«Miljardiem vērtā farmācijas industrija grib, lai Jūs būtu slimi un tādi paliktu, lai viņi Jūs nezaudētu kā ienesīgus klientus, kas labākajā (farmācijas firmām, nevis Jums!) gadījumā noslēdz “līgumu” uz mūžu. Slimību simptomi pastāvīgi tiek apdullināti ar medikamentiem, tā vietā, lai ķertos pie problēmas patiesās saknes. Sekojoši – cilvēki kļūst arvien slimāki, bet farmācijas uzņēmumu kases – arvien pilnākas.»

Dr. Karstens Lindners, bioķīmiķis

Torīt, kad es slimnīcā ar īsiem starplaikiem saņēmu savu acu pilienu mocību, radio ziņoja, ka farmācijas uzņēmums „Alcon”, kas ir „Novartis” meitasuzņēmums, tikai konkrētā, 2019. gada pirmā ceturkšņa beigās, sasniedzis 1,8 miljardus lielu apgrozījumu. Vien trīs mēnešu laikā! Cik acīm te ir jāsaslimst, lai ar to varētu iekasēt 1 800 miljonus dolāru? Un „Alcon” akciju kurss pirms mēneša palielinājies par 12 procentiem!

Pat tiem, kuri nezina manu stāstu, sev jājautā, vai šajos ”Novartis” un „Alcon” preparātos iekšā nav kaut kādi indikatori, kas noved pie acs problēmu ķēdes reakcijām?

Starp citu, acu slimību nodaļas virsārsts nopelna 800 000 līdz 1 miljonu Šveices franku gadā. Tikai mana acu slimība vien ir izmaksājusi kopsummā 15 tūkstošus franku. Slimokase no šīs summas segusi tikai trešdaļu.

Iemaksas slimokasēs katru gadu palielinās… Pirms 100 gadiem ikviens šveicietis maksāja 2 – 6 frankus mēnesī – un tautas veselība bija labāka. Šodien katrs maksā vairāk nekā 400 frankus mēnesī, un tauta ir tik slima, kā vēl nekad.

  • Kopš 1919. gada izmaksas palielinājušās par 11.000 procentiem;
  • Pēc akadēmiskā medicīnas žurnāla “The Lancet” pētījuma, vairāk nekā 95% cilvēku pasaulē ir slimi;
  • Katrs otrais vācietis dzīves laikā saslimst ar vēzi;
  • To cilvēku skaits, kuri dzīvo ar vairāk nekā 10 slimībām, kopš 1990. gada līdz 2013. gadam palielinājies par 52%;
  • Katram 19. pasaules iedzīvotājam 2013. gadā bija kāda veselības problēma;
  • “The Lancet” pētījumā iesaistītie speciālisti, kuri izvērtēja 35 000 avotus no 188 valstīm, novēroja arī medikamentu izraisītu slimību skaita nozīmīgu pieaugumu.

Bet tagad atpakaļ pie manis pašas ķēdes reakcijām: acs stāvoklis pasliktinājās arvien vairāk un vairāk, līdz vienu dienu lūdzu ārstiem, lai atceļ šo medikamentu, jo es cietu mokas tā iedarbības dēļ. Taču ārsti savā pārliecībā bija cieti kā klints. Nenoraustoties ne muskulītim, viņi manī neieklausījās, bet palika pie jaunās diagnozes – “parazīti acī”, kurai pat pēc ļoti sāpīgiem testiem nebija nekādu pierādījumu.

Medikamentus vienkārši turpināja liet manā acī, līdz acs no iekšpuses kļuva sniegbalta, bet no ārpuses – asins sarkana, un, neskaitot melnos pleķus, es vairs neko nespēju redzēt. Šajā fāzē tika pielietots pat kāds Šveicē aizliegts medikaments, kuru pēc divām dienām vajadzēja atkal atcelt, jo nebija notikuši nekādi uzlabojumi. Šie pilieni veselu mēnesi regulāri tika lieti manā acī, neskatoties uz situācijas pasliktināšanos. Acs brūces ārstēšanas un izmeklēšanas mokošajā periodā noģību veselas četras reizes.

