusparādības:

• Abscess injekcijas vietā:
  • bakteriāls
• Izteikta vietējā reakcija:
  • Hiperēmija, infiltrāts un/vai tūska vakcīnas ievadīšanas vietā un viena vai vairākas no šīm pazīmēm:
  • tūska zemāk par tuvāko locītavu;
  • sāpes, hiperēmija, tūska ilgāk par 3 dienām;
  • hospitalizācijas nepieciešamība.
• Encefalopātija
• Encefalīts
• Krampji:
  • febrili krampji
  • afebrili krampji
• Anafilaktoīda reakcija:
  • bronhospazmas izraisīta ekspiratora aizdusa (sēcoša, apgrūtināta elpošana);
  • laringospazma/balsenes tūska;
  • ādas reakcija — nātrene, angioedema (lokāla vai ģeneralizēta)

• Anafilaktiskais šoks
• Sepse
• Toksiskā šoka sindroms
• Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās (drudzis)
• Ilgstoša spalga kliegšana (Ilgstoša raudāšana, ko pavada spalgs, monotons kliedziens 3 stundas un ilgāk)
• Augšdelma nerva neirīts (Rokas/pleca inervējošā nerva disfunkcija bez pārējās nervu sistēmas iesaistīšanās)
• Nāves gadījums (var iestāties līdz pat 60 dienām pēc vakcinācijas)

Aktualizējot jautājumu par autoimūno saslimšanu un to iespējamo saistību ar vakcināciju.

Autoimūnie traucējumi (reimatiskas, endokrinoloģiskas un kuņģa un zarnu trakta slimības) pēdējos 30 gados ir ievērojami palielinājušies un skar vairāk nekā 5% cilvēku visā pasaulē vakcinācijas programmu vecumā, kas ir diezgan atšķirīgi salīdzinājumā ar spontānu autoimūno slimību biežumu. Šie novērojumi rada pamatotas aizdomas, vai autoimūna riska pacientiem vajadzētu ieteikt vakcināciju vai no tās izvairīties.

Tālāk šajā pašā pētījumā tiek minēts par to, kādā veidā vakcinācija var izraisīt autoimūnās saslimšanas: “Vairāki mehānismi varētu izskaidrot šo iznākumu: Vakcīnas epitopi varētu ierosināt antivielu un / vai T šūnu attīstību, kas varētu savstarpēji reaģēt ar mielīna vai aksona glikoproteīnu epitopiem; Aksonu vai mielīna membrānu iznīcināšanu var tieši izraisīt vakcīnas vīruss vai ar vakcīnām saistītie produkti; Iespējamā ģenētiskā uzņēmība varētu būt pamats. Pagaidām nav epidemioloģisko pētījumu, kas aplūkotu GBS attīstības risku pēc vakcinācijas, visiem pacientiem ar iepriekšēju neiroloģisku saslimšanu ieteicams imunizācijas atlikšanu uz īsu laiku (piemēram, vienu gadu), kas varētu radīt zināmu risku (īpaši pēc stingumkrampju toksoīda).”

Kā norādīts šajā pētījumā: “Vakcīnas un autoimunitāte ir saistītas nozares. Vakcīnas efektivitāte ir pamatota ar to, ka saimnieka imūnā atbilde pret antigēnu laika gaitā var izraisīt atmiņas T-šūnu reakciju. Lai arī līdz šim aprakstītās blakusparādības lielākoties ir bijušas īslaicīgas un akūtas, vakcīnas spēj izraisīt imūnsistēmas darbību autoimūnas reakcijas virzienā.

Retāk ziņots par noteiktas autoimūnas slimības diagnozi un letālu iznākumu pēc vakcinācijas. Tā kā vakcīnas tiek izsniegtas iepriekš veseliem saimniekiem, kuri, iespējams, nekad nebūtu saslimuši ar slimību, ja tie nebūtu vakcinēti, ir rūpīgi jāizvērtē nevēlamo blakusparādību risku. Šajā literatūras pārskatā ir pierādījumi par vakcīnas izraisītu autoimunitāti un adjuvantu izraisītu autoimunitāti abos eksperimentālajos modeļos, kā arī cilvēkiem. Palīgvielas un infekcijas izraisītāji savu imunitāti pastiprinošo iedarbību var izraisīt ar dažādām funkcionālām aktivitātēm, ko papildina arī palīgviela. Šos mehānismus dala dažādi apstākļi, ko izraisa palīgvielas, kas izraisa autoimūno / iekaisuma sindromu, ko izraisa palīgvielas (ASIA sindroms).

Noslēgumā jāsaka, ka ir vairāki autoimūno slimību gadījumu ziņojumi pēc vakcīnām, tomēr ierobežotā gadījumu skaita, atšķirīgās simptomu klasifikācijas un ilgā latenta perioda dēļ līdz šim ar katru epidemioloģiskā pētījuma mēģinājumu nav izdevies sniegt rezultējošus secinājumus. Neskatoties uz to, būtu jāpieliek pūles, lai atklātu saikni starp adjuvantu izraisītu imūnsistēmas iedarbināšanu un autoimūno stāvokļu attīstību. Vakcinomika ir nozare, kas nākotnē varētu parādīt jaunas pielāgotas, personalizētas ārstēšanas metodes.

Šī pētījumā galvenais jautājums, vai ir saistība starp autoimūnām saslimšanām un vakcināciju. Kā norādīts pētījumā: “Pie autoimūnām reakcijām, kuras droši uzskata par saistītām ar vakcīnām, ietilpst Guillain-Barré sindroms pēc 1976. gada cūku gripas vakcīnas, imūnās trombocitopēniskās purpura pēc masalu / cūciņas / masaliņu vakcīnas un mioperikardīts pēc baku vakcinācijas, turpretī aizdomas par saistību starp B hepatīta vakcīnu un multiplo sklerozi vēl nav pierādītas.”

Šajā pētījumā tiek turpināta tēma par vakcinācijas un autoimūnās saslimšanas saistību. Pētījumā tiek parādīta tabula, kurā norādītas ziņotās autoimūnās saslimšanas pēc vakcinācijas.

Vakcīna:

• B hepatīts (HBV)
• Stingumkrampji
• Sibīrijas mēris

Autoimūnā saslimšana: Sistēmiskā sarkanā vilkēde

Vakcīna:

• B hepatīts (HBV)
• Stingumkrampji
• Vēdertīfs / paratīds
• MMR (masalas, cūciņas un masaliņas)

Autoimūnā saslimšana: Reimatoīdais artrīts

Vakcīna:

• B hepatīts (HBV)

Autoimūnā saslimšana: Multiplā skleroze

Vakcīna:

• Tuberkuloze (BCG)
• Vēdertīfs
• DPT (difterija, garais klepus, stingumkrampji)
• MMR, (masalas, cūciņas un masaliņas)
• HBV gripa

Autoimūnā saslimšana: Reaktīvais artrīts

Vakcīna:

• Tuberkuloze (BCG)
• Bakas
• Difterija
• DPT (difterija, garais klepus, stingumkrampji)

Autoimūnā saslimšana: Polimiozīts / dermatomiozīts

Vakcīna:

• Gripa
• Garais klepus
• B hepatīts (HBV)

Autoimūnā saslimšana: Poliarterīts nodosa

Vakcīna:

• Gripa
• Poliomielīts
• Stingumkrampji

Autoimūnā saslimšana: Guillain-Barrè sindroms

Vakcīna:

• B tipa Haemophilus influenzae (HIB)

Autoimūnā saslimšana: I tipa cukura diabēts

Vakcīna:

• MMR, (masalas, cūciņas un masaliņas)
• B hepatīts (HBV)

Autoimūnā saslimšana: Idiopātiska trombocitopēnija

Vakcīna:

• B hepatīts (HBV)

Autoimūnā saslimšana: Hašimoto tiroidīts

Kā redzams, saraksts ar autoimūnām saslimšanām, kas var rasties pēc dažādu vakcīnu injicēšanas, ir iespaidīgs. Par to, vai bērnam ir nosliece uz autoimūnām saslimšanām vai kāds “guļošais” gēns, kurš var aktivizēties pēc noteiktas vakcīnas injicēšanas, nevar zināt, neveicot nekāda veida testus vai analīzes un par imūnstāvokļa novērtēšanas kritēriju uztverot vienīgi zīdaiņa spēju kustēties, ēst un gulēt, kā arī vizuāls novērtējums no ārsta puses. Lai samazinātu šādu risku iespējamību, ir jāveic dažāda veida testi un analīzes, lai noskaidrotu, vai zīdainis atbilst vakcinācijas kritērijiem vai arī izvērtēt vakcinācijas un saslimšanas iespējamību un komplikāciju samērīgumu.

Mūsdienās aizvien vairāk vecāku sāk uzdot jautājumus par to, kādēļ viņu bērns ir alerģisks, kāds ir iemesls laktozes, olu, glutēna nepanesībai, kas pēdējo gadu desmitos ir jau kļuvusi par “normālu” lietu pat pavisam maziem bērniem (līdz gada vecumam).

Šajā pētījumā ir centieni noskaidrot bērnu alerģiju saistībai ar vakcīnās esošajām vielām. Pētījuma sākumā jau tiek pievērsta uzmanība tam, ka ir rūpīgi jāizvērtē bērna alerģijas risks.

“Vakcīnas administrētājam pirms vakcīnas injicēšanas ir rūpīgi jāizvērtē, vai pastāv paaugstinātas jutības vai alerģisku reakciju attīstības risks, lai novērstu potenciāli smagas paaugstinātas jutības reakcijas. Tāpēc vecākiem jājautā, vai bērns kādreiz ir piedzīvojis kādas alerģiskas pazīmes vai simptomus pēc vakcinācijas, pat ja par viņiem nav ziņots vai viņiem nav diagnosticēta alerģija. Vakcīnas administrētājus ir jāapmāca atpazīt, kad minētajām reakcijām bija alerģija.” Turpat tālāk: “Ja rodas aizdomas par alerģisku reakciju uz vakcīnu vai tās sastāvdaļām, pirms vakcinācijas pacientu jānosūta uz konsultāciju pie alergologa.”

“Jebkura vakcīna satur barotnes antigēnus, kuru pamatā ir olbaltumvielas, un tie varētu būt atbildīgi par paaugstinātas jutības reakcijām.”

Tālāk pētījumā tiek apskatīti izplatītākie alergēni, kuru pirmavots varētu būt šo vielu esamība vakcīnās.

“Alerģija pret olām ir viena no biežākajām zīdaiņu pārtikas alerģijām. Lai arī olu tolerance varētu spontāni attīstīties, apmēram 60% bērnu, kuriem ir alerģija pret olām, 6 gadu vecumā nepanes olas. Olu olbaltumvielas, īpaši ovoalbumīns, varētu būt vairākās vakcīnās, kas sagatavotas uz embrionētām vistu olām. Par olu olbaltumvielu koncentrāciju parasti netiek ziņots, un tā var atšķirties starp vakcīnas zīmoliem, partijām un audzēšanas protokoliem. Koncentrācija parasti ir augstāka embrionēto cāļu olu vakcīnās (gripas, dzeltenā drudža, trakumsērgas vakcīna) un zemāka vistas embrijos vai cāļu embriju vakcīnu fibroblastos (Masalu-Cūciņu-masaliņu, ērču encefalīta vakcīna). Eiropas Savienības tiesību aktos ir noteikta 2 μg / ml kā maksimālā pieļaujamā olu olbaltumvielu koncentrācija, kas ir pierādīts kā drošs daudzums pacientiem ar iepriekšēju olšūnu anafilaksi. Tādēļ pacientiem ar olu alerģiju nevajadzētu paredzēt būtisku alerģisku reakciju risku pēc vakcinācijas, kaut arī visi zinātniskie pētījumi attiecas uz perorālu, nevis parenterālu kontaktu.”

Šeit parādās ļoti nopietna informācija, jo, visticamāk, pat ārsti, kas šo jautājumu nav nopietni pētījuši, nemaz nezina, ka zinātniskie pētījumi par vakcīnās esošo olu kā sastāvdaļu un tās iespējamajām alerģiskām reakcijām ir piemērojami TIKAI MUTĒ pilināmajām vakcīnām jeb perorālām vakcīnām nevis injicējamajām vakcīnām (kā šī kombinētā vakcīna). Tas nozīmē, ka nav veikti pētījumi par parenterālām vakcīnām un to saistību ar iespējamajām alerģiskajām reakcijām vai konkrētu vielu nepanesību pēc vakcinācijas (pēc injicējamās vakcīnas).

Piemēram, MMR – Masalu-Cūciņu-Rosolijas – vakcīna tiek audzēta šūnu kultūrās, izmantojot vistas embrija fibroblastus. Gripas vakcīnas sastāvā ir ovoalbumīns (olas baltums).

Runājot par mūsdienās tādu plaši izplatītu alergēnu kā piens: “Piena proteīnus izmanto kā pārtikas stabilizatorus vai emulgatorus. Dažās vakcīnās varētu būt ietverti piena proteīni, lai novērstu vīrusu noārdīšanos. Ir ziņots par anafilaktiskām reakcijām bērniem un olu alerģiskiem bērniem pēc MMR vakcinācijas.”

“Šajā pētījumā tiek apskatīti 8 pacienti ar iepriekšēju anafilaksi, kas radusies 60 minūšu laikā pēc acellulāras difterijas, stingumkrampju un garā klepus vakcīnas. Sešiem no šiem bērniem tika reģistrēta tūlītēja alerģiska reakcija uz piena olbaltumvielām, un pieciem no viņiem šī reakcija bija smaga. Visiem bērniem ir dokumentēta paaugstināta jūtība pret piena olbaltumvielām 2 gadu laikā pēc vakcīnas reakcijas.”

Turpat tālāk tiek norādīts, ka daži pētnieki ir novērojuši, ka barotnes, ko izmanto komerciālām vakcīnām pret stingumkrampjiem, difteriju un garo klepu, var būt papildinātas ar aminoskābēm, kas iegūtas no piena olbaltumvielu hidrolīzes!

Kā jau bijām minējuši izpētes rakstā par B hepatītu, šīs vakcīnas sastāvā esošās rauga olbaltumvielas varētu būt kā Saccharomyces cerevisiae atvasināti antigēni B hepatīta vakcīnā (līdz 25 mg / deva) un četrvērtīgā cilvēka papilomas vīrusa vakcīnā (mazāk nekā 7 mikrogrami / deva). Raugs ir atrodams arī pneimokoku 13-valentā konjugātā (PCV-13), meningokoku un perorālo vairogdziedzera vakcīnās. Lai arī tas ir reti, bērniem ar pierādītu alerģiju pret raugiem, ieteicams dot priekšroku vakcīnai, kas nesatur raugu (piemēram, divvērtīga cilvēka papilomas vīrusa vakcīna). Ja šie dati nav pieejami, pirms vakcinācijas šie bērni jānovērtē, veicot ādā iedurtu testu ar noteikto IgE devu serumā Saccharomyces cerevisiae.

