Ērču encefalīta vakcīna

Vakcīna, kura katru gadu tiek aktualizēta, siltam laikam iestājoties, ir ērču encefalīta vakcīna (TBE). Šī vakcīna nav iekļauta SPKC oficiālajā vakcinācijas kalendārā, taču valsts to apmaksā bērniem, kuri dzīvo noteiktās endēmiskajās teritorijās: skatīt šeit. “TicoVac” 0,25 ml paredzēts izmantošanai bērniem no gada vecuma. Pamatvakcinācijas kurss ietver 3 vakcīnas devas.

Tiek apskatītas tā ražotāja vakcīnas lietošanas instrukcijas un zāļu sastāvs, kas ir valsts iepirktas 2020. – 2021. gadam: https://spkc.gov.lv

Par slimību lasiet šeit.

Vakcīnas apraksts

Jau vairākus gadus tiek izmantota viena un tā pati ērču encefalīta vakcīna – TicoVac, ko ražo  Pfizer Europe. Bērniem no 1 – 15 gadiem tiek izmantota TicoVac 0,25 ml, bet pārējiem – 0,5 ml.

Vēl tiek izmantotas divas citas vakcīnas pret ērču encefalītu – “Encepur Children” bērniem vecumā no 1-11 gadiem un “Encepur Adult” bērniem vecumā no 16-17 gadiem, bet šajā pētījumā izskatīsim tikai populārāko “TicoVac” 0,25 ml vakcīnu, kas bērniem tiek segta no budžeta līdzekļiem.

Zāļu reģistrācijas informācija:

Reģistrācijas nr.: 05-0602

Reģistrācijas datums: 18.01.2006.

Reģ. apliecība derīga neierobežotu laiku

Reģistrācijas apliecības īpašnieks, valsts: Pfizer Europe MA EEIG, Beļģija

“TicoVac 0,25 ml” lietošanas instrukcija un zāļu apraksts (divi word dokumenti) ir pieejami Latvijas Zāļu reģistrā – šeit.

Ražotāja mājaslapā (www.pfizerpro.lv) publicēta lietošanas instrukcija latviešu valodā: lasīt šeit.

Ražotāja lietošanas instrukcija angļu valodā pieejama – šeit.

Interesanti ir tas, ka dažādās valstīs šī pati vakcīna var būt reģistrēta ar citādu nosaukumu, piemēram FSME-IMMUN 0,25 ml, līdz ar to, lai varētu atrast informāciju par šo vakcīnu kādā ārzemju mājaslapā, ir jāzina specifiskais nosaukums, kas izmantots konkrētajā valstī.

Būtisks fakts – vakcīna pret ērču encefalītu nav pieejama ASV: “Tāpat kā citas ērču pārnēsājamās infekcijas slimības, ērču encefalīta infekciju var novērst, izmantojot kukaiņu atbaidīšanas līdzekļus un aizsargapģērbu, lai samazinātu ērču piesūkšanās iespēju. Vakcīna ir pieejama dažās slimības endēmiskajās zonās (izņemot Amerikas Savienotajās Valstīs).”

Ja aplūkojam ērču apdzīvotās teritorijas ASV, var redzēt, ka dažādas sugas ērces sastopamas plašās teritorijās. Kā minēts aprakstā, neviena no 6 ērču sugām nepārnēsājot ērču encefalītu. Tas izskaidro apstākli, kādēļ konkrētā vakcīna netiek lietota ASV.

Vakcīnas sastāvs

ZVA lietošanas instrukcijā norādīts: Viena deva (0,25 mililitri) satur 1,2 mikrogramus inaktivēta ērču encefalīta vīrusa (Neudörfl celms), kas audzēts cāļa embrija šūnās.

Savukārt, otrajā dokumentā – zāļu aprakstā norādīts, ka tas ir vesels, inaktivēts vīruss.

Inaktivēta vakcīna (nogalināta vakcīna) ir vakcīna, kas sastāv no vīrusa daļiņām, baktērijām vai citiem patogēniem, kas audzēti kultūrā un pēc tam zaudē spēju izraisīt slimības. Turpretī dzīvās vakcīnās tiek izmantoti patogēni, kas joprojām ir dzīvi (bet gandrīz vienmēr ir novājināti). Inaktivētu vakcīnu patogēni tiek audzēti kontrolētos apstākļos un tiek nogalināti, lai samazinātu infekciozitāti (virulenci) un tādējādi novērstu inficēšanos no pašas vakcīnas. Vīruss tiek nogalināts, izmantojot tādas metodes kā karstums vai formaldehīds.

Inaktivētās vakcīnas sīkāk klasificē atkarībā no metodes, ko izmanto vīrusa inaktivizēšanai. Veselās vīrusa vakcīnās tiek izmantotas visas vīrusa daļiņas, pilnībā iznīcinot, izmantojot karstumu, ķīmiskas vielas vai starojumu (tā kā ērču encefalīta vakcīnas sastāvā ir vesels, inaktivēts vīruss, šī ir metode, kuru pielieto vīrusa inaktivēšanai).

Tā kā inaktivētie vīrusi parasti rada vājāku imūnsistēmas reakciju nekā dzīvo vīrusu vakcīnas, lai nodrošinātu efektīvu imūnreakciju pret inaktivēto patogēnu, ir nepieciešami adjuvanti kā alumīnijs un/vai vairākas injekcijas. Šajā ērču encefalīta vakcīnā ir gan alumīnijs, gan arī nepieciešamas 3 vakcīnas devas, lai rastos “aizsargājošs” antivielu līmenis.

Turpat tālāk norādīts arī alumīnija daudzums (0,17 miligrami Al³⁺) un specifiskāks nosaukums cāļa embrija šūnām – vīruss audzēts cāļa embrija fibroblastiskās šūnās (CEF šūnās).

Kas ir cāļa embrija fibroblastiskās šūnas?

Embrionētas vistu olas inokulē ar dzīvnieku vīrusiem, lai tos identificētu, izolētu, titrētu un kultivētu vīrusus. Tos joprojām izmanto vīrusu audzēšanai dažām vakcīnām (piemēram, gripas un ērču encefalīta). Vīruss tiek audzēts cāļa embrija fibroblastiskajās šūnās. Vīrusu injicē apaugļotās vistu olās un inkubē vairākas dienas, lai vīruss varētu replicēties. Šķidrumu saturošs vīruss tiek iegūts no olām. Pēc tam vakcīnas vīruss tiek inaktivēts ar formaldehīdu (kas lietošanas instrukcijā nav norādīts), un vīrusa antigēns tiek attīrīts. Ražošanas process turpinās ar kvalitātes pārbaudi, iepildīšanu un izplatīšanu.

Par to, kādu iespaidu tas varētu atstāt uz bērna organismu, kad kopā ar vīrusu tiek injicēts ar cāļa DNS, izklāstām sadaļā “Blakusparādības”.

Citas sastāvdaļas, kas norādītas lietošanas instrukcijā, ir:

• cilvēka albumīns
• nātrija hlorīds
• nātrija hidrogēnfosfāta dihidrāts
• kālija dihidrogēnfosfāts
• saharoze
• ūdens injekcijām
• hidratēts alumīnija hidroksīds

Turpat tālāk lietošanas instrukcijā: “Kālija un nātrija līmenis vienā devā ir mazāks nekā 1 mmol, tas nozīmē, ka vakcīna faktiski “nesatur nātriju un kāliju”.

Kas ir Neudörfl celms?

Grāmatā “Plotkin’s vaccines” norādīta šāda informācija: “Sākotnējie mēģinājumi izstrādāt vakcīnu pret ērču encefalītu tika veikti Čehoslovākijā 1960-ajos gados. Šis vīruss tika audzēts putnu fibroblastu primārajās kultūrās un inaktivēts formalīnā. Tika pierādīts, ka tā esot efektīva vakcīna dažādiem laboratorijas dzīvniekiem un brīvprātīgajiem cilvēkiem. 1971. gadā Virusoloģijas institūtsVīnē, Austrijā sadarbojās ar mikrobioloģisko pētījumu iestādi Lielbritānijā, lai izstrādātu formalīnā inaktivētu vakcīnu, kuras pamatā ir Austrijas TBE celms Neuforfl. Šis celms ir ņemtais fragments no no patogēniem brīvām specifisku peļu mazuļu smadzenēm un audzēts vakcīnu ražošanas vajadzībām uz primāri specifisko bezpatogēnu vistas embriju šūnām. Vakcīnas vīruss tika koncentrēts, izmantojot centrifūgu, kam sekoja inaktivācija ar formalīnu un attīrīšana, izmantojot hidroksilapatīta hromatogrāfiju. Kā palīgvielu pievienoja alumīnija hidroksīdu.”

Kas ir formaldehīds?

Formaldehīds ir bezkrāsaina indīga gāze, kas sintezēta, oksidējot metanolu, un ko izmanto kā antiseptisku, dezinficējošu, histoloģiski fiksējošu universāla lietojuma ķīmisku reaģentu laboratorijas vajadzībām. Formaldehīds viegli šķīst ūdenī un parasti tiek izplatīts kā 37% šķīdums ūdenī, ko sauc par formalīnu. 10% formaldehīda šķīdums ūdenī tiek izmantots dezinfekcijai un kā līdzeklis bioloģisko paraugu saglabāšanai. Vides ziņā formaldehīds var atrasties atmosfērā, ugunsgrēku dūmos, automašīnu izplūdes gāzēs un cigarešu dūmos. Lielā daudzumā organismu, ieskaitot cilvēkus, normālos vielmaiņas procesos rodas neliels šīs vielas daudzums.

To izmanto mēslojuma, papīra, saplākšņa un urīnvielas-formaldehīda sveķu ražošanā. To lieto arī kā konservantu dažādos pārtikas produktos un daudzos produktos, ko izmanto ap māju, piemēram, antiseptiķi, zāles un kosmētika.

Formaldehīda iedarbība ir saistīta ar vēzi un plaušu slimībām. Neskatoties uz formaldehīda nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, formaldehīda izraisītās slimības pamatā esošie mehānismi lielākoties nav zināmi.

Inaktivējošās palīgvielas kā formaldehīds nošķir patogēna imunogenitāti no tā virulences, novēršot baktēriju toksīnu kaitīgo iedarbību vai samazinot infekcijas vīrusu spēju replicēties.

Vairāk par šo vielu lasiet šeit.

Kas ir cilvēka albumīns?

Tas ir sterils, šķidrs albumīna preparāts, kas iegūts no liela cilvēka plazmas apjoma.

Kāpēc tiek izmantots albumīns? To izmanto kā vakcīnas piedevu, lai pasargātu vakcīnas no nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, izžūšanas vai sakaršanas. Turklāt vakcīnām tiek pievienotas piedevas, lai novērstu imūgēnu pielipšanu flakona sāniem. Vakcīnās izmantojamos stabilizatoru veidos ietilpst cukuri (piemēram, saharoze, laktoze), aminoskābes (piemēram, glicīns, glutamīnskābes mononātrija sāls) un olbaltumvielas (piemēram, želatīns vai cilvēka seruma albumīns). Albumīns vai cita veida proteīns, piemēram, poligilīns, kā arī imūnglobulīns neļauj paaugstināties citokīnu līmenim. Vairāk par to lasiet šajā pētījumā.

Kā norādīts FDA (ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes) mājaslapā par cilvēka albumīnu:  “Produkti, kas izgatavoti no cilvēka plazmas, var saturēt infekcijas izraisītājus, piemēram, vīrusus, kas var izraisīt slimības. Risks, ka šādi produkti pārnēsā infekcijas izraisītāju, ir samazināts, pārbaudot plazmas donorus. Lai noteiktu iepriekšēju pakļaušanu noteiktiem vīrusiem, tiek pārbaudīta noteiktu vīrusu infekciju klātbūtne un vīrusi tiek inaktivēti ar pasterizēšanas metodi. Neskatoties uz visiem minētajiem pasākumiem, šādi produkti joprojām var potenciāli pārnēsāt slimības.”

Kā norādīts šajā pētījumā: “Cilvēka albumīna šķīdumus asins pārliešanai iegūst no cilvēka plazmas olbaltumvielām kā sterilus preparātus, kuriem saskaņā ar Eiropas Farmakopejas monogrāfiju “Cilvēka albumīna risinājumi” jāsatur vismaz 95% albumīna. Neskaitot cilvēka albumīnu, šobrīd pieejamo preparātu nātrija koncentrācija ir no 87 līdz 160 mmol / l, kālija koncentrācija ir mazāka par 2 mmol / l. Albumīna preparātos esošo mainīgās elektrolītu koncentrācijas dēļ ir jāuzrauga ūdens un elektrolītu līdzsvars, īpaši, ja tiek ievadīti lieli daudzumi. Kā stabilizators tiek pievienots līdz 3,2 g / l nātrija oktanoāts un līdz 4,29 g / l acetiltriftofāns. Visi šobrīd pieejamie albumīna preparāti satur mazāk nekā 200 μg / l alumīnija.”

Varētu šķist – kas tur sevišķs, slimnīcās katru dienu cilvēkiem tiek pārlietas svešas asinis, plazma. Tas tiek darīts dažādu iemeslu dēļ – asins zuduma, smagu infekciju gadījumā, un tamlīdzīgi. Šādi var viegli manipulēt, lai nezinātāju pārliecinātu, ka šāda sastāvdaļa neesot bīstama, un ka vakcīnās arī ir šī sastāvdaļa, kas ir paša cilvēka organismā. Bet ir jāatceras kāds ir vakcīnas mērķis – izraisīt organismā imūno reakciju, kas, savukārt, sāktu izstrādāt antivielas pret konkrēto antigēnu. Savukārt, ja šis antigēns ir sasaistīts kopā ar tādu elementu, kas ir neatņēmama sastāvdaļa cilvēka organisma funkcionēšanai, t.i. – plazma? Kas notiek tad? Vai ir pieejami pētījumi, kas norādītu, ka imunitāte spēj atšķirt dažāda veida plazmas un vakcīnās esošās sastāvdaļu – cilvēka albumīnu – klasificēs kā antigēnu, bet sava organisma plazmu neklasificēs kā antigēnu. Vai ārsti, kas vakcinē, paši spēj atbildēt uz šāda veida jautājumiem?

