Ja ērču encefalīta vakcīna nav risinājums (un, kā noskaidrojām iepriekšējās “Vakcīnrealitāte Latvijā” publikācijās, kas balstās vakcīnas “TicoVac” ražotāja “Pfizer” dokumentos un medicīniskos pētījumos balstītā informācijā, tas nav veselībai drošs veids, jo:
- šī pote provocē organismā autoimūnās reakcijas, tostarp, alerģiju uz olām un vistas gaļas produktiem,
- nopietnas saslimšanas līdz pat encefalītam un meningītam,
- satur smagos metālus, kas noslogo organismu, radot dažāda veida kaites – no kaulu slimībām līdz epilepsijas lēkmēm un autismam,
- turklāt nav teikts, ka pasargā no encefalīta inficētas ērces koduma gadījumā, kā pierāda zinātnisks pētījums, tieši vakcinētie slimo smagākā formā un ar nopietnām sekām.
Kāds tad ir risinājums un kā sargāties no plaši reklamētā drauda dabā – ērcēm?
Pirmkārt,
nomierināties. Ērces, tāpat kā mēs, cilvēki, ir dabas daļa, un dabā ir paredzēti veidi mūsu mierīgai līdzās pastāvēšanai.
Otrkārt,
izvēlēties uzticamāko, 100% veselībai drošāko profilakses veidu – MODRĪBU:
- Dodoties dabā, kur ir augsta zāle, krūmāji, daudz koku – vilkt spilgtas vai gaišas krāsas apģērbu, kas blīvi nosedz ķermeni, galvā – cepuri, kājās – zeķes un piemērotus apavus. Uz gaiša vai koša apģērba viegli pamanīt kukaiņus, pirms īpaši asinskārie pārvarējuši aizsargkārtu;
- Ik pa laikam veikt modrības pauzes, lai rūpīgāk palūkotos vienam uz otru, pārbaudot ķermeņa atklātās daļas;
- Atšķirībā no vakcīnas, kas ar dažādiem panākumiem un riskiem mēģina strēbt sekas, modrība ļauj līdz sekām nenonākt.
Mājaslapā “Aromama” publicēta šāda teorētiska informācija par to, kā ērces mūs atrod:
Izrādās, šīm mānīgajām radībām nav acu. Tāpēc ieteikums ietērpties viegli, dodoties mežā, jo ērces neredz baltu, ir pareizs tikai daļēji. Spilgtas drēbes palīdzēs ātrāk pamanīt uz auduma rāpojošo ērci, bet tikai tik daudz.
Ērces savu laupījumu atklāj ar viņiem raksturīgajiem Halera orgāniem, kas reaģē uz siltasiņu ķermeņa izdalīto CO2, kā arī ar termiskiem sensoriem, kas ērcei signalizē, ka tuvumā atrodas potenciāls upuris – cilvēks vai dzīvnieks. Izsmalcināti mehānismi tomēr ir viena laba ziņa.
Vissvarīgākais, ko ērces izjūt, ir ķermeņa smarža. Tas izskaidro faktu, ka daži cilvēki, pat pavadījuši visu dienu mežā vai pļavā, nesanes ērces, bet citi pēc pusstundas atrod visu pulku uz sevis. Daži smaržo pievilcīgi, bet citi nē. Tas ļoti atkarīgs no tā, ko mēs ēdam, cik daudz svīstam, kādus higiēnas līdzekļus lietojam. Tātad aizsardzība ir skaidra – jums ir jānoslēpj ķermeņa smarža.
Tāpēc treškārt,
efektīva (no pieredzes) un veselībai droša profilakse ir ēteriskās eļļas, kuru smarža šiem kukaiņiem nav pievilcīga, un kas pie tam maskē ķermeņa aromātu.
Ērču atbaidīšanas ēterisko eļļu TOP:
1. Tējas koks
2. Citronzāle
3. Eikalipts
4. Lavanda
5. Piparmētra
6. Rozmarīns
Aromterapeite, aromterapijas līnijas “aromáma” vadītāja un dibinātāja,
Giedre Veličkiene norāda:
“Vieglākais veids, kā lietot ēteriskās eļļu, ir vienkārši pilināt tās uz drēbēm, galvassegām un apaviem. Daži pilieni, un jūs sajutīsiet to smaržu… Dažas stundas būs patiešām mierīgi. Pilinām burvju pilienus uz bikšu galiem, šallēm vai cepurēm, piedurknēm, uz augšējās plecu daļas utt. Ēteriskās eļļas iztvaiko no ķermeņa siltuma un palīdz aizsargāt jūs no ērcēm. Visas uzskaitītās ēteriskās eļļas ir piemērotas pieaugušajiem, visas, izņemot piparmētru un rozmarīnu maziem bērniem, un zīdaiņiem ir piemērotas tikai maigas, bet ne mazāk efektīvas lavandas, kā arī rozalīnas ēteriskā eļļa.
Sunīšiem uz apkakles vai siksnas varat uzklāt dažus pilienus citronzāles, eikalipta vai lavandas ēteriskās eļļas. Neapsmidziniet mājdzīvnieka ādu vai kažokādu ar tīru ēterisko eļļu. Tīras ēteriskās eļļas var dzīvniekam kairināt vai pat dedzinātu ādu. Lai sasmaržinātu visu kažoku, saberzējiet ēteriskās eļļas pilienu starp plaukstām un noglāstiet visa suņuka ķermeni no galvas līdz astei.”
Lai priecīgs un drošs pavasara un vasaras cēliens!
Plašāk par ērču encefalīta vakcīnas riskiem, sastāvu, blaknēm, grūti nosakāmo efektivitāti, lasiet mūsu izpētes rakstā: Ērču encefalīta vakcīna – Vakcīnrealitāte.org (vakcinrealitate.org)