Atkal jau tiek uzsvērts par testu veikšanu uz noteiktajiem alergēniem, lai izvairītos no potenciālajām komplikācijām, bet, cik realitātē ģimenes ārsti ir gatavi iedziļināties katra zīdaiņa veselībā? Diemžēl reti kurš ģimenes ārsts apjautājas par bērna iespējamo alerģiju uz vakcīnā esošajām sastāvdaļām, kā arī reti kurš brīdina par visa veida komplikācijām, atsaucoties uz to, ka: “Nu tās jau ir ļoti, ļoti retas komplikācijas.” Bet rodas jautājums, kā var zināt, vai konkrētais zīdainis nenonāks šajā “ļoti, ļoti reto” komplikāciju grupā, ja viņa veselības stāvoklis netiek izvērtēts pirms vakcinēšanas?

Arī šajā pētījumā tiek norādīts, ka vakcinācija var izraisīt alerģiskas reakcijas: “Līdzīgi kā citām zālēm, arī vakcīnām ir potenciāls izraisīt alerģiskas reakcijas. Ir zināms, ka vakcīnas, īpaši atsevišķas vakcīnas sastāvdaļas, kaut arī reti, rada nopietnas komplikācijas. Pat pēc alerģiskas reakcijas pēc vakcinācijas ir grūti noteikt, vai alerģisko reakciju izraisīja pati vakcīna vai citi faktori. Nesen paaugstinātas vakcinācijas praksas dēļ ir kļuvušas izplatītas vieglas alerģiskas reakcijas, ko ir izraisījusi vakcinācija, tomēr šīs vieglās alerģiskas reakcijas joprojām var izraisīt nopietnas komplikācijas, un tāpēc tām jāpievērš uzmanība.”

“Vakcīnas komponentēs ietilpst aktīvi imunizējošie antigēni, konjugējošie līdzekļi, konservanti, stabilizatori, pretmikrobu līdzekļi, palīgvielas un barotnes, ko izmanto vakcīnas sagatavošanā, kā arī nejauši piesārņotāji, kas tiek ievadīti vakcīnas apstrādes laikā (1. tabula). Gandrīz visas vakcīnas sastāvdaļas var uzskatīt par iespējamiem alerģiskas reakcijas izraisītājiem. Īpaša nozīme ir olbaltumvielām, kas iegūtas no olām, želatīna un rauga. Citi alerģiskas reakcijas avoti ir antibiotikas un vakcinācijas antigēni.”

Tā kā vakcīnu sastāvs var mainīties atkarībā no ražotāja un vakcīnas veida, šajā mājaslapā var apskatīt veselu sarakstu ar sastāvdaļām, kas ir dažādu vakcīnu sastāvā – galvenais ir zināt vakcīnas nosaukumu.

“Vakcīnrealitāte Latvijā” veica aptauju vecāku vidū, lai noskaidrotu, vai un cik bieži ģimenes ārsti brīdina par rotavīrusu vakcīnu un tas komplikācijām. Aptaujas rezultātus aplūkojiet šeit.

Protams, ka pēc vienas aptaujas nav iespējams spriest par vispārējo situāciju Latvijā, bet tas, ka 80 % ģimenes ārstu (pēc šīs aptaujas rezultātiem) nav jautājuši vecākiem par bērna iespējamo alerģiju pret kādu nu vakcīnā esošajām vielām, jau liek nopietni aizdomāties par šo jautājumu. Piemēram, kā jau noskaidrojām, šīs kombinētās vakcīnas sastāvā ir laktoze (!), raugs, bet vai ģimenes ārsti par to ir informēti? Vai viņi ir pētījuši, kā šī vakcīna iedarbojas uz tiem bērniem, kuriem ir laktozes nepanesība? Kā viņi zina, ka 2 mēnešus vecam zīdainim nav laktozes nepanesība (kaut vai minimāla, bet tomēr ir), ja netiek veiktas pārbaudes?

Var rasties jautājums par to, kādēļ vakcīnās jāizmanto tādas vielas kā laktoze, saharoze, želatīns? Atbilde ir vienkārša : “Tos pašlaik izmanto kā vakcīnu stabilizatorus, lai aizsargātu vakcīnu no pārmērīga karstuma, izžūšanas, antigēnu pielipšanas flakona sienām. Biežāk sastopamie stabilizatori ir cukuri (destrāns, laktoze, saharoze), aminoskābes (glicīns, glutamīnskābes mononātrija sāls) un olbaltumvielas (želatīns, cilvēka seruma albumīns).”

Zinātniskie pētījumi

Par vakcīnu sastāvu:

Alumīnija palīgviela vakcīnā ir tās akūta iedarbība uz organismu

Alumīnija sāļi ir izplatītas palīgvielas vakcīnās, kas tiek injicētas bērniem. To fizikālās, ķīmiskās un bioloģiskās īpašības nesen tika pārskatītas. Tomēr turpinās debates par to, vai jaundzimušo un zīdaiņu pakļaušana alumīnijam, vakcinējoties, ir bioloģiski nozīmīga attiecībā uz alumīnija iedarbību citos veidos un it īpaši uz diētu. Piemēram, pediatri, kas ir atbildīgi par bērnu vakcīnu administrēšanu, šķiet ir neinformēti par alumīnija palīgvielu īpašībām un to darbības veidiem vakcīnās. Acīmredzamā publicēto zinātnisko literatūras nezināšana vai ignorēšana ir izplatīta tiem, kuri ir atbildīgi par jaundzimušo un zīdaiņu labklājību, un jo īpaši ņemot vērā Janeveja aprakstīto alumīnija palīgvielu kā “imunologa netīro mazo noslēpumu”.

Alumīnijs smadzeņu audos cilvēkiem ar autismu

Autisma spektra traucējumi ir neirodeformācijas traucējumi, kuru etioloģija nav zināma. Tiek ierosināts iesaistīt gan ģenētisko uzņēmību, gan vides faktorus, ieskaitot pēdējos vides toksīnus. Cilvēka pakļaušana toksīna alumīnija iedarbībai uz vidi ir saistīta, ja iespējams, ar autisma spektra traucējumiem. Pētījumā un eksperimentos noskaidrots, la alumīnija saturs smadzeņu audos autismā vienmēr bijis augsts.

Vakcīnas, kas satur alumīnija palīgvielu, ir netiešs alumīnija iedarbības rādītājs zīdaiņiem, un to izplatīta lietošana ir tieši saistīta ar pieaugošo ASD izplatību.

Polisorbāta 80 ietekme uz smadzeņu uzņemšanu un D-kyotorfīna pretsāpju iedarbība

Pētījumā norādīts, ka polisorbāts 80 ietekmē hematoencefālisko barjeru (tiek cauri asins-smadzeņu barjerai) un pastiprināja D-kyotorphin smadzeņu uzņemšanu un pretsāpju darbību.

Polisorbāts 80 medicīniskos izstrādājumos un neimunoloģiskās anafilaktoīdās reakcijās

Polisorbāts 80 tika identificēts kā neimmunoloģiskas izcelsmes anafilaktoīdu reakciju izraisītājs pacientos. Ar fermentiem saistītā imūnsorbenta testā un imūnblotoloģiskajā izmeklēšanā netika identificētas polisorbātiem specifiskas IgE antivielas, kas apstiprina anafilaktoīdās reakcijas neimmunoloģisko raksturu.

Krona slimības Escherichia coli translokācija pa M-šūnām: šķīstošo augu šķiedru un emulgatoru kontrastējošā iedarbība

Polisorbāts 80 spēlē lomu Krona slimības attīstībā. E coli pārvietošanu pa M-šūnām samazina šķīstošās augu šķiedras, īpaši ceļmallapa un brokoļi, bet palielina emulgators Polysorbate-80. Šie efekti rodas attiecīgajās koncentrācijās un var veicināt uztura faktoru ietekmi uz Krona slimības patoģenēzi.

Vai autoimūnās saslimšanas var būt vakcīnu izraisītas?

Autoimūnas reakcijas pēc vakcināciju var būt cilvēkiem ar noslieci uz to cilvēkiem, kas izraisa molekulārā mīmika vai blakusstāvošie aktivizācijas mehānismi (bystander activation mechanisms). Pie autoimūnām reakcijām, kuras droši uzskata par saistītām ar vakcīnām, ietilpst Guillain-Barré sindroms pēc 1976. gada cūku gripas vakcīnas, imūnās trombocitopēniskās purpura pēc masalu / cūciņas / masaliņu vakcīnas un mioperikardīts pēc bakas vakcinācijas, turpretī aizdomas par saistību starp B hepatīta vakcīnu un multiplo sklerozi nav pierādītas.

Vakcīnizraisītās alerģijas

Līdzīgi kā citām zālēm, arī vakcīnām ir potenciāls izraisīt alerģiskas reakcijas. Ir zināms, ka vakcīnas, īpaši atsevišķas vakcīnas sastāvdaļas, kaut arī reti, rada nopietnas komplikācijas. Pat pēc alerģiskas reakcijas pēc vakcinācijas ir grūti noteikt, vai alerģisko reakciju izraisīja pati vakcīna vai citi faktori. Nesen paaugstinātas vakcinācijas prakses dēļ ir kļuvušas izplatītas vieglas alerģiskas reakcijas, ko ir izraisījusi vakcinācija, tomēr šīs vieglās alerģiskās reakcijas joprojām var izraisīt nopietnas komplikācijas, un tāpēc tām jāpievērš uzmanība. Pacienti, kuriem ir aizdomas par alerģiju pret vakcīnām vai vakcīnu sastāvdaļām, jākonsultējas pie alergologa. Jāsaprot rūpīga pacienta slimības vēsture, lai noteiktu reakcijas uz attiecīgo vakcīnu raksturu un laiku un tādas vakcīnas sastāvdaļas kā želatīns, olas, latekss un raugs.

Vakcīnas un Guillain-Barré sindroms

Guillain-Barré sindroms (GBS) ir galvenais akūtas plēkšņu paralīzes cēlonis attīstītajās valstīs, un to raksturo dažādas pakāpes vājums, maņu anomālijas un autonomās disfunkcijas. Lai arī pamatā esošā GBS etioloģija un patofizioloģija nav pilnībā izprotama, plaši tiek uzskatīts, ka imūnās sistēmas stimulācijai ir nozīme tās patoģenēzē. Tā kā vakcīnām ir ietekme uz imūnsistēmu, ir bioloģiski ticami, ka imunizācija var būt saistīta ar turpmāko GBS.

Kombinētā vakcīna:

Atlikšana uz vēlāku laiku vakcinācijai pret difteriju, garozu un stingumkrampju ir saistīta ar samazinātu bērnības astmas risku

Analīze par 11 000 bērniem, kuri Kanādā saņēmuši veselu šūnu vakcīnu. Tiem, kuri saņēma pirmo vakcīnas devu divus mēnešus vēlāk nekā parasti, astma bija divreiz retāka. Tiem, kuri saņēma visas trīs vakcīnas devas, vēlāk bija 2,5 reizes mazāks astmas attīstības risks.

Tas ir saistīts ar faktu, ka imūnā atbilde mainās uz Th2. Precīzs astmas cēlonis joprojām nav zināms, taču saskaņā ar vienu dominējošo teoriju astmu izraisa paaugstināta higiēna. Kad bērns aug pārāk sterilā vidē un nesaskaras ar baktērijām, viņa imūnsistēma pāriet uz Th2. Tas noved pie IgE antivielu veidošanās. Šie IgE ir atbildīgi arī par astmu, alerģijām, dermatītu un citiem priekiem, kas daudz biežāk sastopami vakcinētiem bērniem, jo ​​vakcīnas arī novirza imunitāti pret Th2. Šī maiņa notiek tieši (pateicoties vakcīnas antigēniem), un arī ne tieši (pateicoties aizsardzībai pret baktērijām).

Difterijas-stingumkrampju-garā klepus vai stingumkrampju vakcinācijas ietekme uz alerģijām un ar alerģiju saistītiem elpošanas simptomiem bērnu un pusaudžu vidū Amerikas Savienotajās Valstīs

Izredzes uz astmas anamnēzi bija divreiz lielākas vakcinētiem pacientiem nekā nevakcinētiem (koriģētā izredžu attiecība, 2,00; 95% ticamības intervāls, no 0,59 līdz 6,74). Izredzes, ka pēdējo 12 mēnešu laikā ir bijuši kādi ar alerģiju saistīti elpošanas simptomi, vakcinētiem cilvēkiem bija par 63% lielāki nekā nevakcinētiem (koriģētā izredžu attiecība, 1,63; 95% ticamības intervāls, no 1,05 līdz 2,54). Vislielākā saistība starp vakcināciju un sekojošajām alerģijām un simptomiem bija bērniem vecumā no 5 līdz 10 gadiem.

Autori lēš, ka pusi no ASV astmas gadījumiem (2,9 miljoni) varētu novērst, ja bērni netiktu vakcinēti pret difteriju, garo klepu un stingumkrampjiem.

Infekcija agrīnā bērnībā un atopiskie traucējumi

Veselšūnas vakcīnas vakcinētajiem cilvēkiem alerģijas risks bija par 76% lielāks. Tiem, kas lietoja antibiotikas pirmajos divos dzīves gados, alerģiju risks bija 2 reizes lielāks.

Viens antibiotiku kurss palielināja alerģiju risku par 85%; divi antibiotiku kursi palielināja risku 3 reizes; un trīs antibiotiku kursi palielināja alerģiju risku 8 reizes.

Tiem, kam bija masalas un nesaņēma vakcīnu, alerģiju risks bija par 45% mazāks (šeit nav statistiskas nozīmes).

Iespējamo neskaidrību un nepareizas klasifikācijas novirzes novērtēšana, pētot bērnības imunizācijas grafiku

Pētījums, kas tika veikts starp vecākiem, kuru bērni bija no 19 līdz 35 mēnešus veci, 6 medicīnas organizācijās vakcīnas drošības dienasgrāmatas ietvaros. Tika aptaujāti bērnu vecāki 4 vakcinācijas grupās: 1) līdz 12 mēnešu vecumam nebija vakcīnu un diagnoze par vecāku vakcīnas atteikumu; 2) konsekventa vakcīnas ierobežošana (≤2 vakcīnas vienā vizītē); 3) nav konsekventi ierobežojošas vakcīnas, bet citādi nav vakcinēti ar vakcīnas atteikuma diagnozi; 4) pilnībā vakcinēti bez kavēšanās un vakcīnas atteikuma. Vecāki tika aptaujāti par viņu bērna vakcinācijas statusu un par to, vai pastāv astmas riska faktori.

Bērnu vakcinācija un visu veidu mirstības šabloni

Starp 312 388 bērniem pētījumā 199 661 (64%) tika vakcinēti saskaņā ar grafiku, un 112 727 (36%) vismaz viena vakcīnas deva tika aizkavēta vai nebija vakcinēti. No 18 nāves gadījumiem, par kuriem var veikt analīzi, 11 bērniem notika saskaņā ar grafiku (2,28 uz 100 000 personas gadiem), bet septiņi notika ar nepilnīgi vakcinētiem bērniem (2,57 uz 100 000 personas gadiem). Izslēdzot nāves gadījumus ar nezināmiem cēloņiem (IRR = 1,29, 95% TI = 0,33–4,99), kā arī pēc nāves ar nezināmiem cēloņiem (IRR = 0,84, 95% CI = 0,32–2,99).

