
Tas notika 1985. gada 4. februārī. Bija pusdienlaiks. Mēs bijām mājās. Uz galda tika liktas pusdienas, un mēs gaidījām viņu pārnākam mājās. Taču viņš nepārnāca.
Tā vietā pie durvīm pazvanīja draugs un pastāstīja mums, ka Kristians Rauzens gulējis uz ielas, un tad viņu ar helikopteru esot aizgādājuši uz Hanoveres Medicīnas augstskolu. Un tad mēs trijatā devāmies turp.
Kristiana palātā mēs viens otru nomainījām. Viņam bija kaila ķermeņa augšdaļa, izskatījās, it kā viņš gulētu dziļā miegā.
Pie gultas bija daudz monitoru. Tika pilinātas infūzijas.
Kristians nemaz nebija smagi ievainots. Patiesībā viņam bija tikai pieres brūce un pāris nobrāzumi uz sejas, ap vaigu kauliem un iegriezums lūpā; citus ievainojumus neredzēja. Vēl viņam bija salauzta kāja, un vairs nekā cita.
Pie mums pienāca kāds ārsts, kuru es jau biju redzējusi ātrās palīdzības uzņemšanā – šādi iespaidi dziļi iespiežas manī. Pavisam relaksēts, pacilāts, ķitelis plaši vaļā, un viņš mums teica: „Tātad, Kristians ir miris, un mēs jums tūlīt lūgsim ziedot kādu viņa orgānu, bet par to tūlīt vēlreiz pie jums pienāks mans kolēģis”.
„Smadzeņu nāve kā tāda vispār nepastāv – tas ir transplantācijas medicīnas izgudrojums.”
Prof. dr. Franko Rests, Vācijas mirstošo pavadīšanas un ētikas pētnieks
Es biju apjucis, man likās, ka šī izmeklēšana, kas pirmīt tika veikta, bija domāta tam, lai konstatētu, cik smagi ievainots viņš ir, bet nevis par to, vai viņš ir miris vai nav.
„Smadzeņu nāve nav nekāds zinātniskais fakts. Tā nav medicīniska diagnoze.”
Dr. Roberts Trougs, amerikāņu bērnu ārsts
Tad viņš mūs ieveda kādā mazā telpā, kas bija starp intensīvās terapijas nodaļu un transplantācijas centru. Tur nebija ieslēgts apgaismojums, un vienīgā gaisma ieplūda no ielas laternas. Mēs tur stāvējām, kad pēkšņi ienāca ārsts, kurš Kristianu iepriekš aprūpēja intensīvās terapijas nodaļā. Viņš bija stādījies priekšā kā virsārsts un teica: Kristians noteikti esot bijis viens ļoti sociāls tips, un te esot arī citas mātes, kuras pie savu bērnu gultām sēž tikpat izmisušas, kādi tagad esot mēs, un tādēļ viņš lūdz ziedot orgānu.
„Orgānu transplantācijai dzīviem “mirušajiem” tiek izņemta dzīva, pukstoša sirds un dzīvi orgāni. Šim nolūkam esot vajadzīga pat narkoze, jo “mirušie” reaģējot uz operācijas sāpēm līdzīgi kā dzīvie. Pulsa frekvence uzlecot augstu, ceļoties asinsspiediens, izdalās hormoni, rodas neapzinātas kustības. Ārstiem tas ir baismīgi. Tādēļ daļēji šķietamais “līķis” tiek ievests pilnā narkozē, un Šveicē tas ir obligāti.” Sievietes ar “smadzeņu nāvi” var pat dzemdēt bērnus, vīriešiem ar “smadzeņu nāvi” var būt erekcijas. Cilvēki ar “smadzeņu nāvi” var reaģēt uz ārējiem kairinājumiem, viņiem ir iespējamas kustības ar rokām un kājām.”
Anonīms ārsts
Kristiana tētis bija totāli satriekts un jautāja apmēram tā: ko tad jūs … ko tad jūs ņemsiet, ko tad jūs darīsiet…? Mums tika paziņots: “Mēs paņemsim vai nu sirdi vai aknas, vai nieres, vai eventuāli kaulu smadzeņu masu.”
Tās ainas vai to, ko es pirmīt pieredzēju, kad Kristianu ārstēja kā dzīvu pacientu, kā jebkuru intensīvās terapijas pacientu, ka viņam tika dotas infūzijas, ka pie viņa gultas stāvēja iekārtas, un tās darbojās, ka viņš bija silts – to visu es vairs nevarēju saslēgt vienu ar otru.
