Kā cēlusies Laimas slimība?

Laimas slimība jeb ērču borelioze pirmoreiz aprakstīta 1975. gadā Oldlaimā, Konektikutā; no turienes cēlies sērgas nosaukums. 1982. gadā Villijs Burgdorfers atklāja saslimšanas cēloni – tā izrādījās barēliju dzimtas spirohetas tipa baktērija, nodēvēta “atklājēja” vārdā – Borrelia burgdorferi.

Atklātībā gan plaši nav nonācis fakts, ka šim pašam Billijam Burgdorferam ir tieša saistība ar konkrētās slimības kā bioloģiskā ieroča radīšanu.

Zemāk publicējam dažus izrāvumus no grāmatas Bitten: The Secret History of Lyme Disease and Biological Weapons, kas tika publicēta 2019. gada maijā. Autors Krisa Ņūbija (Kris Newby) – zinātniskā publiciste no Stenfordas medicīnas fakultātes. Viņa, tāpat kā viņas vīrs vairākus gadus cieta no Laimas slimības.

Villijs Burgdorfers dzimis 1925. gadā Bāzelē, un ieguvis doktora grādu Šveices tropiskās medicīnas institūtā, kur studējis zooloģiju, parazitoloģiju un bakterioloģiju. Viņa akadēmisko darbu vadītājs bija profesors Rūdolfs Geigi, šī paša institūta dibinātājs (1943. gadā). Geigi dzimta jau tālajā 18. gadsimtā dibināja ķīmijas kompāniju “Geigy AG”, kas laika gaitā sāka nodarboties ar farmāciju. Mūsdienās tās nosaukums ir “Novartis”.

Kad Burgdorfers bija beidzis studiju gaitas, Geigi piedāvāja viņam un vēl vienam studentam amatu pēcdoktorantūrā. Pirmā pozīcija bija Sardīnijā – jauna, Geigi kompānijas izstrādātā insekticīda DDT testēšanā . Otrā amata pozīcija – Montana štata klinšaino kalnu apvidus laboratorijā. Abi studenti, protams, cerēja uz silto vietiņu Sardīnijā, ar pludmalēm un itāļu ēdieniem, nevis Amerikas nekurieni. Geigi meta monētu. Villijs zaudēja. 1951. gadā viņš ieradās Hamiltonā, Montanā, kur 19. gadsimta beigās tika atklāts klinšaino kalnu plankumainais drudzis, un sekojoši dibināta laboratorija ar tādu pasu nosaukumu. Tajā, cita starpā, tika izstrādātas un ražotas vakcīnas pret klinšaino kalnu plankumaino drudzi, encefalomielīta, dzeltenā drudža un citām slimībām, ko pārnēsā dzīvnieki.

Viens no Villija projektiem paredzēja izstrādāt efektīvus veidus ērču mākslīgai barošanai ar potenciāliem bioloģiskiem reaģentiem. Viņš to panāca piespiedu barošanas ceļā – izmantojot stikla caurulītes, pildītas ar slimību ierosinātājiem – baktērijām un vīrusiem, tādiem kā tīfs, tulārēmija, trakumsērga, klinšaino kalnu plankumainais drudzis, un citiem.

Viss šis neprāts tika darīts ar vienu vienīgu mērķi. Vairumā gadījumu konkrētā reģionā sastopamie mikrobi nespēj attīstīties iekš cita reģiona ērcēm, jo vajadzīgas daudzas paaudzes, lai mikrobiem un ērcēm attīstītos savstarpēji izdevīga mijiedarbība, kad viens veids nenonāvē otru. Katru reizi, Villijam atrodot saskanīgu pāri, tas tika iekļauts potenciālo bioloģisko ieroču sarakstā. Ieroča izstrādātāji meklēja tāda tipa ērci, kas ienaidnieka pusei neizsauktu aizdomas, taču uzbrukuma gadījumā konkrētās valsts iedzīvotājiem nebūtu dabiskās imunitātes pret ērču izraisīto saslimšanu.