Un autori secina, ka nav īsti statistiskas nozīmes par nāves gadījumiem pilnībā vakcinētiem pēc kalendāra un tiem, kas bija vakcinēti ne pēc grafika (novēloti vakcinēti) vai arī pilnīgi nevakcinēti (ievērojiet, ka nevakcinētos un novēloti vakcinētos salika vienā grupā!). Mirstība bija 11 bērni (vakcinēto grupā) un 7 bērni (novēloti vakcinēto un nevakcinēto grupā) t.i. nav īsti satistiskas nozīmes vai mirst +/- 4 bērni.

Samazināts blakusparādību līmenis, kas saistīts ar MMR un DTaP-Hib-IPV atsevišķu vakcināciju

Saskaņā ar Izraēlas pētījumu, vakcinācijas blakusparādības tika novērotas 57% to, kuri vienlaikus saņēma MMR un pentavalentu vakcīnu, bet tikai 40% no tiem, kuri saņēma tikai MMR. Autori secināja, ka, iespējams, ir jāpārskata pašreizējā vakcinācijas politika attiecībā uz mono injekcijām.

Iespējamā īslaicīgā asociācija starp difterijas-stingumkrampju toksoīda-garā klepus vakcināciju un pēkšņa zīdaiņa nāves sindromu

DTP vakcīna ir saistīta ar pēkšņa zīdaiņa nāves sindromu (SIDS) Losandželosā.

Pieņemtais zīdaiņu vakcināciju laiks un pārtikas alerģijas un ekzēmas risks viena gada vecumā

Meitenēm, kuras saņēma pirmo DTaP devu vismaz mēnesi vēlāk, alerģijas attīstījās 4 reizes mazāk nekā tām, kas vakcinētas savlaicīgi.

Ekzēma attīstījās 2 reizes retāk gan zēniem, gan meitenēm, kas vakcinēti vismaz mēnesi vēlāk.

Veselības komplikācijas, kas saistītas ar bērnības vakcīnām, izņemot garp klepu un masaliņas. Medicīnas institūta ziņojuma kopsavilkums

Medicīnas institūta ziņojums, kurā, cita starpā, tiek ziņots, ka viņi ir atraduši cēloņsakarību starp stingumkrampju / difterijas vakcīnu un Guillain-Barré sindromu, anafilaktisko šoku un brahiālo neirītu.

Anti-poliribosilribitolfosfāta reakcijas samazināšana kombinētai difterijas, stingumkrampju un acelulārā garā klepus / Haemophilus Influenzae B tipa vakcīnai, vienlaikus veicot neaktivizētu poliovīrusa vakcināciju

Ja Hib vakcīna tiek ievadīta vienlaikus ar inaktivētu poliomielīta vakcīnu (IPV), tiek radīts ievērojami mazāk Hib antivielu nekā tad, ja tā tiktu ievadīta vienlaikus ar dzīvu poliomielīta vakcīnu.

Tika arī atklāts, ka bērni, kuri vienlaikus tiek vakcinēti pret Hib un DTaP, rada ievērojami mazāk stingumkrampju antivielu.

Vakcīnas tika injicētas dažādās vietās (viena rokā, otra kājā). Iepriekš nebija zināms, ka, ja jūs vienlaikus injicējat divas vakcīnas, tad starp tām rodas imūnās iejaukšanās. Šīs parādības bioloģiskais mehānisms nav zināms.

Kombinēto vakcīna bez garā klepus komponenta

Pētījumā norādīts, ka kombinētā DTaP / Hib vakcīna (ar acellulārā garā klepus vakcīnu) rada 10 reizes mazāk Hib antivielu nekā DTP ​​/ Hib kombinētā vakcīna.

Ja Hib un DTaP tiek injicētā vienā un tajā pašā vietā, tad no Hib antivielas tiek ražotas 5-15 reizes mazāk nekā tad, ja tās injicētu dažādās vietās. DTaP rada ievērojami mazāk antivielu pret difteriju nekā DTP.

Vakcīnas iespējamais neveiksmes risks pēc Haemophilus Influenzae B (Hib) tipa kombināciju ar acelulāru garā klepus komponentu

Pēc pārejas uz acellulārā garā klepus vakcīnu (DTaP / Hib) Apvienotajā Karalistē tika ziņots par gandrīz septiņkārtīgu Hib gadījumu skaita palielināšanos.

Izplatība un vakcinācija bērnībā visā ASV iedzīvotāju skaitā

Iemesls straujajam autisma pieaugumam Amerikas Savienotajās Valstīs, kas sākās 1990. gados, ir noslēpums. Lai gan indivīdiem, iespējams, ir ģenētiska nosliece uz autisma attīstību, pētniekiem ir aizdomas, ka ir nepieciešams viens vai vairāki vides izraisītāji jeb aktivizētāji. Viens no šiem izraisītājiem varētu būt bērnībā saņemtā plašā vakcinācija. Izmantojot regresijas analīzi un kontrolējot ģimenes ienākumus un etnisko piederību, attiecības starp bērnu skaitu, kuri saņēmuši ieteiktās vakcīnas, pēc 2 gadu vecuma un autisma (AUT) vai runas vai valodas traucējumu (SLI) izplatību katrā ASV štatā no 2001. gada un 2007. gads tika noteikts. Tika konstatēta pozitīva un statistiski nozīmīga saistība: Jo lielāks bija bērnu īpatsvars, kuri saņēma ieteicamās vakcinācijas, jo lielāka bija AUT vai SLI izplatība. Vakcinācijas pieaugums par 1% bija saistīts ar vēl 680 bērniem, kuriem bija AUT vai SLI. Ne vecāku uzvedība, ne pieejamība aprūpei rezultātus neietekmēja, jo vakcinācijas proporcijas nebija (statistiski) nozīmīgi saistītas ar kādu citu invaliditāti vai pediatru skaitu ASV. Rezultāti liecina, ka, lai arī dzīvsudrabs ir noņemts no daudzām vakcīnām, citas sastāvdaļas var būt saistītas tādu komplikāciju kā autisms. Ir pamatoti veikt turpmāku pētījumu par vakcīnu un autisma saistību.

Par garo klepu:

CDC: garais klepus

Garā klepus baktērija (Bordetella pertussis) ražo vairākus antigēnus un bioloģiski aktīvus produktus, ieskaitot garo klepu toksīnu (PT), pavedienu hemaglutinīnu (FHA), aglutinogēnus, adenilāta ciklāzi, pertaktīnu un trahejas citotoksīnu. Šie produkti ir atbildīgi par garā klepus slimības klīniskajām pazīmēm, un imūnsistēmas reakcija uz vienu vai vairākām rada imunitāti pēc infekcijas. Imunitāte pēc B. pertussis infekcijas nešķiet pastāvīga.

Pertussis ir galvenokārt toksīnu izraisīta saslimšana. Baktērijas piestiprinās elpošanas ceļu epitēlija šūnu ciliām, rada toksīnus, kas paralizē ciliju, un izraisa elpošanas ceļu iekaisumu, kas traucē plaušu sekrēciju attīrīšanai.

Pusaudži, pieaugušie un bērni, kurus daļēji aizsargā vakcīna, var inficēties ar B. pertussis, bet viņiem var būt maigāka slimības gaite nekā zīdaiņiem un maziem bērniem. Pērtussis infekcija šīm personām var būt asimptomātiska vai izpausties kā slimība, sākot no vieglas klepus slimības līdz klasiskam garā klepus ar pastāvīgu klepu (t.i., ilgst vairāk nekā 7 dienas).

Visbiežākās komplikācijas un ar garo klepu saistīto nāves gadījumu cēlonis ir sekundārā baktēriju pneimonija. Jauniem zīdaiņiem ir vislielākais risks saslimt ar ar garo klepu saistītām komplikācijām. Dati no 1997. līdz 2000. gadam norāda, ka pneimonija notika 5,2% no visiem ziņotajiem garā klepus gadījumiem un 11,8% zīdaiņu, kas jaunāki par 6 mēnešiem.

Garais klepus ir cilvēka slimība. Nav zināms, ka šī slimība pastāvu starp dzīvniekiem vai kukaiņiem. Pusaudži un pieaugušie ir svarīgs B. pertussis rezervuārs un bieži ir infekcijas avots zīdaiņiem.

Gāra klepus imunitātes ilgums pēc DTaP imunizācijas: metaanalīze

Meta analīze, kurā salīdzināta 3 un 5 DTaP devu efektivitāte. Autori secināja, ka 5 vakcīnas devas nav efektīvākas par 3 devām un ka vakcīna ir derīga 3 gadus (tas nozīmē, ka pēc 3 gadiem 50% vakcinētie bērni nebūs “pasargāti”). Katru gadu pēc vakcinācijas saslimšanas risks ar garo klepu palielinās par 33%. Faktiski 3 gadi ir ļoti ilgs laika posms, jo to sākotnējā efektivitāte ir 85%. Autori secina, ka ar 5 vakcinācijas devām nepietiek, ir nepieciešama vēl viena.

Aizsardzības mazināšanās pret garo klepu pēc piektās šūnveida garā klepus vakcīnas devas

Pēc piektās vakcīnas devas saslimšanas ar garo klepu risks palielinās par 42% katru gadu, un pēc 5 gadiem vakcīna jau ir neefektīva. Šeit tiek pieņemts, ka sākotnējā efektivitāte ir 95%.

Epidēmija, neraugoties uz augsta līmeņa vakcināciju ar šūnveida garā klepus vakcīnu

Garā klepus epidēmija Spānijā. 421 gadījums, galvenokārt bērni līdz viena gada vecumam. Lielākā daļa gadījumu (90%) tika pilnībā vakcinēti. Pārnēsātāji lielākoties bija pilnībā vakcinēti bērni vecumā no 5 līdz 9 gadiem. Neviens nemira, 8% tika hospitalizēti. Autori secina, ka neskatoties uz augsto vakcinācijas līmeni, garais klepus ir pilnīgi nekontrolējams un ka faktiskais pacientu skaits ir daudz lielāks, jo viņi pārbaudīja tikai laboratoriski apstiprinātus gadījumus.

Mēģinājums atrast “kurš ir inficējis” ar garo klepu: vakcinētie brāļi/māsas ir garā klepus inficēšanas pirmavoti zīdaiņiem no 6 mēnešu vecuma un jaunākiem

Lielākā daļa zīdaiņu, kas ir 6 mēnešus veci un jaunāki, ir inficēti ar garo klepu no pilnībā vakcinētiem brāļiem un māsām, īpaši divu un trīs gadu veciem. Tie, kas nav inficējušies no brāļiem, inficējas no vecākiem.

Garā klepus infekcija pilnībā vakcinētiem bērniem dienas aprūpes centros Izraēlā

Pētījums parādīja, ka vakcinētas personas inficēšanās izraisa vieglāku, nespecifisku slimību bez trim klasiskajām klīniskajām stadijām. Gara klepus novēro tikai 6% šādu gadījumu; tā vietā slimību raksturo nespecifisks, ilgstošs klepus, kas ilgst vairākas nedēļas vai mēnešus. Šo netipisko simptomu dēļ pieaugušo un pusaudžu garā klepus infekcija ir nepietiekami diagnosticēta, un tie var būt nevakcinētu zīdaiņu (8–10) infekcijas rezervuāri. Pētījumā Francijā līdz 80% nevakcinētu bērnu infekciju tika iegūti no brāļiem un māsām un vecākiem, kas liek domāt, ka pieaugušajiem un pat jauniem brāļiem un māsām ir būtiska nozīme garā klepus pārnešanā.

Asimptomātiska Bordetella pertussis (garā klepus) pārnešana un atjaunošanās

Pēdējo 20 gadu laikā garā klepus sastopamība ir ievērojami palielinājusies daudzās valstīs. Šīs parādības izskaidrošanai tiek izvirzītas 3 hipotēzes: 1) aizsargājošās imunitātes pavājināšanās no vakcinācijas; 2) garā klepus baktēriju evolūcija; 3) zems vakcinācijas līmenis. Jaunākie pētījumi piedāvā ceturto skaidrojumu: asimptomātiska infekcija no vakcinētajiem.

Autori analizēja garo klepu sastopamību Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā, veica baktēriju celmu ģenētisko analīzi un secināja, ka vakcinēto personu asimptomātiska infekcija ir loģiskākais izskaidrojums saslimstības pieaugumam. Tas ir arī vienīgais izskaidrojums, kāpēc kokonēšana nedarbojas. Saskaņā ar viņu modeli, palielinoties acetilās vakcīnas pārklājumam, asimptomātiskas slimības palielinās 30 reizes, bet simptomātiskas – 5-15 reizes. Tas atbilst novērotajiem datiem. Autori iesaka vakcinēt grūtnieces vai atgriezties pie pilnšūnu vakcīnas, līdz tiek izstrādātas jaunas vakcīnas.

Kas ir nepareizi ar garā klepus vakcīnas imunitāti? Kāpēc neizdodas radīt  imunoloģisko atmiņu uz garo klepu?

Bezšūnu garā klepus vakcīna novirza imūno reakciju uz humorālo imunitāti (Th2), savukārt visu šūnu vakcīna ir vairāk saistīta ar šūnu imunitāti (Th1). (Visu šūnu vakcīna arī negatīvi ietekmē imūno reakciju pret Th2, bet ne tik daudz.)

Vakcīna bez šūnām satur daudz mazāk antigēnu nekā veselu šūnu vakcīna. Tomēr vakcīna, kas nesatur šūnas, palīdz ražot daudz vairāk antivielu.

Jo vairāk cilvēks saņem atkārtotu vakcīnu no acululārās vakcīnas, jo īsāka imunitāte no šīm vakcinācijām. Tas notiek tāpēc, ka papildu vakcinācijas devas imūnās atbildes reakciju virza tālāk un tālāk uz humorālo imunitāti (tiek ražots vairāk antivielu), tas ir, imūnā atbilde kļūst mazāk un mazāk efektīva. (Citiem vārdiem sakot, jo vairāk devu cilvēks ir saņēmis, jo lielāka ir varbūtība, ka viņš saslimst, un jo ilgāk viņš būs lipīgs.)

Seruma antivielu noteikšana pret Bordetella pertussis adenilāta ciklāzes toksīnu vakcinētiem un nevakcinētiem bērniem, kā arī bērniem un pieaugušajiem ar garo klepu

Kad imūnsistēma pirmo reizi satiekpatogēnu, tā veido imūno reakciju uz to. Nākamreiz saskaroties ar šo vai līdzīgu patogēnu, tā veido tādu pašu imūno reakciju, pat ja atšķirīga reakcija būtu efektīvāka. Šo parādību sauc par “oriģinālu antigēnu grēku”.

Gara klepus gadījumā tas notiek savādāk – kad garā klepus baktērijas apmetas elpceļos, viens no toksīniem, ko tā noslēpj, ir ACT (adenilāta ciklāzes toksīns). Šis toksīns apmuļķo imūnsistēmu un rada iespaidu, ka garais klepus nav patogēns. Bet pēc divām nedēļām imūnsistēma saprot, ka tika apmānīta, un sāk cīnīties ar garo klepu. Nākamreiz, kad imūnsistēma atkal satiksies ar ACT, to vairs nevarēs apmuļķot un nekavējoties to nomāks, kā rezultātā cilvēks atkal neinficēsies. Bet, tā kā garā klepus vakcīnā nav ACT, vakcinētās personas imūnsistēma nezina, kā uz to reaģēt, un vakcīna ir inficēta ar garo klepu. Un sākotnējā antigēnā grēka iedarbības dēļ viņa nekad nemācīs uz to efektīvi reaģēt.