«Dr. Zīgers 1996. gadā ziņoja Vācijas Bundestāga Veselības komisijai , ka komas pacienti viennozīmīgi reaģē uz ārējiem notikumiem un uz sociālajiem stimuliem, kā, piemēram, uz piederīgo apciemojumu. Pacienti ar “smadzeņu nāvi” ir silti, vielmaiņa darbojas. Viņi arī pieveic infekcijas, viņiem dzīst ievainojumi, piemēram, caur temperatūru. Viņi producē un izvada ekskrementus. Viņi ir jābaro, jākopj, jāuzmana, jātestē, veicot analīzes, un jāaprūpē ar medikamentiem. Vajadzības gadījumā pacieti ar “smadzeņu nāvi” tiek atkal atdzīvināti. Vai tā nav pretruna: atdzīvināt mirušo? 1968. gadā, ar skaidru orgānu transplantācijas mērķi tika ieviesti “smadzeņu nāves” kritēriji. Kopšanas personālam tiek doti norādījumi uz piederīgo atvadīšanās laiku nomierināt nemierīgos “mirušos” ar muskuļus atslābinošu injekciju, lai atvadīšanās brīdī viņi nesakustētos.”
Anonīms ārsts
Un, kad mans vīrs teica: “Ja jau var palīdzēt….” – mēs piebalsojām. Un tā kā mēs sevi pieskaitām cilvēkiem, kuri ievēro arī citu vajadzības, mēs izlēmām par.
Un tajā situācijā es vispār neaptvēru, ka kāds orgāns, dabiski, ne jau brīnumainā veidā kaut kā, tā vienkārši, izpeld no ķermeņa. Es nebiju satvērusi, ka es savu dēlu pēc viņa nāves, kā es toreiz domāju – atstāju vislielākajai operācijai. Un šodien man ir jāsaka – nē, es savu dēlu esmu atstājusi pēdējā stundā, kad viņš pats sevi vairs nevarēja pasargāt – tad es esmu viņu atstājusi, jo man teica, ka viņš esot miris, un līdz ar to mana cīņa bija galā. Es viņu esmu pametusi un atstājusi transplantācijas personāla rokās stāvoklī, kad viņš vēl bija miršanas procesā, jo jāņem ir dzīvi orgāni un no mirušajiem nevar ņemt nekādus orgānus.
„Orgānu ņemšana no vēl dzīva cilvēka juridiski ir sodāma nonāvēšana. Lai nonāktu pie vitāli konservējamiem orgāniem un caur to nekļūtu sodāmi, smadzeņu nāve ir pasludināta par cilvēka nāvi.”
Prof. Klauss Pīters Jorns, emeritētais Berlīnes Humbolta Universitātes Reliģijas un socioloģijas institūta Teoloģiskās fakultātes vadītājs.
„Orgānu izņemšana ir slepkavība.”
Dr. Deivids Evanss, britu kardiologs un docents.
Un tad zemapziņā parādījās sajūta, ka te kaut kas nesaskan. Man vajadzēja viņu vienkārši vēlreiz redzēt. To man neieteica neviens, kam bija nojausma par mirušajiem. Apbedīšanas kompānijas darbinieki centās atturēt, sakot: “Nedariet to.” Bet es pastāvēju uz to, un viņa apglabāšanas dienā plkst. 10.00, kā mūsu ciemā bija norunāts, es ierados kapsētā.
Tur nebija neviena cilvēka. Es biju pavisam viena, kad ieraudzīju kapsētas sargu nozūdam gar stūri. Es devos pie viņa un teicu, ka vēlētos iekļūt kapellā. Sākotnēji viņš negribēja mani tur laist, taču biju tik uzstājīga un man bija sajūta, ka no tā ir atkarīgs viss. Viņš durvis atslēdza. Tad bija nākamā cīņa, es gribēju arī redzēt savu bērnu, un viņš attaisīja zārka vāku, taču tādas skatam es nebiju gatava. Mans pirmais iespaids bija, ka viņš izskatās kā izķidāta zoss.
Tas, kas manī radīja totālu sašutumu, bija tas, ka viņam no ķermeņa bija izņemti arī kauli un acis. Man bija sajūta, ka viņi nav apstājušies pilnīgi nekā priekšā. Es jutos tā, it kā būtu sasalusi ledū.
***
Loisa: šajā brīdī es zināju, ka bija PAREIZI izšķirties pret acu radzenes transplantāciju. Šņukstot savā istabā, es vairākkārt iesaucos: es esmu pareizi izlēmusi, es esmu pareizi izlēmusi, es esmu pareizi izlēmusi!