„Vai esat ievērojuši, ka pastāvošās sistēmas ietvaros modernā medicīna nekad nevar zaudēt? Ja mēs izveseļojamies medikamentu lietošanas rezultātā, tad tas esot tieši to nopelns. Savukārt, ja, neskatoties uz medikamentiem, esam kļuvuši vēl slimāki, tad vienkārši slimība esot bijusi pārāka. Vienalga, vai jūs izveseļojaties vai paliekat slimi: vienmēr pie tā esat vainīgi JŪS, bet nekad – medicīna! Patiesi varenie pricipiāli mīl radīt sistēmas, kurās viņi vienmēr iegūst, lai kas arī notiktu.”

Pirmo reizi manā dzīvē es jutos kā sektas savervēta bez iespējas izlauzties. Mana pirmā neapmierinātības izpausme ārstus padarīja vēl stingrākus. Es jutos kā lielas klints priekšā, nespējot to pakustināt ne par milimetru. Pastāvīgi pieaugošais medikamentu un acu pilienu skaits, ko viņi man deva, radīja bezgalīgas sāpes, ciešanas un bezmiegu. Šādā stāvoklī, 2,5 stundu brauciena attālumā no mājām un tukšā dūšā man vajadzēja ierasties uz orgānu transplantēšanas operāciju.

Mana izšķiršanās ir stingra: ja Dievs grib, ka mana acs izpūst laukā no dzīvas miesas, kā nupat to pravietoja ārsts, tad es gribu krist Dieva rokās un ņemt no Viņa rokas ļauno tāpat kā labo. Bet krist medicīnas un farmācijas industrijas rokās es vairs negribu.

Kad ārsts ievēro, ka mana izšķiršanās ir nesatricināma, viņš izbijies sāk zvanīt visapkārt. Tad viņš pamet telpu. Es uzzinu, ka tieši šajā brīdī viņš mani ir definējis kā psihiski nestabilu – uzreiz pēc tam es pametu slimnīcas telpas.

Mājās atmetu visus pilienus un medikamentus. Vēl nesen ik dienu lietotā medikamenta anotācijā mana mamma izlasa, ka tieši šis medikaments kopā ar ieplānoto pilno narkozi var radīt neatgriezeniskus bojājumus. Manos organisma novājinājuma apstākļos, es to, iespējams, nebūtu pārdzīvojusi.

„Fakts, ko nav sapratuši ne tikai politiķi – medicīna vispār nav nekāda zinātne.”

Loisa: Jūs kopš 2001. gada strādājat veselības aizsardzībā un kopš 15 gadiem stāvat operāciju zālē. Ko Jūs esat piedzīvojis?

Ārsts – anonīmais trauksmes cēlējs: 2000. gadu sākumā slimnīcās tika mainīta norēķinu kārtība. Tādēļ tagad vairs nav virsārstu, kuru pozīcija nebūtu saistīta ar īstenoto terapiju skaitu. Praktiski tas nozīmē: ja gadā nav sasniegts noteikts operāciju skaits, tad virsārsts tiek atlaists. Tāpat ir pierasts izmaksāt motivējošu atalgojumu, kas atkarīgs no veikto manipulāciju skaita. Tas nozīmē, ka tam, kurš noteiktā periodā spējis palielināt operāciju skaitu, tiek izmaksāti bonusi. Praksē tas izskatās tā, ka ir daudz vilinošāk diagnozi uzstādīt tā, lai būtu indikācijas operācijai. Nekad agrāk netika operēts tik daudz, kā tagad.

***

Kad Olivers nokļuva operāciju mašinērijā, viņš vēl bija par mazu, lai pats pieņemtu lēmumus… Viņam ir iedzimts redzes traucējums. Daudzās narkozes, mokošie izmeklējumi un operācijas noveda pie kreisās acs izpostīšanas un pie nožēlojama redzes atlikuma – pieci procenti labajā acī. Pēc šādas neveiksmes ārsti gribēja veikt savus nākamos izmēģinājumus ar labo aci, taču zēna māte no tālākās ārstēšanas atteicās. Līdz pat šai dienai Olivers vairs nevienu pie savām acīm nepielaiž.

