#2 Īsa realitāte par stingumkrampjiem

“..nebija vakcinēts pret stingumkrampjiem un tik smagi saslima, tā mocījās, knapi izdzīvoja.”

Stingumkrampji ir viena no izplatītākajām “šausmu stāstu” tēmām , ko mediķi izmanto vecāku iebiedēšanai. Viņi cenšas iegalvot – ja bērns nokritīs un noberzīs celi – inficēsies ar stingumkrampi un noteikti nomirs, jo nebija vakcinēts.

Galvenie mīti par stingumkrampjiem:

• Ar stingumkrampjiem var inficēties, nobrāžot celi;
• Nevakcinētie var inficēt vakcinētos;
• Ja uzkāpj uz naglas, obligāti jāsaņem stingumkrampju vakcīna;
• Ja vakcinēts, tad pasargāts;

Kāda ir realitāte?

Vecākiem (un arī mediķiem) ir jāiepazīstas ar katras saslimšanas aprakstu, lai izprastu, kas tas par “zvēru”. Stingrumkrampji ir Clostridium tetani baktērija, kas var vairoties TIKAI anaerobā vidē t.i., tur, kur nav skābekļa. Nokļūstot anaerobā vidē, Clostridium tetani inficētajā vietā sāk izdalīt neirotoksisko eksotoksīnu jeb tetānospazmīnu. Tieši šis toksīns ir bīstams cilvēka organismam. Pati baktērija cilvēkam nav bīstama un ir atrodama pat cilvēka zarnu traktā.

Ja brūce asiņo, un tai tiek klāt gaiss, ir gandrīz neiespējami inficēties ar stingumkrampjiem, ja vien izpaliek brūces pareiza apstrāde (tajā paliek netīrumi un tiek “noslēgta” gaisa padeve).

Svarīgākā profilakse pret stingumkrampjiem ir brūču pareiza apstrāde, neatstājot nekādus netīrumus un ļaujot tai “elpot”. Brūce jāapstrādā ar tīru ūdeni, ziepēm, ūdeņraža pārskābi vai koloīdālo sudrabu. Papildus lieto lielas C vitamīna devas, kura efektivitāte jau ir klīniski pierādīta. Homeopātijā tiek izmantots preparāts Ledum 30.

Skatieties Dr. Humphries lekcijas fragmentu par stingumkrampjiem, kurā tiek informēts par brūces apstrādi un C vitamīna lietošanas efektivitāti: šeit.

Klīniskajā pētījumā tika pārbaudīta C vitamīna efektivitāte stingumkrampju ārstēšanai:

“Stingumkrampju pacientiem vecumā no viena līdz 12 gadiem C vitamīna terapija bija saistīta ar nāves gadījumu skaita samazināšanos par 100%. Pacientiem vecumā no 13 līdz 30 gadiem C vitamīna terapija bija saistīta ar nāves gadījumu skaita samazināšanos par 45%.”

Augstāk minētais pētījums ietver svarīgu atklājumu stingumkrampju ārstēšanā un letālu gadījumu novēršanā. Tomēr realitātē izrādās, ka šāda veida atklājumi īsti neko nenozīmē, un tālākie pētījumi ar C vitamīnu nav veikti. Kā piemērs ir šis pētījums, kura autori secina: “Viens, ne randomizēts, slikti aprakstīts pētījums par C vitamīnu stingumkrampju ārstēšanai liecina par ievērojamu mirstības samazināšanos. Tomēr bažas par izmēģinājuma kvalitāti nozīmē, ka šis rezultāts ir jāinterpretē piesardzīgi, un, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, C vitamīnu nevar ieteikt stingumkrampju ārstēšanai.”

Citā pētījumā tiek secināts, ka magnija intravenozā lietošana palīdz samazināt krampju intensitāti. Bet magnijs, tāpat kā C vitamīns ir lēts produkts, kura nozīmēšana pacientiem nenes peļņu. Līdz ar to šāda veida ārstēšana nemaz netiek izskatīta. Vēl pētījums par magniju spazmu mazināšanai, lai izvairītos no mākslīgās ventilācijas pielietošanas. Kā arī vēl viens pētījums par šo pašu tēmu.

Šeit, izmantojot trušus, tika pētīts, ka B1 vitamīna injekcijas pēc stingumkrampju toksīna ievadīšanas palielināja dzīvnieku rezistenci pret stingumkrampjiem. Pēc stingumkrampju toksīna ievadīšanas B-1 vitamīna šķīdumā tika novērota izteiktāka aizsargājoša iedarbība.

