“Mans stāsts:
visu 2020. gadu, kad “briesmīgā vīrusa” dēļ bija divu lokdauni, es strādāju Lielbritānijā. Darba ietvaros apmeklēju arī pansionātu Londonā. Visi seniori bija ok, cik tas iespējams cilvēkiem ar demenci un citām kaitēm. Neviens seniors šajā pansionātā nenomira “no kovida” 2020. gadā, kad “drošā” un “efektīvā” kovida vakcīna vēl nebija palaista apritē. Kovida vakcinācija Lielbritānijā sākās 2021. gada sākumā. Tajā laikā es izbraucu no Lielbritānijas un atgriezos tagad, 2023. gadā. Nupat apmeklēju to pašu pansionātu. Ko man pastāstīja menedžere: sākoties kovida vakcinācijai, seniori burtiski “krituši kā mušas”, lielākoties ar sirdstriekām. Vienam bijušas krampju lēkmes pēc vakcinācijas, tad iestājusies nāve, viens nomiris, sēžot krēslā. Miršanas apliecības attiecīgie dienesti esot izsnieguši ārā pie pansionāta durvīm, pat neapskatot vai cilvēks tiešām IR miris. Beigās pansionātā palikuši tikai četri seniori, un tā kā pansionāta uzturēšana ir ģimenes bizness, menedžere pat apsvērusi domu to slēgt. Menedžere teica, ka visā pansionāta pastāvēšanas laikā viņa neatceroties tādu mirstības intensitāti, kā pēc kovid potēšanas. Pati menedžere saņēmusi vienu kovida injekciju, jo bija valdības uzstādījums, ka pansionātu darbiniekiem tas ir obligāti. Bijis ļoti slikti pēc pirmās vakcīnas, tā, ka gandrīz jādodas uz slimnīcu. Otro vakcīnu menedžere nesaņēma, jo cilvēki Lielbritānijā jau bija noprostestējuši kovida injekciju obligātumu pansionātu darbiniekiem. Tāpat menedžere teica, ka 2021. gadā zaudējusi gandrīz visus darbiniekus, jo tie nevēlējās vakcinēties un pameta darbu. Šajā pansionātā neviens seniors neesot nomiris no kovida, apgalvoja menedžere. Bet desmit nomiruši drīz pēc kovida potes.” Lolita Krastiņa
Last modified: 5. maijs, 2023