Kāds acu ārsts atrada it kā kataraktu viengadīgā Dāvida kreisajā acī, un ar vecāku atļauju izņēma lēcu. Taču pēc lēcas izņemšanas ārsts neielika vietā jaunu, jo viņa acu muskuļi neesot pietiekami stipri. Pašlaik Dāvids ir piecus gadus vecs, un viņam ir smaga vājredzība – ambliopija – kreisajā acī. Acu muskuļi joprojām esot pārāk vāji – kā lai viņš tos bez lēcas būtu trenējis?

***

Sieviete kļuva akla operācijas laikā. Kāds profesors to pamatoja šādi:

„Dabiski, kā ārsti nav nekādi sliktie cilvēki tikai tādēļ, ka viņi nav dziednieki. Tikai viņi nesaprot, ka ir kādas sistēmas apcietinātie un ļauni izmantotie, par ko lielākoties viņi pat nezina, ka šāda sistēma pastāv…”

***

Kā man gāja pēc tam, kad biju izšķīrusies par izpūstošu aci un pametusi hospitāli?

Dažas dienas vēlāk, pārtraucot lietot visus medikamentus, es beidzot atkal bez pūlēm varēju atvērt savu aci. Neskatoties uz to, ka hospitālī diviem ārstu asistentiem ar kociņu palīdzību nācās turēt vaļā manu plakstiņu, lai varētu to nofotografēt.

Iekaisums no acs ir pazudis, ārkārtīgi sāpīgais gaismas jūtīgums ir prom. Vēl pirms dažām dienām sveces gaisma apžilbināja mani kā nazis acī. Plakstiņa tūska ir pārgājusi, iekaisums ir beidzies. Tā vietā, lai acs izpūtu, kā prognozēja mediķi, viss acābols beidzot atkal ir balts, tāpat kā agrāk. Melnie pleķi redzeslaukā ir pazuduši, tāpat kā tā zvaigzne, kas atradās vidū un sekoja visur, kur vien es skatījos. Redze kļūst arvien labāka. Sāpes beidzot ir atkāpušās, atgriezusies pat apetīte, kuras man nav bijis jau ilgu laiku. Ir atgriezies arī acs spīdums. Aci atkal normāli, bez visādiem palīglīdzekļiem, mitrina plakstiņš, un tā vairs nepārtraukti neasaro. Bet tas, ko es izbaudu visvairāk, ir ka esmu brīvs cilvēks!!!

Un tieši tagad – apmēram pusotru nedēļu pēc tam, kad atteicos no operācijas un beidzu lietot visus medikamentus – tieši tagad mediķi aicina mani parādīties acu klīnikā, lai es ļautu viņiem izņemt manu kreiso aci! Citādi parazīti neaprīšot tikai kreiso, bet vēl arī labo! Man uznāk nervu sabrukums…

Caur pārdabisku brīnumu es īsā laikā no visa pieredzētā izdziedinos.

Dažus mēnešus pēc manām lielajām ciešanām es satieku cilvēkus, kuri, saskaroties ar farmāciju un medicīnu, piedzīvojuši ko līdzīgu, un man tas ir jādara zināms! Ne mans, ne viņu stāsts nav domāts, lai to atkārtotu, bet gan, lai padomātu par šo sistēmu, par farmācijas industrijā augstās pozīcijās esošajiem aukliņu raustītājiem…

Tam ir jārosina padomāt par naudas plūsmu. Jā, mēs visi esam ļoti pateicīgi par, piemēram, traumatoloģisko – nelaimju ķirurģiju un par mūsdienu lielajiem sasniegumiem tehnoloģiju jomā. Mēs esam arī ļoti pateicīgi par to, ka ir mīlestības pilni ārsti, kas rūpējas par mums, kad esam nokļuvuši postā. Tomēr mums ir jāskatās dziļāk – kas patiesībā stāv aiz šīs farmācijas-medicīnas sistēmas. Es uzsveru vēlreiz: ikviens cilvēks ir unikāls, un viņam pašam patstāvīgi jāpieņem lēmumi.

Turpinājums nākamajā publikācijā

Last modified: 1. maijs, 2022