***
Vienmēr runa bija par vai nu vai nu, nekad runa nebija par visa paņemšanu. Un plaukstās vēl bija kanulas, un arī rokās. Bija redzamas kailas rokas ar kanulām un grieziens, kas sākās te, augšā un tad pazuda viņa krekla izgriezumā. Pēc tam domās gribēju ieskatīties, kur tas beidzās.
„Pārgriežot ķermeni vēl pukstošas sirds laikā, no kakla līdz kaunuma kaulam, pieaug asinsspiediens, pulsa frekvence un adrenalīna daudzums. Var parādīties arī sejas sasarkums, plankumu veida ādas apsārtumi un svīšana. Normālās operācijās šīs parādības vērtē kā sāpju izpausmes, taču ne pie “smadzeņu nāvē” mirušajiem.“
Anonīms ārsts
Es esmu pametusi dzīvu ķermeni, mans dēls tobrīd dzīvoja, lai arī man teica, ka viņš esot miris.
„Smadzeņu nāve ir viltus ceļš un tā nav cilvēka nāve. To var – lai cik mokoši tas arī skanētu – pamatot jebkurā loģikas līmenī.”
Prof. dr. med. Dornens
„Kā vienreizējs un neatkārtojams radījums cilvēks tiek prezentēts ne tikai caur savām smadzenēm, bet arī caur savu miesu. No “smadzeņu mirušajiem” dzīvo vēl 97 procenti.”
Prof. dr. Linus Geislers, kardiologs
Un pāri visam manī totālu sašutumu izraisīja tas, ka es savam dēlam uz atvadām slimnīcā ap kaklu apliku ķēdīti un uzmaucu pirkstā gredzenu, kurš man bija ļoti vērtīgs. Ķēdīte atradās blakus saplēsta, bet gredzens bija pazudis.
Es pats esmu pieredzējis, kā operāciju personāls bija tik ļoti sašutis par orgānu pārstādīšanas operāciju veicēju izturēšanos pret orgānu ziedotājiem, ka viņi kategoriski atteicās piedalīties orgānu izņemšanas procedūrās. Pēc tam tika pieaicināti ārštata speciālisti, lai mazliet mīkstinātu atmosfēru, kas tomēr arī nedeva nekādu labumu. Tas veda uz to, ka darba devējs būtu varējis piespiest personālu, bet tas būtu novedis pie vēl lielāka īgnuma.
Rezultātā viņi sāka aģitēt ar bonusu izmaksāšanu. Orgānu izņemšana ir viegli nopelnāma nauda. Bet operāciju personāls ir atraidījis pat bonusu izmaksāšanu, izņemot jaunpieņemto darbinieku, kuram vienkārši bija lielas bailes, un kādu noliktavas pārzini, kas cieta no pārāk mazas algas.
„Transplantācijas un farmācijas industrijas ir miljardiem eiro ietekmīgas.”
Ričards Fuks, profesionālas ievirzes populārzinātnisko grāmatu autors
***
Es aizceļoju uz Lielbritāniju, jo Kristiana aknas tika aizvestas uz Kembridžu, un tur uzzināju, ka mans dēls ir sadalīts pa visu Eiropu. Un tas priekšstats, ka viens bērns, tavs personīgais bērns, ir pārstrādes objekts, ir varen liels pārdzīvojums.
***
Tikai tā saucamo imūnsupresīvo preparātu, kas tiek lietoti, lai saņēmējā nomāktu svešā orgāna atstumšanu, ieņēmumi ir vidēji 1,6 miljardi eiro gadā. Tikai vienas transplantācijas vidējās izmaksas, atkarībā no orgāna un nepieciešamā darba apjoma 2011. gadā esot bijušas no 18 000 līdz 215 000 eiro. Vienas aknas pārstādīšana maksā no 98 000 līdz 130 000 dolāriem, sirds – no 130 000 līdz 160 000 dolāriem.
Medikamenti pret jauno orgānu atgrūšanu vienam pacientam izmaksā vairākus tūkstošus eiro gadā.
Pēc transplantācijas visu atlikušo dzīvi (!) ir nepieciešama medicīniskā novērošana, biežas uzturēšanās klīnikās un medikamentu ar stiprām blaknēm (t.s. imūnsupresantu) regulāra lietošana.