Turklāt, jo vairāk devu cilvēks saņem, jo ​​spēcīgāks ir sākotnējais antigēniskais grēks. Tas notiek tāpēc, ka imūnsistēma ar katru devu ražo arvien specifiskākas B šūnas. Šīs šūnas konkurē ar naivām B šūnām, kas varētu pielāgoties un efektīvāk reaģēt uz nedaudz izmainīto patogēnu.

Tas ir, tā kā vakcīnas patogēns un dabīgais patogēns atšķiras viens no otra, imūnsistēmas reakcija uz reālu garo klepu slimam nevakcinētam cilvēkam būs daudz efektīvāka nekā imūnā atbilde vakcinētam. Tāpēc nevakcinētam cilvēkam vienreiz attīstīsies garais klepus, bet vakcinētā imūnsistēma neefektīvi reaģēs uz garā klepus baktēriju visa mūža garumā.

Bordetella pertussis celmi ar paaugstinātu toksīnu veidošanos, kas saistīti ar garā klepus atjaunošanos

Ar garo klepu vakcinētajiem parādās jauns baktēriju celms ar virulenti garāku garozas toksīnu. Šis celms neeksistēja pirms vakcinācijas sākuma, un tas izraisa vairāk hospitalizāciju un nāves gadījumu nekā parastais celms.

Bordetella pertussis adaptācija vakcinācijai: iemesls tās atkārtotai parādīšanās?

Autori Nīderlandē veica garā klepus baktēriju celmu ģenētisko analīzi un secināja, ka baktērija ir mutējusi un pielāgojusies vakcīnai. Sāka dominēt celmi, kuros pertaktīna un garā klepus toksīns atšķiras no vakcīnas celma. Šie celmi neeksistēja pirms vakcinācijas. Tas pats tika novērots Somijā, ASV un Itālijā.

Garā klepus vakcīna un astma: vai ir kāda saistība?

Personām, kas vakcinētas ar visu šūnu vakcīnu, astma bija 5,4 reizes biežāk nekā nevakcinētām.

Gara klepus smaguma pakāpe Anglijā pirms un pēc garā klepus imunizācijas samazināšanās

Pēc tam, kas strauji samazinājās vakcinācija Anglijā, baidoties no DTP vakcīnas komplikācijām, garā klepus un mirstības no tās gadījumu skaits samazinājās 4 reizes.

112. gadu garā klepus un garā klepus vakcīnas Odiseja – pieļautās kļūdas un ietekme uz nākotni

2019. gada pētījumā Džeimss Čerijs, vadošais Kalifornijas universitātes garā klepus pētnieks, raksta, ka sākotnējā antigēnā grēka iedarbības dēļ bērni, kuri ir saņēmuši acellular (bezšūnu) vakcīnu, uz mūžu paliks jutīgāki pret garo klepu, un to vairs nevar mainīt.

Tā kā pēc 3 gadiem vakcinācijas ietekme gandrīz pilnībā izzūd, viņš ierosina ik pēc 3 gadiem vakcinēt to, kurš vakcinēts ar bezšūnu vakcīnu.

Garā klepus ārstēšana ar nātrija askorbātu jeb C vitamīnu

Šeit sniegtā informācija ir iegūta no plašas literatūras, kas pierāda, ka askorbāta molekula biežās devās ir ārkārtīgi droša garā klepus ārstēšanai arī pavisam maziem bērniem un zīdaiņiem. Pieredze rāda, ka tam ir liela nozīme bioķīmiskajā reģenerācijā no Bordetella garo klepu infekcija. Dabiska atveseļošanās no garā klepus ir priekšrocības visai dzīvei.

Par Stingumkrampjiem:

Stingumkrampji: literatūras apskats

Tiek uzskatīts, ka dabiska imunitāte no stingumkrampjiem nav iespējama un pat iepriekšējā slimība nedod imunitāti pret sekojošām infekcijām. Vakcinācija tiek uzskatīta par vienīgo līdzekli pret stingumkrampjiem. Attīstītajās valstīs 70% no tiem, kam ir stingumkrampji, un 80% no tiem, kuri mirst, ir cilvēki, kas vecāki par 50 gadiem. Cilvēku, kas jaunāki par 30 gadiem, mirstība no stingumkrampjiem ir gandrīz nulle, bet gados vecāku cilvēku vidū mirstība ir 52%.

Dabiski iegūta imunitāte pret stingumkrampju toksīnu izolētā sabiedrībā

Pastāv pilnīga medicīniska vienprātība, ka dabiska stingumkrampju imunitāte nav iespējama, un tikai vakcinācija var novērst slimību.

Autori veica asins analīzi diviem simtiem nejauši izvēlētu imigrantu no Etiopijas uz Izraēlu un 98% no viņiem atrada stingumkrampju antivielas. 30% no tiem antivielu līmenis tiek uzskatīts par aizsargājošu (virs 0,01 UI / ml). Neviens no viņiem nebija vakcinēts.

Antivielu skaits palielinājās līdz ar vecumu. Autori secināja, ka dabiskā imunitāte rodas no pastāvīga kontakta ar baktēriju.

Stingumkrampju baktērija kā saprofīts, kas atrodams cilvēka kuņģī

Vienīgā uzticamā metode, ko var izmantot stingumkrampju baktēriju noteikšanai, ir iespējamā materiāla kultivēšana, stingumkrampjiem līdzīgo organismu izolēšana un pierādīšana, ka tīras kultūras veido spazmas radošu toksīnu, ko neitralizē stingumkrampju antitoksīns. Izmantojot šo metodi, tik atklāti stingumkrampju baciļi 34,7 procentos izkārnījumu no 78 indivīdiem Pekinā. Stingumkrampju baktērijas aug gremošanas traktā, jo tas bija sastopams indivīdiem, kuri ir uzturējušies praktiski sterilā diētā mēnesi vai ilgāk, un viens indivīds vienā izkārnījumos var izvadīt vairākus miljonus stingumkrampju sporas.

Smagi stingumkrampju gadījumi imunizētiem pacientiem ar paaugstinātiem pret stingumkrampjiem pamatotiem titriem

Trīs cilvēki saslima stingumkrampjiem, viens no viņiem nomira. Visi bija ne tikai bija pilnībā vakcinēti, bet arī viņiem bija ļoti augsts antivielu līmenis. Vienā no tām antivielu līmenis bija 2500 reizes lielāks nekā aizsargājošais līmenis (0,01 SV / ml). Šis pacients tika hiperimunizēts, lai izveidotu komerciālu imūnglobulīnu. Tas ir, viņš tika daudz vakcinēts, lai izveidotu augstu antivielu līmeni, kas pēc tam tiek izolēts no viņa asinīm un pārdots kā imūnglobulīns.

Citam pacientam in vitro antivielu līmenis bija 0,2, bet, kad to testēja in vivo pelēm, tas bija mazāks par 0,01 SV / ml. Autori secina, ka imunitāte pret toksoīdu nepavisam nav vienāda ar imunitāti pret toksīnu.

Stingumkrapmju gadījumi vakcinētiem bērniem

Somijā 17 gadu laikā no 1969. līdz 1985. gadam tika reģistrēti 106 stingumkrampju saslimšanas gadījumi, no kuriem pieci bija bērni līdz 18 gadu vecumam. Četri bērni tika pilnībā vakcinēti. Vai piektais bija vakcinēts, nav zināms.

Pēdējais jaundzimušo stingumkrampju gadījums Somijā tika reģistrēts 1915. gadā, un vakcinācija tika sākta 1957. Gadā.

Klīniskais stingumkrampju gadījums, neraugoties uz toksīnus neitralizējošo antivielu “aizsargājošo” līmeni

Lai arī dati par neitralizējošo antivielu aizsargājošo līmeni cilvēkiem ir ārkārtīgi ierobežoti, dati par dzīvniekiem izmantoti, lai pamatotu pārliecību, ka 0,01 antitoksīna vienība / ml ir aizsargājoša. Šajā pētījumā aprakstīts pacients ar brūci, kam seko smags ģeneralizēts stingumkrampju gadījums, kuram simptomu rašanās laikā tika konstatēts neitralizējošu antivielu līmenis 16 reizes, kas uzskatīts par aizsargājošu.

Jaundzimušo stingumkrampji neraugoties uz imunizāciju un aizsargājošām antitoksīna antivielām

Divdesmit mazuļi tika hospitalizēti Nigērijas slimnīcā ar jaundzimušo stingumkrampjiem. Sešu bērnu māmiņas grūtniecības laikā tika vakcinētas ar vismaz divām devām. Visām mātēm un zīdaiņiem, ieskaitot nevakcinētus, antivielu līmenis bija daudz augstāks nekā aizsargājošs (0,07 un vairāk). Mirstība nevakcinēto vidū bija 43%. Mirstība vakcinēto vidū bija 50%.

CDC: Stingumkrampji

Diabēts un stingumkrapmji. No 1987. līdz 2008. gadam 13% no stingumkrampju gadījumiem un 29% no stingumkrampju nāves gadījumiem tika konstatēti diabēta slimniekiem. Cukura diabēta slimnieki 3 reizes biežāk saslimst ar stingumkrampjiem nekā citi, un mirst 4 reizes biežāk.

Patoloģiskas T-limfocītu subpopulācijas veseliem cilvēkiem pēc stingumkrampju revakcinācijas

Revakcinācija no stingumkrampjiem īslaicīgi pazemina T-limfocītu līmeni asinīs līdz līmenim, kāds novērots pacientiem ar AIDS (CD4 / CD8 attiecība = 1).

Pārmērīga stingumkrampju toksoīdu lietošana

Tā kā stingumkrampju vakcīnas piedāvā injicēt katru reizi, kad cilvēks ir vērsies pēc palīdzības medicīnas iestādē, rezultātā tas noved pie hiperimmunizācijas (antivielu līmenis pārsniedz 5 SV / ml). Itālijā pirms 1968. gada dzimušajiem 11% cilvēku bija hiperimunizēti. Starp tiem, kas dzimuši pēc 1968. gada, viņu bija jau 17%.

Somijā 53% pieaugušo cilvēku (no 50 gadu vecuma un vecākiem) antivielu līmenis bija virs 1 SV / ml. Pēc revakcinācijas blakusparādību skaits desmit reizes palielinājās. Autori iesaka veikt atkārtotu vakcināciju reizi 20 gados, nevis reizi 10 gados.

Vai stingumkrampju toksoīdu vakcinācija var izraisīt alerģijai līdzīgus simptomus un palielināt atopisko slimību izplatību?

Ja kāda vakcīnas sastāvdaļa ir līdzīga kādam proteīnam, ko organisms ražo, tad imūnsistēma, iemācījusies reaģēt uz vakcīnas olbaltumvielām, var iemācīties reaģēt arī uz savu olbaltumvielu, kas ir līdzīga tai, kas atrodas vakcīnas sastāvā. Šādi veidojas autoimūnās slimības. Šo parādību sauc par molekulāro mīmiku.

Šis raksts izskaidro molekulārās mīmikas mehānismu starp stingumkrampju toksoīdu un IgE receptoru, kas, iespējams, izraisa paaugstinātu alerģijas risku vakcinētajos.

Filozofiski iebildumi pret vakcināciju kā stingumkrampju risku bērniem, kas jaunāki par 15 gadiem

Šeit tiek ziņots, ka no 1992. līdz 2000. gadam tika ziņots par 15 stingumkrampju gadījumiem bērniem līdz 15 gadu vecumam. Neviens nenomira, kaut arī lielākā daļa bija nevakcinēti. Divpadsmit gadījumi bija zēniem. Divi gadījumi bija jaundzimušajiem līdz 10 dienu vecumam; pārējie 13 gadījumi bija bērniem, kuru vecums bija no 3 līdz 14 gadiem. Vidējais hospitalizācijas ilgums bija 28 dienas; 8 bērniem bija nepieciešama mehāniskā ventilācija. Vakcinācijas trūkuma dēļ nebija aizsargāti divpadsmit (80%) bērnu, ieskaitot 1 jaundzimušo, kura māte nebija vakcinēta. Starp visiem nevakcinētajiem gadījumiem iemesls, kāpēc tika izvēlēts nevakcinēt, bija reliģiskas vai filozofiskas iebildes pret vakcināciju.

Askorbīnskābes ietekme stingumkrampju ārstēšanā

Kontrolēts pētījums par C vitamīna ietekmi uz stingumkrampjiem Bangladešā. 117 pacienti tika sadalīti divās grupās. Pirmie papildus imūnglobulīnam intravenozi saņēma 1 g C vitamīna dienā, bet otrā grupa saņēma tikai imūnglobulīnu.

Bērnu grupā (1–12 gadi) starp tiem, kuri nesaņēma C vitamīnu, miruši 74%. Starp tiem, kas saņēma C vitamīnu, neviens nenomira.

Pieaugušo grupā (13-30 gadi) starp tiem, kuri nesaņēma C vitamīnu, 68% nomira. Starp tiem, kuri saņēma C vitamīnu, 37 % nomira. Tā kā C vitamīna deva abām grupām bija vienāda, neskatoties uz atšķirīgo pacientu svaru, ir loģiski uzskatīt, ka lielāka vitamīna deva pieaugušo grupā mirstību samazinātu vēl vairāk.

Imūnsistēmas atbildes reakcijas pret stingumkrampju vakcināciju veselīgiem cilvēkiem no Itālijas un bērniem ar atkārtotām infekcijām

Bērniem vecumā no 12 līdz 18 mēnešiem, kas cieš no pastāvīgām infekcijām, stingumkrampju antivielu līmenis bija ievērojami augstāks nekā veseliem bērniem (5 pret 1,1 SV / ml).

Par difteriju:

CDC: difterija

Difteriju izraisa baktērija Corynebacterium diphtheriae, kas pati par sevi ir diezgan nekaitīga. Bet, ja šī baktērija ir inficēta ar noteiktu vīrusu (bakteriofāgu), tad tā sāk ražot un izdalīt spēcīgu toksīnu. Šis toksīns ir atbildīgs par smagiem difterijas simptomiem. Difterijas toksīns iznīcina rīkles audus un veido pseidomembrānu, tad bez toksīna baktērija var izraisīt tikai faringītu. Ja šis toksīns nonāk asinsrites sistēmā, tad komplikācijas var izraisīt miokardītu un īslaicīgu paralīzi. Mirstība ir 5-10%.

Slimību pārnēsā galvenokārt ar gaisā esošām pilieniņām, taču ir iespējama arī pārnešana caur sadzīves priekšmetiem.

Lielākā daļa cilvēku, kas inficējušies ar difterijas baktērijām, nesaslimst, bet vienkārši ir baktēriju un nesēju rezervuārs. Epidēmiju laikā lielākā daļa bērnu ir nesēji, bet nesaslimst. Lielākā daļa gadījumu notiek ziemā un pavasarī.

Difterijas vakcīna netiek ražota atsevišķi, tā vienmēr tiek kombinēta ar stingumkrampjiem (DT, Td) un parasti ar garo klepu (DTaP / DTP). Kas attiecas uz stingumkrampjiem, vakcīna ir toksoīds, t.i. formalīnā inaktivēts toksīns.