Vairāk par minēto vielu lasiet šeit.

Kas ir saharoze?

Būtībā tas ir parastais cukurs, ko izmanto pārtikas industrijā. Saharoze ir sastopama ne tikai cukurbietēs un cukurniedrēs, no kā to iegūst rūpnieciski, bet arī bērzu, kļavu sulā, burkānos, bietēs, melonēs un daudzos citos dārzeņos un augļos.

Vakcīnās tas tiek izmantots, jo augsts cukura līmenis stabilizē vīrusu daļiņas vakcīnās. Augsts cukura līmenis vīrusus uztur strukturāli neskartus, galvenokārt padarot vakcīnas staipīgākas. FDA mājaslapā norādīts: “Šīs vielas var pievienot kā stabilizatorus. Tās palīdz aizsargāt vakcīnas no nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, no liofilizēšanas procesa tām vakcīnām, kuras tiek žāvētas liofilizēti. Vakcīnās pievienotie stabilizatori ir: cukuri, piemēram, saharoze un laktoze, aminoskābes, piemēram, glicīns vai glutamīnskābes mononātrija sāls, un olbaltumvielas, piemēram, cilvēka seruma albumīns vai želatīns. Cukuri, aminoskābes un olbaltumvielas nav raksturīgas tikai vakcīnām, bet gan ir sastopamas ikdienas uzturā, un tās ir arī sastāvdaļas, kas organismā atrodas dabiski.” 

Tās pašas pārdomas – vai ir pieejami pētījumi, kas apstiprinātu, ka imūnā sistēma nereaģēs uz saharozi, kas tiek apēsta, ja tā ir vakcīnas sastāvā? Jo, kā jau pieminēts iepriekš, vakcīnas mērķis ir radīt imūno atbildi antivielu veidā pret noteiktajiem antigēniem.

Kas nātrija hidrogēnfosfāta dihidrāts?

Tā ir toksiska viela, kas rada saindēšanos, ja tiek norīta; rada nopietnu acs iekaisumu, ja iekļūst acīs.

Nozares, kurās tiek izmantots dinātrija fosfāta dihidrāts:

• mēbeļu ražošana
• zāļu izstrāde
• ķīmisko vielu izstrāde
• metāla ražošana
• kosmētikas produktu ražošana

– pesticīdu ražošanā, u.c.

Vairāk par šo palīgvielu – lasiet šeit.

Kas ir kālija dihidrogēnfosfāts?

Kālija dihidrogēnfosfāts ir kālija sāls, kura pretsvars ir dihidrogēnfosfāts (1-). Tas ir kālija sāls neorganiskais fosfāts. Vakcīnās tas tiek izmantots kā stabilizētājs.

Vairāk par šo vielu lasiet šeit.

Kas ir hidratēts alumīnija hidroksīds?

Alumīnija hidroksīdi ir alumīnija oksīda ražošanas starpprodukts. Alumīnija hidroksīdu maisījums ir galvenais alumīnija rūdas (boksīta) komponents.

Izgulsnēts alumīnija hidroksīds ir iekļauts kā palīgviela dažās vakcīnās. Viens no labi zināmajiem alumīnija hidroksīda palīgvielu zīmoliem ir Alrengels, kuru izgatavojis Brenntag Biosector. Tā kā tas labi absorbē olbaltumvielas, tas darbojas arī, lai stabilizētu vakcīnas, novēršot vakcīnā esošo olbaltumvielu izgulsnēšanos vai pielipšanu pie trauka sienām uzglabāšanas laikā.

Vakcīnu preparāti, kas satur alumīnija hidroksīdu, stimulē imūnsistēmu, izraisot urīnskābes izdalīšanos, kas ir imunoloģiskas bīstamības signāls. Tas piesaista noteikta veida monocītus, kas diferencējas dendrītiskajās šūnās. Dendrītiskās šūnas uzņem antigēnu, pārnes to uz limfmezgliem un stimulē T šūnas un B šūnas. Zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka tas veicina labas Th2 atbildes indukciju un tāpēc ir noderīgs imunizācijā pret patogēniem, ko bloķē antivielas. Tomēr tam ir pavisam neliela spēja stimulēt TH1 šūnu imūnās atbildes, kas ir ļoti svarīgas aizsardzībai pret daudziem patogēniem, un tas nav noderīgs tikai tad, ja antigēna pamatā ir peptīdi.

Kā norādīts šajā pētījumā: “Pēc intravenozās injekcijas ~ 0,001 līdz 0,01% no alumīnija devas nonāk katrā smadzeņu gramā un ~ 100 reizes vairāk katrā kaulu gramā.“

Alumīnijs nonāk katrā smadzeņu gramā – kādu ietekmi tas var atstāt uz augoša organisma veselību? Ja vakcinācijas kurss sastāv no 3 vakcīnām un paralēli bērns var saņemt citas vakcīnas, kāds ir patiesais alumīnija daudzums, kas nonāk smadzenēs?

Vai ārsti, kuri administrē vakcīnas, spēj atbildēt uz tādiem jautājumiem kā:

1. Kādā veidā alumīnijs šķērso asins-smadzeņu barjeru?
2. Cik ilgstoši alumīnijs uzkrājas smadzenēs?
3. Kādā veidā iespējams atbrīvoties no alumīnija smadzenēs?
4. Kā tas var ietekmēt veselību ilgtermiņā?
5. Kādi ir alumīnija saindēšanās simptomi?
6. Kādēļ nepieciešams izmantot alumīniju vakcīnās?
7. Kāda ir atšķirība starp “apēsto” alumīniju (piemēram, apēdot alumīnija folliju, kas piecepas gaļas gabalam) un muskulī ievadīto alumīniju?
8. Vai apēstais un injicējamais alumīnijs ir viena un tā pati viela?
9. Vai ir pieejami pētījumi, kas apliecinātu, ka alumīnija injicēšana ir droša?

Par alumīnija ietekmi uz cilvēka organismu skatieties šajā pētījumā. Kā arī alumīnija tēma plašāk skatīta izpētes rakstā par Kombinēto vakcīnu.

Kontraindikācijas

ZVA lietošanas instrukcijā norādītas šādas kontraindikācijas:

• ja Jums vai Jūsu bērnam ir alerģija pret aktīvo vielu pret kādu citu (6. punktā minēto) sastāvdaļu, formaldehīdu vai protamīna sulfātu (ko izmanto ražošanas procesā) vai antibiotiskiem līdzekļiem, tādiem kā neomicīns vai gentamicīns. Piemēram, Jums vai Jūsu bērnam ir bijuši niezoši vispārēji ādas izsitumi, sejas un rīkles uztūkums, apgrūtināta elpošana, zilgana mēles vai lūpu nokrāsa, zems asinsspiediens un kolapss;
• ja Jums vai Jūsu bērnam kādreiz ir bijusi smaga alerģiska reakcija, ēdot olu vai cāli;
• ja Jums vai Jūsu bērnam ir akūta slimība, kas noris ar drudzi vai bez tā, Jums vai Jūsu bērnam var būt jāatliek potēšanās ar TicoVac 0,25 ml. Ārsts varētu ieteikt Jums vai Jūsu bērnam atlikt injekciju, līdz Jūs vai Jūsu bērns jutīsieties labāk.

Tātad lietošanas instrukcijā norādīts, ka pirms vakcinēt ar šo vakcīnu, ir jāzina, vai bērnam nav alerģijas pret kādu no vakcīnas sastāvdaļām. Izskatot vakcīnas sastāvu, redzams, ka tajā ir tādas vielas kā formaldehīds, protamīna sulfāts, antibiotikas. Interesanti ir tas, ka pie vakcīnas sastāvdaļām nav minēti antibiotiskie līdzekļi – neomicīns un gentamicīns. Par antibiotiskajiem līdzekļiem lasiet “Vakcīnrealitāte Latvijā” izpētes rakstā par Kombinēto vakcīnu sadaļā “Vakcīnas sastāvs”.

Tas pats minēts arī Zāļu aprakstā, bet vēl norādīts papildinājums: “Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu, jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām vai piemaisījumiem, kas radušies ražošanas procesā (formaldehīdu, neomicīnu, gentamicīnu, protamīna sulfātu). Jāņem vērā arī krusteniskā alerģija ar aminoklikozīdiem, kas nav neomicīns un gentamicīns.”

Kas ir krusteniskā alerģija ar aminoklikozīdiem? Tas būtu jājauta ārstam, kurš vakcinē, jo šī informācija tiek norādīda zāļu aprakstā, tāpēc ārstiem, pirms zāļu administrēšanas, būtu jāizlasa ne tikai lietošanas instrukcija, bet arī zāļu apraksts.

Īsumā: krusteniskā alerģija ir viena alergēna sekas, kad cilvēkam laika gaitā var parādīties alerģija arī pret citiem pārtikas produktiem, piemēram, alerģija pret zemesriekstiem – ar laiku cilvēks var kļūt alerģisks pret citiem pākšaugiem.

Lietošanas instrukcijā norādīts, ka šīs vakcīnas kontraindikācija ir arī smaga alerģija pret olu vai cāli. Arī zāļu aprakstā ir pieminēta šī kontraindikācija: “Izteikti paaugstināta jutība pret olām un cāļa olbaltumvielām (anafilaktiska reakcija pēc olu proteīna iekšķīgas lietošanas) jutīgiem cilvēkiem var izraisīt smagu alerģisku reakciju.”

Bet kā ārsts var būt drošs, ka bērnam, kuram ir alerģija pret konkrētajām vielām, alerģija nesaasināsies šīs vakcīnas injicēšanas rezultātā? Vai ir veikti kādi testi, lai noskaidrotu alerģijas esamību katram konkrēta bērnam, lai izvairītos no iespējamajām vakcīnas smagajām komplikācijām?

Savukārt dr. Dace Zavadska, kura ir Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Pediatrijas katedras docente, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu vakcinācijas centra un Izglītības un zinātnes daļas vadītāja un pediatre, norāda nepatiesu informāciju par vakcīnu sastāvu: “Cilvēkiem ar alerģiskām reakcijām nevajadzētu baidīties – vakcīnas ražošanas procesā nav izmantotas vielas, kas varētu radīt alerģiju.” Varbūt viņa pati īsti nav lasījusi šīs vakcīnas sastāvu, ka var tik pārliecinoši izplatīt pretrunīgu informāciju, jo lietošanas instrukcijā skaidri minēts, ka vakcīnā ir vielas, kas var radīt alerģiskas reakcijas.

Tālāk zāļu aprakstā ir minēts, ka: “Nedaudz paaugstināta jutība (alerģija) pret olu proteīniem ne vienmēr jāvērtē kā kontrindikācija vakcinācijai ar TicoVac 0,25 ml. Tomēr šādu personu vakcinācija jāveic tikai klīniskā uzraudzībā un telpās, kur nodrošināta neatliekamā palīdzība paaugstinātas jutības reakciju novēršanai.”

Vai ārsts, kurš zina, ka bērnam ir alerģija uz olu proteīnu, informē vecākus, ka šī viela ir vakcīnas sastāvā un var izraisīt alerģisku reakciju? Vai ārsts izskaidro piesardzības pasākumus, kurus jāievēro pēc vakcinācijas, tādus kā simptomus vai reakcijas, kurām ir jāpievēršs uzmanību, lai laicīgi spētu saņemt medicīnisko palīdzību? Kā ārsts var būt drošs, ka šim konkrētam bērnam nebūs smagas alerģiskas reakcijas pēc šīs vakcīnas?

Turpat tālāk: “Pirms vakcīnas saņemšanas, konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu, ja Jums vai Jūsu bērnam:

• ir asinsreces traucējumi vai viegli parādās zilumi
• ir autoimūna slimība (piemēram, reimatoīdais artrīts vai multiplā skleroze)
• ir vāja imūnā sistēma (Jums vai Jūsu bērnam ir zema pretestība infekcijām)
• organisms pietiekoši labi neizstrādā antivielas
• ir jālieto jebkādas pretvēža zāles
• ir jālieto zāles, ko sauc par kortikosteroīdiem (tās samazina iekaisumu)
• ir kāda smadzeņu slimība
• ir neiroloģiski traucējumi vai krampji

Vakcīna var nebūt piemērota Jums vai Jūsu bērnam, ja jebkurš no iepriekš minētajiem nosacījumiem attiecas uz Jums vai Jūsu bērnu.

Uzmanību piesaistīja viens brīdinājums, kam ārsti pārsvarā nepievērš uzmanību un kas tiek uzskatīts par normu: “vāja imūnā sistēma (Jums vai Jūsu bērnam ir zema pretestība infekcijām).” Cik gan daudz vecāku var apgalvot, ka viņu bērns ir ar stipru vai vismaz veselīgu imūno sistēmu? Mūsdienās jau kļūst par “normu”, ka bērns līdz 3 gadu vecumam slimo 10 reizes gadā, kas ir gandrīz katru mēnesi. Vai bērniem, kuriem ir hronisks auss iekaisums, nepārejoši bronhīti, dažāda veida alerģijas un astma, varētu teikt, ka viņu imūnā sistēma ir spēcīga? Ja vakcīnas lietošanas instrukcijā patērētājs tiek brīdināts par kontraindikāciju – vāju imūno sistēmu un nepieciešamību tam pievērst uzmanību pirms vakcinācijas, vai tas nerada bažas par to, kā šī vakcīna varētu ietekmēt bērnus? Vai nebūtu jāveic dažādi testi un analīzes, lai noskaidrotu vai bērnam drīkst injicēt šo vakcīnu? Aplūkojot SPKC epidemioloģisko biļetenu par 2019. gadu janvāra – decembra periodu, Cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcija tikai konstatēta 295 cilvēkiem t.i. 15 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. HIV kļūst par problēmu daudzās pasaules valstīs un Latvija nav izņēmums, bet cik daudz cilvēku pārbauda sevi vai savus bērnus uz HIV?