Medikamenti, kas var maksāt vairākus tūkstošus eiro mēnesī, izslēdz imūnsistēmu, lai organisms neatstumtu svešo orgānu. Tikai no tā vien jau var apjaust, ka kāda orgāna pārstādīšana ir pretrunā cilvēka dabai – pret šo smago iejaukšanos ķermenis bieži vien pretojas tik ļoti, ka svešā orgāna atstumšana tam ir pat vēl svarīgāka nekā paša ķermeņa uzturēšana pie dzīvības.
Caur imūnsupresantu lietošanu pieaug vispārējās infekcijas briesmas. Cilvēks kļūst uzņēmīgs pret niecīgāko infekciju, sēnītēm, baktērijām; asinsrece tiek nomākta. Caur medikamentos esošo hormonu kortizonu ķermenis izplūst. Ir daudz cilvēku, kuriem pēc orgānu pārstādīšanas parādās neizskaidrojamas ilgas pēc nāves.
60% no šķietami “smadzeņu nāvi” piedzīvojušajiem varētu atkal atgriezties pie apziņas.
• Makkinlijs tika pasludināts par “smadzeņu nāves” skartu, un viņa vecāki nolēma ziedot viņa orgānus. Bet pēkšņi trīspadsmitgadīgais zēns sakustināja roku, kājas un pamodās no komas.
• Arī par “smadzeņu nāves” skarto pasludinātā Angelle Liebi pamodās no komas un pilnībā izveseļojās. Viņa jutusi medmāsu pieskārienus un manipulācijas – kā viņā tika iedurta adata, bet kaklā – katetrs. Viņa dzirdēja, ko citi runāja par viņu; ārsti, kas izskatījās pārliecināti, ka viņai ir “smadzeņu nāve”, mudināja viņas vīru parūpēties par apglabāšanu. Bet viņa taču vēl bija šeit!
• Kollins Burns pamodās pat savu orgānu izņemšanas laikā. Ārsti viņu kļūdaini pasludināja par mirušu ar “neatgriezeniskiem smadzeņu bojājumiem”.
• Arī 56 gadus vecā Glorija Kruza pilnībā atkopās no savas “smadzeņu nāves”. Viņas vīrs kavējās ar iekārtu atslēgšanu.
• Rozmarijas Kērneres bijušais vīrs arī pamodās no “smadzeņu nāves”. Viņš visus ārstus apsauca par dumjiem, jo tie bija viņu iestūmuši pagraba ledusskapī. Tad totāli satricinātie ārsti viņu atkal esot izvilkuši ārā, un kāds ārsts esot viņam pārgriezis kaklu. Bez narkozes vai pretsāpju līdzekļiem viņš esot ticis vēlreiz operēts. Notikušo apstiprināja nodaļas virsārsts. Kā miris cilvēks var redzēt, kas ar viņu ir noticis? Kādēļ miris cilvēks var sajust sāpes?
• Ārste Karīnas piederīgajiem apgalvojusi, ka meitenei neesot vairs nekādu cerību un gandrīz tajā pašā elpas vilcienā, kad viņa jautāja, vai ģimene būtu gatava ziedot Karīnas orgānus, paciente pēkšņi atsāka pastāvīgi elpot. Pamodusies no komas, viņa paziņoja tētim: “Es dzīvoju.”
• Polijā dzīvojošās Violetas vecāki neakceptēja diagnozi “smadzeņu nāve”un neļāva izņemt viņai orgānus. Violeta pamodās, atkopās, šodien ir laimīgi precējusies.
***
Manī viss griežas… Kamēr es domāju par šo farmācijas – medicīnas sistēmu, atceros kāda atmaskotāja vārdus, kurš atklāja, ka ir uzņēmumi, kas nopelna miljardus, farmācijas industrijas un valdību uzdevumā sēdamas cilvēkos BAILES.
Piemēram, bailes no kādas slimības, kura nemaz nepastāv vai kura nemaz nav bīstama. Vienas vienīgas šādas vadošās baiļu sējēju PR firmas ienākumi pārsniedz miljardu.
Es domāju par dr. Rojalu Raifu, kurš ar panākumiem ārstēja vēža slimniekus un atklāja, kā iespējams izārstēt gandrīz visas pazīstamās kaites. Farmācijas kartelis sagrāva Raifu, un viņa testēšanas laboratorija tika nodedzināta. Viņi uzpirka zinātniekus un ārstus, kuri zināja par Raifa terapiju. Visi tie, kurus nevarēja uzpirkt, mira mīklainos apstākļos.
