Sociopāti, narcististi, psihopāti, valdības vīri un citi ragainie, astainie

Vai arī Tu sev uzdod jautājumu, kāpēc mēs kolektīvi turpinām pieļaut vardarbību, lai gan skaidri redzam nepareizību notiekošajā?

Vai to varētu būt veidojusi mūsu vecāku un mūsu pašu sistēmas traumu pieredze vairākās paaudzēs?

Šodien mēs redzam tikai sekas sistēmai, kura mūs padarījusi par sociopātijas vergiem. To var redzēt gan starp līdzcilvēkiem, ğimenēs, valstiski un pasaules līmenī. Mēs esam kļuvuši tik paklausīgi, bet vai mēs varam sev atbildēt, kam mēs klausām un kāpēc? Vai iespējams, ka šis padevības laiks mums māca ko būtisku mūsu tālākai evolūcijai?

Šajā rakstā neatdalīšu atsevišķi narcisismu, sociopātiju un psihopātiju. Tie visi dzer no viena naida trauka. Tiem, protams, ir atšķirības, par to lai diskutē psihologi, tomēr visiem ir šī destruktīvā vēlme kaitēt otram cilvēkam.

Tie ir cilvēki, kuri apzināti dara otram to, kas viņiem nepatiktu, ka viņiem tiktu darīts. Tiem vienmēr ir dubultie standarti. Tie lasa cilvēkus kā eksperti, bet sadzird tikai to, ko paši varētu izmantot pret otru cilvēku.

Mūsu lielākā sāpe ir tajā, ka mēs cenšamies šos indivīdus normalizēt un pielāgot savai empātijas sajūtai, savai Dieva un mīlestības izpratnei, nenojaušot, ar ko mums ir darīšana.

Vai spējam ieraudzīt un pieņemt faktu, ka starp mums patiesi pastāv šādas patoloğiski ļaunas cilvēka izskata būtnes, kuras vēlas otru iznīcināt, un kuras, iespējams, tādas arī paliks līdz nāvei?

Kā atpazīt šādu saindētu personību?

Sākotnēji jau, atverot savu sirdi, noņemot baiļu un sāpju radītos pārdzīvojumus, un kļūstot vērīgiem, lai ieraudzītu, ka patiesi starp mums ir šīs elles radības.

Ja spēsim nolikt malā pārdzīvojumus un kļūsim par vērotājiem, tad ātri pamanīsim, ka visām šīm personībām ir vienotas viņus raksturojošas īpašības”

  1. Tie ir cilvēki, kuri nekad neatzīst savu vainu un nekad ne par ko neuzņemas atbildību. Cilvēki, kuri pastāvīgi melo, acīs skatīdamies.
  2. Viss, kam šo cilvēku dzīvē ir nozīme, ir tikai viņu bieži vien patoloğisko vajadzību apmierināšana.
  3. Viss, kas no tiem nāk, ir vienmēr rūpīgi izplānots, lai izdarītu maksimālu ļaunumu.
  4. Bez kādas empātijas tie dara ļaunu un tad noliedz to.
  5. To mērķis ir izolēt cilvēku no sabiedrības (savstarpēji sanaidot cilvēkus ğimenes, valstiskā, globālā līmenī) un gūt varas sajūtu pār izvēlēto upuri vai upuru grupu. Ar izolētiem cilvēkiem var darīt, ko vēlas.
  6. Tie pastāvīgi pārraksta vēsturi, notikumus. Savus netīros darbus parāda tādā gaismā, it kā viņi būtu cietēji; tie manipulē ar faktiem. Pat ja Tev būs vispārliecinošākie fakti, tie izšķīdīs šādas destruktīvas personības spējā pagriezt notikušo sev vēlamā gultnē. Tu turpināsi censties attaisnoties, kamēr sātans saņems arvien lielāku baudu, cenšoties radīt sajūtu, ka neesi pie pilna prāta un paralēli  vīs jaunas intrigas, lai vari turpināt attaisnoties par to, ko neesi darījis.

Tu nekad nepanāksi no narcistiskām personībām patiesību. Tie melos līdz beigām. Jo vairāk Tu tiksi klāt patiesībai, jo vairāk tie paslēpsies upura vai varoņa lomā.

Turpinot pieļaut pret sevi vardarbību, mēs zaudējam savu dzīvi, sapņus, identitāti, drošību. Turpinot mēğināt sadarboties ar slimām personībām, mēs saskaramies ar arvien lielākiem meliem, līdz viss, kam Tu esi ticējis, tiek noliegts un pasniegts kā nepareizs, un otrādi (kā pašlaik viendzimuma laulības un citas greizas lietas).

Cilvēkam ilgstoši atrodoties šādā psiholoğiskā terorā, rodas bezpalīdzības sajūta un slazds aizveras. Mums tiek radīta ilūzija, kurā mēs paši vairs nenosakām savu dzīvi, it kā mēs paši vairs nevarētu pieņemt saprātīgus lēmumus, un šīs destruktīvās personības norāda, ka pieņems mūsu vietā lēmumus par mūsu dzīvi, nākotni, mūsu bērniem.