Varētu šķist kāds sakars HIV un bērnam, bet kā norāda SPKC ar HIV var inficēties: “bērnam inficējoties no HIV pozitīvas mātes grūtniecības, dzemdību vai zīdīšanas laikā.”

Kā norādīts vienā no SPKC kampaņām: “Taču jāsecina, ka vēl joprojām 85% aptaujāto saslimšanas risku uz sevi personīgi neattiecina, un nav uzskatījuši par nepieciešamu veikt HIV eksprestestu.”

Runājot par pašu HIV: “Hiv infekcija attīstās lēni un nemanāmi – HIV vīrusa iekļūšana organismā ilgst no diviem līdz pat sešiem mēnešiem, savukārt cīņa starp inficētā cilvēka imūnsistēmu un HIV var ilgt pat 6 – 12 gadus, turklāt cilvēks šajā laikā jūtas vesels.”

Tātad teorētiski bērns var inficēties dzemdību laikā no mātes, kura nezin, ka ir HIV inficēta. To, ka bērns ir inficējies ar HIV nav iespējams vizuāli noteikt, ir nepieciešams veikt testus. Vairāk par HIV, grūtniecību un bērniem, lasiet šeit.

Ja ērču encefalīta vakcīna tiek injicēta bērnam, kurš inficēts ar HIV, tad sekas, atbilstoši zāļu aprakstā norādītajam, var būt smagas.

Nākamā lieta ir “organisms pietiekoši labi neizstrādā antivielas” – cik gan daudz ārstu ir nozīmējuši asins analīzes vai citus testus, lai noskaidrotu antivielu daudzumu pēc katras vakcinācijas, kā arī to, vai “aizsardzība” ir iestājusies t.i. ir izstrādājies akceptētais antivielu daudzums, kas tiek uzskatīts par “pietiekamu”.

Interesanti, ka lietošanas instrukcijā norādīts: “TicoVac 0,25 ml ietekme grūtniecības laikā vai barošanas ar krūti periodā nav zināma. Tomēr to drīkst Jums ievadīt gadījumos, ja pastāv augsts inficēšanās risks.” Nav zināms, kā šī vakcīna varētu iedarboties uz grūtniecību vai pašu augli, kā arī barojot ar krūti, bet tas neliedz tomēr vakcinēt grūtnieces un māmiņas, kas baro ar krūti.

“Vakcīnrealitāte Latvijā” veica pētījumu par ērču encefalīta vakcīnu un aptaujā tika uzdots jautājums par to, vai tajā pašā reizē, kad tika injicēta vakcīna pret ērču encefalītu, papildu tika ievadīta vēl kāda cita vakcīna. 93 % cilvēku atbildēja, ka “NĒ”, savukārt 5 % atbildēja “JĀ”, atlikušie 2 % nebija pārliecināti par savu atbildi. Tas nozīmē, ka 5 % bērnu ir saņēmuši vismaz divas dažādas vakcīnas vienas dienas laikā.

Aptaujas dati rāda,ka visbiežāk administrējamā vakcīnas ir masalu, masaliņu un vējbaku vakcīna. Latvijā tiek izmantota Varivax vējbaku vakcīna, savukārt masalu, masaliņu vakcīnas sastāvā ir arī epidēmiskais parotīts (vakcīna “M-M-RVaxPro”).

“Tico Vac” zāļu aprakstā norādīts: “Mijiedarbības pētījumi ar citām vakcīnām vai zālēm nav veikti.” Bet turpat tālāk rakstīts, ka vakcīnas var ievadīt, vadoties pēc oficiālajieem ieteikumiem. Tātad pētījumi par drošību, efektivitāti un mijiedarbību nav veikti, taču tā nav kontraindikācija!

Savukārt lietošanas instrukcijā angļu valodā norādīts, ka sakarā ar to, ka nav pieejami pētījumi, šo vakcīnu nedrīkst jaukt kopā ar citiem medicīnas produktiem!

Efektivitāte

ZVA norādīts:

• Kā visas vakcīnas, šī vakcīna var nepasargāt pilnībā visas vakcinētās personas.
• Viena vakcīnas deva visdrīzāk nepasargās Jūs vai Jūsu bērnu pret infekciju. Jums vai Jūsu bērnam nepieciešamas 3 devas (sīkāku informāciju skatīt 3. punktā), lai sasniegtu optimālu aizsardzību.
• Aizsardzība nav visa mūža garumā. Ir nepieciešama regulāra revakcinācija (sīkāku informāciju skatīt 3. punktā).

Turpat lietošanas instrukcijā norādīts, ka pēc pamatkursa beigām (3 vakcīnas), bērns būs “pasargāts” līdz 3 gadiem.

Kas liecina par vakcīnas kursa veiksmīgu rezultātu? – Pietiekams antivielu līmenis, kas ir pieņemts par “aizsargājošu”. Pārsteodzoši, ka Dace Zavadska norāda: “Antivielas revakcinācijas starpposmos nav jēgas noteikt, jo metodes, ko izmanto antivielu noteikšanā, nav ļoti precīzas, turklāt antivielas ir diezgan mainīgs lielums – vienu dienu tās var būt vairāk, otru – mazāk. Ir pierādīts, ka pieci gadi ir optimāls revakcinācijas intervāls, lai nodrošinātu pietiekamu antivielu līmeni.”

Tad rodas jautājums par to, kā tad var zināt, ka vakcīna ir nostrādājusi un bērns ir pasargāts, ka antivielu noteikšanas tests nav ļoti precīzs?

Cik gan daudz vecāku tic, ka vakcīna pasargā viņu bērnu no ērču encefalīta, nemaz nezinot, vai ir izstrādājies pietiekams daudzums funkcionējošu antivielu, vai šī vakcīna ir iedarbojusies.

Citā avotā ir norādīts, ka ir pieejams īpašs tests, lai noteiktu, vai vakcīna ir iedarbojusies, tomēr šis tests nav pieejams Latvijā – “[..]izmantojot specifisku antivielu neitralizācijas testu, kas spēj ojektīvi parādīt, cik antivielu pēc vakcinācijas pret ērču encefalītu tiešām ir funkcionējošas un spēj vai spēs neitralizēt vīrusu, ja piesūkusies inficēta ērce.”

Vēl citā avotā D. Zavadska min šādu informāciju par antivielām:

“Īsā atbilde ir tāda, ka nav noteikta skaitļa, virs kura antivielas ir pasargājošas. Antivielu analīzes parāda kopējo, nevis specifisko antivielu daudzumu. Pie mums nav tādu neitralizācijas testu, kas ļautu noteikt tieši specifisko imunitāti. Antivielu tests jums nedod neko, un tiešām nav svarīgi, kādi ir tā skaitļi,”

skaidro infektoloģe Dace Zavadska.

Tad rodas jautājums, uz kāda pamata tiek secināts, ka, piemēram, šim konkrētajam bērnam pēc pilna vakcinācijas kursa, ir iestājusies “aizsardzība” pret ērču encefalītu, ja Latvijā nav pieejamas analīzes, kas norādītu vai ir izstrādājies specifiskais antivielu daudzums? Jo pat pašā lietošanas instrukcijā norādīts, ka vakcīna nepasargā visus cilvēkus no saslimšanas ar ērču encefalītu.

Un, kā jau zināms, lielākai daļai cilvēku, kas inficējas ar ērču encefalītu, slimība norit asimptomātiski un viņš nemaz nezina, ka ir to pārslimojis un ieguvis imunitāti uz mūžu.

“Tikai nelielai daļai inficēto rodas klīniskie simptomi. Tiek uzskatīts, ka 70–98% infekciju ir asimptomātiskas. Ērču encefalīta inkubācijas periods var būt no 2 līdz 28 dienām (parasti no 7 līdz 14 dienām) un ir asimptomātisks. Ir ziņots par īsāku inkubācijas laiku saistībā ar inficēšanos, dzerot pienu (3-4 dienas).”

To pašu apstiprina arī Pasaules veselības organizācija – vairākums saslimšanu ir asimptomātiski.

Kā norādīts informatīvajā mājaslapā (kas ir “Pfize” autortiesību objekts) par ērču encefalītu un “TicoVac” vakcīnu:

“Divas trešdaļas pacientu atveseļojas pēc gripai līdzīgo pirmās stadijas simptomu pārslimošanas.

Viena trešdaļa pacientu, izslimo otro stadiju – kas norit ar augstu temperatūru, stiprām galvassāpēm, apziņas aptumšošanos, 10 – 15% centrālām vai perifērām parēzēm.

Šīs grupas pacienti sadalās apakšgrupās: mirstība sasniedz 1%, ilgstošas un dažreiz paliekošas neiropsihiskas komplikācijas sastāda 10 – 20%, atlikusī daļa pacientu pēc otrās stadijas pārslimošanas atveseļojas.”

Kā norādīts, ⅔ cilvēku, kuri inficējas ar ērču encefalītu, pilnībā atveseļojas, pārslimojot ērču encefalītu gripas veidā.

⅓ cilvēku izslimo otro slimošanas stadiju un atveseļojas. Bet tikai 10-15% no ⅓ cilvēku, kas izslimo otro stadiju, izslimo ērču encefalītu smagāk – ar centrālām vai perifērām parēzēm.

Tālāk – tikai 1% no šiem 10-15%, kas izslimo ērču encefalītu ar centrālām vai perifērām parēzēm, var būt letāls iznākums.

Šo pašu apstiprina arī Pasaules veselības organizācija: “Pēc asimptomātiskā 1 – 20 dienu intervāla līdz 15% pacientu otrajā slimības fāzē rodas drudzis, kas bieži pārsniedz 40 ° C, un rodas centrālās nervu sistēmas iesaistes pazīmes, piemēram, meningīts (piemēram, drudzis, galvassāpes un kaklā stīvums), encefalīts (piemēram, miegainība, apjukums un maņu traucējumi), mielīts vai radikulīts.Encefalīts, kas attīstās šajā otrajā fāzē, var izraisīt paralīzi, pastāvīgas sekas vai nāvi. Apmēram 1% gadījumu ar neiroloģiskām patoloģijām var nomirt; Krievijas federācijā ziņots par augstāku mirstības līmeni, kas var būt saistīts ar atšķirīgu vīrusa apakštipu. Slimības smagums palielinās līdz ar pacienta vecumu, par nāves gadījumiem ziņots visās vecuma grupās.”

Viens no pētījumiem, kas apstiprina to, ka pārsvarā cilvēks saslimst ar vieglu ērču encefalītu: “Ērču encefalīts ir izplatīts mežainos apgabalos Eiropā un Āzijas ziemeļaustrumos, un to parasti izraisa infekcija, kas saistīta ar vienu no trim TBEV apakštipiem, proti, Eiropas (TBEV-Eu), Sibīrijas (TBEV-Sib) vai Tālo Austrumu (TBEV- FE) apakštipiem. Eiropā TBEV-Eu infekcija parasti izraisa tikai vieglu ērču encefalītu, kas saistīta ar mirstību <2%. TBEV-Sib infekcija rada arī parasti vieglu ērču encefalīta saslimšanas gaitu, kas saistīta ar neparalītisku febrilu encefalīta formu, lai gan pastāv iespēja iegūt hronisku ērča encefalīta formu, ko izraisa hroniska vīrusu infekcija.”

Interesanti, ka BKUS mājaslapā par Ērču encefalītu norādīta pavisam cita informācija: “Saslimšanas vissliktākajā gaitā var iestāties nāve vai ilgtermiņa invaliditāte, tā tas notiek aptuveni 35-58% gadījumu.” Šeit norādīts pavisam cits skaitlis, kurā ir apvienoti gan nāves gadījumi, gan ilgtermiņa invaliditāte. Savukārt www.ercemne.lv mājaslapā norādīts, ka tikai 10-15% no 33% jeb ⅓ saslimušo saskaras ar smago ērča encefalīta saslimšanas formu.

Tālāk jāpiemin šīs potes pirmreizējais vakcinācijas kurss, kas sastāv no trim devām, un ko var sākt bērniem, kas ir saasnieguši gada vecumu. Kā jau minējām, lietošanas instrukcijā norādīts, ka nepieciešamas 3 devas, lai sasniegtu optimālo aizsardzības līmeni.

Savukārt, SPKC lapā norādīta nedaudz savādāka informācija, kas var savā veidā maldināt vecākus, ka bērns pēc 2 vakcīnas devām ir  “pasargāts”: “1- 3 mēnešus pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas tiek ievadīta otrā vakcīnas deva. Aizsardzība jeb imunitāte pēc divām devām ir pietiekama tikai vienai sezonai.”  Jāpiemin to pašu informāciju par nestabilo antivielu noteikšanas metodi un, ka to nav jēgas taisīt starp vakcinācijas kursa laikā. Tad rodas jautājums, kur SPKC ir ņēmuši ziņas, ka 2 devas būs pietiekamas, lai nodrošinātu imunitāti uz to pašu vienu sezonu?

Kā norāda D. Zavadska: “Vakcinēties var visu gadu jau no gada vecuma. Kāpēc iesakām vakcinēties gada aukstajā laikā? Tas ir tāpēc, lai, sākoties ērču aktivitātei, cilvēks jau būtu pasargāts, nevis tāpēc, ka vakcinācija vasarā būtu kaitīga. Imunitātes izveidošanai nepieciešamas trīs vakcīnas devas – pirmās divas ar mēneša intervālu, un trešā deva pēc nepilna gada.”

