Es savā 31. dzimšanas dienā Bernātos, Liepājas novadā

“Drosmīgi…”

nodomāju ikreiz, ieraugot sievieti gaidībās. Nudien – man šķita, ka iznēsāt bērnu bio kara apstākļos ir liela uzdrīkstēšanās vai vienkārši notiekošās ārprātijas nejušana un neredzēšana.

Kur nu vēl ielaist pasaulē tādā saspīlējuma ērā, kad daudzi no mums cilvēcīgi redzam nenoteiktību, nestabilitāti, kad urda jautājumi par to, kāda būs jaunā pasaule pēc šīm nenovēršamajām, savu noteikto kursu ieņēmušajām pārmaiņām, un galvenais – kad tā reiz manifestēsies. Par to, ka pienāks daudz mierīgākas un harmoniskas dzīvošanas laiki, personīgi man šaubu nav. Esmu jaudīgā ticībā, ka tas notiks tikpat ontiski, kā saule ik dienu aust un riet, kā paisums un bēgums, un mainās gadalaiki. Nu, jūs sapratāt.

Reiz sensenos laikos piestrādāju par angļu valodas privātskolotāju. Viena no kursantēm bija apņēmusies sākt ko darīt savas angļu valodas prasmju labā, jo vēlējusies atgriezties darba tirgū, atjaunot karjeru pēc pieciem ar bērnu auklēšanu un audzināšanu pavadītiem gadiem.

Tas izklausījās daudz. Pieci gadi uz jaunības fona, kad, kā man – sistēmas skolotai jaunai meitenei – bija pārliecība, ka katra izkrišana no karjeras aprites ļoti iedragā kā karjeru, tā finanses.

Jaunības ideālisms plīst neatgriezeniski, kā zem auto riepām pakļuvusi gumijas bumba. Pirmais bērns – iznēsāšana, caur piena upēm un biezeņiem nostādīšana uz kājām nosacītā briedumā – divi gadi. Otrais – iznēsāšana, kamēr esi mājās ar pirmo, un visa tā paša atkārtošana pēc laišanas pasaulē – vēl vismaz 2,5 gadi. Tā notika arī ar mani. Vairs nekādu ilūziju. Divi dēli pie vienas mājās “sēdēšanas”, tā teikt. Pieci gadi bērnkopībā. Bet kas gan tas ir uz visas garās dzīves fona, vai ne?

Un laba ir sajūta, kad, vecāku skolā klupdami krizdami un audzināšanās gudrībās taustīdamies, ar Dievu uz pusēm, bērnus esam nolikuši uz viņu kājām un pilnveidojuši domājošas galvas, lai vidēji 80 % gadījumu mazie cilvēki spētu patstāvīgi atšķirt, kas labs, kas – ne, ko ir krietni darīt, bet kas – pazemina, šķeļ un rada nemieru vai apdraudējumu… Pārāk garš teikums, bet es gribēju teikt, ka laba ir sajūta, ka pēc tā visa var sākt dzīvot “sev”.

Nepārprotiet, arī ikdiena ar bērniem ir tā pati savējā dzīve, un brīžos, kad paliek pavisam grūti, un visi resursi izsmelti (kā kursā “Otra bērna ienākšana ģimenē”, ko ar vīru savulaik apmeklējām, izteicās psihoterapeite Vita Kalniņa – ja vecāki zinātu, ko patiesībā nozīmē bērns, un pirms ieņemšanas vai dzemdēšanas spētu aptvert realitāti un ar visām grūtībām un izaicinājumiem, kā būs, daļa diez vai saņemtos šim solim un to vairs tik ļoti vēlētos), var ieiet apziņā, ka tava atvasīte ir investīcija. Viss, ko dari, ko liec iekšā, rādi, katrs atbildētais “kāpēcīša” jautājums ir investīcija šajā cilvēkā. Un neliegsimies – uz šo investīciju nedaudz ceri arī savā mūža saulrietā, jo tā tomēr drošāk – kad kaut kur līdzās apkārt ir līdz kaulam un no kaula savs cilvēks.