Tie pastāvīgi rada drāmu (piemēram, “delfi”), un tas baro viņu emocionālo vampīrismu. Viņi rada apmelojošas situācijas, un kad otra puse vēlas izskaidrot savu redzējumu, tie nevēlas neko dzirdēt. Sociopātam neinteresē paskaidrojumi, viņš smejas par tiem. Tam neinteresē cita cilvēka viedoklis vai pieredze. Viņš zina, ka melo, viņš zina un saprot, ko ir darījis, dara un ko vēlas izdarīt!

Fakti un loğika tiek noliegti. Sarunas vienmēr ir neproduktīvas un pēc sarunām ar šādu cilvēku vienmēr jūtam iekšēju tukšumu, sajūtu, kā tas mūs spiež lejā pa tumšajām emociju trepēm. Ar sadusmotu cilvēku tālāk var rīkoties, kā grib.

Šiem cilvēkiem patīk sodīt, ņirgāties, izsmiet. No viņiem nekad nesagaidīt otra viedokļa uzklausīšanu vai pieņemšanu, sapratni.

Viņi neredz neko aiz savas patoloğiskās vēlmes otru iznīcināt.
Tie jauc citu cilvēku dzīves, sēdami melu sēklas, un nu jau ir ielīduši gandrīz katrā ğimenē, radīdami strīdus, bailes, atsvešinātību.

Tie izmanto citu vajadzības, lai atkal jau piepildītu savas vēlmes. Piesola cepumu, bet iedod drupačas.
Tie gūst baudu, pazemojot citus.

Tie uzdod melīgus faktus par patiesību un apzināti rada apkārtējiem iespaidu, ka it kā viņi ir tie cietušie. Tie izaicina cilvēkus, izdara ko ļaunu, paziņojot, ka it kā tas ir nodarīts viņiem. Viņi vienmēr pataisa sevi par baltiem un pūkainiem, un tik nesavienojami šķiet tas, ka tik baltiem un pūkainiem vienlaikus vienmēr ir kāds vai kādi “sliktie”, pret kuriem ir jācīnās, kuri ir jāpakļauj un vēlāk jāiznīcina.

Mūsu bezspēcība attiecībā pret šiem cilvēkiem slēpjas mūsu pārliecībās. Mēs ticam, ka neviens nevar būt tik ļauns, un jo vairāk mūsos gaisma, jo vairāk mēs ticam gaismai otrā cilvēkā, ar to šīs personības veiksmīgi manipulē. Mēs paši sev būvējam melus, pārliecinot sevi, ka nav jau tik slikti. Mēs mānam sevi par viņu bērnības traumām, kas it kā liek šīm personām attiecīgi rīkoties.

Dažkārt mēs domājam, ka tas vienkārši nav iespējams, ka mums rādās vai izliekas, ka realitāte ir tik traka. Vēl mēs ticam, ka, iespējams, viņiem vajadzīga palīdzība, uzņemamies glābēju lomu. Tāpat mēs ticam, ka, ja mēs izdarīsim to, ko tie vēlas, tie liksies mierā, tiem būs gana… kas nav iespējams, jo viņiem nekad nav gana un nekad nav labi.

Viņu vēlmes aug un tās nav apmierināmas. Tie vienmēr savu dzīves neapmierinātību projicē uz citiem. Tāpat arī tie saka: es nekad, nevienu neaprunāju, es nekad nevienam nedarītu pāri, es nekad nepaceļu balsi, lai gan tā ir acīmredzama melošana, jo ir pretrunā darbiem.

Ja šīs slimās personības izdara ko vardarbīgu un tiek pieķertas, tās vienmēr norādīs, ka tā nav viņu vaina. Ka bija spiesti darīt ļaunu, ka savādāk jau nesaprotot un vienmēr būs iemesli, kāpēc upuri paši vainīgi pie pret tiem pastrādātajiem noziegumiem.

“Es neesmu vainīgs, tā ir viņu vaina” – tā vienmēr saka varmāka.

Šīs slimās personības jau kopš bērnības pavada gadus, strukturējot, veidojot savu tēlu, kas vēlāk pieaugot ir lieliski izkopta aktierspēle. Tie atspoguļo mūs, iemācās būt šarmanti, inteliğenti, pat māk notēlot līdzjūtību un ir redzēts, ka pat noripina kādu asaru savā aktierspēlē, lai noķertu kārtējo upuri. Šīs personības ir kā hameleoni un dzīvo pastāvīgā masku maiņā. Tie liek maskas pēc to vajadzībām, lai radītu uzticamību un izmantotu cilvēkus savu vajadzību apmierināšanai.