Vai šo “aizsardzību” var sasniegt, vakcinējoties ziemā vai pavasarī, kad to parasti sāk reklamēt? – Izskatīsim vienkāršu piemēru. Lietošanas instrukcijā norādīts, ka 1. devu injicē izvēlētajā datumā, savukārt 2. devu drīkst injicēt 1 līdz 3 mēnešus pēc pirmās vakcinācijas. Noslēdzošo, 3. devu, drīkst injicēt 5 līdz 12 mēnešus pēc otrās devas.

Piemēram, ja vienu gadu vecu bērnu nolemj vakcinēt janvārī ar 1. devu, tad otro devu viņš var saņemt pēc 1-3 mēnešiem t.i. ātrākais ir februārī. Tad pieskaitām minimālo laiku, kas jāgaida pēc otrās devas – 5 mēneši, t.i. trešo devu var injicēt tikai jūlijā.

Pasaules veselības organizācijas mājaslapā atrodams interesants teikums: “Katru gadu tiek ziņots par aptuveni 10 000–12 000 ērču encefalīta klīniskajiem gadījumiem, taču tiek uzskatīts, ka šis skaitlis ir ievērojami mazāks nekā faktiskais kopējais. Lielākā daļa inficēšanās ar vīrusu rodas no ērču kodumiem, kas iegūti āra aktivitātēs mežainos apgabalos.”

Tātad WHO norāda, ka skaitlis, kas visur tiek rādīts (10 000 – 12 000) patiesībā nav reālais ērču encefalīta klīinisko gadījumu skaitlis. Tad kādēļ ir jānorāda šis skaitlis, ja tas nav faktiskais cipars, kādēļ ir jāmaldina cilvēki?

Šajā pētījumā norādīts, ka cilvēkiem, kuri saslima ar ērču encefalītu, bija pietiekams antivielu daudzums t.i. šie cilvēki bija vakcīnēti, tomēr saslima tik un tā: “89 no šiem pacientiem (26,3%) tika atklātas IgM un IgG antivielas serumā pret ērču encefalīta (TBE) vīrusu.”

Savukārt šajā pētījumā tiek secināts, ka iepriekšējā vakcinācija pret ērču encefalītu ir viens no faktoriem, kas var būt par iemeslu smagākai ērču encefalīta slīmības norisei.

Šajā pētījumā aprakstīti gadījumi Zviedriju, kur, neskatoties, uz vakcinēšanos, cilvēki tik un tā saslima ar ērču encefalītu. Kā arī vecums, slimības, kas ietekmē imūnsistēmu, var būt iemesls smagākai ērču encefalīta slimības norisei.

Pamatinformācija

Zviedrijas dienvidi ir endēmiskā ērču encefalīta (TBE) teritorija, un Stokholmas apgabals ir viens no paaugstināta riska apgabaliem. Šī pētījumā mērķis bija aprakstīt vakcīnas neefektivitātes gadījumus un optimizēt turpmākos vakcinācijas ieteikumus.

Metodes

Tika izvēlēti tie pacienti ar ērču encefalītu, kuru informācija tika fiksēta Infekcijas slimību kontroles un profilakses departamenta datu bāzē par Stokholmas apgabalu no 2006. – 2015. gadam. Neraugoties uz ieteiktās vakcinācijas shēmas ievērošanu ar vismaz 2 devām, vakcīnas mazā efektivitāte tika definēta kā TBE. Klīniskie dati tika iegūti no medicīniskās dokumentācijas.

Rezultāti

Kopumā tika identificēti 1004 ērču encefalīta gadījumi, 53 (5%) tika definēti kā neveiksmīgi vakcīnas gadījumi. Šajā pēdējā grupā vidējais vecums bija 62 gadi (6–83). Četrdesmit trīs (81%) pacienti bija vecāki par 50 gadiem un 2 bija bērni. Aptuveni pusei pacientu bija blakusslimības, un 26% no visiem gadījumiem bija slimības, kas ietekmē imūnsistēmu. Vakcīnas neefektivitāte pēc trešās vai ceturtās vakcīnas devas bija 36 (68%) pacientu. Smaga un mērena ērču encefalīta slimība skāra 81% gadījumos.

Turpat tālāk: “Ērču encefalītam nav specifiskas ārstēšanas, taču šo slimību var novērst ar aktīvu imunizāciju. Pašlaik Eiropā ir reģistrētas divas inaktivētas vakcīnas: FSME-imuna (Pfizer) un Encepur (GlaxoSmithKline), un tās tiek uzskatītas par savstarpēji aizvietojamajām. Lai gan nav kontrolētu pētījumu, kas parādītu aizsardzības efektivitāti, nozares pētījumos Austrijā, kur aptuveni 85% iedzīvotāju ir saņēmuši vismaz vienu ērču encefalīta vakcīnas devu, ir pierādīta 95% –99% efektivitāte. Tomēr, pieaugot vecumam un imūnsupresīvām blakusslimībām, ir parādīta zemāka vakcīnas reakcija, ko mēra ar antivielu titru vai neitralizācijas testiem. Vakcīnas neveiksmes ir aprakstītas 1–6% no visiem ērču encefalīta gadījumiem. Lielākā daļa publikāciju ir gadījumu ziņojumi, un vakcīnas mazspējas definīcija nav konsekventa, tādējādi padarot datus grūti salīdzināmus.”

Tātad šajā pētījumā norādīts, ka nav pieejami kontroles grupas pētījumi par ērču encefalīta vakcīnas efektivitāti, BET tiek uzskatīts, ka tā ir 95-99% efektīva, pamatojoties tikai uz antivielu titriem VAI neintralizācijas testiem.

Izcelšanas vērts fakts – turpat tekstā norādīti kritēriji pacientiem, kuri saslimuši ar ērču encefalītu, neskatoties uz vismaz 2 vakcīnas devām. Tekstā norādīts, ka tie pacienti, kuri saslimuši ar ērču encefalītu viena mēneša laikā pēc 2 (!) ērču encefalīta vakcīnas devām, netika iekļauti šajā pētījumā par vakcīnas neefektivitāti, jo šie cilvēki tika pakļauti ērču encefalīta vīrusam pirms izstrādājās “pietiekams antivielu daudzums”. Tas nozīmē, ka pat 2 vakcīnas devas var nepasargāt cilvēku no saslimšanas! Pat 1 mēnesi pēc otrās vakcīnas devas, var saslimt ar ērču encefalītu. Bet kādā veidā var noskaidrot vai ir iestājusies aizsardzība?

Par ērču encefalīta vakcīnas efektivitātes paraugvalsti tiek uzskatīta Austrija, kur šī vakcīna tiek plaši izmantota. Tomēr jāpiebilst – lai gan lietošanas instrukcijā norādīts, ka efektivitāte ir augsta, turpat norādīts, ka “Nav pieejami dati par antivielu atbildes reakciju, izmantojot NT.”

ELISA ir enzīmu saistītais imūnsorbcijas tests, kas ir imunoloģiska laborotorijas metode dažādu zemu molekulmasu savienojumu, makromolekulu, vīrusu utt. kvalitatīvai vai kvantitatīvai noteikšanai, kuras pamatā ir īpaša antigēna-antivielu reakcija. Izveidotā kompleksa noteikšana tiek veikta, izmantojot fermentu kā marķējumu signāla reģistrēšanai. ELISA teorijas pamats balstās uz mūsdienu imunoķīmijas un ķīmisko enzimoloģiju, zināšanām par antigēna-antivielu reakcijas fizikāli ķīmiskajiem likumiem, kā arī uz analītiskās ķīmijas pamatprincipiem. Vairāk par ELISA metodi lasiet šeit.

Zināms, ka pieejama arī “ātrā vakcinācija pret ērču encefalītu”, izmantojot to pašu vakcīnu, bet saīstinot laika periodu starp vakcīnu devām. Un turpat lietošanas instrukcijā norādīts, ka: “Aizsardzības līmenis ir vismaz tik augsts pēc pirmajām divām devām (vakcinācijām), ievērojot parasto un ātro vakcināciju, t.i., pirms pamatimunizācijas pabeigšanas ar trešo devu (vakcināciju).”

Tātad te minēts, ka 2 devas ir pietiekams, lai sasniegto to pašu aizsardzīvas līmeni, kas ir pēc 3 devām! Tad kāds ir pamatojums izmantot 3 devas?

Turpinot tēmu – pirms tam minējām pētījumu, kur norādīts, ka pacienti, kuri tika vakcinēti ar 2 devām, joprojām saslima ar ērču encefalītu mēneša laikā pēc vakcinācijas – bet nav minēts, vai viņiem bija piesūkusies ērce vai tā ir vakcīnas komplikācija. Starp citu, Ministru kabineta noteikumos Nr. 1040 Encefalīts minēts kā vakcīnas komplikācija, kas var parādīties četru nedēļu laikā pēc vakcinācijas. Šī komplikācija minēta arī lietošanas instrukcijā.

Tālāk pētījumā attēlots grafiks ar vakcīnu daudzumu un vecumu, kurā pacients saslima ar ērču encefalītu. Pacientu skaits, kuri saslimuši ar ērču encefalītu neatkarīgi no iepriekšējās atbilstošās vakcinācijas Stokholmas apgabalā, Zviedrijā, no 2006. līdz 2015. gadam. Pacienti tiek attēloti, pamatojoties uz iepriekšējo vakcīnas devu skaitu un viņu vecumu slimības laikā.

Interesants ir veids, kā tiek pasniegts šāds svarīgs grafiks – tas tiek vizuāli attēlots tā, ka ir sarežģīti saprast un salīdzināt datus.

Turpat tālāk: “Lielākā daļa pacientu – 36 (68%; vidējais vecums – 62 gadi; diapazons – 6–76) – pirms saslimšanas bija saņēmuši 3 vai 4 vakcīnas devas, bet 11 (21%; vidējais vecums – 71 gads; 62–83) bija saņēmušas 5–9 devas. Visi šie pacienti, izņemot 1, sāka vakcināciju pēc 50 gadu vecuma. Vecuma grupā no 50 līdz 59 gadiem 8 gadījumi saslima pēc 3 iepriekšējām vakcīnas devām. Trīsdesmit pieci (66%) pacienti sāka vakcināciju ≥50 gadu vecumā (trūkst datu par 4 pacientiem). Piecpadsmit pacienti sāka vakcinēties pēc 60 gadu vecuma. Trīs no šiem pacientiem saslima 3–5 gadus pēc viņu ceturtās devas. Neviens no mūsu grupas pacientiem 1. gadā nebija saņēmis papildu sākotnējo devu.”

Tālāk pētījumā tiek norādīti akūtās slimības simptomi: “Biežākie akūtie slimības simptomi bija drudzis un galvassāpes, kas bija attiecīgi 50 (94%) un 43 (81%) pacientiem. Slimība bija vienfāziska 41 (77%) pacientam. Ataksija novērota 38 (72%), disfāzija 30 (57%), galvaskausa nerva simpātija 19 (36%) un mugurkaula parēze 18 (34%) indivīdiem. Starp cilvēkiem ar galvaskausa nerva traucējumiem divkārša redze bija visizplatītākais simptoms, kas aprakstīts 13 (25%) indivīdiem; 3 no viņiem arī uzrādīja abducens nervu paralīzi. Cita galvaskausa nerva iesaistīšana izraisīja redzes traucējumu simptomus un pazīmes, sejas parēzi, dzirdes zudumu, rīšanas grūtības, balss saikni un dizartriju. Augšējo ekstremitāšu parēze bija 7 (13%) pacientiem. Apakšējo ekstremitāšu divpusēja vai vienpusēja parēze tika novērota 5 (9%), hemiparēze 3 (6%) un tetraparēze 3 (6%) pacientiem. Urīna aizture bija 7 (13%) indivīdiem. Turklāt 16 (30%) pacientiem bija novērojami radikulīta simptomi. Kopumā 47 (89%) pacientiem bija nepieciešama hospitalizācija un 12 (23%) pacientiem nepieciešama intensīva terapija. Smaga vai mērena slimība tika novērota attiecīgi 22 (42%) un 21 (40%) gadījumos (2. un 3. tabula).”

Pētījumā tiek secināts: “Mūsu pētījums atspoguļo lielāko skaitu skaidri definētu vakcīnas neveiksmes gadījumu. Kopumā pētītajā laika posmā vakcīnas neveiksmes veidoja 5% no visiem Stokholmas apgabala ērču encefalīta gadījumiem. Liela daļa neveiksmīgu vakcīnu ir aprakstīta arī Austrijā un Šveicē [9, 17]. Visticamāk, tik liels vakcīnas mazspējas īpatsvars ir augsts vakcīnu klātesamības rezultāts ērču encefalīta riska grupā [13, 17, 32]. Vakcīnas neveiksmes definīcija ietekmēs arī rezultātu, kā arī inficēto ērču izplatību un iedzīvotāju izturēšanos pret iespējamo risko saslimst ar ērču encefalītu.”

Viela pārdomām: resursā norādīts, ka vakcīnu neefektivitāte varētu būt izskaidrojama ar to, ka daudz cilvēku tiek vakcinēti un līdz ar to ir iespējams novērot, iekrāt vairāk datu par saslimšanu ar ērču encefalītu, neskatoties uz vakcinācijas vēsturi. Bet interesanti ir tas, kāda ir patiesā situācija slimnīcās. Ja cilvēks sūdzās par klasiskajām ērča encefalīta slimības izpausmēm (drudzis, stipras galvassāpēs, nespēja nostāvēt, slikta pašsajūta, stīvs kakls utml.), bet viņš/viņa zin, ka ir vakcinējies un slimnīcā visdrīzāk apjautāsies par vakcinācijas statusu, tad, ja atbilde būs “JĀ”, ārsti principā to nevar ārstēt kā ērču encefalītu, jo pacients ir bijis vakcinēts un tādēļ nemaz “nevar” saslimst ar ērču encefalītu. Tad, visticamāk, pacients tiks ārstēts un pie slimības apraksta tiks norādīts “akūta centrālās nervu sistēmas saslimšana”, kas principā ir tas pats, kas ērču encefalīts, vien citādāk definēts.