50-o gadu vidū Villijs daudz laika pavadīja amerikāņu bioloģisko ieroču laboratorijā Fort-Detrikā, Merilendā, kur iepazinās ar Džeimsu Oliveru. Olivers strādāja programmas, kas paredzēja izplatītās ērces izsēt no gaisa ar lidmašīnām. Kopā ar Villiju viņi apsprieda veidus ērču vairošanās paātrināšanai tā, lai programma apmierinātu kara vajadzības. Viņiem gan neizdevās likt ērcēm dēt vairāk olu. [1]

Tāpat Villijs vairāku gadu garumā pētīja “ērču efektivitāti un potenciālu kolorado ērču drudža noturībā, un spēju inficēt cilvēkus”. Šim nolūkam viņš preparēja peļu smadzenes, izolēja no tām vīrusu, pēc tam to iebarojot dažāda veida ērcēm. Šim vīrusam viņš izstrādāja arī vakcīnu, testējot to uz 27 “brīvprātīgajiem” ieslodzītajiem, paziņojot, ka pētījuma gaidā netika konstatētas nekādas blaknes, izņemot “kaulu smadzeņu darbību un antivielu izstrādi izteikti nomācošu ietekmi”. (Citiem vārdiem – vīruss nomāc cilvēka imūno sistēmu.)

1956. gadā Villijs strādāja pie metodēm, kas ļautu inficēt lielu skaitu odu ar nāvējošu dzeltenā drudža vīrusa štammu ar nosaukumu “Aģents Trinidada”. Tā mērķis bija noteikt vīrusa daudzumu odu iekšienē, lai ar lielāku efektivitāti nogalētu pērtiķi. Savā ikgadējā atskaitē viņš ziņoja, ka ir noslēdzis eksperimentu, sasniedzot teicamu rezultātu – mākslīgi inficēta oda kodums primātu nogalina četru dienu laikā.

Tajā pat gadā armija uzsāka lauka pētījumu sēriju, kā ietvaros no zemes, lidmašīnām un helikopteriem Džordžijā un Floridā tika izlaisti miljoni neinficētu dzeltenā drudža odu mātīšu. Odi izplatījās 1-2 jūdžu rādiusā no izsēšanas vietas, viegli pārvietojoties ēku iekšpusē un ārpusē, sakožot daudzus cilvēkus. Gatavojoties reāla kara apstākļiem. Entomologi Forts un Detriks paziņoja, ka viņi spēj radīt pusmiljonu odu mēnesī, un nepieciešamības gadījumā ir izstrādāts rūpnīcas projekts, kas potenciāli spētu radīt 130 miljonu odu mēnesī. 

1962. gadā jauns  Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) aģents no Teksasas, kuram tika solīti piedzīvojumi, lidoja uz Kubu ar “Air America” aviolīnijām (ASV valdībai piederoša kompānija, kas tika izmantota kā fiktīva korporācija dažādām CIP operācijām). Viņa uzdevums bija lidošanas laikā izsviest pāris kartona kastes, nezinot, kas tajās atrodas. Atverot lidmašīnas durvis un atverot vienu kasti, viņš iesaucās: “Kas pie velna?!”

Kastē atradās tūkstošiem ērču. Viņš steidzīgi iztukšoja kastu saturu un aizcirta durvis. 

Neilgi pēc ērču izsēšanas un tam sekojošās sauszemes operācijas Kubā viņš atgriezās mājās, un pēc pāris dienām viņa četrus mēnešus vecais dēls smagi saslima. Pediatram slimības norise atgādināja gripu, tāpēc viņš izrakstīja aspirīnu un piekodināja vecākiem cītīgi dzirdīt mazuli. Tomēr temperatūra tikai paaugstinājās, un brīdi, kad mazuli vairs neizdevās pamodināt, viņš tika aizvests uz slimnīcu. Kad bērns bija pārstājis elpot, viņam tika veikta trahestomija. Ārsts vecākiem paziņoja, ka bērnam ir smadzeņu iekaisums, un iemesls neesot zināms. Pat, ja bērns izveseļosies, smadzenes paliks bojātas.

Vecāki morāli gatavojās ļaunākajam, kad viņus uzmeklēja jauns rezidents, paziņojot: “Es agrāk strādāju tropiskās medicīnas klīnikā Kubā, un jau tad biju sastapies ar šo slimību. Es zinu, kā to ārstē.” Slimību pārnēsāja kukaiņi un tai bija garš, prātā grūti paturams nosaukums. Bērns pilnībā izveseļojās. 

Aģents vēlāk jautāja savam CIP komandierim, vai bērna pēkšņā saslimšana varētu būt saistīta ar viņa misiju Kubā ar kodēto nosaukumu “Operācija Mangusts”. Komandieris atbildēja: “Nedrīkstu tev atklāt nekāda veida detaļas, taču iesaku steidzamā kārtā sadedzināt visu apģērbu, ko ņēmi līdzi uz Kubu.”

Vēlāk teksasietis saņēma ziņu, ka nākotnes lidojumi tiek atcelti, jo mainīgais vēja virziens Kubā traucē kravu precīzai piegādei.