Patoloģijas un bakterioloģijas žurnāls

1926. gadā Glenijs un viņa grupa eksperimentēja ar difterijas vakcīnu un centās uzlabot tās efektivitāti. Nejauši viņi atklāja, ka alumīnija pievienošana vakcīnai dod spēcīgāku imūnreakciju. Kopš tā laika alumīnijs ir pievienots lielākajai daļai nedzīvo vakcīnu.

Glenniju neinteresēja alumīnija drošība vakcīnā pirms 90 gadiem. Mūsdienās tas joprojām  neinteresē vakcīnu ražotājiem.

Bērnu imunitāte un imunizācija pret difteriju Zviedrijā

Tiek uzskatīts, ka difterijas antivielu līmenis ir no 0,01 līdz 0,1 SV / ml. Precīzu vērtību nevar noskaidrot. Zviedrijā no piecdesmito gadu beigām līdz 1984. gadam netika reģistrēts neviens difterijas gadījums. 1984. gadā tika novēroti 3 uzliesmojumi (17 gadījumi, 3 nāves gadījumi). Gandrīz visi pacienti bija hroniski alkoholiķi. Galvenokārt slimoja tie, kuriem antivielu līmenis bija zemāks par 0,01.

Pētnieki izmērīja antivielu līmeni vakcinētiem bērniem. 48% cilvēku, kuri zīdaiņa vecumā saņēma 3 vakcīnas devas, antivielu līmenis bija zemāks par 0,01 SV / ml. Starp sešgadniekiem tas bija 15%. Starp 16 gadus veciem bērniem, kuri papildus zīdaiņu vakcinācijai tika arī revakcinēti, 24% antivielu līmenis bija zemāks par 0,01.

Iespējams, ka zemais antivielu līmenis Zviedrijā ir saistīts ar faktu, ka garā klepus sastāvdaļa tika izslēgta no vakcīnas 70. gados. Tā kā garā klepus toksīns pats ir palīgviela, tā izslēgšana padara difterijas vakcīnu mazāk efektīvu.

Imūnreakcija uz revakcināciju 16 gadus vecu cilvēku vidū bija daudz sliktāka nekā 6 gadus veciem bērniem, kaut arī 16 gadus veci cilvēki saņēma 2,5 reizes devu. Autorei nav izskaidrojuma šai parādībai.

Tiek uzskatīts, ka antivielu līmenis, kas lielāks par 1 SV / ml, nodrošina aizsardzību 10 gadus. Tikai 50% 16 gadus vecu un 22% 10 gadu vecu cilvēku pēc vakcinācijas pieredzēja šo antivielu līmeni.

Antivielu līmenis pazeminās par 20–30% gadā. Bērniem tas samazinās vēl ātrāk. Ja 94% bērnu vecumā no 15 mēnešiem antivielu līmenis bija lielāks par 1 SV / ml, pēc 4 gadiem vidējais līmenis antivielās bija tikai 0,062.

Reakcija uz difterijas revakcināciju veseliem pieaugušajiem: vakcīnas izmēģinājums

Pieaugušajiem Beļģijā tika veikta atkārtota vakcinācija pret difteriju. 24% no tiem antivielu līmenis nepārsniedza “aizsargājošo” līmeni, un tiem, kuriem antivielu līmenis bija zems, 42% pēc vakcinācijas tas bija nepietiekams. Autori secina, ka pieaugušajiem tikai ar vienu revakcināciju vien nepietiek, lai sasniegtu vēlamo “aizsargājošo” antivielu līmeni.

Difterijas uzliesmojums stipri imunizētā sabiedrībā

Difterijas uzliesmojums 1946. gadā angļu skolā (18 gadījumi). Visi, izņemot divus (vai trīs), tika vakcinēti (pateicoties tam, pēc autoru domām, iespējams, neviens nenomira).

Starp 23 nevakcinētiem 13% saslima. Starp 299 vakcinētajiem 5% saslima. Viens no nevakcinētajiem faktiski tika vakcinēts, bet pirms vairāk nekā desmit gadiem. Ja to izslēdz, tad starp nevakcinētajiem 9% saslima. Ja mēs sadalām vakcīnas divās grupās – tās, kuras vakcinētas mazāk nekā pirms 5 gadiem un vairāk nekā pirms 5 gadiem, tad saslimstības līmenis starp tām ir vienāds. Tomēr nesen vakcinēto vidū slimība bija vieglāka nekā ilgi vakcinēto un nevakcinēto vidū. Autori secina, ka vakcinācija bez sekojošām revakcinācijām nav īpaši efektīva, un viņi aicina vakcinēties ik pēc trim gadiem, papildus vakcinācijām zīdaiņa vecumā.

Difterijas saslimšanas riska faktori: perspektīvs gadījumu kontroles pētījums Gruzijas Republikā, 1995. – 1996

Lai saslimtu ar difteriju no citas personas, attālumam no viņa jābūt mazākam par 1 m. Ja tas ir lielāks, infekcijas risks tiek ievērojami samazināts. Pētījums par 218 difterijas gadījumiem Gruzijā 1995. – 1996. Mirstība bija 10%.

– Bērnu vidū mātes sākotnējais izglītības līmenis ir saistīts ar difterijas riska palielināšanos 4 reizes, salīdzinot ar tiem, kuru mātei bija akadēmiska izglītība.

– Pieaugušo vidū cilvēki ar pamatizglītību slimoja ar difteriju 5 reizes biežāk nekā tie, kuri pabeidza universitāti.

– Hroniskas slimības ir saistītas ar difterijas riska palielināšanos 3 reizes. Bezdarbnieki slimoja 2 reizes biežāk. Dušas apmeklējums mazāk nekā vienu reizi nedēļā ir saistītas ar dubultu saslimšanas risku.

– Nevakcinēti slimo 19 reizes vairāk vakcinēti. Tomēr vakcīnās tika iekļauti tikai tie, kuri saņēma visas vakcinācijas un revakcinācijas devas un tika vakcinēti pēdējos 10 gados. Pārējie tika identificēti kā nevakcinēti. Autori raksta, ka, iespējams, pacienti labi neatcerējās, vai viņi ir vakcinēti.

– Starp 181 gadījumiem – 9% bija nevakcinēti, 48% bija hroniska slimība, 21% bija dušā mazāk nekā vienu reizi nedēļā. Autori secina, ka vakcinācija ir vissvarīgākais līdzeklis difterijas kontrolei, taču uzsver, ka ir vērtīgāk mazgāties vairāk nekā vienu reizi nedēļā, lai novērstu saslimšanu ar difteriju.

Autori arī raksta, ka difterija nav ļoti lipīga slimība, un, lai to iegūtu, nepieciešams ilgstošs kontakts ar pacientu. Pārpildītu vietu apmeklēšana nebija riska faktors.

Salīdzinot ar iepriekšējām epidēmijām Eiropā un ASV, kas galvenokārt notika alkoholiķu vidū, šajā pētījumā autori neatrada paaugstinātu alkoholisma risku. Viņi secina, ka, iespējams, riska faktors ir zems sociāli ekonomiskais statuss, nevis alkoholisms.

Esošā situācija un difterijas parādīšanas kontroles stratēģijas bijušajās Padomju Savienības jaunajās neatkarīgajās valstīs

Vakcinācijas aptvere Ukrainā pārsniedz 90% bērnu, un laika posmā no 1991. līdz 1994. gadam tika vakcinēti vairāk nekā puse pieaugušo. Tomēr difterijas biežums palielinās, neskatoties uz tik augstu vakcinācijas %.

Trīs smagi difterijas gadījumi: epidemioloģija Somijas pacientiem ar zemu antitoksīnu līmeni

90. gados, pateicoties robežu atvēršanai, no Somijas uz Krieviju un no Krievijas uz Somiju, parādījās tūristu ceļošana. Katru gadu Krieviju apmeklēja 400 tūkstoši somu, bet Somiju – 200 tūkstoši krievu. Tika veikti 10 miljoni braucienu. Neskatoties uz epidēmiju Krievijā, tikai 10 somi saslima ar difteriju Krievijā, gandrīz visi bija pusmūža vīrieši, no kuriem tikai trīs bija smagi slimi (aprakstīts turpmāk), pieci bija viegli un divi bija tikai nēsātāji.

1) 43 gadus vecs Somijas iedzīvotājs Sanktpēterburgā viesojās 1993. gadā. Tur viņš skūpstījās ar savu Sanktpēterburgas draudzeni, un, kad viņš atgriezās Somijā, viņam bija difterija. Viņš tika vakcinēts pret difteriju pirms 20 gadiem, un tika uzskatīts par nevakcinētu (antivielu līmenis: 0,01). Viņa draudzene no Pēterburgas neslimoja ar difteriju. Atrada arī citu baktēriju nesēju, kas ceļoja kopā ar pirmo tajā pašā grupā. Viņam arī bija intīmas attiecības ar to pašu Sanktpēterburgas “draudzeni”. Šis bija pirmais gadījums Somijā 30 gadu laikā.

2) 57 gadus vecs vīrietis 1996. gadā vienu dienu apmeklēja Viborgu un atgriezās ar difteriju. Viņš noliedza ciešus kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem, bet viņa draugi sacīja, ka viņš devās pie prostitūtām. Nav zināms, vai viņš tika vakcinēts (antivielu līmenis: 0,06).

3) 45 gadus vecs vīrietis 22 stundas apmeklēja Viborgu un atgriezās ar difteriju. Viņa draugi teica, ka viņš devās pie prostitūtas. Viņš tika vakcinēts un pat gadu pirms ceļojuma saņēma revakcināciju (antivielu līmenis: 0,08). Viņš bija vienīgais pilnībā vakcinētais un vienīgais, kurš nomira. Visi trīs ceļojuma laikā patērēja lielu daudzumu alkohola, un divi no viņiem bija hroniski alkoholiķi.

Par B tipa Haemophilus Influenzae:

CDC: Haemophilus influenzae b tips

Haemophilus influenzae – baktērija, kuru sākotnēji uzskatīja par gripas izraisītāju (kur tā ieguva savu nosaukumu).

Baktērija ap sevi veido polisaharīdu kapsulu. Pēc kapsulas veida ir seši hemophilic bacillus serotipi (a, b, c, d, e, f). Vakcīna pastāv tikai no serotipa b, kas pirmsvakcinēšanas laikmetā 95% gadījumu izraisīja hemofīlijas infekcijas. Ir arī celmi bez kapsulām.

Pirms vakcīnas vienam no 200 bērniem bija hemophilic infekcija. Hib tika atrasts nazofarneks 0,5-3% veselīgiem zīdaiņiem.

Gandrīz visi slimības gadījumi rodas bērniem līdz 5 gadu vecumam, un divas trešdaļas ir bērniem līdz 18 mēnešu vecumam.

Invazīva infekcija var izraisīt meningītu, epiglotītu, pneimoniju, artrītu un celulītu. Mirstība no meningīta ir 3–6%, neiroloģiski traucējumi saglabājas 15–30% izdzīvojušo. Cik precīzi baktērija nonāk asinsrites sistēmā, nav zināms.

No 2010. līdz 2011. gadam 33% Hib bija zīdaiņiem, kas jaunāki par 6 mēnešiem (t.i., nebija pilnībā vakcinēti). Starp atlikušajiem 36% Hib gadījumu bija pilnībā vakcinēti. Pārējās bija nevakcinētas vai vakcinētas mazāk nekā trīs devās, vai arī nav zināms, cik daudz vakcīnu tika vakcinētas.

Hemofilās infekcijas riska faktori ir ierobežoti: zems sociālekonomiskais līmenis, zems vecāku izglītības līmenis, hroniskas slimības, ķīmijterapija utt. Latīņi un indieši slimo biežāk nekā gaišas ādas krāsa cilvēki.

Pirmajos 6 mēnešos zīdīšanas periods nodrošina aizsargājošu efektu. Pirmsvakcinācijas laikmetā lielākajai daļai bērnu dabiskā imunitāte attīstījās līdz 5-6 gadu vecumam.

Pirmā Hib vakcīna (polisaharīds) tika izmantota no 1985. līdz 1988. gadam, taču tā nebija efektīva bērniem līdz 18 mēnešu vecumam, un bērniem vecākiem vecākiem efektivitāte bija no 88% līdz -69%.

Kopš 1988. gada tiek izmantota konjugāta vakcīna, kuru parasti ievada 2, 4, 6 un 12 mēnešu vecumā, Pastāv monovalenta vakcīna pret Hib, bet tā parasti tiek piegādāta ar pentavalentām un sešvērtīgām vakcīnām (ar difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu un B hepatītu).

Dabiski iegūta imunitāte pret B tipa Haemophilus Influenzae veseliem bērniem Kubā

Autori izanalizēja 974 veselus nevakcinētus bērnus Kubā un secināja, ka līdz 4-5 gadu vecumam 99,7% no viņiem bija dabiska imunitāte pret Hib. Dabiskā imunitāte pret Hib tika konstatēta arī Somijā (79%) un Indijā (80%).

Tāpēc PVO iesaka ieviest šo vakcīnu valsts kalendārā tikai tajās valstīs, kuras to var atļauties finansiāli, neņemot resursus no citām svarīgām vakcīnām.

Zīdīšanas aizsargājošā iedarbība: Haemophilus Influenzae meningīta un zīdīšanas ekoloģiskais pētījums Zviedrijas populācijā

Hib sastopamība pirms vakcinācijas bija 30/100 000 starp baltiem un 600/100 000 starp aborigēnu cilvēkiem Aļaskā. Saslimstība Amerikas Savienotajās Valstīs no 1940. līdz 1970. gadam ir palielinājusies 4 reizes. Tas pats notika Skotijā un Zviedrijā.

Zīdīšanai ir aizsargājoša iedarbība pret Hib izraisītu meningītu, un šī iedarbība ilgst 5–10 gadus. Īss zīdīšanas periods (mazāk nekā 13 nedēļas) palielina Hib risku 3,79 reizes. Slimīgi bērni slimo 4,5 reizes biežāk.

Mātes pienam ir inhibējoša iedarbība uz baktēriju piestiprināšanos nazofarneksa gļotādām.

Pētījuma diagrammā var redzēt, ka pēc zīdaiņu skaita samazināšanas ar krūti barotajiem zīdaiņiem Hib sastopamība palielinājās, un, kad viņu procentuālais daudzums atkal palielinājās, Hib sastopamība samazinājās.

Zīdīšanas aizsargājošā ietekme uz invazīvu Haemophilus Influenzae infekciju: gadījuma kontroles pētījums Zviedrijas pirmsskolas vecuma bērniem

Bērniem, kas vecāki par 1 gadu, īss zīdīšanas periods (HB) ir saistīts ar Hib riska palielināšanos 7,79 reizes. Katra nākamā krūtsbarošanas nedēļa samazināja saslimšanu ar Hib par 5%. Krūts zīdīšanas aizsargājošā iedarbība sākās jau 13. nedēļā pēc ekskluzīvas zīdīšanas un ilga mēnešus un gadus.

Bērnudārzu apmeklējums un citi invazīvās B tipa Haemophilus Influenzae b riska faktori

Pasīvā smēķēšana ir saistīta ar 40% paaugstinātu Hib risku. Bērnudārza apmeklējums – ar riska pieaugumu 2,9 reizes. Krūtsbarošana samazina risku par 50%.