Tādēļ visbiežāk medijos un citur var dzirdēt tieši par tādiem saslimušajiem ar ērču encefalītu, kas nav bijuši vakcinēti, jo vakcinētie taču “nevarot saslimt” ar slimību pret kuru ir vakcinēti.

Vēl svarīgi pieminēt, ka šī vakcīna nepasargā no saslimšanas ar Laima slimību, kas Latvijā patiesībā ir lielāka problēma nekā ērču encefalīts, jo to ir grūti noteikt un testi nav tik precīzi – skatieties LTV raidījumu “Aizliegtais paņēmiens” par Laima slimību.

Blakusparādības

ZVA lietošanas instrukcijā norādīts: “Tāpat kā visu vakcīnu gadījumā, iespējamas nopietnas alerģiskas reakcijas. Tas notiek ļoti reti, bet tādos gadījumos vienmēr jābūt viegli pieejamai atbilstošai medicīniskai ārstēšanai un uzraudzībai.”

Kāpēc daudzās vietas tiek pieminēta mājaslapa www.ercemne.lv? Jo tā ir “Pfizer”, vakcīnas ražotāja, reklāmas mājaslapa Latvijas tirgum: “Mājas lapa www.ErcemNe.lv ir Pfizer Luxembourg SARL īpašums. Reklāmdevējs Pfizer Luxembourg SARL.”

Šajā mājaslapā norādīts:

“Latvijā pieejamās vakcīnas pret ērču encefalītu ir drošas un tās ir piemērotas bērnu vakcinācijai. Pretēji bieži izplatītam viedoklim, vakcinācija pret ērču encefalītu neizraisa bērniem smagas blaknes. Protams, pirms vakcinācijas ir jākonsultējas ar ģimenes ārstu. Bērnam vakcinācijas brīdī ir jābūt veselam. Vakcinēties nedrīkst, ja ir konstatēta nepanesība pret kādu no vakcīnas komponentiem.”

Runājot par alerģiju pret olu vai vistas gaļu, kura ik gadu kļūst aizvien izplatītāka: olu alerģija visbiežāk attīstās bērna pirmajā dzīves gadā un tieši līdz viena gada vecuma bērns saņem vairāku vakcīnu devu, kurā ir olas olbaltumvielas.

Šajā pētījumā var izlasīt informāciju par alerģiju uz olu. Tajā minēts: “Medikamentos un vakcīnās var būt sastāvdaļas, kas iegūtas no olām. Pacientiem jāpārliecinās, ka ārstiem, kas viņus aprūpē, ir zināms par viņu olu alerģiju, īpaši pirms jaunu zāļu vai vakcīnu saņemšanas.”  “TicoVac” vakcīnas lietošanas instrukcijā un zāļu aprakstā nav minēts, kāds ir olbaltumvielu daudzums vienas vakcīnas devā.

Turpat:

Olu olbaltumvielas ne tikai izraisa IgE mediētu alerģiju, bet arī var būt iesaistītas reakcijās, kas nav saistītas ar IgE un jauktas IgE un ne-IgE. Traucējumi, kas ietilpst šajās kategorijās, ietver atopisko dermatītu un eozinofīlās gastroenteropātijas.

“Alerģija pret olām var izpausties kā atopiskais dermatīts, īpaši zīdaiņiem un maziem bērniem. Starptautiskā daudzcentru pētījumā ar bērniem ar atopisko dermatītu tika konstatēts, ka jūtīgums pret olām ir cieši saistīts ar agrīnu, vidēji smagu vai smagu atopisko dermatītu. Olu alerģijas un atopiskā dermatīta kombinācija ir astmas riska faktors. Nelielā bērnu grupā ar abiem šiem alerģiskajiem stāvokļiem 80% cilvēku cieta arī no astmas. Bērniem ar astmu ir paaugstināts smagu alerģisku reakciju risks uz pārtikas produktiem.”

Nelielam skaitam bērnu ar alerģiju pret olām ir kuņģa-zarnu trakta simptomi, ieskaitot alerģisku eozinofīlu ezofagītu (EoE).

Tātad vecāki var arī nesasaistīt vakcīnas sastāvdaļu ar bērnam radušos atopisko dermatītu vai problēmas ar kuņģa-zarnu traktu.

Sidnejas apgabala veselības mājaslapā ir pieejams grafiks, kurā pa mēnešiem attēlota pārtikas alerģijas attīstīšanās 711 bērniem. Apakšējie cipari norāda bērnu vecumu pa mēšiem; cipari pa kreisi norāda procentuālo skaitli, kas apzīmē bērnus ar ekzēmu. Oranžā krāsa norāda olu, gaiši zilā – pienu, bēšā – zemesriekstus.

Turpat tālāk norādīts: “Lielākā daļa olu alerģijas reakciju, ieskaitot smagas reakcijas, rodas no 6 līdz 15 mēnešu vecumam, kad pirmo reizi tiek iedota ola. Šajā posmā bērns bieži ir ļoti jutīgs, jo alerģija nav tikusi novērtēta, un uzturā ir bijuši kontakti ar nelielu olbaltumvielu daudzumu caur mātes pienu vai nelielu cepumu daudzumu uzturā.”

Arī šajā informatīvajā bukletā norādīts, ka MMR vakcīna var būt kontraindikācija bērniem ar olu alerģiju: “Agrāk alerģija pret olu tika uzskatīta par kontraindikāciju masalu, cūciņu un masaliņu (MMR) vakcīnas ievadīšanai pēc 12 mēnešiem. Faktiski tas joprojām ir norādīts lietošanas instrukcijā. Vakcīna netiek kultivēta veselā olā, bet gan jaunattīstības vistas embrija audos. Tūkstošiem bērnu ar zināmu alerģiju pret olām tagad ir droši imunizēti. Dažreiz tūlīt pēc adatas izņemšanas ir parādījušies izsitumi.”

Tekstā netiek noliegts, ka vakcīnas sastāvs var izraisīt alerģisku reakciju bērniem, kam jau ir alerģija pret olu, BET netiek apskatīts, vai gadījumā vakcīnā esošas olu olbaltumvielas ir tas faktors, kas var attīstīt bērnam alerģiju, jo vispārzināms, ka vakcīnas mērķis ir radīt imunitātes reakciju uz antigēnu – svešķermeni, kas nonāk organismā, tādējādi izstrādājot antivielas. Taču, ja ērču encefalīta vīruss ir cāļa embrija šūnās, no loģikas izriet, ka katru reizi, kad bērns lietos olu, vistas gaļu vai produktus, kuru sastāvā ir olas olbaltumvielas, imūnsistēma to klasificēs kā antigēnu un sāks producēt antivielas, tādā veidā radot organismā dažāda veida alerģiskas reakcijas kā, piemēram, izsitumus, ekzēmu, dermatītu, nātreni, kas būtībā ir organisma mēģinājumi atbrīvoties no nevajadzīgajām vielām un toksīniem, jo āda ir cilvēka ķermeņa lielākais orgāns (par ko jau pirms tam minējām, ka ir saistība starp olu alerģiju atopisko dermatītu).

Kāpēc ir svarīgi zināt, kas ir vakcīnu sastāvā? Jo tas var ietekmēt organismu ilgtermiņā pat, ja sākumā liekas, ka nekādu blakusparādību nav un viss “ir kārtībā”. Bet kā var novērtēt viengadīga bērna pašsajūtu? Šajā vecumā bērnam var būt stipras galvassāpes, stīvs kakls, reibonis (vakcīnas blakusparādības un arī ērču encefalīta simptomi), bet ārēji tas var izpausties kā raudāšana, čīkstēšana, agresija, nekontrolējama uzvedība. Tādēļ arī vecāki bieži vien neuztver to kā vakcinācijas sekas, bet gan noraksta to uz zobu nākšanu, sliktu laiku, pilnmēnesi utml.

Runājot par to pašu olu alerģiju, ir pētījumi, kas norāda, ka, ja zīdainim ir alerģija uz olām, palielinās alerģijas pret zemesriekstiem iespējamība. Citi pētījumi ir parādījuši, ka sensibilizācija pret olām zīdaiņa vecumā ir saistīta ar lielāku varbūtību attīstīties alerģijai pret ieelpojamiem alergēniem, piemēram, putekļu ērcītēm un ziedputekšņiem, kam seko astma un siena drudzis.

Tālāk ZVA lietošanas instrukcijā norādīts: “Maz ticams, ka vakcīna varētu ietekmēt personas spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus (āra aktivitātes vai spēju braukt ar velosipēdu). Tomēr Jums var rasties redzes traucējumi vai reibonis.”

Ja ņem vērā, ka vakcīna “TicoVac” 0,25 ml ir domāta bērniem no 1 līdz 15 gadiem un šī vakcīna var pieaugušajiem izraisīt redzes traucējumus vai reiboni, tad tas liek aizdomāties, ko šī vakcīna var nodarīt, piemēram, viena gada veca bērna veselībai, ja viņš vēl nespēj paskaidrot, kā jūtas un kas tieši viņam sāp. Pie tam jāņem vērā pieaugušā cilvēks svars un viena gada veca bērna svars, savukārt vakcīna ir viena un tā pati.

Tālāk lietošanas instrukcijā norādīts: “Bērniem iespējama temperatūras paaugstināšanās (drudzis).

• Jaunāka vecuma bērniem (1 līdz 2 gadu vecumā) vienā no trim gadījumiem sastopams drudzis pēc pirmās injekcijas.
• Bērniem 3 līdz 15 gadu vecumā vienā no 10 gadījumiem sastopams drudzis.

Parasti drudzis ilgst 1-2 dienas. Pēc otrās, trešās un turpmākām injekcijām drudzis sastopams retāk. Ja nepieciešams, ārsts var ieteikt Jums atbilstošu terapiju drudža novēršanai vai ārstēšanai.”

Arī lietošanas instrukcijā angliski norādīts, ka pēc pirmās devas 1 no 3 bērniem (1 līdz 2 gadu vecumā) būs paaugstināta temperatūra. Tātad katram trešajam mazulim var būt drudzis.

Arī zāļu aprakstā minēts: “Bērniem, kuriem iepriekš bijuši paaugstinātas temperatūras izraisīti krampji vai izteikts drudzis pēc vakcinācijas, var apsvērt temperatūru pazeminošu pretdrudža profilaksi vai ārstēšanu.”

Interesanti, ka tiek mākslīgi ietekmēta imūnā sistēma, radot drudzi organismā, kas ir dabīga imūnās sistēmas reakcija uz “iebrucēju” un šo dabīgo reakciju novērst ar citu pretdrudža medikamentu ārstēšanu. Šeit viena māmiņa dalās ar pieredzi un ceļ trauksmi par “Nurofen” sīrupa saistību ar trombocitopēnisku purpuru.

“Drudzis – organisma reakcija galvenokārt uz infekcijas ierosinātāju iekļūšanu; tai raksturīga T° celšanās. Infekciozs drudzis rodas, mikrobu radītām pirogēnām (temperatūru paaugstinošām) vielām iedarbojoties uz termoregulācijas centru. Šim drudzim ir aizsargreakcijas raksturs.”

Tas, kas nav pieminēts lietošanas instrukcijā, bet ir pieminēts zāļu aprakstā, ir teikums par autoimūnām saslimšanām: “Ja ir zināms, ka vakcinējamai personai ir kāda autoimūna slimība vai pastāv aizdomas par šādas slimības iespējamību, jāizvērtē ĒE infekcijas risks attiecībā uz “TicoVac” 0,25 ml nevēlamās ietekmes risku uz autoimūnās slimības norisi.”

Tātad norādīts, ka, ja pastāv aizdomas par autoimūno saslimšanu, šī vakcīna var negatīvi ietekmēt un attīstīt vai saasināt autoimūnās saslimšanas. Rodas pārdomas par to, vai ārsti veic kādus testus vai analīzes, lai noskaidrotu, vai bērnam nav kāda autoimūnā saslimšana, kas vēl tik agrā vecumā (piemēram, 1 gada vecumā), vēl nav paspējusi attīstīties vai arī nekad nebūtu attīstījusies, ja netiktu veiktas mākslīgas manipulācijas ar imūno sistēmu, kas tik mazam bērnam vēl tikai nobriest.

Jautājumu par HIV jau aplūkojām kontraindikāciju nodaļā.

Turpat tālāk zāļu aprakstā ir minēta arī šāds svarīgs teikums: “Piesardzība jāievēro, izvērtējot vakcinācijas nepieciešamību bērniem ar pārciestiem smadzeņu darbības traucējumiem, ieskaitot aktīvas mielīnu noārdošas slimības vai vāji kontrolētu epilepsiju.” Vai šajā grupā tiek skaitīti arī bērni, kuriem ir dzemdību traumas, bērni ar autismu? Šos jautājumus vecākiem ir jāuzdod ārstiem, lai spētu pilnvērtīgi izvērtēt vakcīnas nepieciešamību riska grupas bērniem.