“Operāciju Mangusts” vadīja ģenerālprokurors un viņa brālis – prezidents Džons Kenedijs. Tās mērķis bija atbrīvoties no Kastro un viņa režīma. Sagatavošanās procesā ietilpa kubiešu ekonomikas vājināšana un Fidela Kastro nonāvēšana. Forta-Detrika speciālo uzdevumu vienība izstrādāja dažādas ierīces šo plānu īstenošanai, tādas kā indīgs botulīna cigārs, tuberkulozes baciļiem appūsts akvalangista tērps, jūras dzelmē nolaižams gliemežvāks ar miniatūru slazdu, sprāgstoša cigarete. Savukārt ērču nomešana šķietami tiek pieminēta 1962. gada 13. martā publicētajā aizsardzības ministrijas uzdevumu sarakstā:

“Uzdevums 33b – Plāns cukurstrādnieku veiktspējas ierobežošanai. Izpildīts 2. februārī. Uzdevums savā sākotnējā uzstādījumā paredzēja plāna izstrādi, lai ierobežotu darba spējas lielai grupai cukurniedru audzēšanas plantācijās strādājošo, slepeni izmantojot bioloģiskus vai ķīmiskus reaģentus. Pētījums parādīja, ka ideja nav realizējama un tika atcelta.”

Savā intervijā Villijs mums atklāja, ka ASV valdība zina, ka Laimas slimība var pāriet hroniskā stadijā, un ka pacientiem var rasties slimības uzplaiksnījumi pat gadiem pēc pirmreizējās inficēšanās.

Īpaši smagi šī slimība ietekmē bērnu nervu sistēmu. Tad sekoja kritika desmitiem pētnieku virzienā, kurus Laimas slimības pētīšanai algo ASV Nacionālais veselības institūts. “nauda nonāk pie cilvēkiem, kuri pēdējos 13 gadus rada vienu un to pašu: neko. Ir no nulles jāizanalizē Laimas slimības nēsātāja asins ainu, un tas jādara zinātniekiem, kuri iepriekš nedrīkst būt informēti par savu pētījumu rezultātiem.” Tiklīdz ierakstīšanas tehnika tika izslēgta, Villijs, smīnot, paziņoja: “Es jums neizstāstīju visu.” Lai vai kā mēs censtos, mums neizdevās pierunāt viņu atklāt ko vairāk.

2013. gadā Tims Grejs, kura māsa bija mirusi no Laimas slimības izraisītiem sarežģījumiem, un kurš 2009. gadā uzņēma filmu “Under the Eightball”, kurā izteica pieļāvumu, ka Laimas slimības epidēmija sākās bioloģisku ieroču neveiksmīgu izmēģinājumu rezultātā. Filmas ietvaros tika intervēts arī Villijs.

“Parunāsim par pētījumiem, kas tika publicēti 1952. un 1956. gadā. Pirmajā aprakstīta ērču inficēšana ar nolūku. Otrajā – četru dažādu patogēnu rekombinācija, divas no kurām ir ar vīrusa izcelsmi. Domāju, ar pārliecību var apgalvot, ka šo pētījumu mērķis ir aukstā kara apstākļos uzreiz pēc Otrā pasaules kara bija nodrošinājuma radīšana bioloģiskajam karam. Vai jūs esat domājis par šo jautājumu?”

Villijs atbildēja: “Jautājums: vai Borrelia burdorferi var būt potenciāls bioloģisks ierocis?” Ar asarām acīs viņš turpināja: “Spriežot pēc datiem, tas jau tiek izmantots kā bioloģisks ierocis. Baktērijai nonākot organismā, jūs par to varat arī neuzzināt. Taču dzīves laikā situācija var kļūt sprādzienbīstama… Mēs esam to vērtējuši. Jūs par to nedomājat kā zinātnieks. Tāpēc jūs labāk gulēsiet.”

Vairāk nekā trīs stundas ilgušās intervijas noslēgumā Grejs uzdeva Villijam vienīgo jautājumu, kas viņu patiešām uztrauca: “Vai patogēns, ko jūs atklājāt ērcē, un ko jums iedeva Allens Stīrs (Laimas slimības uzplaiksnījuma pētnieks), bija tas pats, ko jūs aprakstījāt savā publikācijā 1952. gadā?” Pēc ilgas pauzes Villijs dusmīgi atbildēja: “Jā!”, vairāk vāciski nekā angliski. Tā bija pārsteidzoša atzīšanās no zinātnieka, Laimas slimības pasaules mēroga autoritātes.