B tipa Haemophilus influenzae meningīta riska faktoru gadījumu kontroles novērtējums

Krūts barošana, kas ilgst vismaz 1 mēnesi, ir saistīts ar Hing meningīta riska samazināšanu par 62%. Krūts barošana ilgāka par 9 mēnešiem – ar riska samazinājumu par 88%. Bērnudārzs – paaugstina risku 2,6-4,7 reizes.

Zīdīšanas ietekme uz antivielu reakciju uz konjugēto vakcīnu

Bērni, kuri tiek baroti ar mātes pienu, pēc vakcinācijas ražoja ievērojami vairāk antivielu nekā bērni, kuri netiek baroti ar mātes pienu.

Invazīvās B tipa Haemophilus Influenzae riska faktori Losandželosas apgabala bērniem vecumā no 18 līdz 60 mēnešiem

Visu Hib gadījumu analīze Losandželosā 1988./9. gadā (8,7 miljoni cilvēku, no kuriem 750 tūkstoši bērnu līdz 5 gadu vecumam). Kopumā bērniem gadā tika reģistrēti 88 gadījumi. Mirstība bija 4,5%.

Hib risks bērniem mājās, kur dzīvo vairāk nekā 2 smēķētāji, bija 6 reizes lielāks.

Seši vai vairāk cilvēku, kas dzīvo vienā mājā, ir saistīti ar Hib riska palielināšanos 3,71 reizes. Tumšas ādas krāsas cilvēki saslimst 3,47 reizes biežāk. Hroniskas slimības un zemi ienākumi arī palielina risku.

Vakcinācija un zīdīšana samazina Hib risku. Vakcinācija ar polisaharīdu vakcīnu palielināja Hib risku.

Haemophilus B polisaharīdu vakcīnas neefektivitāte Minesotā

Hib polisaharīdu vakcīna tika licencēta ASV 1985. gadā. Klīniskajā pētījumā Somijā tika atklāts, ka vakcīna ir neefektīva bērniem līdz 2 gadu vecumam, un tā ir 80% efektīva no 2 līdz 3 gadu vecumam. Pirms licencēšanas vienīgajā pētījumā Amerikas Savienotajās Valstīs 16 000 bērnu starpā netika konstatēts, ka vakcīna ir efektīva, tāpēc, pamatojoties uz Somijas pētījumu, tā tika licencēta tikai bērniem, kas vecāki par 2 gadiem (lai gan vairums gadījumu bija bērniem, kas jaunāki par gadu). Kad vakcīna tika licencēta, randomizēts izmēģinājums nebija iespējams. Tā kā Hib ir reta slimība, joprojām ir grūti veikt šādu pētījumu, jo tas prasa daudz dalībnieku, lai spētu realizēt nopietnu pētījumu.

Novērojošā pētījumā Minesotā izrādījās, ka šīs vakcīnas efektivitāte ir negatīva, un tā palielina slimības risku par 58%.

Citos pētījumos atklāts, ka vakcīna palielina saslimšanas risku pirmajā nedēļā pēc vakcinācijas. Pēc tam IOM arī atklāja, ka nekonjugēta Hib vakcīna palielina saslimšanas risku.

Antivielas pret Haemophilus Influenzae B tipu pēc kārtējās un revakcinācijas

Bērniem, kuri vakcinēti pret Hib zīdaiņa vecumā, bija ievērojami mazāk antivielu nekā bērniem, kas vakcinēti pēc gada vecuma.

Invazīvās Haemophilus Influenzae slimības raksturojums Manitobā, Kanādā, 2000.-2006. gads: Invazīvā slimība, kas nav B tipa celmi

Hib sastopamība Manitobā (Kanāda) samazinājās vakcinācijas dēļ, bet pēc tam atkal sāka pieaugt un jau sasniedza saslimstības līmeni pirmsvakcinācijas laikā.

Iepriekš tikai 10% pacientu bija vecāki par 10 gadiem, tagad tie ir 56%. Līdzīgas izmaiņas epidemioloģijā tiek novērotas Amerikas Savienotajās Valstīs.

Autori salīdzināja sava pētījuma datus ar oficiālajiem saslimstības datiem un secināja, ka tikai 1 no 17 slimības gadījumiem 2000. – 2004. gadā ir oficiāli reģistrēts. Viņi secina, ka Hib sastopamības līmenis ir ļoti nenovērtēts, un, visticamāk, par zemu tiek novērtēts arī citu hemophilic baktēriju sastopamības līmenis.

B tipa Haemophilus influenzae infekcijas tendences pieaugušajiem Anglijā un Velsā: uzraudzības pētījums

Hib sastopamība pieaugušo vidū Anglijā pēc vakcinācijas samazinājās (iespējams, kolektīvās imunitātes dēļ), 1998. gadā sasniedza minimumu, un 2003. gadā jau atgriezās pirmsvakcinācijas līmenī.

Pēc vakcinācijas sākuma pieaugušo Hib antivielu skaits samazinājās. Starp bērniem notika tas pats. Sākumā Hib sastopamība strauji samazinājās, un pēc tam, neskatoties uz lielo vakcināciju, tā sāka strauji pieaugt. Kopš 1998. gada saslimšanas gadījumu skaits bērnu vidū ir divkāršojies katru gadu, un vairums gadījumu ir pilnībā vakcinēti.

Invazīvā Haemophilus Influenzae Britu Kolumbijā: ne-hibrīdi un netipizējamie celmi, kas izraisa bērnu un pieaugušo slimības

1989. gadā pirms vakcinācijas sākšanas Kanādā gadā Britu Kolumbijā tika reģistrēti 24 Hib gadījumi. 2008. – 2009. Gadā tika reģistrēti 45–53 gadījumi gadā. Serotipa B sastopamība ir samazinājusies, un serotipa A. sastopamība ir palielinājusies. Agrāk pārsvarā slimoja bērni, tagad slimo arī pieaugušie.

Insulīnatkarīgā diabēta (IDDM) gadījumu klasifikācija trīs gadus pēc Hemophilus Influenza B (HiB) imunizācijas atbalsta cēloņsakarības starp imunizāciju un IDDM

Hib vakcīnas klīniskā pētījuma datu analīze Somijā (116 000 bērnu). Hib vakcīna palielina nepilngadīgo diabēta risku par 26%. Diabēts sākās 38 mēnešus pēc vakcinācijas.

Vakcīna ir pārbaudīta arī pelēm, kas slimo ar diabētu. Vakcinētās pelēs diabēts attīstījās ievērojami biežāk.

Asociācija starp 1. tipa diabētu un Hib vakcīnu

Tikai šī blakusparādība vien (palielināts nepilngadīgo diabēta risks) pārsniedz ieguvumus no vakcīnas, kurai vajadzētu novērst 7 nāves gadījumus un 7–26 invaliditātes gadījumus uz 100 000 vakcinētiem. Par katru bērnu, kas izglābts no Hib, būs četri cilvēki ar cukura diabētu.

Kopš Hib vakcinācijas sākuma Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē ir strauji pieaudzis diabēta biežums, īpaši bērniem līdz 4 gadu vecumam.

Autori secina, ka potenciālais vakcīnas kaitējums pārsniedz iespējamo ieguvumu.

Vakcinācija var izraisīt ar diabētu saistītas antivielas viengadīgiem bērniem

Hib vakcīna palielina antivielu pret GAD risku 5,9 reizes un 3,4 reizes – antivielas pret IA-2, ko uzskata par autoimūniem marķieriem 1. tipa diabēta attīstībai.

Haemophilus influenzae b tipa meningīts īsā laika posmā pēc vakcinācijas: atgādinājums par acīmredzamo vakcīnas mazspējas fenomenu

Jau 1901. gadā Wright radīja terminu “negatīvā fāze”, lai aprakstītu baktericīdās aktivitātes samazināšanos, ko viņš novēroja 21 dienu pēc vēdertīfa. Šī parādība novērota arī konjugēto un nekonjugēto Hib vakcīnu klīniskajos pētījumos: tiem, kuriem jau bija anti-Hib antivielas, pēc vakcinācijas antivielu koncentrācija bija zemāka. Tiek uzskatīts, ka šī parādība notiek ar visām četrām esošajām vakcīnām. Daži uzskata, ka antivielu skaita samazināšanās ir saistīta ar faktu, ka esošās antivielas ir piesaistītas vakcīnas antigēniem. Ja tas notiek asimptomātiskas kolonizācijas laikā, palielinās invazīvās slimības risks.

Hipotēze: konjugētās vakcīnas var būt iemesls, bērniem izveidojas autisma spektra traucējumi

Konjugētās vakcīnas būtiski maina zīdaiņu un mazu bērnu imūnsistēmas darbību, novirzot viņu imūno reakciju uz mērķa ogļhidrātu antigēniem no hipoaktivitātes stāvokļa uz spēcīgu B2 B šūnu mediētu reakciju. Šis hipoaktivitātes periods pret ogļhidrātu antigēniem sakrīt ar intensīvu mielinācijas procesu zīdaiņiem un maziem bērniem, un konjugētās vakcīnas, iespējams, ir izjaukušas evolūcijas spēkus, kas sekmēja agrīnu smadzeņu attīstību, nevis nepieciešamību aizsargāt zīdaiņus un mazus bērnus no kapsulas baktērijām.

Par poliomielītu:

CDC: Poliomielīts

Poliomielīta vīruss ir viens no daudzajiem enterovīrusiem (zarnu vīrusiem), un, tāpat kā vairums no tiem, izplatās pa fekālijām un iekšķīgi.

Pastāv trīs dažādi poliomielīta vīrusa serotipi (P1, P2, P3).

Pastāv divu veidu poliomielīta vakcīnas.

1) IPV – inaktivēts (vakcīna Salk). Parasti šo vakcīnu apvieno ar difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu un bieži ar B hepatītu un Hib, tāpēc tā satur alumīniju. Nav zināms, cik ilgi tas dod imunitāti. Satur liellopu augļa serumu. (IPV bija pirmā vakcīna pasaulē, kuras vīruss tika pavairots dzīvnieku šūnās.)

2) OPV – dzīva perorāla vakcīna (Sabine vakcīna).

Abu vakcīnu vīruss tiek audzēts uz zaļo pērtiķu nieru šūnām un satur liellopu augļa serumu. OPV satur arī polisorbātu 80.

96% poliomielīta vīrusu infekcijas gadījumu ir asimptomātiski vai tiem ir pievienoti nelieli simptomi, kas izzūd dažu dienu laikā. 1-5% gadījumu pavada aseptisks meningīts, kas izzūd 2-10 dienu laikā. Flaccid paralīze rodas mazāk nekā 1% inficētu bērnu, un vairumā gadījumu tā arī pilnībā izzūd.

Līdz 72% no visām bērnu poliomielīta infekcijām ir asimptomātiskas. Inficētās personas bez simptomiem izdala vīrusu izkārnījumos un spēj pārnest vīrusu citiem.

Aptuveni 24% bērnu poliomielīta infekciju veido neliela, nespecifiska slimība bez klīniskiem vai laboratoriskiem centrālās nervu sistēmas iebrukuma pierādījumiem. Šis klīniskais attēlojums ir pazīstams kā abortīvs poliomielīts, un to raksturo pilnīga atveseļošanās mazāk nekā nedēļas laikā. To raksturo zemas pakāpes drudzis un iekaisis kakls.

Neparalītisks aseptisks meningīts (kakla, muguras un / vai kāju stīvuma simptomi), parasti pēc vairākām dienām pēc prodroma, kas ir līdzīgs vieglas slimības simptomam, rodas 1–5% bērnu poliomielīta infekciju. Var rasties arī paaugstinātas vai patoloģiskas sajūtas. Parasti šie simptomi ilgst no 2 līdz 10 dienām, kam seko pilnīga atveseļošanās. Mazāk nekā 1% no visām bērnu poliomielīta infekcijām izraisa pleķu paralīzi.

Par pēdējo savvaļas poliomielīta gadījumu Amerikas Savienotajās Valstīs tika ziņots 1979. gadā. Laikā no 1980. līdz 1999. gadam tika reģistrēti vēl 162 poliomielīta gadījumi, no kuriem 154 izraisīja vakcīna, bet pārējos importēja. Lai izskaustu vakcīnas poliomielītu 2000. gadā, Amerikas Savienotās Valstis pārgāja uz IPV. 2009. gadā bija poliomielīta gadījums imūndeficīta pacientam, kurš noslēdza vakcīnu pirms 12 gadiem.

Poliomielītiskā epidemioloģija. Problēmas šajā zemē un bruņotajos spēkos ārzemēs

Lai arī sporādiski paralīzes gadījumi tika novēroti arī senatnē, poliomielīta epidēmijas pēkšņi parādījās tikai 20. gadsimta sākumā. Daži zinātnieki uzskatīja, ka poliomielītu vienkārši sāk labāk diagnosticēt, taču raksta autors (tas pats Sabins, kurš vēlāk izstrādāja dzīvu vakcīnu) tam nepiekrīt un uzskata, ka iepriekš šādas paralīzes epidēmijas nevarēja palikt nepamanītas.

Turklāt poliomielīts daudzās valstīs joprojām nav zināms. Epidēmijas ir niknas galvenokārt lielās pilsētās, valstīs ar augstiem sanitāriem un higiēniskiem apstākļiem, un tās netiek novērotas citās valstīs ar līdzīgiem klimatiskajiem apstākļiem. Piemēram, Ķīnā tiek novēroti tikai reti sporādiski gadījumi, lai gan daudzās pilsētās strādā Rietumu ārsti, kuri nevarētu palaist garām šādas epidēmijas vietējo iedzīvotāju vidū, ja tās notiktu.

Paralītiskais poliomielīts kaut kādu iemeslu dēļ, izņemot retus izņēmumus, ir gandrīz neaktīvs lielāko gada daļu un pēc tam eksplodē epidēmijas laikā vasaras beigās un agrā rudenī. Mūsdienās, tāpat kā pirms 30–40 gadiem, poliomielīta epidēmijas vienmēr sākas lielās pilsētās.

Kamēr Amerikas, Lielbritānijas un Austrālijas karavīri Filipīnās, Japānā, Ķīnā un Tuvajos Austrumos cieta no poliomielīta, paralīzes gadījumi vietējo iedzīvotāju vidū gandrīz nekad netika novēroti. Poliomielīts bija galvenais nāves cēlonis ASV karavīru vidū Filipīnās, kamēr vietējo iedzīvotāju vidū nebija epidēmiju, un 90% vietējo iedzīvotāju bija antivielas pret poliomielīta vīrusu. Karavīri ASV no poliomielīta cieta 10 reizes biežāk nekā karavīri ārvalstīs. Ķīnā Sabīns personīgi novēroja poliomielīta uzliesmojumu amerikāņu karavīru vidū, savukārt vietējo iedzīvotāju vidū nebija. Britu ārsts, kurš Ķīnā nostrādāja 25 gadus, ārzemnieku vidū bieži novēroja paralītisku poliomielītu, bet ķīniešu vidū reti. Citi pētnieki ir apstiprinājuši šos novērojumus.

Poliomielīts: diētas loma slimības attīstībā

– Mūsu izpratne par poliomielīta patoģenēzi pēdējos 30 gados nav pavirzījusies uz priekšu, un pieņemtajā slimības etioloģijas attēlā ir vairākas novirzes. Šajā pētījumā tiek uzskatīts, ka galvenais poliomielīta cēlonis ir uzturs.

