Reizēm es sev liekos kā nodevējs, bet no otras puses – manī mīt šis neticamais spēks dalīties ar jums par pēdējos gados piedzīvoto…” (Medicīnas doktors, anonīmais trauksmes cēlējs)

Sveiki visiem, esmu Loisa!

Es mīlu dzīvi.

Kādā siltā vasaras dienā mediķi vienojās par manas kreisās acs izņemšanu.

Šis lēmums sekoja vairāku notikumu virknei.

[Neilgi pirms lēmuma]

Pie katra pakāpiena manās acīs satumst: “Vai jūs, lūdzu, nevarētu iet mazliet lēnāk?” – es jautāju ārstam, kurš steidzas man pa priekšu uz izmeklēšanas telpu. „Kā jūs jau zināt, es šodien nedrīkstēju ne ēst, ne dzert.” Taču ārsts mani nedzird un ir jau nozudis kādās durvīs.

Mana mēle līp pie aukslējām. No pārpildītas uzgaidāmās telpas es dodos pa taisno uz operāciju, uz ko ārsti bija mani pieteikuši bez manas pašas ziņas.

Uz šo steidzamo operāciju man jāierodas agri no rīta tukšā dūšā. Slimnīca atrodas trīs stundu brauciena attālumā no mājām. Šīs operācijas ietvaros ārsti grib manai kreisajai acij pārstādīt donora radzeni. Neviens man nejautāja, vai es to vispār akceptēju. Man paziņoja, ka bez šīs operācijas es savu kreiso aci zaudēšot visīsākajā laikā, turklāt ļoti sāpīgā veidā. Kad es, par absolūtu pārsteigumu profesorei un klātesošajam ārstam, saku “nē” operācijai, manu lēmumu neņem nopietni – operācijai ir jātiek veiktai!”

Pirms virsārste pieceļas un atstāj istabu, es viņai jautāju: “Vai jūs man to pavēlat?” Viņa, tuvodamās durvīm, smaidot saka: ”Jā, es jums to pavēlu!” “Paldies, es nepaklausu,” draudzīgā balsī atbildu. Pēc tam profesore vēlreiz īsi vēršas pie sava asistenta – ārsta, norādot uz operācijas piekrišanas lapu. Viņam esot jāparūpējas par to, lai es šo lapu parakstu.

Tur nav minēts ne vārda par pastāvošo iespējamību, ka pēc operācijas mana kreisā acs var palikt neredzīga, ka zīlīte varot iesalt, ka šī transplantācijas operācija man būšot jāatkārto vēl vismaz vienu vai divas reizes. Ka pēc operācijas man neparedzami ilgi nāksies pilināt pilienus un lietot medikamentus pret atgrūšanu.

Uz lapas nav arī minēts fakts, ka donora radzenes atgrūšanas risks manai stipri iekaisušajai acij ir ļoti liels. Tāpat arī lapā nav minēts, ka operācijas laikā var rasties asiņošana, kuru var neizdoties apstādināt, un vēl arī tas, ka operācijas laikā var tikt spontāni izlemts izņemt vēl citas daļas, kā piemēram, varavīksneni vai stikla ķermeni.

Par visām šīm komplikācijām es smēlos informāciju nedēļas nogalē un tagad izklāstu tās profesorei. Viņai būtu vajadzējis visus riskus apstiprināt vai daļēji vēl pat pastiprināt.

Jaunais ārsts – asistents pār visām varītēm pūlas pierunāt mani operācijas veikšanai. Dievs gribot, lai es veicu šo operāciju. Tieši to pašu pirms dažām minūtēm teica arī profesore. Kad viņa retorikai neizdodas mani pārliecināt parakstīt to papīru, viņš saka, ka citādi mana acs izpūšot, un tad to ar pūlēm vajadzēšot operatīvi izkasīt. Man sāk reibt galva.

„Lielākajai daļai cilvēku nemaz nav skaidrs, ka šodienas medicīnas sistēma pilnībā balstās bailēm… Kad šodien domāju par to, cik maz es patiesībā zināju, un cik bieži tikai ar iebaidīšanu piedabūju pacientus uz to, ko uzskatīju par labu esam… Par to es pat nedrīkstu pat domāt. Bailes un nauda tomēr ir dvīņi…”

[Pirms 5 mēnešiem]

Es iepirkos veikalā, kad mana turpat nejauši sastaptā ģimenes ārste ievēroja, ka mana acs ir sasārtusi. Norūpējusies par mani, ārsta atbildības sajūtā viņa jau gandrīz pārmetoši vaicāja, kāpēc es jau no paša sākuma neesot vērsusies pie viņas … Tad viņa aptiekā nopirka acu pilienus, kurus var dabūt tikai ar ārsta recepti. Es aptiekārei un ārstei jautāju: “Bet ko tad, ja man būs blakusparādības?” Aptiekāre tikai smējās: “Par to pat nedomājiet, ar Jums kopā taču ir ārste!” Tomēr mana nelabā sajūta pastiprinājās, kad es uz tā medikamenta iepakojuma izlasīju: “Novartis”.

[Atskats bērnībā]

Teju ik pārdienas radio ziņās dzirdējām datus par to, kādus ienākumus sasniegusi kompānija “Novartis”, tādēļ es savam tētim jautāju: “Kas ir tas “Novartis”?” Mans tētis man vienkāršiem vārdiem paskaidroja, ka farmācijas industrijai patiesībā nemaz nevajadzētu pelnīt uz slimību rēķina… Jo viņi nepārtraukti grib pārdot ARVIEN VAIRĀK medikamentu, lai kļūtu VĒL BAGĀTĀKI. Taču patiesībā ārstiem un farmācijas industrijai vajadzētu nopelnīt tikai tad, ja cilvēki būtu IZVESEĻOJUŠIES, kā tas bija senajā Ķīnā! Vai kā tas bija Hadafi laika plaukstošajā Lībijā, kad medicīnas pakalpojumi bija bez maksas.

Taču ārste izskatījās pārliecināta par savu nodomu. Neskatoties uz maniem skeptiskajiem jautājumiem un draudīgo sajūtu, pēc īsa brīža pilieni jau bija manā acī.

Īsi pēc pirmā pielietojuma mani dienu un nakti sāka mocīt sāpes acī. Par to, ka es visu redzēju vairs tikai matēti baltā krāsā, “nevajagot nemaz raizēties”, uzskatīja ģimenes ārste. Neilgi pēc tam mani ar ātro palīdzību nogādāja acu klīnikā. Un tad pa īstam sākās mans elles brauciens – tikai nedēļu pēc pirmā acu ārsta apmeklējuma man jau bija ļoti liela un sāpīga radzenes brūce. Tagad mans stāvoklis patiešām bija satraucošs!

Deviņus mēnešus vēlāk es uzsāku pētīšanu, sākot ar pirmo saņemto medikamentu.

* Turpinājums nākamajā publikācijā *

Last modified: 28. aprīlis, 2022