Visskumjākais ir tas, ka ar savu vēlmi realizēt ļaunumu šie cilvēki jau kopš bērnības sev nosprauž mērķi nokļūt augstos amatos, lai varētu kontrolēt un gūt varu pār citiem. Šīs personības ir sastopamas gan starp politiķiem, gan mediķiem, gan skolotājiem, policistiem, bērnu namu darbiniekiem, visur kur tie var vislabāk realizēt savas vēlmes valdīt, pakļaut, sodīt vājākus.
Šādos cilvēkos nav empātijas, pat ne mazliet, bet tie ilgstoši spēj notēlot empātiju, lai cilvēkus ievilinātu savos tīklos.

Tie spoguļo, atdarina mūs un rāda mums to, ko mēs vēlamies redzēt. Līdz ko ir ievilinājuši savos tīklos, tie zog mūsu resursus – mūsu prieku, pašcieņu, pašpārliecību, mūsu sapņus, dzīvesprieku, veselību, mūsu finanses, visu. Tie atstāj mūs tukšus. Jo vairāk mēs pakļaujamies, jo tālāk stiegam purvā. Mēs izslēdzam savas vajadzības, cenšamies norobežoties, bet viņi kā dēles jau piesūkušies neatlaidīgi ņem to, ko uzskata par savu. Jā, tie uzskata, ka esam radīti, lai apmierinātu viņu vajadzības, pat visslimākās. Tā mēs, vēloties izbēgt no konfrontācijas, disocējam sevi, cenšamies ātri aizmirst notikušo, arvien vairāk attālināmies no realitātes un izjūtam viltus uzlikto kaunu.

Ar katru dienu, ko pavadām izliekoties, ka neredzam notiekošo, vai ka notiekošais mūs neskar, daļa no mūsu prāta, dvēseles un gara it kā aizslīd no mums. Rodas apātija, nogurums, skumjas, dziļas un eksistenciālas skumjas pārņem mūs. Tad klāt ir arī slimības, kas nāk, lai ārstētu mūs un dažs no mums caur tām ierauga notiekošo, bet citam tā var būt bojāeja. Kad destruktīvā personība ir saņēmusi savu devu, tā nerimstas, tā ņem vēl un vēl, kamēr mūs pārņem lēna un mokoša nāve no ļaunuma radiācijas.

Šie tumsas spēki nekad nerimstas, tie pat nobirdinās asaru mūsu bērēs par to ka zaudējuši upuri un tad ātri pievērsīsies kam citam – jaunam upurim.

Viņi nekad neievēro robežas, nekad nerespektē otru cilvēku, tā viedokli vai vajadzības. Tie sistemātiski kāpj pāri robežām un spiež saviem upuriem darīt sev vēlamo, lai panāktu pakļaušanos un uzliktu uz sava āķa.

Reizēm tie izmanto arī kompensācijas tehnikas. Tie pasviež drupačas no kūkas, par ko jūties pateicīgs, jo esi labi audzināts un tādējādi tie normalizē savu vardarbību, par visu taču samaksāts!

Tie vienmēr dod solījumus, kurus vienmēr arī lauž bez paskaidrojuma. Tā viņi uztur kontroli. Solījuma nepildīšana rada dusmas. Dusmās novests cilvēks ir viegli vadāms un kontrolējams.

Visskumjāk varmāka jūtas, kad upuris izslīd no tā rokām. Kad zūd tā kontrole, kad potenciālie upuri dzīvo savu dzīvi, atsakās piedalīties šādā netīrā spēlē. Kad cilvēki priecājas, dejo, dzied, kad cilvēki iet gaišu Dieva ceļu un padod viens otram roku, sadodas rokās, savienojas sirdīm.

Kad cilvēks ir cilvēkam. Kad cilvēks pārstāj nosodīt, pieprasīt taisnību, bet vienkārši novēršas no ļaunā, lai radītu, darītu labu.

Lūk, tās ir lielākās tumsas šausmas. Tās ir tumsas beigas un tad no slimās personības vēl kā pēdējo agoniju var sagaidīt smago artilēriju. Ja upuris slīd no rokām ārā, tas jānotur visiem spēkiem. Tad der visi ieroči.

To šobrīd varam vērot globāli, tas pašreiz pasaulē notiek. Gaisma jau ir guvusi uzvaru, velnu netīrie plāni ir izjukuši, sātans pats ir sapinies savos melos un cilvēki mostas, tie slīd laukā no velna ķetnām un no jauna sev atklāj Dieva bezgalīgo mīlestību. Cilvēks cilvēkam padod roku, savienojas sirdīm.

Sātans no tā trako un tas trakos vēl vairāk, kamēr mēs skaidri pateiksim tumsai “Nē!” Tad tumsa atkāpsies un mēs būsim brīvi!

To mūsu skaistās dvēseles šobrīd pašlaik pieredz. Tumsa atkāpjas.

Autore: Inga G.

Last modified: 1. oktobris, 2021