Turpat tālāk uzskaitītas papildu blakusparādības:

• Sāpes injekcijas vietā
• Galvassāpes
• Pietūkums, sacietējums un apsārtums injekcijas vietā
• Slikta dūša vai vemšana, samazināta ēstgriba
• Nogurums vai slikta pašsajūta
• Nemiers un slikts miegs (jaunākiem bērniem)
• Sāpes muskuļos
• Drudzis (skatīt iepriekš)
• Limfmezglu pietūkums
• Sāpes vēderā
• Sāpes locītavās
• Drebuļi
• Nieze injekcijas vietā
• Izmainīta vai samazināta jutība, tostarp, tirpas vai nejutība pa vairāku nervu gaitu
• Reibonis
• Līdzsvara traucējumi
• Caureja
• Dispepsija (gan gremošanas sistēmas, galvenokārt zarnu, darbības traucējumi)
• Nātrene

Pēc tirdzniecības uzsākšanas ir ziņots arī par sekojošām, reti novērotām papildus blakusparādībām:

• Alerģiskas reakcijas
• Smadzeņu iekaisums, smadzeņu apvalka kairinājuma pazīmes, piemēram, stīvs kakls
• Neiroloģiski simptomi, piemēram, sejas parēze, paralīze, nervu iekaisums
• Slimība, kam raksturīgs muskuļu vājums, neparastas sajūtas, roku, kāju un ķermeņa augšdaļas tirpšana (Gijēna-Barē sindroms)
• Redzes traucējumi/pasliktināšanās vai izteikts jutīgums uz gaismu, sāpes acīs
• Zvanīšana ausīs
• Elpas trūkums
• Ādas reakcija (izsitumi un/vai niezoša āda), ādas apsārtums, pastiprināta svīšana
• Muskuļu-skeleta un kakla stīvums, sāpes rokās un kājās
• Gripai līdzīgas slimības pazīmes, vājums, ādas pietūkums, nestabila gaita
• Krampji ar vai bez drudža

Kā redzams, iespējamo blakusparādību saraksts ir plašs, bet tas īpaša uzmanība pievēršama faktam, ka vakcīnas blakusparādības ir ļoti līdzīgas simptomiem, kas var rasties, pārslimojot ērču encefalītu.

Kā norādīts SPKS mājaslapā: “Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar ērču encefalīta vīrusu, 1-3 nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī), kas saglabājas apmēram vienu nedēļu. Pēc tam seko izveseļošanās, vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvas sāpes, spranda stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo stāvokli.”

Arī lietošanas instrukcijā angļu valodā norādīti ērču encefalīta simptomi: “Ērču encefalīta vīruss var izraisīt ļoti nopietnas smadzeņu vai mugurkaula un to apvalku infekcijas. Slimība bieži sākas ar galvassāpēm un augstu temperatūru. Dažiem cilvēkiem un smagākajās saslimšanas formās, slimība var progresēt līdz samaņas zaudēšanai, komai un nāvei.”

Kā redzams, lielākā daļa slimību pārslimo salīdzinoši viegli (ar gripas simptomiem) un iegūst imunitāti uz mūžu. To apstiprina arī SPKC mājaslapā norādītais teksts: “Ērču encefalītu pārslimojušie parasti iegūst imunitāti visai dzīvei.”

Savukārt, ja uzsāk vakcināciju, tā jāveic ik pēc 5 gadiem, katru reizi riskējot ar vakcīnas komplikācijām, pakļaujot organismu dažādām vakcīnas sastāvdaļām.

Ercemne.lv mājaslapā minēts, ka ⅔ pārslimo ar gripas līdzīgiem simptomiem, bet pie “Biežāk uzdotie jautājumi par bērnu vakcināciju pret ērču encefalītu” norādīts : “Encefalīts ir smaga infekcijas slimība un tās smagums vai sekas, ko var atstāt encefalīta pārslimošana nav atkarīgas no pacienta vecuma.”

Tādā veidā tiek iedvestas bailos vecākiem, nenorādot pilnīgu informāciju par ērču encefalīta saslimšanas norisi.

Turpinot par blakusparādību pēc vakcinācijas un ērču encefalīta saslimšanas simptomiem:

⅔ cilvēku pārslimo ar gripai līdzīgiem simptomiem un šīs blakusparādības norādītas arī lietošanas instrukcijā:

• Gripai līdzīgas slimības pazīmes, vājums, ādas pietūkums, nestabila gaita
• Galvassāpes
• Sāpes locītavās
• Nogurums vai slikta pašsajūta
• Drebuļi
• Drudzis

Kā norādīts www.ercemne.lv : ⅓ cilvēki saskaras ar jau nopietnākiem simptomiem, slimojot ar ērču encefalītu. Šie simptomi tiek uzskaitīti blakusparādību veidā vakcīnas lietošanas instrukcijā:

• Galvassāpes
• Drudzis
• Reibonis
• Līdzsvara traucējumi
• Slimība, kam raksturīgs muskuļu vājums, neparastas sajūtas, roku, kāju un ķermeņa augšdaļas tirpšana (Gijēna-Barē sindroms)
• Muskuļu-skeleta un kakla stīvums, sāpes rokās un kājās
• Smadzeņu iekaisums, smadzeņu apvalka kairinājuma pazīmes, piemēram, stīvs kakls
• Neiroloģiski simptomi, piemēram, sejas parēze, paralīze, nervu iekaisums
• Redzes traucējumi/pasliktināšanās vai izteikts jutīgums uz gaismu, sāpes acīs
• Izmainīta vai samazināta jutība, tostarp, tirpas vai nejutība pa vairāku nervu gaitu

Vai šie nav klasiskie ērču encefalīta simptomi? To apstiprina arī SPKC informatīvais plakāts par ērču encefalītu: “Pēc ērces piesūkšanās un gadījumā, ja ir notikusi inficēšanās, cilvēkam 1 līdz 3 nedēļu laikā parādās gripai līdzīgi simptomi:

• Galvassāpes (Bieži: 1 no 10 bērniem)
• paaugstināta temperatūra līdz 38˚C (Bieži: 1 no 10 bērniem)
• sāpes muskuļos (Bieži: 1 no 10 bērniem)
• Slikta dūša (Bieži: 1 no 10 bērniem)
• Vemšana (Bieži: 1 no 10 bērniem)
• Sāpes vēderā (Retākas: 1 no 100 bērniem)
• Caureja (Retas: 1 no 1000 bērniem)

Minētie simptomi turpinās līdz 8 dienām. Pēc tam slimnieka stāvoklis visbiežāk uzlabojas un seko izveseļošanās.”

Pēc šī visa spriežot, izskatās, ka vakcīnas komplikācijas ir identiskas ērču encefalīta slimības simptomiem. Bet vakcīnas mērķis taču ir pasargāt no ērču encefalīta!

Arī šeit var izlasīt ērču encafalīta simptomus, kas sakrīt ar ērču encefalīta vakcīnas blakuspārādībām: “Ērču encefalītam raksturīgi divi viļņi. Inkubācijas periods ilgst vidēji 7–14 dienas, bet tas var variēt no 2 līdz 28 dienām. Pirmā slimības stadijā ķermeņa temperatūra paaugstinās līdz + 38 °C un vairāk, ir galvassāpes, sāpes mugurā un ekstremitātēs, katarāli augšējo elpceļu simptomi, slikta dūša. Pirmais vilnis parasti ilgst 2–4 dienas. Sekojošais bezsimptomu periods ilgst vidēji astoņas dienas. Slimības otram vilnim ir smagāka klīniskā norise, kas izpaužas kā meningīts, encefalīts, meningoencefalomielīts vai meningoencefaloradikulīts. Meningīta galvenie simptomi ir stipras galvassāpes, slikta dūša, sprandas stīvums, augsta temperatūra. Encefalīta gadījumā ir apziņas traucējumi, miegainība vai pretēji – nemiers, hiperkinēzijas (pārspīlētas, liekas kustības), mēles trīce, krampji, runas un psihiski traucējumi. Pēc pārslimota ērču encefalīta var būt galvassāpes, nespēja koncentrēties, depresija, dzirdes pasliktināšanās, muskuļu vājums un atrofija.”

Vakcīnas lietošanas instrukcijā norādīti ērču encefalīta simptomi: “Ērču encefalīta vīruss var izraisīt smagas galvas vai muguras smadzeņu un to apvalku infekcijas. Tās bieži sākas ar galvassāpēm un augstu temperatūru. Dažiem cilvēkiem un ļoti smagos gadījumos tās var progresēt līdz bezsamaņai, komai un beigties ar nāvi.”

Turpat lietošanas instrukcijā pie blakusparādībām norādīts, ka galvassāpes un augsta temperatūra ir 1 no 10 bērniem pēc šīs vakcīnas, kam būtu jāpasargā no ērču encefalīta. Tomēr tā var izraisīt tieši tādas pašas blakusparādības, kas nevar būt tikai “sakritība”.

Pārsteidzoši, ka Dace Zavadska min pavisam citu informāciju par vakcīnas izraisītām blakusparādībām: “Nevēlamās sekas, kas parasti ir pēc vakcinēšanās, – temperatūras paaugstināšanās, sāpes, apsārtums injekcijas vietā, sagurums – pēc ērču encefalīta vakcīnas ļoti reti ir sastopamas.” Lietošanas instrukcijā šādas blakusparādības norādītas kā biežas – 1 no 10 cilvēkiem, savukārt Zavadska norāda, ka tās esot ļoti retas komplikācijas. Šāda nepatiesa informācija rada maldīgu priekšstatus par iespējamām vakcīnas izraisītām sekām.

Pavisam reāls piemērs Latvijā par to, kā bērns pēc ērču encefalīta vakcīnas kļuvis par invalīdu uz mūžu. Kā raksta bērna māte: “Sveiki visiem. Mans vārds ir Olga, un fotogrāfijās redzams mans dēls Dima pirms un pēc slimības. Nepatikšanas mūsu ģimenē sākās pirms 8 gadiem, kad pēc kārtējās vakcinācijas pret ērču encefalītu Dimam sākās individuāla reakcija, kā rezultātā viņš ar smagiem krampjiem tika ievietots medicīniskajā komā, no kuras viņš pamodās ar smagiem smadzeņu bojājumiem. 8 gadu cerību un pastāvīgs, ikdienas darbs. Dima daudz cieta, viņa apziņa ir zema un atveseļošanās notiek ļoti lēni.”

Kā jau tas parasti notiek, ārstējošie ārsti šāda veida gadījumus raksturo kā vienu no miljona, sakritību, utml. “Arī Bērnu slimnīcas ārsti pašlaik nevar īsti pateikt, kas novedis zēnu tik smagā situācijā, bet norāda, ka pacients slimo ar ļoti retu infekcijas slimību, kas Latvijā diagnosticēta pirmo reizi.” Vienmēr tiek meklēti visi citi attaisnojumi, bet netiek apskatīta vakcīnas saistība ar cilvēka veselības stāvokļa pasliktināšanos, lai gan medikamenta ražotājs uz to skaidri norāda.

Atkal rodas jautājums par to, kādā veidā iespējams noteikt, vai straujā veselības stāvokļa pasliktināšanās ir no vakcīnas vai tikai “sakritība”, jo pat Ministru kabineta noteikumā Nr. 1040 minēts, ka vakcīnas izraisītās komplikācijas (ieskaitot nāvi, kas var iestāties pat 2 (!) mēnešus pēc vakcinācijas) var parādīties dienu, nedēļu vai pat dažu mēnešu laikā pēc vakcinācijas.

Turpinot par blakuspārādībām, turpat tālāk: “Smagākos gadījumos slimība progresē un izplatās smadzenēs, smadzeņu apvalkos, cilvēkam parādās šādi simptomi:

• Augsta temperatūra (virs 38˚C) (Bieži: 1 no 10 bērniem)
• Stipras galvassāpes (Bieži: 1 no 10 bērniem)
• Nelabums, vemšana (Bieži: 1 no 10 bērniem)
• Apziņas traucējumi (Neiroloģiski simptomi. Retas: nav norādīts skaitlis)
• Līdzsvara traucējumi (Retas: 1 no 1000 bērniem)
• Paralīze (Retas: nav norādīts skaitlis)
• Krampji (Retas: nav norādīts skaitlis)
• Koncentrēšanās spēju un atmiņas pasliktināšanās u.c. simptomi.” (Retas: nav norādīts skaitlis)

Tātad SPKC lapā norādīts: “Smagākos gadījumos slimība progresē un izplatās smadzenēs, smadzeņu apvalkos [..].”

Ja paskatās lietošanas instrukcijas sadaļā pie blakusparādībām, tur tiek norādīts, ka tiek ziņots par tādām blakusparādībām kā:

• Smadzeņu iekaisums, smadzeņu apvalka kairinājuma pazīmes, piemēram, stīvs kakls

Smadzeņu iekaisums jeb encefalīts! Tas nozīme, ka pati vakcīna var izraisīt bērnam encefalītu. Savukārt smadzeņu apvalka kairinājuma pazīmes var norādīt uz meningītu (smadzeņu apvalka iekaisums).

Interesanti, vai tiem cilvēkiem, kas nonāk slimnīcā ar encefalītu vai meningītu (kas norādītas kā šīs vakcīnas blakusparādības), veselības stāvokļa pasliktināšanās tiek skatīta sakarībā ar ērču encefalīta vakcīnu (vai ārsti vismaz apjautājas par nesen veiktu vakcināciju), vai arī paziņo, ka visticamāk bijusi ērce, kuru cilvēks nav pamanījis. Jo, kā norādīts Ministru kabineta noteikumos Nr.1040:

• Encefalopātija:
  • Var rasties no Garā klepus komponentu saturošās vakcīnas (Kombinētās vakcīnas – skatiet mūsu izpētes rakstu šeit);
  • Var rasties no Masalu komponentu saturošās vakcīnas (MMR);
• Encefalīts:
  • Var rasties no Garā klepus un masalu komponentu saturošās vakcīnas;
• Meningīts:
  • Var rasties no Epidēmiskā parotīta komponentu saturošās vakcīnas.

Pārsteidzoši, taču ērču encefalīta vakcīna šajā sarakstā nav norādīta, lai gan tās lietošanas instrukcijā ir norādītas tādas blakusparādības kā encefalīts (smadzeņu iekaisums) un meningīts (smadzeņa apvalka kairinājuma pazīmes).

Rodas jautājums par vakcīnas efektivitāti, ja tā var izraisīt to slimību, pret kuru “it kā pasargā”. Kā norādīts www.ercemne.lv: “Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) stacionāra „Latvijas Infektoloģijas centrs” virsārste Velga Ķūse informēja, ka šogad Infektoloģijas centrā jau ir pārbaudītas vairāk nekā 200 ērces. „Sliktā ziņa ir tā, ka 11 no šīm ērcēm bijušas inficētas ar ērču encefalīta vīrusu,” sacīja virsārste.”