Manos plānos bija atrast bērniem kādu mājdārziņu vai garīgi nesamaitātu aukli, kurai sava veselība ir vērtība (jo loģiski, tikai tad viņa kādu jēdzīgu piemēru var radīt arī auklējamajiem). Un tad būtu brīvas rokas nodoties pašrealizācijai. Darīt to, kas patīk, gūt arī ienākumus, jo pēc vairākiem bērnkopības pabalstiņu gadiem biju ļoti noilgojusies pēc normālas algas. Tipiski sistēmas skolotai jaunietei…

Biju apmēram uztaustījusi, kas ir tas, ar ko konkrētajā dzīves posmā būtu prieks nodarboties, un spērusi noteiktus soļus šajā virzienā. Ar darīšanas metodi sāku gatavot pamatus savai jaunajai “karjerai”. Profesija – mamma pabīdītos kāda pasaulīgāka amata priekšā.

***

Tā bija ļoti skaista un silta septembra diena. Bernāti, Liepājas dienvidu kūrorts. Priedes, jūra, domubiedru viesu nams – mūsu Latvijas mazā paradīze. Mana 31. dzimšanas diena. No rīta izskrēju kaifīgu krosiņu gar jūru. Tad savu trīs vīriešu (vīra un abu dēlu kompānijā) devāmies svinīgi ieturēties uz Liepāju. Esmu sapucējusies un laimīga.

Jāatzīst, ka bildēs izskatos neierasti, arī jūtos kaut kā nelāgi. It kā viss ir labi, bet tāds kā viegls sapampums, ādas krāsa pelēcīgāka par ierasto. Saprotu, ka kaut kas “nojucis” hormonālajā sistēmā. Pēc vairāku vērtīgu un dzīvi mainošu grāmatu izlasīšanas esmu izpratusi hormonu līdzsvara milzīgo nozīmi mūsu veselībā, izskatā un pašsajūtā, attiecīgi – no tā izrietošajās jeb precīzāk – visās dzīves jomās.

Iepriekšējā dienā vēl runājāmies ar viesu nama saimniekiem galvenokārt par šiem pārmaiņu laikiem – kas un kā notiek, kas aiz tā stāv, kāds ir Lielais dievišķais nodoms tam visam.

Saruna ievirzījās arī par veselību un uzturu. Skaistā dāma nosauca skaitli, cik gadus jau nodzīvojusi šai saulē. Es biju maksimāli pārsteigta, jo pēc fakta viņa izskatījās divreiz jaunāka. Arī viņas tēvs izskatījās pārsteidzoši labi – slaids un vitāls. Viņš arī liecināja par veselības krasu uzlabošanos no statusa – hronisks sirds slimnieks līdz tādam, kuram gadiem nav vajadzība redzēties ne ar vienu mediķi. Tas viss, kā viņi ir pārliecināti, pateicoties augu valsts uzturam un tikai. Nekādu piena produktu vai gaļas, kā arī rūpnieciski sagatavotu pārtikas izstrādājumu.

Tas mani iedvesmoja, un atpakaļceļā ar vīru apņēmāmies pamēģināt. Gaļu nelietojām jau teju nemaz, mājās to nenesām un negatavojām tieši nemaz, bet atteikšanās no piena produktiem un visādām maizēm, smalkmaizītēm, cepumiem būtu mūsu mazā uzvara.

Pēc divām dienām no rīta man bija TĀ sajūta. Ne ar ko nesajaucamais šķebinātājs. Drosme, nostāvēšana un ļaušanās – jūsu šajā bio kara uzvedumā man vajadzēs daudz!

Kristīna

Turpinājums sekos…

Vēl neko nenojaušot…
Last modified: 22. jūnijs, 2022