Svarīgs fakts: cilvēka organismā var atrasties šī baktērija, neizraisot nekāda veida saslimšanu. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams papildu faktors, kas stimulē baktēriju vairoties un izdalīt toksīnu.

Un šis faktors ir nepareiza brūču apstrāde un netīrumi, kas nonāk uz brūces.

Kā minēts BKUS plakātā: “Daudzi siltasiņu dzīvnieki un cilvēki ir stingumkrampju baktērijas nēsātāji. Baktērija atrodas kuņģa–zarnu traktā, un ar izkārnījumiem nokļūst augsnē un ūdeņos, kur veido izturīgas sporas, kas gadiem saglabājas vidē.”

Baktērija atrodas ne tikai augsnē, ūdenī, bet arī cilvēku un dzīvnieku organismā. Tas nozīmē, ka vakcinācija nekad nespēs “iznīdēt” šo baktēriju, un tā mierīgi var dzīvot cilvēka kuņģa-zarnu traktā, neradot nekādu saslimšanu.

Saslimšana ar stingumkrampjiem novērojama ļoti reti. Tā bija plaši izplatīta Pirmā pasaules kara laikā, kad karavīriem nebija pieejama nepieciešamā medicīniskā aprūpe, tāpēc brūces pārsvarā netika dezinficēties un pareizi aprūpētas. Savukārt jaundzimušo tetanus ir saistīts ar netīru, nesterilu instrumentu izmantošanu nabassaites pārgriešanai. Kas joprojām ir nopietna problēma trešās pasaules valstīs, bet ne attīstītajās.

Augstāk minēts, ka šī baktērija ir plaši izplatīta apkārtējā vidē un pat cilvēku organismā, tādēļ tas var būt iemesls dabiskās imunitātes esamībai, nepārtraukti saskaroties ar šo baktēriju.

Kā piemēram, šajā pētījumā autori veica asins analīzi diviem simtiem nejauši izvēlētu imigrantu no Etiopijas uz Izraēlu, un 98% no viņiem atrada stingumkrampju antivielas. 30% no tiem antivielu līmenis tiek uzskatīts par aizsargājošu (virs 0,01 IU / ml). Neviens no viņiem nebija vakcinēts. Antivielu skaits palielinājās līdz ar vecumu. Autori secināja, ka dabiskā imunitāte rodas no pastāvīga kontakta ar baktēriju.

Uzmanības vērts fakts no BKUS bukleta: “Stingumkrampju diagnoze parasti ir balstīta uz novērotajiem simptomiem. Slimības diagnostikā nav specifisku laboratorijas testu tās noteikšanai.”

Tātad patiesībā īsti nav specifisku testu, lai noteiktu stingumkrampju diagnozi. Tikai novērojot noteiktu simptomu kopumu, ārsti nonāk pie secinājuma, ka tie ir stingumkrampji. Rodas jautājums, cik daudz cilvēku patiesībā var būt saslimuši ar stingumkrampjiem, bet paši simptomi nav tik izteikti, piemēram, nogurums, nelieli krampji dažādās ķermeņa daļās, stīvums, galvassāpes. Cilvēki nedodas uz slimnīcu pēc katras durtas vai grieztas brūces.

Tas ir mīts, ka visi nevakcinētie noteikti nomirs, ja saslims ar stingumkrampjiem. Par to, ka stingumkrampji ir bīstama slimība, nav šaubu. Bet apgalvot, ka visi nevakcinētie noteikti nomirs, ir aplami. Īpaši, ja šai diagnozei nav specifisku laboratorijas testu. Un tas var nozīmēt, ka slimnīcā nonāk patiešām kritiskos gadījumos, kad ir izteikti simptomi.

BKUS mājaslapā norādīta šāda informācija: “Komplikācijas stingumkrampju gadījumā variē no salīdzinoši vieglām līdz pat fatālām.”

Piemēram, šis pētījums: tiek ziņots, ka no 1992. līdz 2000. gadam bijuši 15 stingumkrampju gadījumi līdz 15 gadu veciem bērniem. Neviens nenomira, kaut arī lielākā daļa bija nevakcinēti. Divpadsmit gadījumi bija zēniem. Divi gadījumi bija jaundzimušajiem līdz desmit dienu vecumam; pārējie 13 gadījumi bija bērniem, kuru vecums bija no 3 līdz 14 gadiem. Vidējais hospitalizācijas ilgums bija 28 dienas; 8 bērniem bija nepieciešama mehāniskā ventilācija. Nevakcinēti bija divpadsmit (80%) bērnu, ieskaitot vienu jaundzimušo. Iemesli nevakcinēt bija reliģiskas vai filozofiskas dabas.