Tātad 11 ērces no 200 bijušas inficētas. Un, ja ņem vērā tās pašas mājaslapas info, ka ⅔ pārslimo ar gripai līdzīgiem simptomiem un iegūst imunitāti uz mūžu, tas nozīmē, ka tikai 2-3 slimos ar otro ērču encefalīta fāzi no, kuriem tikai 1% būs mirstības iespēja. Ja paskatās blakusparādību biežumu, tad var redzēt, ka tās, kuras ir retas (tas ir 1 no 1000 cilvēkiem), var iegūt tādas komplikācijas kā encefalīts, meningīts, Gijēna-Barē sindromu, paralīzi, nervu iekaisumu. Rodas tad jautājums par vakcīnas drošumu, efektivitāti un nepieciešamību, ja blakusparādību iespēja ir lielāka nekā iespējamība saslimt ar ērču encefalītu smagā formā.

Turpat tālāk norādīts: „Pērn bija pārbaudītas nedaudz vairāk kā 5 tūkstoši ērces, un no tām inficētas bija tikai 44,” minēja Ķūse, norādot, ka pērn ar ērču encefalītu inficētas bija 0,82 procenti pārbaudīto ērču.

No 5000 ērcēm ar ērču encefalītu bija inficētas 44 ērces, bet nav norādīts, vai visi cilvēki, kuriem bija piesūkušās šīs inficētās ērces, arī saslima. Šāda informācija tur neparādās.

Kā norādīts Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē – 2018. gadā bija 8,8 saslimušie uz 100 000 cilvēkiem. Bet vakcīnas izraisītā komplikācija “encefalīts” norādīta kā reta komplikācija, kur minēts, ka reta komplikācija ir 1 no 1000 cilvēkiem. Rodas jautājums, vai ir veikta kāda statistika vai pētījums, lai noskaidrotu, kas izraisa vairāk smagu komplikāciju – ērces izraisītais ērču encefalīts vai vakcīnas izraisītais encefalīts un meningīts.

Epidemioloģijas biļetenā par 2019. gadu redzams, ka šajā gadā skaitlis jau ir lielāks – 13 saslimušie uz 100 000 iedzīvotājiem.

Šis skaitlis (13 uz 100 000) kādam varētu šķist “biedējošs” (piemēram, Hlamīdijas gadījumis ir 65 uz 100 000), bet ir jāatgādina, ka šie ir tikai reģistrētie gadījumu, kuros cilvēki ir vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Bet cik daudz ir tādu cilvēku, kuri ir atraduši ērci (vai pat nav pamanījuši, ka tā ir piesūkusies), noņēmuši to un aizmirsuši, nemaz nezinot vai ir inficējušies vai nē. Šeit ir jāpiemin, ka cilvēks, kurš ir vakcinējies pret ērču encefalītu, var būt pārliecināts, ka ir “pasargāts” un nedodas noskaidrot, vai ir inficējies. Jānorāda, kā jau pirms tam Dace Zavadska minēja, ka antivielu tests, kas pieejams Latvijā, neparāda, vai ir iestājusies aizsardzība vai nē (arī vakcīnas lietošanas instrukcijā norādīts, ka ne visus cilvēkus šī vakcīna pasargā. Kā arī ne visiem cilvēkiem izstrādājas antivielas). Līdz ar to cilvēkam var būt pārliecība, ka viss ir kārtībā, bet patiesībā viņš nav pasargāts un Latvijā nav pieejamas analīzes, lai noskaidrotu, vai vakcīna ir nostrādājusi tieši šim konkrētam cilvēkam.

Savukārt šeit tiek norādīts, ka raksta iznākšanas brīdī Latvijas Infektoloģijas centra laborotorijā izmeklēta 861 ērce, no kurām 32 jeb 3,72 bija inficētas BET tikai vienam pacientam konstatēta saslimšana ar ērču encefalītu. Tas nozīmē, ka, ja pat ērce ir bijusi inficēta, tas nenozīmē, kas cilvēks noteikti ar to saslims.

Interesanti, ka citā BKUS informatīvajā bukletā par ērču encefalīta vakcīnu tiek norādīts: “Sistēmiskas reakcijas kā drudzis, nogurums pēc ērču encefalīta vakcīnām novērotas ļoti reti.”

BKUS norāda, ka tādas vakcīnas blakusparādības kā drudzis, nogurums un citas reakcijas ir ļoti retas. Taču, ja paskatās vakcīnas lietošanas instrukcijā, tur paveras pavisam cita aina: drudzis un nogurums izpaužas bieži t.i. 1 no 10 bērniem!

Zinātniskie pētījumi

Ērču encefalīta vīruss: strukturēts skatījums

Ērču encefalīta vīruss (TBEV) ir galvenais ērču pārnēsātais vīrusu patogēns. Lielākā daļa TBEV infekciju ir asimptomātiskas, bet simptomātiskiem gadījumiem parasti ir neiroloģiskas izpausmes, piemēram, meningīts, encefalīts un meningoencefalīts. Ērču encefalīta saslimstība un mirstība mainās atkarībā no vīrusa apakštipa, tie ir Eiropas, Sibīrijas un Tālo Austrumu reģioni (attiecīgi TBEV-Eu, TBEV-Sib un TBEV-FE). TBEV-Eu ir saistīta ar neiroloģiskām sekām līdz 10% pacientu un ar mirstības līmeni 0,5–2%, un TBEV-Sib pacientiem ir tendence attīstīties ilgstošām infekcijām ar mirstības līmeni 2–3%, turpretī TBEV-FE ir saistīta ar augstu neiroloģisko seku biežumu, un līdz 40% gadījumu ir letāli. Interesanti, ka aminoskābju secības variācijas poliproteīnā ir zemas: līdz 2,2% apakštipos un līdz 5,6% starp apakštipiem. Tādējādi virulences noteicošos faktorus varētu ierobežot ar nedaudzām aminoskābju atliekām vīrusu olbaltumvielās un / vai ar mainīgiem nekodējošiem reģioniem vīrusa genomā, taču tie nav sīki izpētīti. Inficēšanās ar jebkuru apakštipu ir nopietna, bet TBEV-FE infekcija ir vissmagākā. Tālāk pētījumā ir izklāstīta ērču encefalīta vīrusa struktūra, sastāvs utml.

Ērču encefalīts: epidemioloģijas, klīnisko īpašību un pārvaldības pārskats

Ērču encefalīts (TBE) ir visizplatītākā ērču pārnēsātā centrālās nervu sistēmas infekcija Eiropā un Āzijā. To izraisa trīs TBE vīrusa apakštipi: Eiropas, Sibīrijas un Tālo Austrumu. TBE gadījumi parasti notiek siltajos mēnešos no aprīļa līdz novembrim, kas ir arī vislielākās ērču aktivitātes periods.

Ērču encefalīta vīrusa infekcijas ikdienas laboratoriskais apstiprinājums galvenokārt ir balstīts uz specifisku IgM un IgG antivielu noteikšanu serumā (un cerebrospinālajā šķidrumā), parasti ar enzīmu saistītu imūnsorbcijas testu. Nav specifiskas pretvīrusu terapijas ērču encefalīta ārstēšanai.

Eiropā un Āzijā katru gadu tiek ziņots par 10000 līdz 15000 TBE gadījumiem. To skaits, visticamāk, ir par zemu novērtēts, jo daudzās valstīs slimības paziņošana nav obligāta un tikai dažās valstīs ir TBE gadījuma definīcija. TBE ir endēmiska 27 Eiropas valstīs. Eiropas valstis ar augstāko saslimstības līmeni no 2005. līdz 2009. gadam bija Slovēnija (14,1 gadījums uz 100 000 iedzīvotājiem gadā), Igaunija (11,1), Lietuva (10,6) un Latvija (8,8).

Lielākā daļa infekciju ar TBEV ir asimptomātiskas; publicētie dati liecina, ka asimptomātisko infekciju attiecība ir no 70% līdz 98%. Tomēr ir grūti noteikt asimptomātisko gadījumu īpatsvaru, jo pacienti ar vieglām klīniskām pazīmēm un simptomiem var palikt bez diagnozes.

Publicētie dati liecina par saistību starp pacientu vecumu un TBE smagumu. Eiropas TBEV izraisīto slimību bērni pārslimo vieglākā formā un ir labāks iznākums nekā pieaugušajiem. Neskatoties uz to, TBE gadījumi ar smagu klīnisku gaitu, pastāvīgām sekām un pat nāvi ir aprakstīti ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem.

TBE klīniskās gaitas salīdzinājums nevakcinētiem un vakcinētiem pacientiem neatklāja būtiskas atšķirības slimības smagumā.

TBE iznākums ir saistīts ar klīnisko izklāstu. Nepilnīgs atveseļošanās risks ir lielāks pacientiem, kuriem ir smagāka klīniskā slimība TBE akūtas fāzes laikā.

TBE nav specifiskas pretvīrusu terapijas. Pacientiem parasti nepieciešama hospitalizācija un atbalstoša aprūpe, pamatojoties uz pazīmju / simptomu nopietnību, un parasti tā ietver pretdrudža, pretsāpju, pretvemšanas līdzekļu ievadīšanu, ūdens un elektrolītu līdzsvara uzturēšanu un, ja nepieciešams, pretkrampju līdzekļu ievadīšanu. Pacientiem ar neiromuskulāru paralīzi, kas izraisa elpošanas mazspēju, nepieciešama intubācija un ventilācijas atbalsts. Plašā perspektīvā Vācijas pētījumā 12% pacientu tika ārstēti intensīvās terapijas nodaļā un 5% bija nepieciešama ventilācija ar atvieglotiem noteikumiem. No Slovēnijas pacientiem ar TBE, kas hospitalizēti Ļubļanas Universitātes Medicīnas centra Infekcijas slimību nodaļā, no 2000. līdz 2004. gadam 6,9% tika hospitalizēti intensīvās terapijas nodaļā, un 22,5% bija nepieciešama mehāniskā ventilācija.

Vēsturiski imūnglobulīni, kas satur gamma globulīnu pret TBEV, tika izmantoti kā profilakse pret TBE 96 stundu laikā pēc ērces koduma TBE endēmiskajos reģionos (profilakse pēc iedarbības). Tomēr, ņemot vērā ziņojumus, kas norādīja uz smagāku slimības gaitu bērniem, kuri bija saņēmuši imūnglobulīnu, un tā kā aizsardzība bija diezgan neuzticama, imūnglobulīnu lietošana (pasīvā imunizācija) Eiropas Savienībā vairs netiek praktizēta.

CDC: Ērču encefalīta vīruss

Ērču encefalīts jeb TBE ir cilvēka vīrusu infekcijas slimība, kura skar centrālo nervu sistēmu. TBE izraisa ērču encefalīta vīruss (TBEV), kas ir Flaviviridae ģimenes loceklis, un sākotnēji tika izolēts 1937. gadā. Aprakstīti trīs vīrusa apakštipi: Eiropas vai Rietumu ērču encefalīta vīruss, Sibīrijas ērču encefalīts vīruss un Tālo Austrumu ērču encefalīta vīruss (agrāk pazīstams kā Krievijas pavasara vasaras encefalīta vīruss, RSSEV).

Flaviviridae ģimenē ietilpst vairāki ērču pārnēsāti vīrusi, kas ietekmē cilvēkus. Šie vīrusi ir cieši saistīti ar TBEV un Tālo Austrumu TBE, un tie ietver Omskas hemorāģiskā drudža vīrusu Sibīrijā, Kyasanur Forest slimības vīrusu Indijā un tā tuvo radinieku, Alkhurma vīrusu Saūda Arābijā. Louping slim vīruss (Apvienotā Karaliste) ir arī šīs ģimenes loceklis; ASV un Krievijā vēl viens ērču pārnēsātais flavivīruss, Powassan vīruss, ir atbildīgs par cilvēka encefalītu.

Cilvēka veselības riska novērtējums – alumīnijs, alumīnija oksīds un alumīnija hidroksīds

Alumīnijs nav klasificēts pēc kancerogenitātes; tomēr Starptautiskā vēža pētījumu aģentūra (IARC) ir klasificējusi “alumīnija ražošanu” kā kancerogēnu cilvēkiem.

Vairāk nekā 95% alumīnija tiek izvadīti caur nierēm; ~ 2% ar žults palīdzību.

Cilvēka alumīnija iedarbības bioloģiskais monitorings tiek veikts ar urīnu, kas, domājams, norāda uz neseno iedarbību, un ar plazmu, kas, domājams, labāk atspoguļo alumīnija ķermeņa slodzi un ilgtermiņa iedarbību. Tomēr arī tas nav ļoti labs alumīnija ķermeņa slodzes prognozētājs, ko labāk novērtē kaulu alumīnijs, desferrioksamīna izaicinājuma tests vai seruma iPTH (parathormona hormona) un desferrioxamīna testa kombinētais mērījums.

Tiek uzskatīts, ka alumīnija forma, kas visbiežāk nonāk audos ārpus asinsrites, ir saistīta ar Tf. Smadzenēs alumīnijam ir tendence atdalīties no Tf šķīstoša citrāta sāls veidā. Lielākā daļa centrālās nervu sistēmas (CNS) šūnu ekspresē Tf receptorus, un tādējādi receptoru starpniecība varētu būt viens mehānisms, ar kura palīdzību alumīnijs var iekļūt smadzeņu šūnās. Alumīnija citrāta brīvas plūsmas endocitoze varētu būt alternatīvs uzņemšanas ceļš.