– Kaut arī epidēmijas bieži beidzas pēc masveida vakcinācijām, nav iespējams zināt, kas notiktu, ja tās nebūtu. Galu galā galu galā beidzas visas epidēmijas.

– 1974. gadā, kad tika atklāts, ka OPV Āfrikā ir diezgan zems, PVO to izskaidroja ar to, ka kāda nezināma viela siekalās vai mātes pienā kavē vīrusa pavairošanu.

– Daudzkārt poliomielīta vēsturē bija paredzēts, ka daudzu cilvēku atrašanās vienuviet, izraisīs polio epidēmijas, bet tā tas nebija. Piemēram, Cīrihē 1941. gadā un Austrālijā 1955. gadā.

– 1916. gada epidēmijas laikā Ņujorkā neviens medicīnas darbinieks un arī pacients, kas vērsās slimnīcā (nebūdams slims ar polio), nesaslimā ar poliomielītu. Tas pats tika novērots Dānijā 1952. gadā. 1957. gada pētījumā tika atklāts, ka neviens no Infekcijas slimību slimnīcas darbiniekiem nebija slims, neskatoties uz to, ka viņi pastāvīgi kontaktējās ar pacientiem. 73% Deli zīdaiņu nebija antivielu pret poliomielīta vīrusu, kas liek domāt, ka cilvēkas var būt vesels pat valstī, kur poliomielīts ir endēmisks.

– Mūsdienu izskaidrojums poliomielīta epidēmijai pēc Otrā pasaules kara ir tāds, ka iedzīvotāji bija jutīgi pret vīrusu nepietiekama uztura dēļ.

– Es nonācu pie secinājuma, ka katrā ziņā epidēmiju var izskaidrot ar cukura patēriņu. Kad man pašam bija poliomielīts, man parādījās nepatika preet cukuru. Tas pats notika ar citiem pacientiem, kuri pirms tam bijuši kāri uz saldumiem. Ja cukurs patiešām ir saistīts ar epidēmijām, tas izskaidro visas iepriekš minētās anomālijas.

– 40% cukura patēriņa samazinās no maija līdz augustam, bet epidēmijas notiek vasaras beigās. Arī vecuma grupa no 5 līdz 25 gadiem, kurai parasti ir tendence uz poliomielītu, patērē vairāk nekā 100 kg cukura gadā, salīdzinot ar vidējo patēriņu 50 kg gadā.

– Trešās pasaules valstīs poliomielīts bija “klusa infekcija”. Tika novēroti tikai sporādiski gadījumi, bet epidēmiju nebija. Bet pēc Otrā pasaules kara viss mainījās, un beidzās “klusās infekcijas” laikmets. Tajā pašā laika posmā šajās valstīs notika cukura revolūcija.

“Turpmāk aprakstīts, kā tiek pārstrādātas cukurbietes un kā balināts cukurs, izmantojot sērskābi un citas ķīmiskas vielas. Sliktas cukurbiešu ražas gadījumā no daudzām pārstrādes ir jāizspiež no tā pēdējie kristāli. Autore parāda, kā šādām kultūrām un pastiprinātai cukurbiešu pārstrādei seko poliomielīta epidēmija. Piemēram, pirms Pirmā pasaules kara Vācija ražoja cukuru lielākajai daļai Eiropas valstu. Sakarā ar 1911. gada vasaru un pieaugošo cukurbiešu pārstrādi, jo bija jāizpilda līgumi par cukuru, 1911. gadā visā Eiropā, izņemot Franciju, kas izmantoja savu cukuru, bija epidēmijas. Un 1912. gadā bija uzliesmojumi Dienvidamerikā, kur Vācija eksportēja cukuru.

Tas pats notika 1938. gadā Vācijā un Itālijā, un 1952. gadā Dānijā, Vācijā un Beļģijā. 1916. gada epidēmija Ņujorkā bija sliktas ražas rezultāts Kubā 1915. gadā.

– Krievijā cukurfabrikas no 1917. līdz 1926. gadam darbojās dīkstāvē, bet pēc tam, pieņemot otro piecu gadu plānu, tika nolemts atsākt ražošanu. Raža bija slikta, un 1927. gadā Krievijā, kā arī Rumānijā, Vācijas austrumos un Polijā, kur eksportēja Krievijas cukuru un kur pirms tam nebija poliomielīta epidēmijas, bija poliomielīta epidēmija. Tas pats notika Jamaikā piecdesmito gadu beigās, Īrijā 1940. un Trinidādā 1971. gadā.

– Cukura imports liesa gada beigās bieži izraisīja epidēmijas, piemēram, Itālijā 1958. gadā, Maurīcijā un Dienvidāfrikā 1944. gadā un Dānijā 1961. gadā, kur bija poliomielīta uzliesmojums, neskatoties uz 99% vakcināciju. starp bērniem līdz 14 gadu vecumam un 90% no visiem iedzīvotājiem.

– Pēc iedzīvotāju pārejas no brūnā cukura lietošanas uz balto, sekoja arī epidēmijas. Piemēram, Jamaikā pēc Otrā pasaules kara, 1934. gadā Kubā un 1958. gadā Filipīnās.

– Klīniskie, epidemioloģiskie un laboratoriskie novērojumi liecina, ka paaugstināts cukura līmenis asinīs izraisa uzņēmību pret poliomielītu. 1940. gados tika uzskatīts, ka poliomielītu pārvadā mušas, un DDT viņus saindēja. Sākumā viņi to izmēģināja Āfrikas ciematā, un pēc DDT izsmidzināšanas sākās poliomielīta epidēmija, lai gan pirms tam tika novēroti tikai sporādiski gadījumi. Tas pats notika 1948. gadā Teksasā. Jamaikā 1954. gadā poliomielīta epidēmija sākās pēc DDT izsmidzināšanas kampaņas, lai nogalinātu odus. Farmakoloģiski DDT paaugstina cukura līmeni asinīs. Sievietes ir vairāk pakļautas poliomielītam grūtniecības otrajā pusē, kad paaugstinās cukura līmenis asinīs. Fiziskais un garīgais stress palielina arī cukura līmeni asinīs un uzņēmību pret slimībām.

– Aizlieguma laikā ASV tika pierādīts, ka poliomielīta simptomus var izraisīt inde bez vīrusa. Tad spirtu vārīja no ingvera, un vēlāk izrādījās, ka tas satur fenola atvasinājumu. Visus paralīzes gadījumus izraisīja ingvera spirta lietošana 10 dienas pirms simptomu parādīšanās. Ingvera ekstrakta iedarbība bija identiska tri-orto-krezilfosfāta iedarbībai, kas laboratorijas dzīvniekiem un teļiem izraisīja paralīzi. Slimības simptomi bija identiski poliomielīta simptomiem.

– Autore ierosina, ka viela, kas atbild par poliomielītu, ir dezoksūdens (cukurs, kurā hidroksilgrupu (-OH) aizstāj ar ūdeņradi (-H)). Dezohidroze negaršo kā parastais cukurs, bet organisms to neatpazīst un neražo insulīnu, kas noved pie cukura līmeņa paaugstināšanās asinīs. Dzerot 60 mg / kg 2-dezoksiglikozes, cukura līmenis asinīs var palielināties trīs reizes. Ir zināms, ka cerebrospinālajā šķidrumā pacientiem ar poliomielītu ir līdzīgi cukuri.

– poliomielīta vīruss nav tas, kas ietekmē poliomielīta epidēmiju. Uz to norāda infekcijas anomālijas un neveiksmes vakcinācijā. Liels daudzums patērētā dezoksizura, ko visbiežāk iegūst no cukurniedru rafinēšanas, noved pie slimības, un tāpēc cilvēki jaunattīstības valstīs, kur šādu cukuru izmanto tikai, ir īpaši neaizsargāti. Ķermenis nekādā veidā nevar izmantot dezoksūderu, bet var to uzkrāt.

DDT saindēšanās un vīruss X; Jauns gastroenterīta cēlonis

1950.-ajos gados Amerikas Savienotajās Valstīs ir parādījās jauns dīvains sindroms, kuru, visticamāk, izraisīsja kāda veida infekcija, ko nosauca par “X vīrusu”.

Sindromu raksturoja akūts gastroenterīts, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, caureja, iesnas, klepus, iekaisis kakls, locītavu sāpes, muskuļu vājums, nogurums un paralīze. Pēc tam izrādījās, ka DDT izraisīja visus šos simptomus. DDT paralīze ir līdzīga poliomielītam.

Lai gan DDT ir nāvējoša inde, to uzskata par pilnīgi drošu visās devās. To lieto katrā mājā neierobežotā daudzumā, izsmidzina uz ādas, uz gultas un uz drēbēm, pārtiku un piederumiem, lauksaimniecības kultūrām un mājlopiem. DDT ir kumulatīva inde. Daudzas mazas devas ir tikpat nāvējošas kā viena liela deva. DDT nevar izvadīt no pārtikas, tas uzkrājas tauku šūnās un izdalās mātes pienā.

Insekticīdu ietekme uz zīdītāju šūnām un vīrusu infekcijām

Cilvēka šūnās, kuras apstrādās ar DDT, poliovīruss vairojas daudz ātrāk. Citiem insekticīdiem ir līdzīga iedarbība. Šeit tiek ziņots, ka šūnas, kas apstrādātas ar dažādiem insekticīdiem, kļūst jutīgākas pret poliomielīta vīrusu.

Nepoliomātiski poliomielīta paralītisko sindromu cēloņi

Citi paralīzes iemesli, kas neatšķiras no poliomielīta, ir čūsku, zirnekļu, ērču un skorpiona kodieni, fosfororganiskiee pesticīdi, kā arī enterovīruss un citas infekcijas. 1975. gadā Bulgārijā notika poliomielītam līdzīgas slimības uzliesmojums, kas vēlāk izrādījās enterovīruss 71 (700 gadījumi, 47 no tiem nāvējoši). Par slimības uzliesmojumiem ziņots arī Kalifornijā un Ungārijā.

Poliomielīta saindēšanās iemesls un tā izmeklēšanas šķēršļi

– Šeit ir analizēti desmitiem gadījumu un poliomielīta uzliesmojumi, kuros paralīzes cēlonis bija saindēšanās ar svinu, arsēnu, dzīvsudrabu, cianīdu, pesticīdiem, oglekļa monoksīdu utt.

Tāpat tiek ziņots, ka saindēšanās ārstēšanai ir izmantots arī C vitamīns, kas efektīvi ārstē poliomielītu.

– Pirms gadsimta tika pamanīts, ka citronu sula aizsargā no saindēšanās ar zivīm, kas dažkārt noved pie paralīzes. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc šodien zivis parasti pasniedz ar citronu sulu.

– Pērtiķi nekad nav inficējušies viens no otra ar poliomielītu.

– Starp citu, tiek ziņots, ka tad, kad dzīvniekiem tika ievadīts alumīnija hidroksīds, viņi veidoja olbaltumvielu agregātus, kas līdzīgi infekciozajam encefalītam.

– Iepriekš tika novērotas pellagra un beriberi epidēmijas, tāpēc tika uzskatīts, ka tās ir infekcijas slimības. Sakarā ar to, ka poliomielīts 1911. gadā tika ieviests Sabiedrības veselības likumā kā lipīga un infekcijas slimība, ar to nodarbojas tikai virusologi, un parastie ārsti nevar piedalīties pētījumos. Tādēļ arī netiek veikti pētījumi par to, vai saindēšanās var izraisīt poliomielītu. Šādi pētījumi netiek finansēti.

Poliomielīta izskaušana Indijā: daži novērojumi

Bija paredzēts, ka pasaules poliomielīta vīrusu izskaušana būtu jāpabeidz līdz 2000. gadam, taču šis mērķis vispirms tika pārcelts uz 2002. gadu, pēc tam uz 2005. gadu. Neskatoties uz saskaņotajiem centieniem, poliovīrusu Indijā nevarēja izskaust. Varbūt tā vietā, lai atkal un atkal mainītu izskaušanas termiņu, ir pienācis laiks apstāties un padomāt, kāpēc šis mērķis netiek sasniegts. Pētījumā tiek uzskatūts, ka tam ir 4 iemesli:

1) Dzīvas vakcīnas neefektivitāte. Jau 60. gados bija zināms, ka valstīs ar siltu klimatu OPV nebija tik efektīva. Ugandā 70. gadu sākumā vakcīnai sekojošā antivielu parādīšanās asinīs bija ļoti zema, un tā uzlabojās tikai tad, kad kopā ar vakcīnu tika ievadīts perorāls antiserums, kas neitralizēja vīrusa inhibitorus siekalās bērniem.

1989. gadā 14% bērnu ar paralītisku poliomielītu tika vakcinēti ar vismaz trim devām. 1994. gadā viņu skaits pieauga līdz 22%. Radžastānā bērnu skaits ar paralītisku poliomielītu pēc sešām vai vairāk vakcīnas devām 1999. gadā bija 25%, bet 2000. gadā – 58%.

2) ar vakcīnām saistītā poliomielīta biežums. Tiek uzskatīts, ka VAPP (vakcīnas izraisītais paralītiskais poliemielīts) parasti notiek tikai pēc pirmās vakcīnas devas. Tomēr 1999. gadā no 181 VAPP gadījuma tikai deviņi notika pēc pirmās vakcīnas devas, 51 paralīzi izraisīja nākamās devas, bet atlikušie 121 sazinājās tikai ar vakcinētajiem.

3) izturība pret vakcināciju. Daži vecāki uzskata, ka vakcīna noved pie neauglības. Šīs bailes ir nezinātniskas un nezinošas. Turklāt bērni saņem neskaitāmas vakcīnas devas, un vecāki sāk šaubīties par tās efektivitāti, kā arī par to, vai varas iestādes zina, cik daudz devu nepieciešams aizsardzībai.

Masu vakcinācijas kampaņu laikā tiek vakcinēti arī ļoti slimi bērni. Un, kad šāds bērns nomirst, vecāki kļūdaini uzskata, ka viņš nomira vakcīnas dēļ, un tas negatīvi ietekmē vakcinācijas kampaņu.

Vecākiem ir zināmi divi fakti: a) daudzi bērni saslima ar poliomielītu, neskatoties uz vairākām vakcīnas devām, b) daži bērni tūlīt pēc vakcinācijas saslima ar poliomielītu.

4) Inaktivētās vakcīnas nepieejamība. Neskatoties uz to, ka IPV ir dārgāks (OPV maksā 10 centus, un IPV maksā 10 USD), daudzi bērni saslima ar poliomielītu, kaut arī viņi tika vakcinēti vairāk nekā 10 reizes, tāpēc cenu jautājums kļūst mazsvarīgs. Turklāt bērniem tiek piešķirtas 5 DTP devas, un viņi gatavojas ievadīt B hepatīta vakcīnu.

Pirmsvakcinācijas laikmetā paralītisko poliomielītu galvenokārt skāra bērnus no pārtikušām ģimenēm, iespējams, paaugstinātas higiēnas dēļ. Mūsdienās no tā galvenokārt cieš bērni no trūcīgām ģimenēm. Ja bagātie patiešām būtu slimi paaugstinātas higiēnas dēļ, tad turpmākajos uzliesmojumos bagātie bērni atkal kļūtu par paralītiskā poliomielīta upuriem.

