“Nošpricēti” ar visām no tā izrietošajām sekām

Kad šodien Telegram kanālā ieraudzīju ierakstu par dzīvnieku vakcīnām, šis bija kā sitiens naglai pa galvu. Tieši šī ir viena no tām tēmām, kas mani satrauc nu jau vairākus gadus un kopsakarā ar cilvēku nošpricēšanu, burtiski nedod mieru.

Nu jau ir gandrīz trīs gadi, kopš vairs nevakcinēju savu mīļo suņuku. Pirms tam man bija istabas kaķītis, kurš nodzīvoja 13 gadus, un diemžēl pēdējais viņa dzīves pusgads bija elle, jo viņam vēderā bija iemetušies bumbuļveida audzēji, kas viņu saēda no iekšas.

Katru gadu, kā jau “paklausīgs pilsonis” toreiz vedu kaķīti uz ikgadējo vakcināciju. Viena pote kaut kāds kokteilis pret dažādiem vīrusiem, otra pote – pret trakumsērgu. Un tā katru gadu. “Tas nekas, ka kaķis ārā neiet, Jūs taču ar apaviem visu ienesat mājās iekšā un varat inficēt dzīvnieku,” tā teica vetārsti. Tas stāsts beidzās ļoti traģiski.

Pēc četriem mēnešiem es nopirku šķirnes sunīti. Tā kā šķirne reta šajā pilsētā, tad vietējais suņu mīļotāju klubs ļoti mūs gribēja uzņemt savās rindās un virzīja dalībai izstādēs ar domu ražot pēcnācējus. Tur, protams, vajadzīgas vakcīnas. Un tad sākās kovidšovs. Man acis atvērās pēc trīs nedēļām. Kopsakarā arī uz manu suni un viņa pēkšņajām veselības problēmām.

Ievēroju, ka sunim pēc katras trakumsērgas potes vietā, kur špricēts ir plaukstas lieluma uz āru virzīts bumbulis, kas noiet apmēram trīs mēnešu laikā pēc vakcinācijas. Bet citu suņu īpašnieki un vetārsti teica, ka tas esot absolūti normāli, tā esot visiem, jo bumbulis taču tomēr beigu beigās pazūd.

Tad ar divu nedēļu starplaiku veicām otru poti – kokteili pret vīrusiem. Apmēram nedēļas laikā sunim ļoti iekaisa acs. No sākuma viņi teica – miežagrauds, rakstīja smēres un pilienus, it kā palika labāk, bet pēc pāris dienām viss sākās no jauna un acs tikai pampa un pampa, bija violeti sarkana un sāpīga. Tad mums rakstīja citas smēres un pilienus, bet nekas nelīdzēja. Ieteica braukt uz Jelgavu uz universitātes vetklīniku griezt. Ko griezt – jautāju? Aci ārā? Nu nē, apkārt acij, tos iekaisušos audus. Nu nē, nodomāju, es nemocīšu suni, man pašai bija bail no tādām manipulācijām, bija sācies kovidšovs, viss jau bija ciet pa lielam. Tā nekur neaizbraucu, vienkārši aizgāju uz citu vetklīniku, kur arī gribēja griezt aci, bet  tomēr izrakstīja vēl citus pilienus. Pati pa to laiku salasījos daudz dažādas informācijas angliski, ka nepieciešams D vitamīns. To arī sāku sunim dot. Kopumā nomocījāmies trīs mēnešus, bet aci izdevās izārstēt.

Tad pēc gada, kad otro reizi vedu uz potēm, atkal bumbulis, atkal sākas problēmas ar aci. Uzreiz sāku dot D vitamīnu, pēc nedēļas izārstējāmies. Un tad es sapratu. Tas viss ir no vakcīnām. Paši vetārsti saka, ka visi dzīvnieki mirst no audzējiem. Dzīvo līdz desmit gadiem un tad sākas audzēji. Paldies, ka pacēlāt šo tēmu. Manuprāt, tā ir tikpat jūtīga tēma, kā bērnu vakcinācija. Gan cilvēki, gan dzīvnieki tiek apzināti nošpricēti ar visām no tā izrietošajām sekām.

Atvainojos, ka tik gari sanāca, bet tā ir tikai maza daļiņa no tā ko es vēlējos Jums uzrakstīt. Suņu “mīļotāju” klubā vairs neesam, izstādēs nepiedalāmies, pati ņešpricējos, vēl jo vairāk pret kovidu. Izbaudīju atlaišanu no darba, padzīšanu no mājām, un, starp citu, terors turpinās vēl šodien. Ļoti nožēloju, ka pēdējo gadu laikā esmu labprātīgi vakcinējusies pret ērču encefalītu, ar visu to, ka divas potes nevis trīs, kā teica. Jo pēc divām jau domāju, ka miršu.

Slimnīcā, kad biju guvusi rokas traumu, momentā, kad biju aizgriezusi galvu, man neko nejautājot un nesakot, vienkārši iedūra plecā. Jautāju – kas tas? “Ā, nu tā ir stingumkrampju pote.” Pēc tam 2 nedēļas staigāju ar temperatūru, piepampušu padusi un krūti tajā pusē, kur špricēja. Ārsti teica – tas normāli. Kaut gan pēc tam teica, ka, nu, jā, tā jau tāda “smaga pote”. Dievs vien zina, kādu ļaunumu tas viss atstāj, jo, protams, ir problēmas ar veselību. 

Milzīgs Jums paldies par darbu, ko darāt un ar nepacietību gaidu jaunas atklāsmes.”

Lasītāja