Ir skaidri pierādījumi, ka ilgstoša augsta alumīnija līmeņa iedarbība var izraisīt kaulu patoloģijas. Alumīnijs ir skaidri nogulsnējies kaulos jaunās augšanas vietās. Dzīvniekiem, kas pakļauti alumīnija iedarbībai, var būt paaugstināts vājums un paaugstināta kaulu trausluma pakāpe. Kalcija vai magnija trūkums var saasināt alumīnija iedarbību. Alumīnija pārslodze izraisa PTH nomākumu un attiecībā uz kaulu var būt saistīta ar mainītu kalcija homeostāzi.

Ērču encefalīts Eiropā un Krievijā: patoģenēzes, klīnisko pazīmju, terapijas un vakcīnu pārskats

Ērču encefalīts (TBE) ir slimība, ko izraisa ērču encefalīta vīrusa (TBEV) infekcija, un kas bieži aprobežojas ar drudža slimību, bet var izraisīt arī ļoti agresīvas pakārtotās neiroloģiskās izpausmes. Slimība ir izplatīta mežainos apgabalos Eiropā un Āzijas ziemeļaustrumos, un to parasti izraisa infekcija, kas saistīta ar vienu no trim TBEV apakštipiem, proti, Eiropas (TBEV-Eu), Sibīrijas (TBEV-Sib) vai Tālo Austrumu (TBEV- FE). Papildus trim galvenajiem TBEV apakštipiem, ir vēl divi apakštipi; t.i., Baikālijas (TBEV-Bkl) un Himalaju apakštips (TBEV-Him). Eiropā TBEV-Eu infekcija parasti izraisa tikai vieglu ērču encefalītu, kas saistīta ar mirstību <2%. TBEV-Sib infekcija parasti rada vieglu ērču encefalīta saslimšanas gaitu, kas saistīta ar neparalītisku febrilu encefalīta formu, lai gan pastāv iespēja iegūt hronisku ērču encefalīta formu, ko izraisa hroniska vīrusu infekcija. Tiek uzskatīts, ka TBE-FE infekcija izraisa vissmagākās TBE formas. Tomēr ir svarīgi, ka vīrusa apakštips nav vienīgais TBE smaguma faktors; gan viegli, gan smagi ērču encefalīta gadījumi faktiski ir saistīti ar jebkura apakštipa inficēšanos. Ievērojot šo novērojumu, kopējais mirstības līmenis no ērču encefalīta Krievijā ir ∼2%, neskatoties uz to, ka TBEV-Sib un TBEV-FE apakštipi šķiet smagākas TBE izraisītāji nekā TBEV-Eu.

Neatbildētie jautājumi no vakcīnas traumu kompensācijas programmas: pārskats par kompensētiem gadījumiem, kas saistīti ar vakcīnas izraisītu smadzeņu traumu

Autori analizēja 1300 PVO kompensācijas tiesas gadījumus un secināja, ka, kaut arī vakcīnas oficiāli neizraisa autismu, un tiesas prāvās tika noraidīta lielākā daļu gadījumu, vismaz 83 kompensācijas gadījumos tas bija saistīts ar cilvēkiem, kas kļuvuši par autistiem vakcinācijas dēļ. Lielākā daļa tiesas prāvu, kas saistītas ar kompensācijas maksājumiem, ir klasificētas, tāpēc šo lietu atklāšanai tika izveidota īpaša grupa, kas apzvanīja lielu daļu cilvēku, kas bija vērsušies tiesā saistībā ar vakcinācijas traumu radušos kompensāciju un tika noraidīti.

Ērču encefalīta vīruss: topošā patogēna neiropatoģenēzes molekulārie faktori

Ērču encefalīta vīruss ir zoonozes izraisītājs, kas izraisa smagu encefalītu. Pārnešanas ciklā ir iesaistīts vīruss, ērču vektors Ixodes un mugurkaulnieku rezervuārs, piemēram, mazi zīdītāji (grauzēji vai laksti). Cilvēki ir nejauši iesaistīti šajā transmisijas ciklā. Ērču encefalīts pēdējos 30 gados ir pieaugoša sabiedrības veselības problēma Eiropā un Āzijā. Tā attīstībā iesaistītie mehānismi ir ļoti sarežģīti un, iespējams, daudzfaktoriāli, iesaistot gan saimnieka, gan vīrusa faktorus. Šī pārskata mērķis ir sniegt pārskatu par pašreizējo literatūru par ērču encefalīta neiropatoģenēzi cilvēka saimniekorganismā un parādīt kopīgu tēmu rašanos ērču encefalīta molekulārajā patoģenēzē cilvēkiem. Tiek apspriesti un pārskatīti dati par eksperimentālo pētījumu modeļiem un gan par vīrusu (TBEV molekulārā ģenētika), gan par saimniekaugiem (imūnā atbilde un ģenētiskais fons) faktoriem, kas saistīti ar ērču encefalīta neiropatoģenēzi cilvēka infekcijas kontekstā.

Ērču encefalīta raksturojums Vācijā un Latvijā (1997-2000)

Zināšanas par ērču encefalīta vīrusa (TBEV) izplatību savvaļas dzīvo ērču populācijās ir ļoti svarīgas, lai izprastu slimības epidemioloģiju un izstrādātu imūnprofilaktisko stratēģiju. Vācijā pastāv gan augsta, gan zema TBE riska zonas. Laikā no 1997. līdz 2000. gadam tika reģistrēti 533 autohtoniski klīniski TBE gadījumi paaugstināta riska apgabalos Bavārijā un Bādenē-Virtembergā 140 un 363; zema riska apgabalos Hesē (Odenvalde) un Reinzemē-Pfalcā – attiecīgi 22. un 8 gadījumi. Atbilstoši šiem gadījumu ziņojumiem pētījuma autori izmērīja vīrusa izplatību brīvajās ērcēs šajos četros riska apgabalos un salīdzinājuši šos atklājumus ar situāciju augsta riska zonās Latvijā. Laikā no 1997. līdz 2000. gadam Latvijā tika reģistrēti 2797 klīniskās ērču encefalīta gadījumi. Pētījumiem Vācijā pavisam tika savākti 17 398 Ixodesricinus ērces (14 860 nimfi un 2538 pieaugušie), tos apzīmējot ar karodziņu un pārbaudot, vai nav TBEV, Latvijā attiecīgi skaitļi bija 525 I. ricinus ērces (350 pieaugušas un 175 nimfas) un 281 I. persulcatus ērces (tikai pieaugušajiem). Informācija par TBEV izplatības ikgadējām un sezonālajām atšķirībām dabiskos TBE perēkļos Vācijā nav pieejama. Šis raksts ir turpinājums pētījumam (Süss et al., 1999), kas sākās 1997. gadā. Katru gadu maijā un septembrī tika pārbaudīta vīrusu izplatība ērcēs paaugstināta riska apgabalos Bavārijā (8 perēkļi) un Bādenē-Virtembergā (5 perēkļi). Kopumā TBEV tika pārbaudītas 15 400 ērces (13 100 nimfām un 2300 pieaugušajiem). Ērces tika pārbaudītas attiecībā uz TBEV-RNS klātbūtni, izmantojot jutīgu, ligzdotu-RT-PCR. Vīrusu izplatība visu ērču populācijā Bavārijas perēkļos svārstījās no 0,3 līdz 2,0% šo pieaugušo vidū, pieaugušajiem no 1,2 līdz 5,3% un nimfām no 0,1 līdz 1,4%. Paaugstināta riska apgabalos Bādenē-Virtembergā, Melnajā mežā, izmeklēto ērču aplēstais vīrusa izplatības līmenis svārstījās no 0,2 līdz 3,4%, pieaugušajiem no 0 līdz 4,8% un nimfām no 0,2 līdz 3,4%. Izmantojot tās pašas metodes, tika pārbaudītas arī zema riska zonas Odenvaldē (840 nimfas, 160 pieaugušie) un Reinzemes-Pfalcas apgabalā (920 nimfas, 78 pieaugušie). Ērces tika vāktas tajās vietās, kur tika reģistrēts visvairāk TBE gadījumu. Vīrusu izplatība Odenvaldē bija 0% pieaugušajiem un 0,5% nimfām, savukārt ērcēs no Reinzemes-Pfalcas netika atrasti pozitīvie PCR signāli. PCR produktu secības dati parādīja, ka visi celmi Vācijā bija cieši saistīti ar Centrāleiropas vīrusa prototipu Neudoerfl. Rīgas novadā savāktajās I. ricinus ērcēs tika atklāti šādi vīrusu izplatības rādītāji: mātītēm 2,4%, vīriešu dzimtas ērcēm 3,7% un visiem pieaugušajiem 3,0%, nimfām 2,4% un pārbaudītajām I. ricinus ērču populācijām 2,8 %. Vīrusa izplatība I. persulcatus, kas savākta Latvijas austrumu daļās, bija 6% sieviešu, 4% vīriešu un 5% visu pieaugušo. Visi PCR produkti tika secēti un izveidots filoģenētiskais koks. Pētījumi par TBE dabiskajiem perēkļiem Latvijā parādīja, ka I. ricinus pārnēsāja Centrāleiropas vīrusa apakštipu (prototips Neudoerfl), savukārt I. persulcatus tika atrasti divi celmi: Centrāleiropas vīrusa apakštips (prototips Neudoerfl) un Sibīrijas vīrusa apakštips ( prototips Vasiļčenko). Tālo Austrumu apakštipa secības vēl nav atklātas.

Ziņojums par ērču encefalīta (TBE) vakcināciju Eiropā: šķērsgriezuma pētījuma rezultāti

Atbilstoša vakcinācija ir efektīva, lai novērstu ērču encefalītu (TBE). 2015. gadā Čehijas Republikā, Igaunijā, Somijā, Vācijā, Ungārijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Slovēnijā un Zviedrijā veiktajā iedzīvotāju aptaujā tika iegūta informācija par TBE vakcināciju. Respondenti atbildēja uz 10 jautājumiem par sevi un ģimenes locekļiem. Dati tika sakārtoti pēc vecuma un precīzi pielāgoti ģeogrāfiskajai izplatībai. Desmit valstīs (izņemot Poliju) izpratne par ērču encefalītu bija 83%; no visiem respondentiem 68% bija informēti par ērču encefalīta vakcīnām un 25% bija saņēmuši vismaz vienu vakcīnas devu. Viszemākais vakcinācijas līmenis bija Somijā un Slovākijā (∼10%), augstākais Austrijā (85%, atsevišķa 2015. gada apsekojuma rezultāti). 11 valstīs (izņemot Austriju) atbilde uz vakcinācijas grafiku respondentiem, kas vakcinēti pret ērču encefalītu, bija 61%; Pirmo un otro revakcinācijas injekciju saņēma 27% un 15% respondentu; spēcīgākie vakcinācijas motivētāji bija bailes no ērču encefalīta (38%) un uzturēšanās paaugstināta riska teritorijās (31–35%); Galvenie vakcinācijas nesaņemšanas iemesli bija uzskati, ka vakcinācija nav nepieciešama (33%), un ka nepastāv risks saslimt ar ērču encefalītu (23%).

Ērču encefalīts pacientiem, kas vakcinēti pret šo slimību

Pētījumam tika kvalificēti visi pieaugušie pacienti, kuriem 16 gadu laikā diagnosticēts ērču encefalīts vienā konkrētā medicīnas centrā, un kuri pirms slimības sākuma bija saņēmuši vismaz divas ērču encefalīta vakcīnas devas. Katram pacientam ar progresējošu ērču encefalītu salīdzināšanai tika iekļauti divi nevakcinēti pacienti pēc dzimuma un vecuma, kuriem vienā un tajā pašā gadā tika diagnosticēts ērču encefalīts.

Rezultāti: No 2332 pacientiem, kuriem 2000. – 2015. gadā diagnosticēts ērču encefalīts, 39 (1,7%) bija vakcinēti pret šo slimību. Viņu vidējais vecums bija 59 (20–83) gadi; 22 no 39 (56,4%) bija vīrieši. Salīdzinot ar nevakcinētiem pacientiem, kas arī bija inficējušies pret ērču encefalītu, tie, kuriem ir straujāka slimība (breakthrough disease), biežāk piedzīvoja vienfāzes slimības gaitu (P = 0,006), viņiem bija lielāks CSF leikocītu skaits (P = 0,005), biežāk urīna aizture (P = 0,012), biežāk bija nepieciešama intensīvā aprūpe (P = 0,009), ilgāku laiku tika hospitalizēti (P ​​= 0,002) un viņiem bija smagāka akūta slimība (P = 0,004 vienkāršai klīniskai novērtēšanai, P = 0,001 smaguma pakāpei).

Secinājums: Šī pētījuma atklājumi norāda, ka pacientiem ar (breaktrough disease) ir smagāka saslimšana nekā nevakcinētiem pacientiem, kuriem ir tie paši nosacījumi – vecums, dzimums un saslimšana ar ērču encefalītu tajā pašā gadā.

Kā var izskatīties ērču encefalīts: klīniskās pazīmes un simptomi

Ērču encefalīts ir zoonoze, endēmisks plašā Eiropas un Āzijas apgabalā. Slimības klīniskais spektrs svārstās no viegla meningīta līdz smagam meningoencefalītam ar vai bez paralīzes. Retas klīniskās izpausmes ir neveiksmīga slimības forma un hroniska progresējoša forma. Pēc-encefalītiskais sindroms, kas izraisa ilgstošu saslimstību, kas bieži ietekmē dzīves kvalitāti un reizēm arī liek indivīdam mainīt dzīvesveidu, attīstās 35–58% pacientu pēc akūta ērču encefalīta. Klīniskā gaita un iznākums ir atkarīgs no ērču encefalīta vīrusa apakštipa, kas izraisa infekciju. Slimības smagums palielinās līdz ar pacientu vecumu. Nepilnīgas atveseļošanās risks ir lielāks pacientiem, kuriem ir smagāka klīniskā slimība ērču encefalīta akūtā stadijā.

Last modified: 22. augusts, 2020