Augstāk tika pieminēta magnija intravenozā lietošana mehāniskās ventilācijas novēršanai. Visdrīzāk šāda opcija nemaz netika izskatīta, jo tas nav iekļauts ārstēšanas “protokolā”.

CDC mājaslapā norādīts: no 2009. līdz 2017. gadam tika reģistrēti 264 saslimšanas gadījumi un 19 nāves gadījumi no stingumkrampjiem.

No saslimušajiem 23% (sešdesmit gadījumi) bija vecāki par 65 gadiem, 168 (64%) bija vecumā no 20 līdz 64 gadiem un 36 (13%) bija jaunāki par 20 gadiem, tai skaitā 3 jaundzimušo gadījumi. Visi ar stingumkrampjiem saistītie nāves gadījumi bija pacientiem, kuri vecāki par 55 gadiem.

Vakcinācijas statuss bija zināms 72 (27%) no 264 stingumkrampju gadījumiem, par kuriem ziņots no 2009. līdz 2017. gadam. 18 cilvēki jeb 25% bija saņēmuši trīs vai vairāk stingumkrampju vakcīnas devas. Pārējie pacienti bija vai nu nevakcinēti, vai arī bija saņēmuši mazāk par trim stingumkrampju vakcīnām.

Vēl viens mīts: ja vakcinēts, tad pasargāts

Visbiežāk dzirdētais mīts par vakcināciju kopumā. Ja palasa visa veida vakcīnu lietošanas instrukcijas, tad pat paši ražotāji norāda, ka vakcīna var nepasargāt. Bet tā kā netiek veikti antivielu testi, tad īsti nav zināms, cik daudz cilvēku nav “pasargāti” pēc vakcīnu saņemšanas.

Tomēr šāda veida dati vairumam mediķu neinteresē, un par galveno rādītāju tiek uzskatīts vakcinēto procentuālais skaitlis. Kā piemērs ir Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas epidemioloģes Ievas Kantsones komentārs portālam www.santa.lv: “Jā, Latvijā saslimšanas gadījums ar stinguma krampjiem nav reģistrēts kopš 2007. gada, kad saslima pieaugušais. Tomēr slimība eksistē – tā snauž augsnē, taču ar to neslimo, ja ir augsta vakcinācijas aptvere.”

Joprojām tiek uzsvērts, ka vakcinēts = pasargāts, bet ir pieejami daudzi pētījumi un gadījumi, kad vakcinētie slimo ar to, pret ko bija vakcinēti.

Stingumkrampju vakcīnas efektivitāte pamatojas uz aizsargājošu antivielu līmeni, kas ir 0.01 IU/ml. Taču vai cilvēki ir informēti, ka šis skaitlis ņemts par pamatu no eksperimenta ar jūrascūciņām, kas tika veikts 1937. gadā? Balstoties uz eksperimentiem ar jūrascūciņām, šis skaitlis tika ekstrapolēts cilvēkiem.

Šajā pētījumā var apskatīt saslimšanu ar stingumkrampjiem cilvēkam, kam antivielu līmenis bija 278 (!) reizes lielāks par aizsardzības līmeni!

Vakcinēts nenozīmē pasargāts! To, ka ar stingumkrampjiem var saslimt arī vakcinēts cilvēks, norāda CDC:

Piemēram, šis pētījums: trīs cilvēki saslima stingumkrampjiem, viens no viņiem nomira. Visi bija ne tikai bija pilnībā vakcinēti, bet viņiem bija arī ļoti augsts antivielu līmenis. Vienā gadījumā antivielu līmenis bija 2500 reizes lielāks nekā aizsargājošais līmenis (0,01 IU / ml). Šis pacients tika hiperimunizēts, lai izveidotu komerciālu imūnglobulīnu. Tas ir, viņš tika daudz vakcinēts, lai izveidotu augstu antivielu līmeni, kas pēc tam tika izolēts no viņa asinīm un pārdots kā imūnglobulīns.

Citam pacientam in vitro antivielu līmenis bija 0,2, bet, kad to testēja in vivo pelēm, tas bija mazāks par 0,01 IU / ml. Autori secina, ka imunitāte pret toksoīdu nepavisam nav vienāda ar imunitāti pret toksīnu.