Poliomielītu nevar izskaust ar mūsdienās izmantoto programmu, jo vakcīna ir neefektīva un pati par sevi izraisa paralīzi.

Monovalentas perorāla 1. tipa poliovīrusa vakcīnas aizsardzības efektivitāte: gadījuma kontroles pētījums

Neskatoties uz to, ka Indijā un Ēģiptē vairāk nekā 90% vakcināciju ir nodrošināti bērniem līdz 5 gadu vecumam, poliovīrusa izplatība joprojām nebija zem kontroles. Tas pakļāva nopietnu risku poliomielīta izskaušanai, un 2004. gada oktobrī tika nolemts izstrādāt jaunu, efektīvāku orālo vakcīnu tikai 1. serotipam. Pēc īpašiem centieniem jaunā monovalentā vakcīna tika licencēta 2005. gada aprīlī, un to nekavējoties izmēģināja Indijā un Ēģiptē. Poliomielīta uzliesmojums Indijā 2006. gadā atklāja jaunās vakcīnas klīnisko efektivitāti un salīdzināja to ar tradicionālās trīsvērtīgās vakcīnas efektivitāti.

Kopumā tika reģistrēti 122 tūkstoši akūtas plēkšņu paralīzes gadījumu, no kuriem 4,7% izraisīja poliovīrusa 1. serotips.

Katras monovalentās vakcīnas devas efektivitāte bija 30%, un parastās trīsvērtīgās vakcīnas katras devas efektivitāte bija 11%. No tā izriet, ka piecas monovalentās vakcīnas devas aizsargās 78% bērnu. Lai sasniegtu tādu pašu aizsardzības pakāpi, ir vajadzīgas 14 trivalentās vakcīnas devas.

Poliomielīta programma: pasludināsim uzvaru un virzīsimies tālāk

Tika cerēts, ka pēc poliomielīta izskaušanas vakcināciju varēs atcelt. Tomēr 2002. gadā tika poliomielīta vīruss tika sintezēts, padarot tā izkaušanu par neiespējamu. Tāpēc visā pasaulē vakcinēšanai pret poliomielītu jāturpinās mūžīgi. Neētiski piespiest nabadzīgās valstis tērēt savus niecīgos resursus pēdējos 10 gados, lai sasniegtu neiespējamo sapni.

Turklāt, neraugoties uz faktu, ka Indijā jau gadu nav bijis neviena poliomielīta gadījuma, ir novērots milzīgs lēciens gadījumos, kad nav poliomielīta akūtas pūtītes paralīzes (NPAFP). 2011. gadā tika ziņots par 47 500 jauniem gadījumiem. Tas ir 12 reizes lielāks nekā gaidīts. Biharas un Utarpradēšas štatos, kur gandrīz katru mēnesi tiek vakcinēti pret poliomielītu, tiek reģistrēts 25-35 reizes vairāk NPAFP gadījumu nekā citās valstīs. Klīniski NPAFP neatšķiras no poliomielīta, bet tas ir divreiz nāvējošāks. NPAFP gadījumu skaits ir tieši proporcionāls saņemto vakcīnas devu skaitam. Lai arī šie dati tika formāli savākti, neviens tos neizmeklēja. Ir pārkāpts princips “nekaitē”. No Indijas viedokļa iznīcināšanai iztērētos 2,5 miljardus dolāru varētu labāk iztērēt ūdenim, sanitārijai un ikdienas vakcinācijai. Tad būtu iespējams panākt poliovīrusa kontroli vai likvidēšanu, kā tas notika attīstītajās valstīs.

Kāds bija Franklina Delano Rūzvelta paralītiskās slimības cēlonis?

1921. gadā Franklinam Rūzveltam, kurš vēlāk kļuva par ASV prezidentu, tika diagnosticēts poliomielīts. Rūzvelts nodibināja Dimes martu (NFIP), kas finansēja poliomielīta vakcīnas izveidi un šīs slimības ārstēšanu. Neviens neapšaubīja viņa diagnozi, jo tajos laikos jebkura paralīze bija poliomielīts.

Šajā rakstā autori sīki izanalizēja Rūzvelta simptomu vēsturiskos pierādījumus, veica katra simptoma Bajesija analīzi un secināja, ka saskaņā ar trim dažādajām analīzes metodēm Rūzveltam, visticamāk, bija Guillain-Barré sindroms, nevis poliomielīts.

1968. gada 3. tipa poliomielīta epidēmijas vakcīnas izcelsme Polijā

Vakcīnas, iespējams, nākotnē novedīs pie pilnīga poliomielīta izskaušanas. Tas, savukārt, prasīs vakcinācijas pārtraukšanu, īpaši ar dzīvu vakcīnu. Tomēr uz dažiem zinātniskiem jautājumiem par to, kā un kad pārtraukt vakcināciju, joprojām netiek sniegta pietiekama atbilde. Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tas, cik ilgi saglabāsies mutētie poliomielīta vīrusu vakcīnas celmi, un vai viņi spēs inficēt nevakcinētus bērnus pēcvakcinēšanās laikmetā, izraisot jaunas poliomielīta epidēmijas?

Ļoti maz ir zināms par poliovīrusa pārnešanas molekulāro un ģenētisko bāzi un to, vai mutācijas vakcīnas celms var būt tikpat infekciozs kā savvaļas.

1967. gadā Polija veica nelielus jaunas vakcīnas celma (USOL) izmēģinājumus, kas bija alternatīva Sabina celma trešajam serotipam. Sabina celms ir ģenētiski nestabils, un imunitāte no tā ātri izzūd. Pārbaužu rezultātā izrādījās, ka jaunais celms ir efektīvāks nekā Sabina un ģenētiski stabilāks.

Tomēr 1968. gada maijā – decembrī Polijā notika paralītiskā poliomielīta uzliesmojums (464 gadījumi). Laikā un ģeogrāfiski tas bija saistīts ar jauna celma testiem, kas tika veikti 4 mēnešus pirms slimības uzliesmojuma. PVO tajā laikā nespēja noteikt, vai slimības uzliesmojumu izraisīja savvaļas vai vakcīnas celms. Un tagad, kad ir pieejama ģenētiskā analīze, izrādījās, ka slimības uzliesmojumu izraisīja vakcīnas celms. Tiek uzskatīts, ka paralīze notiek vienā no 200, kas inficēti ar savvaļas celmu, kas liecina, ka neliels vakcīnas tests ir inficējis vismaz 90 000 cilvēku. Varbūt tas bija saistīts ar faktu, ka jaunais celms, kaut arī visos aspektos ir labāks par Sabina celmu, kuru vakcinētie izdala ilgāk (t.i. pārnēsā), kas izraisīja epidēmiju.

No tā izriet, ka daži cilvēki, kuri vīrusu izdala vairāk nekā 10 gadus pēc vakcinācijas, var radīt nopietnu risku atkārtot poliomielīta epidēmijas laikposmā pēc vakcinācijas.

Vakcīnas iegūtais poliomielīts no ilgtermiņa ekskrementiem un poliomielīta izskaušanas noslēdzošā spēle

Viens no būtiskiem poliovīrusa izskaušanas attaisnojumiem ir fakts, ka vīruss var inficēt tikai cilvēkus, un, ja nav neviena inficētā, vīruss tiks iznīcināts. Tomēr to cilvēku klātbūtne, kuri ilgstoši izdala vīrusu pēc vakcinācijas, apšauba poliomielīta izskaušanas iespējamību.

Pirmajā reģistrētajā gadījumā zēns vīrusu izdalīja 3,5 gadus, bet otrajā – vairāk nekā pusotru gadu. Sākumā tika uzskatīts, ka tikai imūnkompromitējoši pacienti ilgstoši var izdalīt vīrusu, bet tad izrādījās, ka to var darīt arī veseli bērni.

Poliomielītiskā vīrusa inaktivizācija in vitro ar C vitamīnu

Poliomielīts ir īpaši jutīgs pret oksidētājiem, piemēram, ūdeņraža peroksīdu un kālija permanganātu, un tajā pašā laikā tas nemaz nav jutīgs pret indēm, piemēram, fenolu.

Trīsdesmit makakas smadzenēs saņēma poliovīrusa injekciju, kas tika papildināta ar dabisko C vitamīnu, ko nodrošināja Merck. Pērtiķi, kuri nesaņēma vitamīnu vai saņēma 0,05 mg, bija pilnībā paralizēti vīrusa dēļ. Savukārt, 0,1–1 mg vitamīna glāba tikai dažas makakas no paralīzes, bet 5–10 mg deva jau pasargāja visus pērtiķus no paralīzes (nevienam nebija). Lielās devās – 50 mg deva jau bija mazāk efektīva, un 100 mg deva jau bija letāla.

Simian vīrusa 40  (SV40) transformācija, ļaundabīga mezotelioma un smadzeņu audzēji

1960. gadā izrādījās, ka makaka nieru šūnas, kurās audzēja vakcīnas vīrusus, tika inficētas ar pērtiķu vīrusu SV40, kas kāmjiem izraisīja vēzi. Pēc tam tika publicēti desmitiem pētījumu, kas atklāja šo vīrusu cilvēku audzējos. SV40 ir atrodams mezoteliomos, smadzeņu, krūts, resnās zarnas audzējos, limfomās un osteosarkomos utt. Mezotelioma ir agresīvs plaušu vēzis, kuru nevar ārstēt ar parastajām metodēm, un 90% no tā mirst 2 gadu laikā. Katru gadu ar šo nāvējošu plaušu vēzi tiek diagnosticēti 3000 cilvēku Amerikas Savienotajās Valstīs, kamēr līdz 1950. gadam viņš praktiski nenotika. Azbests tiek uzskatīts par tā galveno cēloni, bet SV40 spēlē kancerogēna lomu un ievērojami pastiprina iedarbību. Parasti vīruss tiek atrasts audzējos, bet veselos audos, kas apņem audzēju, tas nav atrasts.

SV40 nosaukumam ir iemesls – tas ir 40. vīruss, kas izolēts no pērtiķu audiem. Līdz 1960. gadam bija uzkrājušies vairāk nekā 50 šādu vīrusu.

Kopš 1963. gada ražotāji mainījās no makaku pumpuriem uz citu pērtiķu nierēm un sāka pārbaudīt, vai vakcīnās nav SV40. Tomēr tie tika pārbaudīti vāji, un dažās valstīs, ieskaitot PSRS un Austrumeiropu, vakcīnas tika inficētas pirms 1978. gada un, iespējams, vēlāk. Itālijā ar SV40 inficētās vakcīnas tika izmantotas līdz 1999. gadam. Ķīnā un dažās citās valstīs vakcīnas joprojām var būt inficētas. Dažās valstīs piesārņotās vakcīnas nav izmantotas. ASV viņi teorētiski pārbaudīja SV40 klātbūtni, taču tas nenozīmē, ka vīruss tur nebija.

Tā kā vismaz 98 miljoni amerikāņu (90% pieaugušo un 60% bērnu) un simtiem miljonu cilvēku visā pasaulē ir vakcinēti ar inficētām vakcīnām, neskatoties uz to, ka ir daudz pētījumu, kas pierāda SV40 kancerogenitāti, neviens īpaši nevēlas atzīt likumsakarību starp vēzi un vakcināciju. Joprojām strīdoties par audzēju procentuālo daudzumu, kas satur SV40, tēma tiek uzskatīta par pretrunīgu, netiek finansēta, recenzenti to neatbalsta, šī iemesla dēļ zinātnieki pāriet pie citām tēmām, un visa SV40 pētījumu zona daudzus gadus ir paralizēta.

Tomēr pat pētījumi, kas, iespējams, neapstiprina saikni starp SV40 un audzējiem, faktiski tikai nedaudz atrod SV40 vai atrod vīrusa DNS, nevis vīrusa olbaltumvielas, un domā, vai DNS vīrusa klātbūtne ir pietiekams kancerogēns. Turklāt, tā kā dažādas laboratorijas izmanto atšķirīgu aprīkojumu, vienā laboratorijā vīrusu atrod 60% audzēju, bet otrā – tikai 6% no tiem pašiem audzējiem.

Pēc SV40 izņemšanas no vakcīnām tas nekur nepazuda, jo tas turpina vairoties cilvēka šūnās, atrodas spermā, tiek pārnēsāts seksuāli, kā arī no nodots no mātes bērnam.

PVO ziņo, ka SV40 ir sastopams arī audzējos bērniem, kuri nav saņēmuši inficētu vakcīnu, ka sabiedrība ir nobažījusies par vakcīnu drošību un ka žurnālistu pienākums ir ziņot pareizo informāciju par viņu drošību.

Poliomielīts, B hepatīts un AIDS: integrēta teorija par iespējamu vakcīnas izraisītu pandēmiju

Ir izvirzīta hipotēze, ka ar simian vīrusu 40 (SV40) inficētās poliomielīta vakcīnas var būt saistītas ar iegūto imūndeficīta traucējumu (AIDS) attīstību un dažiem vēža veidiem. Pavisam nesen izmeklētāji apsprieda gēnu maiņas iespējamību pēc SV40 infekcijas kā iegūtās imūnās disfunkcijas priekšteci. Neseno SV40 infekciju rezultāti četriem bērniem, kas dzimuši pēc 1982. gada, liecina, ka infekcijas tika pārnestas vertikāli pa gēnu līnijām. Iepriekšējie novērojumi pierādīja retrovīrusa gēna aktivāciju ar B hepatīta vīrusa (HBV) olbaltumvielu palīdzību. Šis dokuments piedāvā jaunu integrējošu teoriju par AIDS izcelsmi. Tas veicina ģenētisko rekombināciju iespēju ar HBV aktivētu onkogēnu, iesaistot simiāņu vīrusus, kas, iespējams, inficēja ar poliomielītu vakcinētus asins donorus sākotnējiem B hepatīta (HB) vakcīnas izmēģinājumiem, kas tika veikti uz gejiem Ņujorkas pilsētā un Ugandas iedzīvotājiem 1970. gadu sākumā līdz vidum. Tiek apspriestas sociāli ekonomiskās un pat militārās sekas, kas saistītas ar šo politiski izaicinošo tēzi.

1916. gada Ņujorkas pilsētas poliomielīta epidēmija: no kurienes vīruss nāca?

Poliomielīta epidēmija Ņujorkā 1916. gadā bija diezgan neparasta. Tā sākās maijā, daudz agrāk nekā parasti. 2% inficēto, 2 un 3 gadus veciem bērniem bija paralīze, mirstība sasniedza 25%. Oficiāli tiek uzskatīts, ka to sākuši bērni, kuri ieradušies no Itālijas. Tomēr epidēmija sākās pirms šo bērnu ierašanās. Tajā laikā tika uzskatīts, ka poliomielītu pārnēsā mušas, un kaķi. Tika nogalināti 72 tūkstoši kaķu.

Trīs jūdžu (aptuveni 4,82 km) attālumā no uzliesmojuma epicentra atradās Rokfellera institūts, kur zinātnieki mēģināja uzlabot poliovīrusa virulenci, nododot to cauri makaku muguras smadzenēm. Autore uzskata, ka nejauša vīrusa noplūde no laboratorijas izraisīja epidēmiju.

Last modified: 5. aprīlis, 2021