Deleģēt atbildību mediķim vai domāt pašam?

Informatīvā kampaņa “Tavs bērns dzimst perfekts”

Bērnu vecāki mums bieži jautā: “Kuras vakcīnas ir viskaitīgākās, bet kuras tomēr būtu ieteicams veikt?”

Šāda jautājuma esamība diemžēl liecina par personīgo zināšanu trūkumu par vakcīnām un vēlmi deleģēt atbildību par lēmuma pieņemšanu citiem. Tiem, kuri, iespējams, atrodas kādu ieinteresēto pušu ietekmes zonā (saņem finansējumu no farmācijas kompānijām, dažādiem lobijiem, utt.)

Tad, kad iegūts pietiekami daudz pamatotas, pārbaudāmas informācijas, lēmuma pieņemšana par vai pret vakcināciju kā slimību profilakses metodi, ir vienkārša. Mūsdienās ir jābūt tik lielā mērā kritiski domājošam un jautājumus uzdodošam kā nekad iepriekš.

Grāmatas “Vakcinēt vai nevakcinēt? Tā taču tikai pote!” (pieejama krievu un angļu valodā, 2020. ieguvusi bestsellera statusu) autors Amantonio raksta:

“Nesen runāju ar radinieku, kurš stāstīja, ka, piedzimstot pirmajam bērnam, viņš diezgan daudz laika pavadīja, izvēloties ratiņus, gultiņu, bērnu sēdeklīti automašīnai utt. Bet viņš neveltīja nevienu minūti, lai noskaidrotu, kuras vakcīnas vajadzētu vai nevajadzētu veikt. Gandrīz visi vecāki deleģē tiesības uz šo lēmumu citiem. Viņi uzskata, ka citi cilvēki – zinātnieki, ārsti vai medmāsas jau ir nodarbojušies ar šo tēmu un pieņēmuši labāko lēmumu.
Vecāki pieņem milzum daudz lēmumu savu bērnu vietā. Sākot no ēšanas gaidību laikā, dzemdību vietas izvēles, kā un ar ko barot mazuli, barot pēc grafika vai pēc pieprasījuma, kādus papildinošus ēdienus ieviest un kad, vai dot knupīti, kādu auklīti ņemt, līdz pat tam, uz kuru bērnudārzu/ skolu viņu sūtītu utt., utjpr. Vecāki pieņem simtiem lēmumu, kas saistīti ar visiem bērna dzīves aspektiem, lai izaudzinātu veselīgu un laimīgu bērnu.
Pašlaik uzskatu, ka svarīgākais vecāku lēmums ir par bērna nevakcinēšanu vai vakcinēšu. Un šo vissvarīgāko lēmumu gandrīz visi vecāki deleģē. Galu galā ikvienam vecākam vissvarīgākais ir bērna veselība. Un praktiski nekas cits, kas ietekmētu viņa veselību vairāk, ir lēmums vakcinēt vai nepotēt. Ja potēt, tad kuras.
Daži vecāki, ar kuriem esmu runājis, ir tik pārliecināti par vakcinācijas nozīmi, ka, lai arī zina, ka daži cilvēki vakcināciju uzskata par nedrošu, viņi ne tikai nevēlas to saprast, bet arī agresīvi aizstāv savu viedokli, neizlasot nevienu zinātnisku publikāciju. Viņi nevēlas dzirdēt ne vārda par to, ka dažas vakcīnas var nebūt ļoti efektīvas vai ir ne pārāk drošas, un tas ir pierādīts ar daudziem zinātniskiem pētījumiem. Ar viņiem var droši pārrunāt jebkuru citu tēmu, bet, tiklīdz runa ir par vakcināciju, viņi itin kā tiek nomainīti.
Viņi nevēlas uzklausīt nekādus argumentus un teju vai kliedz par to, cik svarīgi ir vakcinēt bērnus, un kāda gan tā ir svētība cilvēcei, ka medicīna mums ir devusi vakcīnas.
Sākumā es to nemaz nevarēju saprast. Kā tas var būt, ka šie ļoti gudrie un izglītotie cilvēki kļūst tik reliģiozi un neadekvāti, tiklīdz runa ir par šo tīri zinātnisko tematu. Un tad es, šķiet, sapratu.
Viņi visi jau ir vakcinējuši savus bērnus, un, tāpat kā lielākā daļa vecāku, atbildību par šo lēmumu viņi ir deleģējuši citiem. Zemapziņā viņi saprot – ja izrādīsies, ka vakcīnas nav gluži nekaitīgas, tad viņi ir apdraudējuši savu bērnu veselību un, iespējams, pat dzīvību. Ko tādu ir grūti atzīt. Daudz vieglāk ir dzīvot, domājot, ka bērns jau tāds ir piedzimis. Ar alerģijām, ar attīstības aizkavēšanos, ar pastāvīgām vidusauss infekcijām, ar autoimūnajām saslimšanām vai pat hronisku slimību buķeti. Ir ļoti grūti dzīvot ar apziņu, ka tu pats viņam to esi “uzdāvinājis”. Deleģējot pilnvaras un noņemot no sevis atbildību par šo lēmumu.
Dedzīgi aizstāvot vakcīnas, pat neko par tām īsti nezinot, šie vecāki pasargā sevi no spēcīgas kognitīvās disonanses. Tāpēc, ja jūs jau esat pilnībā vakcinējis savus bērnus, neplānojat veikt jaunas vakcīnas, un līdz mazbērniem vēl tālu, iespējams, jums nevajadzētu interesēties par šo tēmu. Lai gan, no otras puses, daudzas sekas var tikt veiksmīgi izārstētas, ja saprot, ka tās ir iegūtas, nevis iedzimtas.
Vakcīnu tēma ir ļoti plaša. To nav iespējams saprast dažās stundās un pat dažās dienās. Vēlams tam veltīt vismaz 50-100 stundas – jo vairāk, jo labāk. No vienas puses, tas nozīmē laika patēriņu, no otras – ļoti daudz materiālu par vakcinācijas tēmu ir dokumentālajās filmās, seriālos un video lekcijās. Aizstājot tikai dažas iecienītākās TV pārraižu sezonas ar seriāliem, filmām un lekcijām par vakcīnu tēmu, jūs jau nodrošināsiet lauvas tiesu laika, kas jums nepieciešams šīs tēmas izpētei. Un tas mainīs jūsu dzīvi daudz vairāk nekā nākamā “Troņu spēles” sezona.
Pa to laiku, ko veltīju vakcinācijas tēmai, varēju apgūt vēl pāris svešvalodas vai iemācīties meistarīgi spēlēt ģitāru. Taču, atskatoties pagātnē, varu teikt, ka vakcīnu tēma, iespējams, ir pati svarīgākā tēma, kas mani dzīvē līdz šim interesējusi. Secinājumi, kas no tās izriet, pārsniedz vakcinācijas un pat medicīnas robežas. Vakcīnu pētījumi ir mainījuši manu pasaules uzskatu kā nekas cits.”