Pirmīt minētājā www.santa.lv rakstā norādīts, ka 99% divus mēnešus veci bērni ir saņēmuši kombinēto vakcīnu, kuras sastāvā ir arī stingumkrampju toksoīds. Tātad zīdaiņiem tiek injicēts toksoīds nevis toksīns. Toksoīds ir attīrītais toksīns, ko attīra, izmantojot formaldehīdu! Un augstāk minētājā pētījumā autori runā par iespējamību, ka var pastāvēt divu veidu imunitāte, un ka vakcinēšana ar toksoīdu nenozīmē aizsardzību pret toksīnu.

Gadījumi, kad vakcinētie bērni saslimst ar stingumkrapmjiem lasāmi arī šajā pētījumā.

Somijā 17 gadu laikā no 1969. līdz 1985. gadam tika reģistrēti 106 stingumkrampju saslimšanas gadījumi, no kuriem pieci bija bērniem vecumā līdz 18 gadiem. Četri bērni tika pilnībā vakcinēti. Vai piektais bija vakcinēts, nav zināms. Par laimi, nevienam bērnam šī saslimšana nebija smaga.

Svarīgi pieminēt, ka pēdējais jaundzimušo stingumkrampju gadījums Somijā tika reģistrēts 1915. gadā. Savukārt vakcinācija tika uzsākta 1957. gadā. Tātad gandrīz četrdesmit gadus pirms vakcīnas ieviešanas nebija reģistrēts jaundzimušo stingumkrampju gadījums. Tas varēja notikt, pateicoties higiēnas prasību ievērošanai dzemdībās un instrumentu sterilizēšanai.

Šeit redzami VAERS dati par komplikācijām pēc vakcīnām, kas satur stingumkrampju toksoīdu.

Vērtīgi video materiāli par stingumkrampjiem: klausies un skaties Dr. Suzanne Humphries lekciju par tetanus jeb stingumkrampjiem (pilna lekcija): šeit.

Noslēdzošais mīts: ja uzkāpis uz naglas, obligāti jāsaņem stingumkrampju vakcīna

Pirmkārt, nav pieejama atsevišķa stingumkrampju vakcīna. Tā vienmēr ir kombinēta vakcīna, kuras sastāvā ir arī difterija. Bērnu vakcinācijas kalendārā kombinētā vakcīna ietver sešas slimības, kur vienā no tām ir stingumkrampji. Lasiet izpētes rakstu latviešu valodā par kombinēto vakcīnu šeit.

Atgriežoties pie gadījuma, kad slimnīcā mēģina pārliecināt, ka nepieciešams vakcinēt pēc brūces apstrādes.

Pirmkārt, cilvēka organisms nevar izstrādāt antivielas tik īsā laikā! Nepieciešamas vismaz divas nedēļas! Līdz ar to ievadīt stingumkrampju vakcīnu (kas parasti ir kopā ar difterijas toksoīdu) nav nekādas jēgas.

Piemēram, šajā pētījumā lasāma informācija:

Tā kā stingumkrampju vakcīnas piedāvā injicēt katru reizi, kad cilvēks ir vērsies pēc palīdzības medicīnas iestādē, rezultātā tas noved pie hiperimunizācijas (antivielu līmenis pārsniedz 5 IU / ml).

Itālijā līdz 1968. gadam dzimušo grupā 11% cilvēku bija hiperimunizēti. Starp tiem, kuri dzimuši pēc 1968. gada, jau 17%. Somijā 53% pieaugušo cilvēku (no 50 gadu vecuma un vecākiem) antivielu līmenis bija virs 1 IU / ml. Pēc revakcinācijas blakusparādību skaits desmitkāršojies. Autori iesaka veikt atkārtotu vakcināciju reizi 20, nevis reizi 10 gados.

Cits variants ir saņemt imūnglobulīna injekciju. Kā norādīts BKUS mājaslapā: “Jāievada stingumkrampju jeb tetanus imūnglobulīns, kas neitralizē tetanus toksīna darbību un līdz ar to bojājošos efektus.” Vairāk par to lasiet šeit.

S V A R Ī G Ā K A I S:

• pareiza brūces novērtēšana un apstrāde;

• C vitamīna, magnija palielinātu devu lietošana. Var arī konsultēties ar homeopātu par attiecīgu preparāta lietošanu, atkarībā no brūces stāvokļa, bet parasti tas ir Ledum 30C.

• Ja brūce ir dziļa un neasiņo, nepieciešams doties uz traumpunktu un saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību durtas brūces dezinfekcijai un apstrādei. Varat konsultējieties ar ārstiem par stingumkrampju imūnglobulīnu, bet nav jēgas vakcinēties, jo, pat ja vakcīna spētu aizsargāt, tas jau būtu par vēlu.

Last modified: 11. decembris, 2022