Tas pats notika arī ar Renē Keisu, Hariju Hoksiju un Maksu Gersonu pēc tam, kad viņi ar dabiskiem līdzekļiem bija daudzus izdziedinājuši. Es domāju par mīklaini mirušajiem 15 ārstiem, kuri visi bija vakcinācijas pretinieki un pētīja jaunus terapijas veidus vēža un tādu slimību ārstēšanai kā parkinsons un multiplā skleroze…
Simtiem ārstu un pētnieku ticis un tiek uzbrukts, jo viņi ir gribējuši izārstēt cilvēkus. Daļēji viņi par to ir pat samaksājuši ar savu dzīvību.
Jo labāki viņi ir, jo spēcīgākus uzbrukumus saņem, un tiek pat slepkavoti. Man pašai nācās saskarties ar to, ka neērti zinātnieki ir gājuši bojā nelaimes gadījumos.
Kā es zinu šodien, patiesībā aiz tā visa neslēpjas nekas cits, kā politiskas, respektīvi, finansiālas intereses un sistēma, kurā mēs visi dzīvojam.
Tie, kas varētu to izmainīt, sistēmas dēļ ir tieši tās personas, kas to nekad negribētu darīt, jo viņi no tā gūst vislielāko labumu.
Kā šis saullēkts aizdzen tumsu un neapturami uzlec, tā uzvarēs patiesība un taisnīgums!
Kā ir radusies farmaceitiskā medicīna?
19. gadsimtā cilvēkiem bija pazīstamas divas pieejas slimībām. Pacientiem bija izvēle apmeklēt vai nu “allopātus” jeb tā sauktos ārstus, vai dabas dziedniekus, ko sauca par “empīriķiem”. “Allopāti” ticēja tam, ka ārstam slimība no ķermeņa esot jāizdzen agresīvi, piemēram, caur milzu devām indīgu minerālvielu, tādu kā dzīvsudrabs un svins.
Pretēji “allopātiem”, “empīriķi” ticēja, ka, stimulējot paša ķermeņa aizsargspējas, ir jāsasniedz pašizdziedināšanās. Viņi izmantoja augu produktus. Abas grupas savstarpēji filozofiski asi diskutēja. Taču līdzsvars starp medicīniskajiem pretiniekiem noturējās līdz gadsimtu mijai. 20. gadsimta sākumā parādījās jaunas ārstēšanas metodes, kas izskatījās ļoti ienesīgas, un medicīna tika pārveidota par industriju. Visbagātāko ASV industrijas pārstāvju un baņķieru – kā piem., Karnagī, J.P. Morgana un Rokefellera kapitāls – finansēja ķirurģiju, staru terapiju un farmaceitiskos medikamentus.
Kā nākamo soli medicīnas industrija uzņēmās pārņemt medicīnisko izglītību. Īpaši Rokefellers un Karnagī piedāvāja universitātēm, kas gribēja uzsākt ar viņiem sadarbību, ārkārtīgi lielas summas. Apmaiņā pret to naudas devēju pārstāvji tika iecelti universitāšu padomēs. Tādējādi izglītības joma sāka darboties farmācijas un medikamentu pavadā.
Šādā veidā visās nozīmīgākajās ASV izglītības iestādēs virsroku guva farmaceitiskās intereses. Ārstu sabiedrība izmainīja izglītības priekšrakstus, pieļaušanas noteikumus un priekšrakstus tā, lai tā sauktie “empīriķi” tiktu izslēgti. Jau drīz likumīgi praktizēt drīkstēja tikai atzītie ārsti un tika sarīkotas kampaņas ar mērķi nomelnot “empīriskos dakterus” kā pūšļotājus.
Tādā veidā tika izveidota universitāšu medicīnas veselības sistēma un dedzīgi apkarotas visas dabīgās dziedināšanas metodes.
„Dabai pašos pamatprincipos ir taisnība: katrs, kas turas pie tās principiem, var pārvarēt visas slimības… Ja Jūs šo teikumu reiz tā kārtīgi būsiet integrējuši savā domāšanā, tad nevienam ārstam šajā pasaulē vairs neizdosies nozīmēt jums medikamentus vai terapijas, kas būtu pretrunā šiem likumiem.
Biznesa veidošana uz slimību rēķina, lai beidzot ņem savu iepriecinošo galu!
Last modified: 12. maijs, 2022
Orgānu ziedošana arī mirušā dvēselei ir kaitējums, kas pie nākamās piedzimšanas izraisīs problēmas ar jaunā ķermeņa veidošanu, it sevišķi ar ziedotajiem organiem – sirdi, aknām, nierēm, smadzenēm utt.