Ja tā ir taisnība, tas nozīmē, ka Villijs ir slēpis svarīgus faktus, neiekļaujot tos savas zinātniskajās publikācijās par Laimas slimības uzliesmojumu, kas ASV izplatījās līdzīgi meža ugunsgēkiem. Laimas slimība tika radīta bioloģisko ieroču kara laboratorijā ar konkrētu mērķi – kaitēt cilvēkiem. Un kaut kādā veidā tā izkļuva no laboratorijas.

 Grāmatas autore veidojusi arī dokumentālo filmu par Laimas slimību Under Our Skin (2008), un tās turpinājumu Under Our Skin 2: Emergence (2014). Filmās tiek apspriests jautājums par Laimas slimības hronisko formu, ko ortodoksālā medicīna neatzīst. Ārsti, kuri izraksta antibiotikas hroniski slimajiem, tādā veidā palīdzot cīnīties ar slimību, pat tiek publiski gānīti un zaudē licenci. Tiek runāts ari par to, lai Laimas slimība var tikt nodota dzimumattiecību ceļā, kā arī no slimojošas mātes – topošajam bērnam. Filmas tapšanas gaitā autore nosūtīja pieprasījumu brīvas informācijas aprites likuma ietvaros, noskaidrojot, ka vairumam autoru, kuri bija izstrādājuši vadlīnijas Laimas slimības diagnosticēšanai un ārstēšanai 2006. gadā, bija arī tieša vai netieša komerciāla saistība ar ar Laimas slimību. Viņu pārstāvētās iestādes guva lielus ienākumus, virzot tirgū testus un medikamentus.

Savukārt pēc Villija atzīšanās kļuva par iemeslu tam, ka CDC samazināja Laimas slimības statistikas rādītājus. Iespējams, valdības ierēdņi zina, ka saslimšanu izsauc ne tikai borēlija, bet arī cits patogēns – iespējamais bioloģiskais ierocis, un vēlas to slēpt.

1983. gadā, kad Villijs skaloja laboratorijas trušu būrus, Laimas slimības skarto trušu urīns iešļācās viņam acīs. Pēc pāris nedēļām uz viņa ķermeņa bija izveidojušās piecas gredzenveida eritēmas (pirmais Laimas slimības simptoms). Neskatoties uz to, Laimas slimība viņam netika diagnosticēta. Pēc 3 gadiem Villijs devās pensijā. 2014. gada novembrī viņš mira no Pārkinsona slimības.

ASV armija veikusi tūkstošiem eksperimentu ar ērču un ērču slimību izmantošanu bioloģiska ieroča veidā. Daudzos gadījumos izmantotie mikroorganismi palika vidē. Valdībai ir jāatslepeno bioloģiskā ieroča lauka pētījumu detaļas, lai mēs varētu sākt uzskaitīt zaudējumus, ko šie patogēnie mikroorganismi radījuši cilvēkiem un dzīvniekiem.

Kā radies ērču pārnēsāto slimību elles kokteilis? Ja tic Villijam Burgdorferam (un es ticu), tā bija apzināta ērču izsēšana jeb avārija, eksperiments ar nenosakāmām sekām apkārtējai videi un dzīvajiem organismiem. Tajā pat laikā, pēc piecu gadu ilgiem pētījumiem, es neesmu spējusi rast pārliecinošus dokumentus Longailendas notikumu apstiprinājumam. Un es nezinu, kāpēc Villijs atteicās izpaust detaļas līdz pat savai nāves dienai. 

Ir pagājuši vairāk nekā piecdesmit gadi kopš ērču izraisītu saslimšanu lavīnveida parādīšanās. Lai to apturētu, nepieciešami milzu pūliņi. Medicīnas sistēma joprojām nevēlas diagnosticēt un ārstēt Laimas saslimšanu un ar to saistītās infekcijas. Kopš Laimas slimības atklāšanas nav radīti īpaši modernāki diagnostikas un ārstēšanas protokoli. Ērču izraisīto saslimšanu pētījumiem netiek piešķirts pietiekams finansējums. Ja šis uzliesmojums bija avārijas sekas, mums par to ir jāzina. Ja tas bija apzināts akts no naidīgas valsts specdienestu puses, tas apliecina, cik nesagatavoti esam iespējamajiem līdzīgiem uzbrukumiem nākotnē.

Tulkojums: “Vakcīnrealitāte Latvijā”,
pirmavots: https://amantonio.livejournal.com

Last modified: 1. oktobris, 2021